Ieva Rodiņa 10.04.2015

Teātra kritiķa piezīmes I

Uzdevums rakstīt teātra kritiķa dienasgrāmatu ir ne no vienkāršākajiem. Teātra kritiķa ikdiena, ik nedēļu apmeklējot vidēji trīs četras izrādes dažādos teātros, pati par sevi pieprasa kādu nebūt domu akumulēšanu, jo katrs iestudējums neatkarīgi no tā kvalitatātes izraisa iekšējas pārdomas, kuras reti kad izdodas iekļaut standarta recenzijas formātā. Un tomēr – uzdevums formulēt pirmos iespaidus pēc katras izrādes neizbēgami liek rūpīgāk sekot līdzi savām izjūtām un domām teātra skatīšanās laikā, mēģinot izrauties no rutīnas, kas kādā brīdī var iestāties jebkurā profesijā.

1. aprīlis. „Debesis ir mums” (Valmieras teātris, režisors Jānis Znotiņš)

“Spēlmaņu nakts” žūrijas brauciens uz Valmieras teātri lietainā pēcpusdienā dažas dienas pirms Lieldienu brīvdienām. Valmieras teātra Mansarda zālē Jāņa Znotiņa un Ričarda Millera iekārtotā spēles telpa kaut kādā veidā pat sabalsojas ar lietaino laiku un iztēlē ļauj iedomāties pelēkas, mūžīgā remontā esošas lauku mājas, kurās savu ikdienu aizvada tēvs un meita.

Režisors intervijās uzsvēris to, ka vēlējies radīt izrādi nevis par tiem, kas aizbraukuši no Latvijas, bet tiem, kas palikuši, neskatoties uz grūto dzīvi. Un vismaz formāli izrādē arī uzrādītas problēmas, kas saistās ar dzīvi Latvijas laukos – alkoholisms, zems izglītības līmenis, nabadzība un absolūta vienaldzība pret visu apkārt notiekošo. Uz degradēto vīriešu fona izceļas Māras Mennikas Agnese, kura vienīgā saglabājusi vēsu prātu un cenšas strādāt, neskatoties ne uz ko. Kaut gan – apģērbā pat pārlieku acīmredzami akcentēts tas, ka arī Agnese (laikam jau apkārtējās vides iespaidā) zaudējusi sievišķību un trenūzenes pret kleitu nomaina tikai tad, kad no tā burtiski atkarīga viņas nākotne.

Agnese – Māra Mennika, Pauls – Aigars Vilims // Foto – Matīss Markovskis

Kaut arī iestudējumā pieteiktā tēma neapšaubāmi ir aktuāla un jaunākajā Latvijas teātrī maz atspoguļota (prātā nāk Elmāra Seņkova šosezon iestudētais “Mans nabaga tēvs” Nacionālajā teātrī un nu jau skatuves dzīvi beigusī Džilindžera “Hanana” Liepājas teātrī), izrāde tomēr skatītāju uzrunā pārāk didaktiski. Varoņiem trūkst psiholoģiska dziļuma – par katra tēla raksturu vairāk pasaka nevis viņa rīcības psiholoģiskā motivācija, bet runātais teksts un kostīms. Absolūti mulstu, kad izrādē, kas laikam taču pretendē uz reālisma, brīžiem pat naturālisma estētiku (pusdienošanas aina ar aukstās zupas ēšanu un pusstundu gara neveikla dzeršanas aina), pēkšņi “neatšķaidītā” veidā atskan poētiski sentimentāli monologi par “sauli, kas drīz uzausīs”, kaut arī iepriekš dramaturga Ērika Vilsona lugas varoņi sarunājušies labskanīgā ikdienas valodai pietuvinātā leksikā. Varbūt tā ir nodeva Raiņa 150 gadu jubilejai?

7. aprīlis. “Idiots” (Nacionālais teātris, režisors Vladislavs Nastavševs)

Īpaša izrāde. Ne tikai tāpēc, ka ilgi gaidīta, bet arī tāpēc, ka atmiņā joprojām spilgti palicis Krodera iestudējums Valmieras teātrī ar Mārtiņa Vilkārša tumšo, askētisko skatuves telpu, kurā melnos, elegantos kostīmos tērpto varoņu ārēji pareizās dzīves satricināja “idiota” ierašanās. Vilkt paralēles starp abiem iestudējumiem laikam jau gribas vizuālu asociāciju dēļ – arī Nastavševa izrādē dominē melnā krāsa, taču šeit tai piemīt citāda – daudz nomācošāka, dēmoniskāka – nozīme. Ditas Lūriņas Nastasja Fiļipovna ar pretīgumu uzlūko balto kāzu kleitu, kuru viņai rokās uzbāzīgi grūž Kaspara Dumbura Rogožins un kura būtībā simbolizē nevis jaunas dzīves, bet nāves sākumu.

Nevarētu teikt, ka “Idiots” ir izteikti nastavševiska izrāde, kaut arī tajā izmantoti režisora rokrakstam tradicionāli paņēmieni – uzsvērts fiziskums, varoņu attiecības izspēlējot ne tikai psiholoģiskā, bet arī psihofiziskā līmenī, agresija un seksualitāte, kas nav viena no otras nošķiramas. Šī izrāde liekas atšķirīga tādēļ, ka neraisa emocionālu, bet intelektuālu pārdzīvojumu. “Idiotā” skatītājs netiek šokēts, apšķaidīts, baidīts vai apdraudēts, ja neskaita pāris skaļus būkšķus, kad tiek apgāzti vai pārbīdīti scenogrāfijas elementi – telefona būdas.

Parfens Rogožins – Kaspars Dumburs, Nastasja Fiļipovna – Dita Lūriņa // Foto – Kristaps Kalns

Daudz svarīgāks par izrādes fizisko līmeni šoreiz šķiet intelektuālais vēstījums. Artura Krūzkopa kņazs Miškins atšķiras no pārējiem varoņiem ne tikai fiziski (bērnišķīgs apģērbs un bailēs no sitiena sastingušam sunim līdzīga ķermeņa valoda), bet arī garīgi. Šķiet, ka Miškins pats pret savu gribu tiek ierauts sākotnēji jautrā, bet otrajā cēlienā – jau gandrīz demoniskā attiecību režģī, kuru veido neskaitāmi mīlestības divstūri un trijstūri. Šajā kontekstā pat šķiet, ka “Idiotu” varētu analizēt kā “Peldošo-ceļojošo” turpinājumu, jo arī scenogrāfijā klavieres – poētiski skaisto cilvēka dvēseles metaforu – nomainījušas šauras, standartizētas telefona būdiņas, kas izrādes laikā piedzīvo dažādas vizuālas un simboliskas transformācijas. Tomēr, salīdzinot ar “Peldošajiem”, “Idiota” vēstījums ir daudz skarbāks, savā ziņā pat fatāliskāks. Pirmā cēliena beigās, agresīvas krievu estrādes mūzikas pavadījumā vērojot Nastasjas Fiļipovnas un Rogožina izveidoto apokaliptisko gruvešu kaudzi, nerodas pārliecība, ka izrādē attēlotajai pasaulei vēl būtu cerība uz pestīšanu. Vai vismaz garīguma atgūšanu.

8. aprīlis. “Redze ir maņa, ko mirstošs cilvēks zaudē pirmo” (Ģertrūdes ielas teātris, režisors Mārtiņš Eihe)

Kaila noskrupušu dēļu grīda, skatuves laukuma centrā novietots statīvs papīriem un aktieris. Stāja, žesti, mīmika, acu skatiens, balss tembrs, intonācija un skaļums. Un vēstījums, kas ar šiem izteiksmes līdzekļiem tiek nodots skatītājiem. No performances teorijas viedokļa ideāla shēma, lai notiktu aktīva komunikācija starp aktieri un skatītājiem, pārvarot teātra un dzīves robežas, jo gaisma virs skatītāju galvām izdziest tikai izrādes beigās.

Leona Leščinska monoizrāde “Redze ir maņa, ko mirstošs cilvēks zaudē pirmo” veidota pēc britu performances mākslinieka un teātra kompānijas Forced Entertainment vadītāja Tima Etčelsa monologa Sight is the sense that dying people tend to lose first un izpildīta nosacītā lekcijas formātā, piemēram, izsakot tādus nosacīti izglītojošus apgalvojumus kā “Sniegs ir auksts”, “Hitlers bija veģetārietis”, “Frenks Sinatra bija dziedātājs” u.tml. Apgalvojumi noteiktā ritmā seko cits citam, un skatītājs, tikko ir paspējis “apsmadzeņot” konkrētā izteikuma jēgu un iespējamo patiesumu, jau spiests pārslēgties uz nākamo domu – tādējādi aktieris būtībā nosaka skatītāja domāšanas tempu, neļaujot ne mirkli atslābt vai atpalikt no kopējā vēstījuma pavediena. Leons Leščinskis garo un nebūt ne vienkāršo tekstu, kas būvēts apziņas plūsmas tehnikā, “apdzīvojis” ļoti organiski, kā dominējošo izvēloties rezignēti ironisku, nedaudz sagurušu pasaules vērotāja intonāciju.

Leons Leščinskis monoizrādē "Redze ir maņa, ko mirstošs cilvēks zaudē pirmo" // Foto – Agnese Zeltiņa

Tomēr brīžiem lakoniskajā monologa izpildījumā iezogas nedabiskas intonācijas (piemēra, forsēta teksta izkliegšana), kas rada mehānisku teksta deklamācijas iespaidu. Īsti nerodas arī pārliecība, kāda nozīme priekšnesumā ir laiku pa laikam atskanošajai vēja (vai caurvēja) svilpošanai un apgaismojuma maiņām, kas nekādā veidā nešķiet saistītas ar teksta izpildījuma formu vai saturu. Tāpat izrādes laikā nepamet sajūta, ka aktiera runātais monologs labāk “strādātu” angļu valodā, – lai teksts būtu precīzi uztverams Latvijas kontekstā un raisītu konkrētas un spēcīgas asociācijas, to prasītos “pieslīpēt”, piemēram, kaut vai lokalizējot atsevišķus personu un vietu vārdus un atbrīvojoties no dažiem tikai amerikāņu mentalitātei raksturīgiem pasaules vērojumiem.

Vai šī izrāde manī kā skatītājā kaut ko izmainīja? Laikam taču ne. Ja neskaita jau labi zināmo atziņu par to, ka vienas patiesības nav, ir tikai viedokļi un interpretācijas.

9. aprīlis. “Māceklis” (Jaunais Rīgas teātris, režisors Viesturs Meikšāns)

Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zālē iedegtas spožas dienasgaismas lampas, un skatītāji, kuri sēž abpus spēles laukumam – garai, šaurai skatuves mēlei –, var nopētīt ne tikai aktierus, bet arī pretimsēdošos cilvēkus. Trīs aktieri – Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga – spēlē absolūtā tuvplānā, teju pusmetra attālumā no pirmajā rindā sēdošajiem skatītājiem. Iespēja paslēpties nav ne aktieriem, ne skatītājiem, un šāds telpas organizācijas princips šķiet precīzi atbilstam vācu autora Mariusa fon Maienburga lugas burtam.

Vilis Daudziņš un Gatis Gāga izrādē "Māceklis" // Foto – Jānis Deinats

Atšķirībā no Meikšāna iepriekšējā iestudējuma – izrādes “Apjukums” Valmieras teātrī –, “Māceklī” daudz precīzākas šķiet proporcijas starp divām it kā pretišķīgām teātra formām – atsvešinājumu un reālpsiholoģismu. Gluži vai apbrīnojama ir visu trīs aktieru tehniskā precizitāte, sekundes laikā pilnībā mainot kā psihofizisko, tā emocionālo stāvokli, pārlecot no vienas lomas citā un šajā īsajā mirklī nepazaudējot kopējo stāsta pavedienu. Un tikpat pārsteidzoši ir tas, ka izrāde, kurā runāts tikai par reliģiju, patiesībā taču vēsta par universālām dzīves patiesībām. “Māceklis” liek domāt par to, cik bieži cilvēki nevēlas saprast un pieņemt to, ka iespējama viedokļu dažādība, par to, cik patiesībā mūsu dzīves ir pilnas dažādu aizspriedumu un stereotipu, kurus mēs ne vienmēr spējam vai pat vēlamies pārvarēt, par to, ka uz vienu un to pašu lietu vai parādību iespējams paskatīties no radikāli pretējām pusēm...

Drukāt 

Atsauksmes

  • Gita VGM 20.04.2015

    Ieva Rodiņa: " ... Ja neskaita jau labi zināmo atziņu par to, ka vienas patiesības nav, ir tikai viedokļi un interpretācijas..."
    - - - - - - - - - - - - - - - - - -
    "Ja neskaita jau labi zināmo atziņu" - kas, lūdzu, ir šīs atziņas paudējs un kam tieši tā ir jau labi zināma?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt