Kristiāna Tīlika 15.04.2015

Svarīgākais ir laiks, kurā dzīvojam

Lietuviešu dramaturgs un prozaiķis Marjus Ivaškevičs (Marius Ivaškevičius, dz. 1973) būtiski ietekmējis gan jaunākās lietuviešu literatūras, gan arī teātra un kino telpu. Viņa darbi ir literāri dziļurbumi – allaž ar pētniecisku vērienu, paradoksālu skatījumu uz lietuviešu nacionālās identitātes tēmu, sarežģīti vērtējamiem Lietuvas vēstures periodiem un personībām, kā arī uz priekšstatiem, kas ar tiem saistīti. Neskatoties uz lokālo piesaisti, Marjus Ivaškevičs jautājumu „kas mēs esam” uzdod, nezaudējot konteksta izjūtu un atbildi meklējot arī vispārcilvēciskā līmenī, tādējādi nodrošinot interesi par saviem darbiem arī ārpus Lietuvas robežām. Latvijā līdz šim iestudētas divas Ivaškeviča lugas – „Kaimiņš” 2008. gadā Nacionālajā teātrī Pētera Krilova versijā un „Izraidīšana” Oskara Koršunova režijā Dailes teātrī 2014. gadā. Saruna par literatūru, par to, kas vienlīdz būtisks lietuviešiem un latviešiem, kā arī par mainīgo un paliekošo norit Viļņā 27. marta pēcpusdienā.

 

Kristiāna Tīlika: Lasot jūsu darbus, man radies iespaids, ka tajos izteikti iezīmējas opozīcija „savējais-svešais”. Jo īpaši, piemēram, lugā „Izraidīšana” („Išvarymas, Latvijā pazīstama ar nosaukumu „Izraidītie”. – K. T.), arī lugu triloģijā „Tuvākais” („Artimas”). Vai jums pašam tas šķiet būtiski? 

Marjus Ivaškevičs: Jā, manā triloģijā šī opozīcija bija pat mazliet radikālāk izvērsta – ne vien savējā un svešā kontekstā, bet gan saskatot briesmas pašā tuvākajā cilvēkā, kurš ir tev blakus. Vislielākā mirstība ir gultā, kur taču ir tik patīkami.

K. T.: Savas grāmatas „Tuvākais” priekšvārdā mudināt „bīties sava tuvākā”. Kā tuvākais var cilvēkam draudēt?

M. I.: Tā principā ir parafrāze par „mīli savu tuvāko”. No vienas puses, tā ir spēle ar Bībeles, kristietības patiesībām, no otras puses – iespējams, tā ir arī realitāte. Varam to saistīt arī ar politiku, šodien redzam, ka būt savu lielo kaimiņu tuvākajiem ir bīstami, labāk ir daudzpusīgi demonstrēt to, kā atšķiramies. Man smieklīgi šķita, kad ungāri sāka draudzēties ar Putinu un Krieviju, kāds no Krievijas teica, ka tad jau „varbūt viņi jāuzņem Krievijā, ja jau viņi ir mums tādi draugi”. „Izraidīšanā” savukārt šī opozīcija atklājas citādāk, pasvītrojot tieši līniju starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, starp Rietumu un Austrumu pasauli. Rādot atšķirīgo, ir iespējams apzināties, kas esi tu pats.

K. T.: Svešais palīdz saprast sevi?

M. I.: Jā, jo tikai citā kontekstā tu vari saprast, kāds esi pats. Kad tu esi viens vai savējo vidū, tu sevi no malas neredzi.

K. T.: Kā mainās sevis apzināšanās tajā brīdī, kad nonāc svešā vidē?

M. I.: Kad tu esi starp savējiem, tev pat nerodas jautājumi, to nav. Nonākot svešumā, mainās pasaules redzējums, tas, kas iepriekš raisīja naidu, var kļūt par normu. Ja mēs nezinātu, ka eksistē arī citādāka pasaule, mēs domātu, ka rasisms, antisemītisms ir norma. Tolerance nebūtu vērtība. Kad mēs zinām, ka var būt citādi, šī mūsu pieredze jau kļūst par traumu.

K. T.: Pievēršoties jūsu lugai „Izraidīšana”, kurā šī opozīcija atklājas viskonsekventāk, – vai varat raksturot lugas rakstīšanas procesu?

M. I. Rakstīt lugu man piedāvāja producents, tagadējais Lietuvas Nacionālā drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Audronis Ļuga un Lietuvas kultūras atašeja Londonā Daiva Paruļskiene, kuriem šķita, ka mūsu valstī emigrācija jau bija sasniegusi to robežu, ka bija kļuvusi par tēmu. Viņi izlēma, ka būtu interesanti uz Londonu aizsūtīt dramaturgu, kurš par to uzrakstītu lugu. Man pašam bija ļoti interesanti, mēnesi pavadīju Londonā.

K. T.: Cik lielā mērā luga ir balstīta patiesos emigrantu stāstos?

M. I.: Lielā mērā, tomēr ir tēli, kas veidoti no vairāku cilvēku stāstiem. Bet būtībā jaunrades šajā lugā nemaz nav tik daudz.

K. T.: Savā ziņā varam to uzskatīt par socioloģisku pētījumu, socioloģisku fiksāciju?

M. I.: Es drīzāk teiktu – radošu pētījumu.

K. T.: Jūsuprāt, par ko lugas varoņi Londonā vēlas kļūt? Ņemot vērā, ka Londona ir multikulturāla pilsēta, kādu identitāti viņi cer atrast?

M. I.: Domāju, ka viņi īsti nesaprot, kā vēlas mainīties. Tieši tajā multikulturālajā vidē viņi ierauga sevi, un viņiem nepatīk tas, ko viņi redz. Tas kalpo par iemeslu mēģināt mainīties, kļūt par ko citu. Piemēram, Bens izvēlas Frediju (grupas Queen solists Fredijs Merkūrijs – K. T.) kā savu ceļazvaigzni, kurš Benu, viņam pašam negribot, ved cauri visām fobijām, naidam, rasismam. Bens redz, no kā ir jāatbrīvojas, un principā viņa mērķis ir kļūt par angli, jo angļi vienīgie Londonā ir mājās. Viņš vēlas būt savējais, tāpēc iegulda milzu pūles, lai to panāktu. Tomēr to izdodas sasniegt tikai formāli, pietiek ar vienu satricinājumu, lai jaunā seja, jaunā apziņa sabirtu drumslās, lai viņš atkal kļūtu par to, kas bija un vēl aizvien ir.

Skats no Dailes teātra izrādes "Izraidītie" (2014) // Foto – Jānis Deinats

K. T.: Saprotu, ka esat redzējis lugas iestudējumu Rīgā. Kādas būtiskākās atšķirības ievērojāt, salīdzinot ar Lietuvas izrādi? (Oskars Koršunovs 2011. gadā „Izraidīšanu” iestudē Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī.)

M. I.: Atklāti sakot, man latviešu variants patika labāk nekā lietuviešu. It īpaši vairāku lomu dēļ, jo, piemēram, abi Beni Latvijā ir spēcīgāki nekā Lietuvā. Un tā tomēr ir visas izrādes, stāsta ass. Tajā kodolā ir spēks un ritms.

K. T.: Jūs izrādi Latvijā esat redzējis vairākas reizes?

M. I.: Jā, redzēju pirmizrādi, piedalījos arī pēdējos mēģinājumos, pēc tam redzēju to daļēji arī pavasarī, kad biju atbraucis uz diskusiju.

K. T.: Kā vērtējat publikas reakciju Latvijā un Lietuvā? Viļņas izrādē tomēr emigrācijas tēma noteiktos aspektos atklājas drosmīgāk, publika reaģē dzīvāk.

M. I.: Jā, lietuviešu skatītājs kaut kādā ziņā ir labāks. Tomēr svarīgi ir nošķirt to, ka Lietuvā tā ir Nacionālā teātra publikā, Latvijā savukārt – Dailes teātra. Es Dailes teātri līdz galam nesaprotu, tomēr man šķiet, ka šis teātris mēģina izdzīvot kaut kur pa vidu starp nopietno un ne visai nopietno. Un tas der teātra pastāvīgajam skatītājam, vismaz tam, kurš bija pirmizrādē. Tomēr es domāju, ka šim skatītājam nācās mainīties, vismaz Lietuvā tā notika – uz pirmizrādi nāca abonementu publika, bet vēlāk jau pavisam cita. Lietuvā publika kļuva krietni vien jaunāka. Nezinu gan, kā Latvijā.

K. T.: Par Dailes teātra „Izraidītajiem” varētu teikt līdzīgi, lai gan šī teātra publika principā ir diezgan jauna. Vai, jūsuprāt, Latvijā par „Izraidītajiem” ir tik liela interese tieši tēmas dēļ? Izrāde ir saņēmusi daudz labu atsauksmju gan no skatītājiem, gan no kritiķiem.

M. I.: Tēma, iespējams, ir preteksts, lai sāktos saruna. Tomēr būtiskāk, ka tiek runāts par to, kas mēs esam šodien, un, raugoties jau no šīs puses, latvieši un lietuvieši ir pietiekami līdzīgi. Mums Latvija ir tuvākā, jums, nezinu, iespējams, Igaunija. Šajā vēsturiskajā laikā Latvija un Lietuva noteiktā ziņā ir dvīņu valstis.

K. T.: Kā redzat Lietuvas un Igaunijas attiecības? Vispār Baltijas reģionu kopumā?

M. I.: Savādi, bet es, piemēram, Igaunijā neesmu bijis divdesmit gadu. Jā, šķiet, ļoti dīvaini, jo esam taču viens reģions, trīs Baltijas valstis, tomēr ar Igauniju nav nekādas saites, piemēram, kultūras kontaktu. Vismaz ne tādu, kādi ir ar Latviju. Jums tomēr ir citādāk, esat pa vidu – gan pie vienas, gan pie otras valsts. Mēs no igauņiem esam ļoti tālu.

K. T.: Kas, jūsuprāt, tomēr vieno visas trīs valstis? Vai tikai vēsturiskais konteksts?

M. I.: Pirmkārt, patiešām vēsturiskais konteksts, lai gan latviešus un lietuviešus vieno arī asinsradniecība. Igaunija vēsturiski jau daudz ilgāk bija saistīta ar Latviju, Lietuva pievienojās vēlāk. Domāju, ka esam viens reģions ne tāpēc, ka mums būtu bijušas kādas ambīcijas būt vienotiem, bet gan vēsturiskā likteņa dēļ. Mēs esam kopā savesti. Lietuva vienmēr ir raudzījusies dienvidu virzienā – Polija, Baltkrievija un Ukraina bija mūsu telpa, kamēr Latvija un Igaunija bija daļa no citas vides – vāciskas, protestantiskas. Kad visi nonācām Krievijas impērijā, un īpaši tad, kad ieguvām neatkarību, sākās kopīga blakus esošu valstu vēsture un cīņa ar vienu un to pašu ienaidnieku.

K. T.: Vai Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji ir pietiekami informēti par to, kādi kultūras un politiskie procesi norit kaimiņvalstī?

M. I.: Nekad jau nebūs pietiekami. Domāju, ka mums vajadzētu būt informētākiem.

K. T.: Kā šo saiti veidot, kā stiprināt?

M. I.: Domāju, ka no augšas nepiespiedīsi, būtiska ir cilvēku iniciatīva. Mums ir gana daudz lietuviski iztulkotu latviešu romānu, arī daudzi lietuviešu darbi izdoti Latvijā. To skaitā tādi, kas top par bestselleriem. Tā saite tomēr pastāv un noteikti ir stiprāka nekā, piemēram, pirms piecpadsmit gadiem, kad mēs gandrīz neko nezinājām par to, kas notiek Latvijā. Arī filmas no Latvijas tiek rādītas Lietuvā, lai gan tās nenonāk pie plašākas publikas, bet tiek rādītas, piemēram, tādos kinoteātros kā „Skalvija” vai „Pasaka” (kinoteātri Viļņā, kas orientējas uz dažādu valstu (īpaši Eiropas) neatkarīgo kino – K. T.). Tajos redzējām filmu „Kolka Cool”, arī „Mammu, es tevi mīlu”.

K. T.: Jūsu filma, šķiet, Latvijā netika rādīta. (2014. gada filma „Santa”, scenārija autors un režisors – Marjus Ivaškevičs. – K. T.)

M. I.: Jā, tā gan.

K. T.: Atgriežoties pie Latvijas un Lietuvas jautājuma – kādi vēl nepārvarēti stereotipi eksistē abu valstu starpā?

M. I.: Man šķiet, ka tos nemaz nevajag pilnībā pārvarēt. Kaut kādiem stereotipiem kaimiņu starpā vienmēr jāpaliek. 

K. T.: Vai ir kādi, kurus tomēr, jūsuprāt, vajadzētu censties mainīt?

M. I.: (Pauze) Nezinu, piemēram, kāds ir Latvijas skatījums uz Lietuvu, tomēr mēs uz jums raugāmies kā uz vienīgo kaimiņvalsti, kas ir mazāka par mums. Šajā ziņā varam būt lielais brālis vai lielā māsa, un lietuviešiem tas patīk – justies aizbildnieciski. Lietuvieši arī iedomājas, kaut gan tā daļēji ir patiesība, ka ir daudz emocionālāki nekā latvieši. Un tādēļ, protams, rodas dažādi joki un stereotipi. Bet tā jau visur notiek, paraugieties, piemēram, uz Skandināvijas valstīm. Domāju, ka tā ir normālu kaimiņvalstu attiecību zīme – pavilkt uz zoba.

Skats no Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes "Izraidīšana" (2011) // Publicitātes foto

K. T.: Vai Lietuvā eksistē kādas tabu tēmas vai tēmas, par kurām vēlams izteikties uzmanīgi? Šajā gadījumā domāju arī par jūsu romāna „Zaļi” („Žali”) recepciju. (2002. gada M. Ivaškeviča romāns par lietuviešu nacionālajiem partizāniem izraisīja plašas diskusijas sabiedrībā, jo darbā partizāni tiek deheroizēti, tiek tēlota arī viņu sadzīve. M. Ivaškevičs saglabājis prototipu īstos vārdus, kas raisīja iebildumus un pārmetumus. – K. T.)

M. I.: Partizānu tēma gan nav tabu.

K. T.: Bet ir tomēr noteikti priekšstati attieksmē pret to?

M. I.: Jā, tādā ziņā gan. Iemesls ir tas, ka šis laikaposms vēl nav pilnībā kļuvis par vēsturi, kāds vēl šos notikumus atceras, kāds būvē uz tiem valsts, tautas pamatus. Tāpēc arī šī tēma kļūst tik jūtīga, tā nav tabu tēma, tomēr tā ir pastiprināta jūtīguma zona.

K. T.: Domājot vēl par vēsturisko aspektu – kuram Lietuvas vēstures periodam, kuriem notikumiem, jūsuprāt, ir bijusi būtiskākā loma nācijas veidošanās procesā? Kurus periodus labprātāk atminas Lietuvas sabiedrība?

M. I.: Man vienmēr saistošākie šķiet tie periodi, tās epizodes, kas ir piemirstas. Piemēram, no lietuviešu vēsturiskās apziņas gandrīz pavisam ir izsvītrots tas, ka bijām daļa no Polijas-Lietuvas valsts. Laiks no 15. gadsimta vidus līdz pat gandrīz 20. gadsimta sākumam, ieskaitot arī iekļaušanu Krievijas Impērijā, tiek uzskatīti par tādiem kā tumšajiem laikiem Lietuvā. No skolas atceros, ka līdz tam laikam bija varoņu vēsture, kunigaiši, iekarojumi un impērija, tad salaulājāmies ar poļiem un pazudām, iznīkām, lai 20. gadsimtā atkal rastos no jauna. Tomēr tā nav patiesība, jo šo piecsimt gadu laikā daudz kas notika, un tas ir ļoti interesants laiks. Grūti pateikt, kas konkrēti ietekmējis nācijas veidošanos, jo tas atkarīgs no tā, kā izprotam nācijas jēdzienu. Varam runāt par Lietuvas dižkunigaitiju, kurā ietilpa lietuvieši, baltkrievi, daļēji ukraiņi, un tā uzskatāma par nāciju, kas formējusies politiski. Tās veidošanās procesā nozīme bija lietuviešu ekspansijai kaimiņvalstīs, un interesanti, ka lietuvieši saka, ka Baltkrievija tika iekarota, tomēr baltkrievi tam nekad nepiekritīs. Baltkrievi saka, ka „bijām kopīga valsts, un esam īstenāki lietuvieši nekā jūs”. Šajā gadījumā ekspansija notika tādā tīkamā veidā, visas tautas saplūda, savienojās. Savukārt 20. gadsimtā, praktiski jau 19. gadsimta beigās, šeit, tāpat kā citur Austrumeiropā, sākoties tautiskajai atmodai, radās nacionāla valsts, kuras pamatā ir viena valoda.

Man pats svarīgākais ir šis laiks, kurā dzīvojam. Domāju, ka nekad tik labi un taisnīgi kā pašlaik nav bijis, nekad nav bijis tādas brīvības un demokrātijas, arī tolerances. Grūti gan spriest, būtu jābūt vēsturniekam, lai pateiktu, cik toleranta bija, piemēram, viduslaiku sabiedrība.

K. T.: Kā jūs ārpus Lietuvas konteksta vispārinātu nācijas jēdzienu?

M. I.: Mūsdienās nāciju nenosaka ādas krāsa un ģenealoģiskais koks. Būtiska ir vēlme piederēt noteiktai cilvēku grupai un lojalitāte tai, lai gan valodu nevaram atmest, tai ir svarīga loma. Bet ir arī izņēmumi – piemēram, Ukrainā valoda nav nācijas pamats, daļa runā ukraiņu, daļa krievu valodā. Tur, manuprāt, pašlaik dzimst politiskā nācija. Tāpēc domāju, ka būtiskākais priekšnoteikums ir kopīgas vērtības.

K. T.: Jūsu darbos ir daudz ironijas, tomēr par ko jums pašam ir grūti ironizēt?

M. I.: Man būtu grūti ironizēt par ebreju genocīdu Lietuvā. Vairākumam Lietuvā vispār ir grūti par to runāt, atzīt, ka arī lietuvieši ir piedalījušies šajā genocīdā Otrā pasaules kara laikā. Šī ir tēma, kas vēl nav pilnībā publiski apspriesta, un varam to uzskatīt par tabu.

K. T.: Jums Lietuvas sabiedrība šķiet toleranta?

M. I.: Pagaidām nē, tomēr domāju, ka vēl neviena Austrumeiropas valsts tāda nav. Tas ir process, kas prasa laiku, Rietumeiropa arī nekļuva toleranta vienas dienas laikā, tas prasīja desmitiem, pat simtiem gadu. Mums līdz šim nebija iespējas attīstīties šajā virzienā, mums tāda ir radusies vien pēdējo divdesmit piecu gadu laikā. Šis process patlaban norit pietiekami strauji visos virzienos – gan attiecībā uz homoseksualitāti, gan pieņemot dažādas nacionalitātes. Protams, līdz Rietumu līmenim pagaidām vēl ir tāls ceļš. Krievijā gan savukārt šis process norit uz pretējo pusi.

K. T.: Kā Lietuvas sabiedrība raugās uz Eiropas Savienību? Vai ir kādas bailes?

M. I.: Nedomāju, ka ir bailes no Eiropas Savienības, tādas nekad īsti nav bijušas. Ir vien kādi atsevišķi indivīdi, kuri virzībā uz Eiropu redz briesmas nacionālajai identitātei. Man šķiet, ka šajā vēsturiskajā situācijā tā ir pilnīga muļķība un idiotisms, jo ir jāvirzās vai nu uz vienu, vai otru pusi. Mūs neviens mierā neliks, un Eiropas Savienība principā tika radīta mums. Mēs no tās gūstam ekonomisku labumu. Lai gan ne vien mēs, arī Īrija, piemēram. Eiropas Savienība daudzkārt paātrināja mūsu pāreju no padomju domāšanas veida uz normālām, demokrātiskām un rietumnieciskām struktūrām. Būtisks, protams, ir arī drošības aspekts. Šodien tā ir milzu priekšrocība. Domāju, ka, piemēram, Somijai, kura gan ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tomēr nav NATO, ir bail. Tikai viņa baidās klusām, bet mēs gan varam skaļi kliegt. Somijai toties atliek vien klusām baiļoties, mēģināt flirtēt ar Krieviju. Arī norvēģi reizēm aizdomājas, vai viņu nafta un labklājība ir svarīgāka par drošību, kas arī nav garantēta, jo Norvēģija robežojas ar Krieviju. Eiropu lietuvieši nekad nav uztvēruši naidīgi, to rādīja arī visas aptaujas. Protams, bija noteikts daudzums eiroskeptiķu, bet tas ir pavisam margināli, tam nav nopietnas nozīmes. Eiro kontekstā savukārt – valūtas maiņa ietekmē visus, īpaši vecākus cilvēkus. Tika solīts, ka cenas nemainīsies, bet, protams, tās cēlās. Citur Eiropā, kur vairākās paaudzēs jau bijusi viena un tā pati nauda, bailes no eiro bija daudz lielākas. Manā dzīvē gan šī ir jau ceturtā valūta, tad no kā vairs baidīties?

K. T.: Kā jūs redzat reliģijas lomu mūsdienu sabiedrībā, cik lielā mērā reliģija nosaka, kas ir savējais un kas svešais?

M. I.: Šobrīd ir grūti pateikt, jau aptuveni simt gadu Lietuvā reliģijas loma ir mainījusies. Reliģijai nevajadzētu nošķirt cilvēkus, bet redzam, ka tas tomēr notiek. Ja runājam, piemēram, par antisemītismu, būtiski ir saprast, ka tā pamatā ir reliģijas, ne tautas nošķīrums. Lietuvā ir grūti runāt par reliģiju, jo tā pamazām izšķīst, eksistē vairāk formāli. Domāju, ka cilvēkam ir iedzimta nepieciešamība kaut kam ticēt, mēs redzam, kā sabiedrībā, reliģijas lomai mazinoties, to nomaina astroloģija, fen šui. Cilvēki meklē, kā aizpildīt to robu, kas viņos radies. Es nedomāju, ka nākotnē reliģija iznīks, tomēr uzskatu, ka tai ir jāmainās. Kristietība ir radusies pirms diviem tūkstošiem gadu, senie reliģiskie teksti mūs vairs neietekmē, mēs vairs neticam tiem tikumiem un Dieva tēlam. Esam no tā izauguši. Domāju, ka radīsies kāda reliģija, kas būs piemērota mūsdienu cilvēkam, varbūt reformēsies kristietība.

Skats no Latvijas Nacionālā teātra izrādes "Kaimiņš" (2008) // Foto – Gunārs Janaitis

K. T.: Pie kā jūs pašlaik strādājat?

M. I.: Pašlaik beidzu rakstīt lugu par Ļevu Tolstoju.

K. T.: Šī nav jūsu pirmā luga par vēsturiskām personībām – esat rakstījis arī par Imanuelu Kantu, par Adamu Mickeviču. (2013. gadā sarakstīta luga „Kants” („Kantas”), 2010. gadā savukārt luga „Mistrs” („Mistras”), kas vēsta par lietuviešu muižnieku Andžeju Tovianski, kurš Parīzē izveido sektu, kurā iesaistās arī poļu rakstnieks Adams Mickevičs. – K. T.)

M. I.: Jā, bet šī, šķiet, pagaidām būs pēdējā vēsturiskā luga.

K. T.: Kas jūs mudināja rakstīt „Mistru”? (Vārda „mistras” nozīme ir izkliedēta – skolotājs, meistars, mestrs. Tas ir aizgūts no poļu valodas vārda „mistrz” ar nozīmi „meistars”. M. Ivaškevičs uzsver, ka, tulkojot šo nosaukumu, vēlams saglabāt tā rakstības piesaisti poļu valodai. – K. T.)

M. I.: Mani pamudināja rakstīt mana dzimtā vieta, jo uzaugu Molētos, un bērnībā man bija interesanti izzināt, kādi interesanti cilvēki ir nākuši no šī vietas. Atradu muižnieku, kurš ir „Mistra” galvenā varoņa prototips. Vēlāk jau pievērsos nopietnākai literatūrai un sapratu, ka tas ir lielisks materiāls, lai to izmantotu kāda darba radīšanai. Tomēr domāju, ka nebūtu lugu uzrakstījis, ja manī nebūtu bijis šī intereses par dzimto vietu. Kad kaut kas ir tev tuvs, jūti vēlmi, pat pienākumu censties vēl vairāk ar to saplūst, pietuvoties tam. Interesējoties par šī muižnieka dzīvi, jau vēlāk pievērsos Adamam Mickevičam.

K. T.: Kuras savas lugas iestudējumu jūs vēlētos redzēt Latvijā?

M. I.: „Kaimiņu” es arī redzēju, un man patika. Esam vienojušies ar Latvijas Nacionālo teātri par iestudējuma veidošanu 2016. gada rudenī, luga gan vēl nav uzrakstīta. Izrādes režisors būs Kirils Serebreņņikovs.

K. T.: Par ko būs jūsu luga?

M. I.: Vēl pagaidām neatklāšu. Pateikšu vien nosaukumu – „Guļošie” (Miegantys”).

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt