Maija Svarinska 22.05.2015

Pārdomu drupačas III

Šajā dienasgrāmatas ierakstā atkal runāšu par projektu vai neatkarīgo teātru izrādēm, jo ir daži secinājumi un gribētos tos izteikt.

11. maijā Ģertrūdes ielas teātrī skatījos izrādi “Vaņa”, kas veidota pēc Antona Čehova lugu “Tēvocis Vaņa” un “Mežainis” motīviem. Par šo darbu ir rakstīts daudz un, manuprāt, kopumā pārliecinoši. Darbojas tikai četri varoņi – Vaņa, viņa māsa Soņa, viņa brāļa sieva Jeļena Andrejevna un ārsts Astrovs. Ļoti maz arī teksta, toties daudz kustību, jo izrāde veidota fiziskā teātra estētikā. Tas nozīmē, ka apspēlēts vārdu un jūtu duālisms. Šī, teikšu tā, atmaskošana izspēlēta precīzi un gudri. Tikpat smalki parādīta plaisa starp ārējo paskatu un gara stāvokli, uzsveru – tieši gara stāvokli. Labi strādā aktieri. Recenzijās it īpaši tiek uzteiktas Madara Botmane (Soņa) un Anta Aizupe (Jeļena Andrejevna), patiesi iespaidīgs tēlojums. Ja kas tiek kritizēts, tad pārsvarā – Andis Strods (Vaņa). Nezinu, kā ir bijis pirmajās izrādēs, pēc kurām tad arī ir rakstītas recenzijas, taču manā skatījumā Andis Strods veido izteiksmīgu dzīves nogurdināta vīrieša tēlu. Nogurdinošs apnikums slēpjas Vaņas mugurā, un tikpat nogurdinoši pūliņi būt mierīgi smaidīgam jaušami viņa sejā. Bet galvenais izrādē ir režijas kopskats. Nedomāju, ka taisnība ir Atim Rozentālam, kurš savā recenzijā (Kroders.lv) izsaka bažas par tiem skatītājiem, kas Čehova darbus nepazīst un līdz ar to daudz ko varētu nesaprast. Šā darba mērķim sižeta mezgli, manuprāt, nav svarīgi. Režisors Andrejs Jarovojs ir panācis zīmīgu vispārinājumu: ir radīts mūsdienīgas pasaules tēls. Tas apslēptais, kas dzīves steigā nav redzams. Teikšu tā – mūsdienu dvēseles tēls. Skumjš, iztukšots un vientuļš.

Skats no izrādes "Vaņa" // Foto – Ieva Kauliņa

To pašu tēlu meklē un arī atrod režisors Viesturs Meikšāns.

12. maijā Dirty Deal Teatro skatījos pirmizrādi “Ainava un bars”. Šis iestudējums veidots pēc Mariusa fon Maienburga lugas “Brīva redzamība”, un kontekstā ar šā vācu dramaturga daiļradi tas ir trešais Meikšāna darbs (iepriekšējie: “Apjukums” Valmieras teātrī un “Māceklis” JRT). Lugas stāsts ir ļoti vienkāršs: maza meitenīte iemetusi izgāztuvē kaut kādu kasti, un vecāki nu ir saspringuši aizdomās, vai tik no viņiem netiek slēpts kaut kas bīstams. Ap šo faktu arī ris darbība, precīzāk – spriedelēšana. Spēlē Anta Aizupe, Liena Šmukste un Madars Zvagulis. Aktieri strādā ar atdevi, proti, saprot, kā vārdā. It īpaši perfekti spēlē, t.i., lasa lekcijas par bērnu psiholoģiju Liena Šmukste. Viņas mute fanātiski artikulē ar vārdiem, kas pauž visādus zinātniskus argumentus, lai pārliecinātu vecākus par meitenes kriminālo tieksmi. Faktiski – murgs. Taču izrādes būtība ir cita. Režisors, veidodams mūsdienīgas sabiedrības tēlu, ieskatās tajos vaibstos, kas parasti ir lepnuma pilni. Civilizācijas stājā. Viesturs Meikšāns arī izmanto fiziskā teātra elementus. Dažreiz cilvēka nervi neiztur, un tad viņš krīt. Daždažādu atklājumu gūzma dzen bailēs, izmisumā, jo apkārtne ir fobiju pilna. Bet galvenais laikmeta diktāts pavēl nevis dabiski, bet “zinātniski” dzīvot. Tā zūd pamatu pamats – māka mīlēt. Režisora skatiens ir bargs un sāpju pilns. Izrāde beidzas ar videoskatu: skaista meitenītes seja ar lielām skumjām acīm lūkojas zālē. Meitenīte, kas vienatnē mēģinājusi izglābt ievainotu putnu, bet neizdevās, un, ielikusi to košā kastītē, iznesa ārā. Bet varbūt tā nav meitene, bet lelle. Var būt. Jo mūsdienu laiks arī bērnībai spiež pakļauties civilizācijas modīgajiem standartiem. Nav īstuma.

Liena Šmukste un Anta Aizupe DDT izrādē "Ainava un bars" // Foto – Inga Plūme

Šis jauno režisoru skats uz mūsu dzīvi mani mazliet saviļņo. Es, padomijas bērns, tagad baudu brīvības prieku, un kā pilsoni mani pa īstam satrauc vienīgi kaimiņvalsts rīcība. Taču atceros, cik svarīga ir bijusi mākslinieku kritiskā attieksme pret PSRS realitāti, ko tolaik viņi savos darbos pauda Ēzopa valodā. Būtībā tas bija paredzējums. Varbūt tagad tāpat mūs visus brīdina: šai realitātei arī nav perspektīvas?

Cits jauns režisors meklē šim jautājumam atbildi.

20. maijā Eduarda Smiļģa teātra muzejā skatījos izrādi “Pērs Gints un sievietes”. Uz Henrika Ibsena lugas pamata Justīne Kļava izveidojusi dramaturģisku kompozīciju un definējusi to kā mistēriju par gaidīšanu. Šeit, protams, ir domāta Solveiga, bet ne tikai. Vārds “gaidīšana” iekļauj sevī arī nākotnes jēdzienu. Latvijas nākotni. Režisors Viesturs Roziņš turpina jau iesākto (“Dērbijas vergi” Goda teātrī Liepājā) tēmu par mūsdienu latviešu emigrāciju, par jēdzienu – mājas. Arī šo izrādi es nerecenzēšu, jo sarunas kontekstā mani interesē nevis meistarības līmenis, bet personiskā nostāja. Pērs Gints, ko jaunībā atveido Artūrs Putniņš, bet briedumā – Dainis Sumišķis, ir viens no tiem neveiksminiekiem, kas atstāj savu dzimteni, jo jāmeklē laime citur pasaulē. Šajā ceļojumā, kā zināms, priekšroka dota dēkām ar sievietēm. 

Artūrs Putniņš – Pērs Gints izrādē "Pērs Gints un sievietes" // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

Arī šis režisors vietām izmanto fiziskā teātra paņēmienus, taču pārsvarā redzama Kārļa Boža horeogrāfija, kas spraigi un izteiksmīgi vēstī par Pēra mīlas piedzīvojumiem (šeit vispirms jāmin Janas Ļisovas un Artūra Putniņa meistarība). Bet galvenais izrādes akcents, protams, saistīts ar Solveigu. Viņas tēlu veido vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa, kura Čehijā pabeigusi Teātra mākslas akadēmiju, kur apmāca vājdzirdīgus un nedzirdīgus cilvēkus. Šī nianse, protams, piešķir tēlojumam īpašu auru, taču Jolanta Znotiņa neapšaubāmi ir talantīga aktrise. Un, pateicoties viņai, režisoram ir izdevies izrādes koncepciju tuvināt simbolam. Pirmām kārtām, Solveigā ir organisks mīlestības satvars. Patiesi sen nav redzēts tik dabiski šķīsts sievietes tēls. Un tieši šī būtība pauž otru simbolisko ideju: šķīstums ir ģimenes pamats. Dzīves šķīstums ir Latvijas, cilvēces vairogs. Tādu, man šķiet, atbildi dod Viesturs Roziņš saviem kolēģiem: ir jāmīl, ir jāpalīdz, ir jācer.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt