Zane Radzobe 15.06.2015

Dailes teātra aktrise

Foto – Rita Bērziņa

Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu tikos apmēram pirms mēneša. Tikko bija beidzies viņas šīssezonas pirmizrāžu mēģinājumu process, tāpēc sākām no it kā acīmredzamā – viņas darba Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā Pīterā Penā, Mārtiņa Eihes Ugunsgrēkos un Aleksandra Morfova Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Bet runājām plašāk – par teātri kopumā. Jo pārsteidzošā kārtā Ilze, lai arī viena no vadošajām Dailes teātra un redzamākajām Latvijas teātra aktrisēm, par profesiju tiek iztaujāta ārkārtīgi reti.

Šī jums ir brīnišķīga sezona, daudz lielu lomu. Ko tas jums nozīmē praktiski? Kādā režīmā rit dzīve?

Šobrīd ir drusku vieglāks posms – beigušies šīs sezonas mēģinājumi. Šo brīdi ļoti gaidīju. Es esmu priecīga par sezonu, par iespējām, kas man tika dotas, bet arī ļoti ilgojos pēc brīža, kad varēšu kaut ko palasīt, aiziet uz kādu citu teātri, noskatīties kādu filmu. Arsenālā neesmu bijusi ne uz vienu izstādi vismaz gadu. Sajūta par padarīto darbu ir laba, bet drusku gribu dot sev atslodzi. Vajag uzlādēt baterijas.

Kas jums ir vajadzīgs, lai spētu koncentrēties izrādei vakarā?

Man patiesībā ir vajadzīga vientulība. Gan praktiski, gan filozofiski. Ir cilvēki, kam komunicēt ar citiem ir viegli un vienkārši. Man... Komunicēt ar cilvēkiem, arī nākt uz intervijām, es jūtu, ka es tam negribot patērēju ļoti daudz sevis. Tas attiecas arī uz ikdienas komunikāciju ar kolēģiem. Man gribas būt vienai, tas mani uzlādē.

Iztēlojos, ka, ņemot vērā jūsu dzīvi teātrī un ārpus tā, tas ir sarežģīti.

Jā, ekskluzīvi. Kad tas izdodas, esmu ļoti priecīga. Bet interesanti, kā tas kuram ir... Tikko runājām ar Daini Grūbi. Viņš prasa: „Kad tev ir brīva diena, vai tu vari teātrī vienkārši ieskriet? Jo man vajag pa priekšu iesildīties...” Tas ir tā – vajag mēģinājumu pa dienu, būt teātrī. Man šobrīd ir gluži otrādi – man vajag kaut ko sevī uzkrāt, lai vakarā varētu strādāt.

Tas nozīmē – nākt uz teātri stundu pirms izrādes?

Nē, nē. Uz teātri es eju ļoti laicīgi. Bet man nevajag mēģinājumu, lai justos ieskrējusies.

Šosezon spēlējat trīs galvenās lomas  ārkārtīgi dažādas, ne vienkāršas. Tādas slodzes jums iepriekš nav bijis.

Kaut kādā ziņā, protams, šī sezona ir īpaša. Bet nevarētu teikt, ka es tērētu mazāk spēka iestudējumos, kur man nav galvenās lomas. Varbūt tā ir problēma, ka spēkus nemāku sadalīt, atslābināties tur, kur var.

Šī sezona... Nebiju gaidījusi, ka tā šādi izvērtīsies. Ar lielām bažām gaidīju Aleksandru Morfovu Rīgā. Jūtu milzīgu cieņu pret to, ko viņš līdz šim ir darījis. Atbildības sajūta... Tā man bija pilnīgi jauna pieredze. Man negāja viegli, teiksim tā. Nebiju domājusi, ka tik ļoti sev neticēšu. Tas bija pārsteigums.

Kāpēc?

Nezinu, kaut kas mistisks jau no pirmās mēģinājumu dienas, es... sapratu, ka esmu ārprātīgi nepārliecināta par sevi. Paškritika, protams, ir laba lieta, bet tas, kā tā izpaudās šajā iestudējumā, mani ļoti traucēja. Tas bija milzīgs darbs ar sevi. Tagad, kad, paldies Dievam, tas ir pāri, esmu par šo pieredzi laimīga, jo kaut kādā ziņā, pateicoties šim iestudējumam, sevi iepazinu. Tas bija lēciens emocionālā pieredzē...

Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Dženija izrādē "Tas trakais, trakais Harijs" (2007) // Publicitātes foto

Intervijās par Dzeguzes ligzdu teicāt, ka bija sajūta – kolēģi skatās, nesaprot, kāpēc esat paņemta lomai... Tas bija saistīts ar pārliecības trūkumu, vai arī ar ampluā, kas pielīp aktierim?

Domāju – gan, gan. Jā, tā bija. Bet man ļoti palīdzēja Viesturs Meikšāns, mans, varētu teikt, kursa biedrs, viņš paralēli režiju studēja. Mēs runājām, ka man jāspēlē Rečida un ka tā nemaz neesmu es. Viņš atgādināja, ka kursa laikā es nekad nespēlēju to ampluā, kas varbūt šo gadu laikā teātrī man izveidojies. Tieši otrādi – es spēlēju raksturlomas. Un Viesturs teica: bet tu taču to darīji četrus gadus... Tiešām, atnākot uz teātri, jaunās varones, ko man deva spēlēt, bija man ļoti neierastas. Mana pirmā loma pie Džilindžera bija izrādē Tas trakais, trakais Harijs (DT, 2007) – visliriskākā varone, kādu vien var iedomāties. Tad sekoja Ņina Zarečnaja (DT, Kaija, 2008, rež. M. Gruzdovs), Drakulā (DT, Drakula. Svešās asinis, 2007, rež. Dž. Dž. Džilindžers) arī spēlēju jaunu, naivu būtni. Bet diplomdarbā (Teātris Skatuve, LKA 2007. gada aktierkursa diplomdarba izrāde Romeo un Džuljeta, rež. A. Eižvertiņa) es galu galā spēlēju nevis Džuljetu, bet aukli... Tā ka es vispār būtu priecīga, ja Rečida būtu lēciens apkaļ, jo kaut kādā ziņā mani raksturlomas interesē vairāk.

Teicāt, ka Morfovs jums bija kas jauns. Vai viņš Dailes teātra kontekstā strādā ievērojami atšķirīgi no citiem režisoriem?

Jā un nē. Viņš strādā atšķirīgi tādā ziņā, ka ļoti labi zina, ko grib un kāpēc dara. Tas būtu jāzina katram režisoram un arī aktierim jāpasaka, bet tā nenotiek. Morfovam ir arī drusku cits temperaments nekā ziemeļniekiem, viņš mēdz būt impulsīvs, ekspresīvs, ļoti prasīgs. Bet man tas liekas lieliski. Ir man bijuši gadījumi, kad režisors nebaro ne ar ko, bet rezultātu prasa, un ātri. Šeit iedod tik daudz, ka tu saproti – tev nav nekādu tiesību kavēties ar rezultātu. Ja tev dod, tev tieši tāpat ir jādod pretī. Manuprāt, viņam tieši tā arī gribas strādāt: lai viss ir simtprocentīgi katru reizi.

Prasu tāpēc, ka pats Morfovs intervijā, gan ļoti inteliģenti, bet nepārprotami teica, ka viņam teātrī ir vajadzīgi aktieri – sarunu biedri, kas gatavi procesā piedalīties, nevis tikai ņemt. Bet Dailē viņš esot ātri sapratis, ka te tā strādāt nevarēs un jāpāriet uz citu sistēmu.

Es to interviju lasīju, bet, zinot, kā process notika... Nu, nebija tik traki. Varbūt no sākuma bija neliela nesaprašanās, jo viņš piedāvā tik daudz gatavu lietu, ka tai brīdī aktiera pretreakcija ir – bet vai mums vispār piedāvāt, vai arī tagad darām, kā jūs tikko teicāt? Bet beigās aprīvēšanās notika.

Kā tapa Mārtiņa Eihes Ugunsgrēki?

Izlasījām lugu. Pēc tam visi sēdēja un kādu brīdi klusēja. Es iepriekš ar Eihi nebiju strādājusi, bet tas, ko viņš ar mums izdarīja... Tā ir laba pieredze. Eihe kaut kādā vienkāršā, vieglā veidā ar dažādiem tehniskiem vingrinājumiem pirmo nedēļu laikā no mums panāca psiholoģisku atsvešinātību no materiāla. No sākuma gan nesapratām, kas notiek. Nezinot, uz ko viņš iet, vingrinājumi likās visai nežēlīgi.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Navāla, Gints Andžāns – Simons izrādē "Ugunsgrēki" (2015) // Foto – Jānis Deinats

Piemēram?

Piemēram. Bija tāds vingrinājums, ka jāiztēlojas mīļākais dzīvnieks vai kaut kas tuvs un tad ārkārtēji skrupulozi, detalizēti jāizstāsta, kā šī būtne tiek spīdzināta. Konkrēti, detaļās, nevis vispārīgi. No sākuma... Bet kad mēs to pāris reizes izdarījām, sapratām, kāds ir mērķis. Es spēju tādā līmenī atsvešināties no materiāla, ko runāju, ko stāstu, ka ar mani pilnīgi nekas nenotiek. Un man nav grūti, nav jāpārdzīvo tas, ko pārdzīvo cilvēki tajā stāstā. Pēc tam mēģinājumu process bija ļoti viegls. Mēs daudz uzmanības veltījām arī aktieriem kā komandai, jo mēs visi tur visu laiku esam uz skatuves, un, neskatoties uz smago materiālu, tas bija ļoti viegls, jautrs posms. Mārtiņam es saku milzīgu personisku paldies, jo... sieviete, dvīņu mamma... Ak, dievs, kā tas sakrīt ar manu personisko... Bet tagad izrādi gaidām, spēlējam ar prieku. Es arī nedomāju, ka, ja aktieri mēģinātu spēlēt caur pārdzīvojumu, tas uz skatītāju strādātu.

Kas ir ideālais veids, kā aktieris var iedarboties uz skatītāju?

Domāju, kaut kādā ziņā tas ir atkarīgs no materiāla. Ir jau tā mūžvecā patiesība, ka, ja aktieris tic un nemāna sevi, tad skatītājs arī tic. Kā Morfovs saka: galu galu tas ir mūsu darbs, no tā ir jāgūst gandarījums, tas jādara ar prieku un baudu, nevis jābaidās no tā. Var būt, ka tas skatītājiem patīk.

Jūs ceturtajā kursā esot taisījusies pamest studijas, kā pati pirms gadiem teicāt – esot iestājusies rutīna...

Ne jau nu es būtu aizgājusi, nekā. Protams. Tā droši vien bija vēlēšanās būt gudrākai, nekā tai brīdī esi. Jautājums ir: vai tagad nav rutīnas?

Kaut kādā ziņā. Jums intervijās par teātri ļoti maz jautā. Prasa par bērniem...

...vai par vīru, vai mammu.

Par vīru vai mammu jūsu specifiskajā situācijā tomēr saprotami. Bet tikai par bērniem... Iztēlojos, ka vadošai aktrisei tas var kļūt... sarežģīti.

Tāpēc jau intervijas negribas sniegt. Par rutīnu... Nu, labi, es, protams, par sevi toreiz varu tikai pasmieties, tas nebija nopietni. Varbūt tās patiesībā bija bailes no neveiksmes, jo nākotne bija tik miglaina, nezināma... Mēs jau nebijām paredzēti nevienam teātrim.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Mina Mureja, Ģirts Ķesteris – Rašids Rahula izrādē "Drakula. Svešās asinis" (2007) // Foto – Jānis Deinats

Kā jūs nonācāt aktieru kursā? Jūsu māte ir latviešu kultūrā ļoti nozīmīga dramaturģe, tas situāciju sarežģī, ir papildu spiediens...

Jā, bet tas spiediens ir bijis vienmēr, es pie tā esmu pieradusi. Ap teātri es grozījos kopš bērna kājas, tomēr vislielākā loma te bija Zanei Zīlei, kura skolā [Rīgas 49. vidusskola] strādāja ar bērniem dramatiskajā pulciņā. Mēs ļoti sadraudzējāmies – viņa, es un mana draudzene, klasesbiedrene Madara Saldovere. Viņa bija uzzinājusi, ka uzņems aktierus, pasauca mūs pie sevis un teica – mīļās meitenes, lūdzu, vismaz pamēģiniet. Mēs drusku gan lauzāmies, jo bija pilnīgi skaidrs, ka mēs, labākās draudzenes kopš ceturtās klases, abas netiksim. Konkurss bija liels, atceros, ka mēs iestājeksāmenos Krilovam melojām, ka neesam draudzenes, jo likās, ka tas mums varbūt nospēlēs par labu. Protams, gribējās. Kas tas ir, skaidrs īsti nebija, bet uz teātri mēs bijām daudz gājušas, un bija arī sajūta, ka kaut kas tiešām sanāk. Abas tikām. Mammas loma tur... Protams, mana bērnība ir saistīta ar mākslu, droši vien sirds dziļumos sapratu, ka tas ir tas, ko gribētos.... Bet arī citur biju iesniegusi dokumentus, varianti bija.

Kas bija alternatīva?

Angļu filologi Latvijas Universitātē un komunikāciju zinātne.

Pirmo lomu skolā atceraties?

Mums bija tāds iestudējums Pagrabs. Autoru diemžēl neatceros [lugas autore – Zane Zīle], bet iestudēja Zane Zīle, spēlēju es un Madara. Mēs piedalījāmies arī skolu teātra skatē un kaut ko vinnējām. Katrā ziņā balva bija iespēja šo izrādi spēlēt profesionālā teātrī. Mūsu gadījumā tas bija Dailes teātris, kur mēs vairākas reizes spēlējām Kamerzālē. Un bija pat tā, ka mammu lomās, kuras skolā spēlēja divas citas meitenes, šajā variantā bija Katrīna Pasternaka un Akvelīna Līvamane. Tas bija milzīgs notikums. Mums bija mēģinājumi kopā, redzējām, kā aktrise ar eksemplāru rokā pirmo reizi lasa tekstu, ko mēs jau zinājām no galvas. Baigais piedzīvojums. Manuprāt, cilvēki uz tām izrādēm pat pirka biļetes, jo mēs ar Madaru nopelnījām piecus latus. Katra.

Jūs pati būtu gatava tādā skolēnu pasākumā piedalīties?

Nezinu. Iespējams.

Kas jūs šobrīd visvairāk piesaista aktrises profesijā?

Mani piesaista, nu, tā es sev esmu noformulējusi... Mani ļoti interesē tas, ka konkrētam aktierim konkrētā dzīves posmā tiek piedāvāta konkrēta loma. Es ar to domāju nevis profesionālo jomu, spējas, varēšanu, bet to, ko loma izdara ar aktieri. Piemēram, kādus jautājumus nākas risināt iestudējuma procesā. Tas ir kā psihoterapijas kurss ik pa diviem mēnešiem.

Juris Bartkevičs – Vectēvs, Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Māte, Andris Gross – onkulis Toļa  izrādē "Apglabājiet mani zem grīdas" (2012) // Foto – Jānis Deinats

Kas šādā aspektā ir jūsu būtiskākās lomas?

Man ļoti būtiska bija tēma, ko spēlējām Apglabājiet mani zem grīdas (DT, 2012, rež. R. Vaivars). Tas bija arī pirmais iestudējums, kur spēlēju māti. Es pati jau biju māte, man ir arī vecmāmiņa, un šais attiecībās es varēju gan sevi, gan savu varoni salīdzināt trīs paaudzēs. Es ļoti daudz sapratu un iemācījos – gan to, kas manī ir, gan to, kā vēl nav. Bet es varu gandrīz katru lomu...

Varbūt tas nozīmē, ka lomas ne tik daudz sakrīt, cik es tajās meklēju un atrodu. Ļoti interesanti bija ar Ugunsgrēkiem, kaut arī, paldies Dievam, to, ko tā sieviete pārdzīvoja, ir grūti iztēloties. Un Rečida man arī ir ļoti nozīmīga. Es, absolūti ne varaskārs cilvēks, sapratu, ko tas nozīmē – iegūt varu. Tā sajūta, ka tu spēj citus cilvēkus kontrolēt, ka viņi ir atkarīgi tikai no tevis, ir brīnišķīga. Un kā aktrise šai iestudējumā es iemācījos nekautrēties uz skatuves paņemt savu telpu un laiku. Man vienmēr ļoti svarīgs ir partneris, bez partnera vispār neko nevaru izdarīt. Bet šoreiz man bija jāpasaka – mīlīši, stop, pagaidiet, manai Rečidai vajag vietu... Tā man ir liela mācība.

Ko ir grūtāk spēlēt – sižetiski vai tehniski smagu lomu?

Man pašai šķiet, ka es esmu diezgan tehniska aktrise. Man ir svarīgi izdarīt visu precīzi, un man ļoti patīk, ka to dara arī kolēģi. Tad man liekas, ka es viņus cienu un viņi ciena mani. Domāju, ka man tomēr lielāku spēku prasa stāsts, raksturs, domāšana.

Vai ir iespējams nospēlēt tēlu, kurā jūs neko no sevis neatrodat, kam nepiekrītat?

Nezinu, iespējams. Tādā gadījumā būtu ļoti svarīga režisora loma. Bet man tādas pieredzes nav. Es vienmēr kaut ko atrodu. Kaut kam taču cilvēkā ir jābūt.

Jo kad jūs runājat par lomas iedarbību uz aktieri, tas tomēr liecina par gluži šausmīgu teātra atbildību pret tajā strādājošo. Iznāk, ka repertuārs veido jūs kā cilvēku. Vai ir robežas, kuras jūs negribētu pārkāpt?

Jā, tā ir, un tas ir jāapzinās cilvēkiem, kas aktieriem dod konkrētas lomas. Man gan jāsaka, ka es esmu priecīga, ja loma mani nodarbina, ja kaut kāds process notiek. Kontrolei ir jābūt vienmēr. Īpaši jau saprotot, ka loma nav tikai mēģinājumu process vien. To nāksies spēlēt katru vakaru, un nekad nevar zināt, kā tu kurā dienā jutīsies. Bet vienalga – es labāk izvēlos, lai kaut kas notiek, vienalga – labs vai slikts. Gan jau es kaut kā tikšu galā.

Kas ir būtiskākais, ko aktieris var iemācīties?

Man to Pēteris Krilovs iemācīja: uz skatuves pats svarīgākais ir partneris. Viens neko nevar izdarīt, tāpēc, ka tikai mijiedarbībā ir attiecības. Jā, vēl es vienmēr atcerēšos, ka Krilovs mums mācīja, un tas teātrī ir ļoti vajadzīgs un psiholoģiski ļoti svarīgi, plānot un sakārtot savu dzīvi. To es arī mēģinu – savākt dzīvi ap sevi, citādi var sajukt visādās nozīmēs.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Džuljeta izrādē "Romeo un Džuljeta" (2012) // Foto – Jānis Deinats

Kas ir jūsu veiksmīgākās partnerības?

Pēdējā veiksmīgākā – Pīterā Penā ar Daini Grūbi. Mēs agrāk nebijām spēlējuši kopā, bet – kaut kā vienkārši kopā ir viegli. Es barojos no viņa, viņš – no manis. Par to es esmu ļoti priecīga. Man ļoti būtisks partneris bija Rēzija [Kalniņa] Gaļinas Poliščukas Ilgu tramvajā (Teātra observatorija, 2008). Es no viņas tik daudz iemācījos. Un vēl es par partnerību sauktu arī to, ka mēs ar Ievu Segliņu paralēli pie Džilindžera mēģinājām Džuljetu (DT, Romeo un Džuljeta, 2012). Protams, katra spēlējām savu izrādi, bet mēs ar to lomu tikām galā kopīgi. Kad es spēlēju, zināju, ka Ieva zina, ko es šai brīdī daru, un es tāpat par viņu piedomāju. Mēs skatījāmies viena otras darbu. Tā bija ekskluzīva iespēja, jo no malas jau visu daudz labāk saprot. Un mums bija iespēja apmainīties domām.

Par skatienu no malas – ar vīru par lomām nerunājat?

Līdz šim modelis bija tāds, ka mājās par teātri nerunājam. Izņemot Dzeguzes ligzdu – par to gan runājām 24 stundas no vietas. Mums abiem tas daudz nozīmēja – gan lomas atsevišķi, gan izrāde kopumā. Mēs ar Artūru vispār esam tādi... Teātrī ir aktieri, kas klusē, un ir tie, kas runā, apmainās ar domām par iestudējumu, sevi, citiem. Mēs esam no runātājiem. Bet tas ir teātra bariņš, kad ejam ārā no teātra, tad sākas citas rūpes.

Mans ideālais teātris vispār būtu tāds, kurā būtu iespējams runāt ar visiem kolēģiem. Varbūt tā ir mana problēma, ka es nevaru pieiet klāt un pajautāt – kā tev likās? Vai arī elementāri pajautāt: kas tas, piedod, bija, ko tu šodien darīji? Jo pēc pirmizrādes iestudējumi dažreiz aug un attīstās, bet dažreiz – atrofējas, un tieši aktieru neuzmanības, slinkuma, koncentrēšanās trūkuma dēļ. Gribētos, lai aktieri paši spētu kontrolēt izrādes kvalitāti, nenolaist to līdz kritiskam brīdim. Gribētos, ka mēs teātrī cits pret citu varētu būt atklāti.

Bet ar Artūru runājam par lomām. Par sīkumiem un arī par lielākām lietām. Viņam liekas, ka man vajadzētu ko darīt citādi, es nepiekrītu... Piemēram, Artūrs man pēc viena no mēģinājumiem saka: kāpēc tu tam Čezvikam [DT izrādē atveido aktieris Juris Bartkevičs] neuzbļauj? Es saku, ka es uzbļauju. Viņš saka – nē, ja uzbļautu, tu saprastu... Pēc tam domāju, bet kas tas ir, kas, viņaprāt, man traucē. Gāju atpakaļ, atradu un pagājušā izrādē bļāvu. Viņš man ļoti palīdzēja, iedrošināja attiecībā uz Dzeguzes ligzdu – ka nevajag pārāk daudz domāt, kas man ir raksturīgi, bet vienkārši darīt.

Jūs teicāt, ka materiāls jums svarīgs. Kas tur tāds ir?

Mani šajā materiālā aizkustina psihiatriskās slimnīcas iemītnieki. Es tur saskatu zināmu līdzību ar teātri. Respektīvi, cilvēki tur ir brīvprātīgi, viņi var aiziet prom jebkurā brīdī. Jautājums tikai – vai viņiem ir, kur iet, vai šī vide, kas viņiem ir radīta, viņiem tomēr nav labākais. Mēs teātrī dzīvojam tādā kā kapsulā, nepārtraukti runājam par teātri, dzīvi, mākslu, droši vien tā, kā gluži citur nerunā. Varbūt vispār – ikdienā par to nepiedomā. Bet vēlēšanās izrauties saglabājas, un mēs visu laiku čīkstam. Par daudz darba, par maz darba, kas te vispār notiek... Pie vienas šādas sarunas es teicu: bet, mīļie draugi, mēs taču varam iet prom jebkurā brīdī. Bet vai mēs gribam? Vai es varu, piemēram, aiziet uz kādu naktsklubu, būt pilnīgi brīva, kāda nu esmu, tā, lai man būtu vienalga, ka kāds skatās vai fotografē? Pirms gadiem četriem es vēl varēju, bet nu jau – aizvien mazāk.

Centrā: Ilze Ķuzule-Skrastiņa – māsa Rečida izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (2015) // Foto – Gunārs Janaitis

Jūs izjūtat sabiedriskās vides spiedienu?

Domāju, to kultivē dzeltenā prese – piešķir cilvēkiem kaut kādus mistiskus titulus. Es varbūt neko tādu neesmu vēl izdarījusi, lai par mani rakstītu žurnālos, bet būsim godīgi – lai par mani sāktu interesēties prese, man vienkārši vajadzēja apprecēt Artūru Skrastiņu. Un tas kļūst tik absurdi. Minēšu piemēru. Man 12. martā bija 30 gadu dzimšanas diena, ko bija ievērojusi arī prese. Viss jauki, lai jau apsveic, bet ko, piemēram, nozīmē virsraksts kādā portālā: Dailes teātrī dziedošajai zvaigznei Ilzei Ķuzulei – 30? Protams, viss jau skaidrs – ļoti precīzi izkalkulēts, izsauc pretreakciju: pirmkārt, kāda zvaigzne; otrkārt, kāda dziedošā... Loģiski. Tikai – man taču ar to nav nekāda sakara, bet tās mēslu čupas gāžas pār manu galvu. Un tas viss pa gadiem sakrājas.

Ko jūs pati par sevi rakstītu, ja varētu izvēlēties šos adjektīvus?

Pirmām kārtām es gribētu... Lai raksta Dailes teātra aktrise. Ar to pietiek. 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Laine Helmane 15.06.2015

    ILZE ir ļoti perfekta, mīļa, jauka un sirsnīga aktrise♥. Visā lomā kurā esmu redzējusi ILZI, viņa ir bijusi perfekta♥. ''Nakts vēl nav galā'' apmeklēju trīs reizes, jo ILZE un viņas kolēģe INITA ir ļoti perfektas savās lomās♥. Septembrī ceru apmeklēt otrreiz ''Pīteru Penu''♥. Neesmu nevienā lomā redzēju, ka ILZEI kaut kas nesanāk♥. Seriālos viņa ir perfekta♥. Cenšos un centīšos pēc iespējas vairāk apmeklēt ILZES izrādes♥.

    ♥♥♥♥♥LAI ILZEI VISUR UN VIENMĒR VEICĀS♥♥♥♥♥

  • Sidewalker 15.06.2015

    Par tām mēslu čupām es piekrītu. Pilnīgi. Žel lasīt tos komentārus, kas zem tā redaktoru izfantazētā nosaukuma tiek komentēti.
    Ieteikums: Ilze, nebojā nervus, nākamreiz nelasi!
    :))

  • Lxlife 17.06.2015

    Ja kas ILZE LAINI pazīst un viņa zin, ka LAINE pa viņu ir tikai labās domās, būtu vismaz sākumā uzzinājis, kas ir LAINE un cik daudz viņa fano par ILZI:)

  • tatjana 18.06.2015

    Paldies kroders.lv par šo interviju - sarunu par teātri. Vai tā nevarētu kļūt par tradīciju?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt