Anna Zvaigzne 29.06.2015

MANA PRĀTA AUTOKOREKTS*

Skats no izrādes "Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo" // Foto – Agnese Zeltiņa

Ģertrūdes ielas teātrī iestudētais britu mākslinieka, rakstnieka Tima Etčelsa (Tim Etchells) teksts „Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo” tiek reklamēts kā brīva, asociatīva stila izrāde-monologs. Izrādes anotācijā minēts kaut kas par apziņas plūsmu. Nosaukums daudzsološs. Aktieris Leons Leščinskis, režisors Mārtiņš Eihe – jau interesanti. Pietiekami maz pie mums tiek rādītas monoizrādes, lai neapslāpējama interese par dramaturģijas lomu un izpausmes veidiem monologā liktu man sev teikt: „Jāiet!” Un aiziet arī.

Ienāku Ģertrūdes ielas teātra zālē. Tā ir tumša. Diezgan tuvu skatītāju pirmajai rindai stāv nošu statīvs. Izgaismotas gan skatītāju rindas, gan vieta, kur kādam, spriežot pēc tā paša nošu statīva, būs stāvēt. Pēc brīža pie statīva pienāk aktieris Leons Lesčinskis. Parādās arī pudele ar ūdeni un lapas ar tekstu, kuras aktieris izrādes laikā ik pa brīdim izmantos kā špikeri. Gaismas, skatītāji un aktieris. Viss. Ļoti daudzsološs sākums monoizrādei. Leons Leščinskis sāk runāt Tima Etčelsa radītos tekstus.

LEONS. Zeķes ir cimdi pēdām. Ūdens ir tas pats, kas ledus. Amerikā lietas ir lielākas. Amerika ir valsts. Koreja arī ir valsts. Dažiem vīriešiem piemīt seksapīls. Akli cilvēki neko neredz.

Atskan pirmie smiekli, kas, gan pieklusināti, vēl ilgi turpinās divu meitenīšu starpā, kuras sēž man tieši aiz muguras. Izņemot viņas, neviens cits tik histēriski nesmejas. Ik pa brīdim kādam pasprūk kāda vīpsna vai apmierināts smiekliņš, bet šķiet, ka cilvēki diezgan nopietni mēģina uztvert to, kas viņiem tā kā jau būtu jāzina. Leons Leščinskis pieliecas pie ūdens pudeles, kas nolikta uz grīdas, paņem to, atskrūvē, padzeras un turpina runāt tikpat pašsaprotamas lietas.

Ik pa brīdim mainās balss tembrs, runas ritms, bet tas nav īpaši būtiski un šķiet mazliet mehāniski. Liekas, aktieris to dara tik tāpēc, lai viņā klausītos. Viņš uzrunā skatītājus tieši, ceturtās sienas nav. Un tā arī ir vienīgā aktiera darbība izrādes laikā. Es saprotu, ka man tiek dota iespēja ieraudzīt tekstu. Valodu. Nevis režiju, aktierspēli vai askētisko scenogrāfiju, bet valodu. Notiek teksta iemiesošanās dzīvā miesā. Un šis teksts nav dramaturģisks – tāds, kas raisa līdzpārdzīvojumu tā pierastajā izpausmē. Vai es tādam tekstam noticēšu? Vai Tims Etčelss grib, lai es tam ticu?

Skaidrot, kāda loma valodai ir dramaturģisku darbu tapšanā, laikam būtu kā atgādināt, ka 1+1=2. Bet šī izrāde lika aizdomāties, ka ne viss ir tik vienkārši. Kā es – cilvēks kā sociāla būtne (vairumā gadījumu) – saprotos ar citiem cilvēkiem, kas arī ir sociālas būtnes (arī vairumā gadījumu) un runā? Valodu runā.

Manu acu priekšā notiek spēle ar vārdiem. Tiek būvētas dažādas vārdiskās formas, bet visas ar vienādu mērķi – no jauna definēt kaut ko diezgan pašsaprotamu. It kā. Kas notiek ar tekstu, kad tas teātrī apzināti nepilda savu dramaturģisko funkciju – radīt skatītajā, redzošajā klausītājā, līdzpārdzīvojumu? Tas kļūst par vienkāršiem teikumiem, kurus nepieredzējis skatītājs nespēj klausīties ilgāk par... nezinu, viena sieviete no zāles uz neatgriešanos izgāja jau pēc apmēram piektā teikuma. Vai viņa jutās neģēlīgi maldināta, jo domāja, ka atnākusi uz izrādi? Un vai šī ir izrāde? Es turpinu klausīties, kā pašsaprotamie teikumi virknējas, paralēli domājot savu domājumu.

Kā izskatās teksts, kurš pārmiesojas aktierī?  Kā tas uz mums iedarbojas? Kā vispār izskatās valoda? Vai tajā varam komunicēt tā, lai visi saprastu vienādi? Vai vienmēr ir nepieciešams, lai mani kāds saprot tieši tā, kā es gribu? Vai ar valodu var pateikt visu? Vai vispār vajag pateikt visu?

LEONS. Zagļi ir cilvēki, kuri ielaužas svešās mājās un paņem lietas, kas viņiem nepieder. Migla ir kā dūmi, tikai bez uguns. Telefons ir vienreizējs izgudrojums. Mirusi pele dažreiz tiek izmantota kā paraugs. Mīlestību ir grūti izskaidrot. Uguns gadās, kad lietas ļoti sakarst. Galdam ir četras kājās. Cietuma kamerai ir četri stūri.

Skats no izrādes "Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo" // Foto – Agnese Zeltiņa

Mainās apgaismojums. Aktiera brillēs atspīd prožektori, es vairs neredzu viņa acis. Kontragaismai iedegoties, aktieris kļūst par svēto – parādās viņa „aura”. Viens aktiera sāns tiek izgaismots vairāk nekā otrs, viņš pēkšņi kļūst vecāks. Bet tas taču ir tas pats aktieris. Labi, kļuvis pāris mirkļus vecāks, bet tas pats. Tad seko baisākais – spilgtāk iedegas prožektori, kas apspīd mani un pārējos skatītājus, aktieris kļūst mazāk redzams. Un nu es tikai dzirdu. Laikam būtu jājūtas neērti, jo mani tak redz, bet es neredzu. Vai viss, kas tiek teikts, turpina šķist tikpat ticams un pieņamams, ja man ir grūti saskatīt to, kurš apgalvo, ka „lauvas, zirgi un sievietes ir labs materiāls skulptūrām”?

Es nerunāju tikai par pateikto, bet plašāk – par pašu... izrādi? Performanci? Lekciju? Kas tas ir? Ja šī nav izrāde, tad kas? Mākslinieka es jums parādīšu... kur, kam, kad? Teksts nav izmantots kā dramaturģisks rīks, līdz ar to par klasisko dramaturģijas izpratni – kad kādam kaut ko ļoti, ļoti, tā, ka asins pa degunu, vajag dabūt sev, bet kādam citam, kas ir tā pirmā pretinieks, arī kaut ko ļoti, ļoti gribas, un veidojas konflikts katastrofas lielumā – runāt ir grūti.

Tāpat kā seši tēli, kas meklē autoru, „ienāk” padzīvoties aktieros, lai „izdzīvotu” to, ko viņiem paredzējis autors, kura nav, arī teikumi dara tāpat, lai atrastu sev kādu piederīgo.

Vai tas, kas tiek teikts, liek man domāt par to, kas tiek pateikts? Kāda jēga teikumu secībai? Teikums par sieviešu un vīriešu dzimuma atšķirībām būtu saprotamāks, ja tiktu teikts nevis pēc teikuma, kurš paskaidro, kas ir mākoņi, bet pēc teikuma, kurš skaidro, kas ir mīlestība? Vai tāda arī var būt dramaturģija? Jā, var būt, jo šajā brīdī notiek kas interesants. Sākas dramaturģiskā darbība. Mana iekšējā. Rodas aizsargreakcija – es, cilvēks, kurš visu, ko man saka, jau it kā zinu, pēkšņi sāku justies neērti, jo mani mēģina pārliecināt par šo patiesību neapstrīdamību, liek man par to aizdomāties. Vai tiešām tā arī ir, kā man saka? Jūtu, ka arī pārējie skatītāji sāk justies drusku neērti – knosīties, klepot, žāvāties utt. Prom aiziet nevar, jo durvis aktierim aiz muguras un būtu jāšķērso visa zāle. Un Dievs vien zina, kas tādā brīdī varētu notikt. Ja nu kauninās? Ja sitīs? Ja nu es paslīdu?

Varētu jau arī domāt, ka šis viss ir iecerēts kā joks, ka jāsmejas, bet smiekli nenāk. Diezgan ātri pārņem sajūta, ka šis pasākums nebūs no tiem, kuru laikā tiks dota iespēja kaut ko iemācīties no jauna. Kā, piemēram, šad tad gadās, skatoties kādu teātra izrādi, kuras laikā ar mani notiek pēkšņa atklāsme, kas iedvesmo dzīvot citādāk (vismaz uz kādu brīdi).

Šoreiz nav jādomā, nav jāmeklē dziļāka jēga. Ir tikai jāpadodas tekstam. Paradoksāli – tas, ka nav „jāmeklē atbildes”, nogurdina vairāk nekā meklēšanas procesā patērētā enerģija. Nav gandarījuma, netiek dota iespēja kļūt gudrākam, jo viss pateiktais taču it kā jau zināms. Iznāk, ka valoda aktiera izskatā mūs drusku kacina, nedodot neko. Izpūst gaisu, padoties un vienkārši klausīties teikumos? Jā, vajag tikai skatīties. Nē, ir jāpieslēdzas, viss taču nevar būt tik vienkārši! Vai nosaukums „Redze ir maņa, ko mirstošs cilvēks zaudē pirmo” ir izvēlēts tādā pašā random veidā kā visi pārējie apgalvojumi? Kāpēc es domāju, ka ieraudzīšu valodu? Vai mēs varam domāt tikai to, ko redzam? Vai būtu iespējams uztvert valodu, ja nebūtu ar ko salīdzināt, pārbaudīt vai apstrīdēt pateiktā patiesumu?

Vai šis priekšnesmums domāts kā pierādījums cilvēka domāšanas ierobežotībai? Varbūt autors un režisors, un aktieris mēģina norādīt uz pasaules bezjēdzīgumu? Vai Leons Leščinskis man grib pateikt arī kaut ko citu, ne tikai pārbaudītās patiesības? Vai man jāskatās Leščinskim acīs, jāuzķer skatiens, un tur būs ieraugāms īstais iemesls tam, kāpēc mēs esam šeit ataicināti? Jo viņam taču arī kaut kas sāp. Bet vai tiešām sāp?

Skats no izrādes "Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo" // Foto – Agnese Zeltiņa

Vai aktieri vismaz uztrauc tas, par ko viņš runā? Vai viņš redz, ka es domāju? Vai tiešām ir tā, ka Tims Etčelss, radot savus tekstus, nav domājis par konceptu un nešķirojot pierakstījis visu, kas ienācis prātā? Vai autors jūtas ļoti gudrs? Vai ir vienkārši diletants? Šis varbūt ir kāds psiholoģisks pētījums par cilvēka pacietības mēru? Vienkārši liels pārpratums? Ja šī performance notiktu pilnīgā tumsā – bez mazākās apjēgas, kas kur telpā atrodas, kur ir tā balss, kas runā, vai tas būtu tikpat ticami? Vai šī ir kaut kāda cilvēka uztveres īpatnību pārbaudes spēle? Vai valoda ir plika? Kā izskatās plika valoda? Vai arī šis ir Etčelsa kunga starptautiskais sauciens pēc palīdzības, norāde uz viņa zemapziņas nekontrolējamo plūdumu, kuru viņš citādi nemāk apklusināt, kā tikai izrakstot ārā no sevis? Varbūt arī man jāaiziet pie ārsta, jo šis domu plūdums sāk līdzināties paranojai? Atjēdzos. Leons Leščinskis skatās uz mani, viņu, vēl kādu citu skatītāju un turpina.

LEONS. Logs ir sienas atvērums, kuru istabā izveidojuši cilvēki, kuri grib redzēt ārpasauli. Pirdiens ir gāze, kas izkļuvusi no cilvēka ķermeņa. Ozona slānis pasargā mūs no saules stariem. Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo.

Nodziest gaismas, un mēs visi nomirstam. Dažs aiz garlaicības, dažs aiz noguruma, dažs aiz dusmām. Aiz vecuma, paldies Dievam, neviens, jo priekšnesums ilgst tikai stundu. Vai pēc šī, tikko Ģertrūdes ielas teātra zālē pieredzētā notikuma, manā dzīvē kas ļoti svarīgs ir mainījies uz labo vai slikto pusi? It kā jau nē, jo es saprotu, ka tā ir tikai... izrāde? Performance? Un tomēr – arī šis nedramaturģiskais teksts ir spējis radīt tieši tādu pašu efektu kā tas, kura uzdevums ir izraisīt līdzpārdzīvojumu. Šis pat brīžam vairāk. Un tieši tāpēc, ka it kā netiek dots nekas ar ko identificēties. Skatītāju pilnā zālē es esmu palikusi viena ar savām domām. Un to ir izdarījusi valoda. Runātais teksts. Es tieku pamatīgi izvazāta pa sava prāta, sauksim to tā, takām, meklējot atbildes uz jocīgiem jautājumiem. Jocīgi, bet šoreiz sķiet, ka nekas nemainīsies, ja neatradīšu.

 

* Saziņu ierīcēs iestrādāta opcija, kas automātiski maina, labo neatpazīstamus vārdus uz tiem tuvāko eksistējošo vārdu pēc tā līdzības. Protams, gadās arī, ka tā izvēlas nepareizo vārdu, bieži vien izmainot visa teikuma struktūru un loģisko jēgu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt