Zanda Tereško 24.08.2015

Karabalss @DirtyDealTeatro

Pirmdiena, 4. augusts. 20:03. Dirty Deal Teatro. Antropologa Klāva Sedlenieka lekcija „Karš – (ne)atņemama cilvēces sastāvdaļa”. Lektors stāsta par sabiedrības attīstību. Par to, ka pirmatnējiem cilvēkiem izdzīvošana balstījās uz sadarbību, nevis karošanu un tāpēc šīs lekcijas nosaukums būtu iespējams (un pat vēlams) bez šīs „(ne)” daļas.

Labi, tā tad būtu fantāzija. Realitāte? Pasaules pierakstītā vēsture galvenokārt ir karu vēsture. Grāmatās detalizēti aprakstītas dienu vai pat stundu ilgas kaujas, nevis gadu desmitiem ilgi miera periodi.

Lekcijas noslēgumā sarunā iesaistās skatītāji. Kāds no dalībniekiem neslēpj sašutumu – karš esot neizmeklēts noziegums. Slepkavība. Viņa sieva, kas nekādi nav pārliecināma, ka iespējams pastāvīgs miers, sieviete būdama, atkārto – kari vienmēr bija, ir un būs.

Kāds cits skatītājs jautā: „Un kā tad ar amazonēm?” „Amazonēm?” pārjautā lektors. „Jā. Ar sievietēm, kas nogriež sev vienu krūti, lai labāk spētu karot un šaut ar loku.” „Vai jūs domājat grieķu mītus?” „Nē. Cilti, kas dzīvo Amazones džungļos.” Lektors nedaudz apmulsis atbild, ka amazones ir tēli grieķu mītos, un pievērš uzmanību citiem skatītājiem. Diskusija par cilvēka dabas kareivīgumu turpinās.

Tomēr saruna aizķeras. Tajā ir kaut kas personiski pazīstams. Klusa apbrīna par to, kā smadzenes atlasa un saglabā informāciju. Par mītiem, kas šķiet reāli – kaut kad dzirdēti, nekritiski pieņemti, saglabāti prātā kā patiesība, turpina savu dzīvi, nemanāmi izkropļojot realitāti. Labākajā gadījumā mīti izspēlē sevi šādi – liekot sajusties nedaudz neveikli. Sliktākajā gadījumā priekšstatu pārņemts vienīgās taisnības cīnītājs var attapties uz līķu kaudzes, beidzot pierādījis savu patiesību. Īsto patiesību. Bet par to jau laikam ir mūsu karu vēsture.

Klāva Sedlenieka lekcija bija tikai viens no pasākumiem, ko skatītājiem šovasar piedāvāja teātra Dirty Deal organizētais festivāls „Dirty Drama”. Pasākuma vienojošā tēma „Kara balss” tika izspēlēta dažādu pasaules valstu režisoru meistarklasēs un monoizrādēs, sadzirdēta teātra tekstu lasījumos, lekcijās un diskusijās.

Festivāla tēmas pirmsākumi meklējami 2014. gada decembrī, uzsākot projektu „Kara piezīmes”. No decembra līdz šī gada augustam katru mēnesi cits dramaturgs un režisors sekoja līdzi ziņām, publiskiem paziņojumiem, pretrunām dažādu valstu mediju telpās, tostarp notikumiem Ukrainā, tika radīts dramaturģisks materiāls un parādīts skatītājiem.

„Dirty Drama” festivālā „Kara piezīmju” jauda ieguvusi jaunu formu – šāviņu, kliedzienu, militāru pavēļu, mediju diktoru, politiķu, karavīru un civiliedzīvotāju kopbalss cērt cauri kauliem un liek domāt. Liek izvēlēties. Liek argumentēt savu viedokli par notiekošo.

Liek atzīties (bet ļoti klusām un tikai sev, lai neviens nedzird), ka, ja tā godīgi, patiesībā par to visu nevēlos neko zināt. Jo – cik var? Kas vēl notiks? Ko vēl viens cilvēks var izdarīt otram?

Apzinos, ka tā domāt ir ļoti naivi. Eskeipisms, jā. Tāpēc, saglabājot vēsu prātu, ieklausos „Kara balsī”.

Režisora Rikija Seabras meistarklase. Diskusija ar skatītājiem // Foto – Zanda Tereško

„Ir dīvaini atrasties šajā skaistajā, sakoptajā Eiropas Savienībā ar brīnišķīgiem muzejiem un runāt par karu,” savos iespaidos dalās režisors Rikijs Seabra (Ricky Seabra), viens no festivāla meistarklašu vadītājiem. Viņš dzīvo ļoti nabadzīgā Brazīlijas reģionā un trūcības ilustrācijai izmanto divus piemērus – kanalizāciju, kas tek turpat gar ielām, kā arī savu draugu, kura 12 gadus vecā meita ir stāvoklī.

Festivāla pirmajā dienā Rikija meistarklases dalībnieki – teātra režijas studenti Kristīne Logina un Mārtiņš Zariņš, dramaturģe Justīne Kļava, horeogrāfs Ģirts Bisenieks un režisors Jānis Sniķers – ar teātra etīdēm izspēlēja individualitātes un kara satikšanās dažādās formas. Skatītāji vēroja karavīra deju un cīņu pašam ar sevi, saņēma ziņojumu no nākotnes, piedalījās miera kofera prezentācijā un uzklausīja intīmu atzīšanos. Diskusiju laikā pēc prezentācijas meistarklases dalībnieki atzina, ka nācies ļoti personiski paskatīties uz karu un pārvērtēt savas attiecības ar to – atklātas nesaprotamas bailes, novēršanās un racionāla ziņkārība, kas neuzmanīgam vērotājam varētu maldīgi izskatīties pēc aukstasinības.

Par citādu indivīda un kara satikšanās pieredzi runāja slovēņu režisora Bojana Jablanoveca (Bojan Jablanovec) meistarklases dalībnieki. Vārds „karš” netika pieminēts, paturēta vien doma par karu kā vienu no varas spēlēm.

Režisora Bojana Jablavoneca meistarklase. Dalībnieku prezentācijas  // Foto – Zanda Tereško„Esmu ieinteresēta, kas ir tas, kas cilvēkiem liek salūzt,” performances laikā, runājot par psihopātiskiem slepkavām un sevī apjaustu brutālu spēku, jautāja viena no meistarklašu dalībniecēm, režisore Marta Elīna Martinsone. Visskaidrāko atbildi diskusiju laikā deva pats Bojans. Tas esot katrā – slēdzis, kuru nospiežot cilvēks sajūk, salūzt un kļūst par kara ieroci. Tā vietā, lai šādus individuālo pieredžu stāstus slēptu, Bojans rādīja, kā palaist stāstu vaļā, kā pareizāk to izstāstīt skatītājam. Un meistarklašu dalībnieki stāstīja – par slepkavām, par bijušā asistenta uzbrukumu deputātam, par vēlamu un nevēlamu uzvedību reprodukcijas klīnikā, ar mērķi ieņemt bērnu, par aerobiku motivējošā uzsauciena „Feel it, kill it!” (Sajūti to, nogalini to!) pavadījumā. Paralēli etīdēm telpā pārvietojās gracioza dejotāja, atsvešināti vērojot savas rokas vijīgās kustības, atgādinot par planētas iedzīvotāju skaitu un jautājot, ko darīt ar nemitīgi augošo populāciju?

Slēdzis tika meklēts arī aktrises Marijas Linartes monoizrādē „Allāha līgavas”. Lai gan izrādes pamatā esošā krievu žurnālistes Jūlijas Juzikas grāmata ir par vairāk kā 10 gadu veciem notikumiem, saikne ar esošo karu Ukrainā ir pat ļoti spēcīga. Biedējoša. Par to pirms izrādes lekcijā „Nezināmais karš: čečenu kaujinieki Ukrainā” runāja antropoloģe Ieva Raubiško. Tagadējais Čečenijas līderis noliedz, ka uz Ukrainu būtu sūtīti čečenu kaujinieki. Bet viņi tur ir, karo. Bet kas bija pirms tam? Es tiešām biju aizmirsusi par Čečeniju. Par pašnāvniecēm – šāhīdēm. Par Nord-Ost un 130 cilvēku upuriem. Par Beslanu un 330 līķiem. Par sprādzieniem. Par simtiem nogalinātu, izkropļotu cilvēku. Par to, kā sievieti pārdod viņas pašas ģimene.

Izrādes laikā no sieviešu rokassomiņām, kas šķiet nevērīgi atstātas uz krēsliem iepretim skatītājiem, tiek izņemta siksna, spoži vadi, vadi ar elektroizolāciju, plastikāta masas gabals, melna maikgaiverene. Tiek stāstīts par viņām, par Allāha līgavām, kas aizspridzina nebūtībā lielāko daļu no sevis un cilvēkiem sev apkārt. Bezsejas gaļas bumbas iegūst vārdu, vaibstus un neapturamu asiņošanu vietā, kur vajadzētu atrasties sirdij. Aktrise uzvelk melnus svārkus, apliek galvassegu – redzamas tikai acis. Ap vidukli josta ar plastikāta masu, katrā rokā pa vadiņam.

Vecmodīgi, prātā uzvirmo doma. Viņi jau sen sievietes uzspridzina ar tālvadību.

Čečenijas un Krievijas asiņainās attiecības reiz ieņēma pirmo vietu ziņu listēs. Tāpat kā Gruzijas – Krievijas konflikts 2008. gadā. Un, protams, Ukrainas – Krievijas militārā situācija kopš 2013. gada. Šobrīd ir tikai minējumi, kā attīstīsies notikumi Ukrainā. Vai un kā tas viss varētu noslēgties?

Skats no izrādes "Operācijai "Irākas atbrīvošana" - 10 gadi!" // Foto – Zanda TereškoSavdabīga cēloņu/seku situācija tika izspēlēta projektā „Operācijai „Irākas atbrīvošana” – 10 gadi!” (producents Latvijas Jaunā teātra institūts, režisors Valters Sīlis, māksliniece Ieva Kauliņa), kas sastāv no trim daļām. Viena no tām ir izstāde – fotogrāfijas, kas savulaik pārpludinājušas internetu: Abugraibas cietums, pār gūstekņu galvām uzvilkti maisi, ķīmisko ieroču lietošanas sekas. Izrādes otra daļa ir audio ieraksts – monotona balss vēsta par 97 reģistrētiem deputātiem un viņu balsojumu par lēmuma projektu “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”: nebalso – 0; par – 73; pret – 24; atturas 0, nosaucot vārdus un partejisko piederību. Un visbeidzot trešā daļa ir aktrises Ingas Tropas monoizrāde, kuras pamatā Eināra Repšes pārdomātā uzruna Saeimas deputātiem 2003. gadā, aicinot apspriest „Latvijas nostāju Irākas krīzes gadījumā un pasaules kolektīvās drošības sistēmas kontekstā.” [1] Izrādē to ilustrē ne tikai fotogrāfijas, bet arī oficiāla statistika, piemēram, diagramma Civiliedzīvotāju nogalināšanā lietotie ieroči 2003 – 2011. Absolūts līderis ir šaujamieroči – 2006. gada 3. ceturkšņa stabiņš tuvojas 5800 cilvēku atzīmei. Informācijas avots Iraq Body Count – publiska datu bāze, kur apkopotas ziņas par nogalinātajiem civiliedzīvotājiem kopš 2003. gada iebrukuma Irākā.

Festivāls ir arī noslēgums projektam „Kara piezīmes”. Šoreiz dramaturģes Madara un Agnese Rutkēvičas uzklausījušas deviņus cilvēkus, kuru stāsti apkopoti lugā, un izrādē „Liecinieki” tos izstāsta režisors Elmārs Seņkovs un aktieri Ivars Puga, Daiga Kažociņa un Igors Šelegovskis. Tie ir dažādu paaudžu latvieši, krievi un ukraiņi, īsti un dzīvi cilvēki, kas runā par pavisam parastām lietām. Par atslēgu saišķi, kas kļūst smagāks, prom braucošajiem kaimiņiem lūdzot pieskatīt mājokli. Par krievu precēm veikalu plauktos. Par piesardzību un komandantstundu.

Pēdējo festivāla izrādi veidojis vācu izcelsmes teātra režisors Georgs Ženo (Georg Genoux). Viņš studējis režiju Krievijā, eksperimentējis ar teātra elementiem, pētot demokrātijas tēmas, un kā brīvprātīgais devies uz kara pārņemto Ukrainas daļu. Gūtā pieredze pārtapusi ceļojošā projektā – izrādē „Bailes Ukrainā” (viesojusies arī Hamburgā, Berlīnē, Londonā, Helsinkos un Sofijā). Izrādes sākumā Georga stāstījumu par pieredzēto papildina Ukrainā savāktie artefakti – Ziemassvētku eglīšu rotājumi, sadragāts atpūtas krēsls, Salaveča halāta imitācija un bērnu vēstules Ziemassvētku vecītim, kā arī videoinstalācija ar dokumentāliem kadriem no Nikolajevkas (režisors Benjamins Bretšnaiders (Benjamin Brettschneider)).

Un tad notika kaut kas dīvains. Man liekas, ka es atradu savu slēdzi.

Izrāde un videoinstalācija par Maidana cilvēkiem "Bailes Ukrainā" // Foto – Zanda Tereško

Skatos dokumentālo filmu. Kāda uzņēmēja runā par pārtikas došanu cilvēkiem. Viņas seja nav redzama. Tikai sagrautas mājas un Nikolajevkas koki. Pēc kāda laika pamanu sevī augam dusmas. Aizkaitinājumu. Man ir karsti, telpā trūkst gaisa, gūti nosēdēt. Filma ir pārāk gara, neinteresanta. Veltot skarbus vārdus filmas autoram, apspiežu vēlmi iet laukā no zāles un lūdzos, kaut tas viss beigtos. Izmisīgi vicinu festivāla programmu un domāju par Maiklu Skofīldu, kurš, plānojot dumpi Foksriveras cietumā, pūļa satracināšanai izmantoja karstumu un ierobežotu piekļuvi ūdenim. Tik vienkārši.

Šādu atzīšanos jeb apjausmu festivāla laikā bijis diezgan daudz. Viens no Rikija Seabras meistarklases dalībniekiem: „Dīvaini aptvert, ka sabiedrības normām un likumiem pakļaujos tāpēc, ka tā ir ērtāk. Tas būtu interesanti – doties karot”. Protams, ka interesanti. Jo pirms tam neviens jau nedomā par nāvi.

Arī es, pirms pāris gadiem gatavojot dokumentus iesniegšanai Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, nedomāju par savu nāvi. Nedomāju par to, ka varētu nākties kādu nogalināt. Drīzāk atcerējos patosu veicinošās filmas, teikām apvītos drošsiržus, ieskautus pārpasaulīgi zaigojošā gaismā. Piedalīties karā, mirt karā ir varonīgi, cēli. Skaisti. Tas bija mans mīts par karu, kurš izspēlējas militāra, uzmundrinoša marša pavadījumā.

Jāatzīst, ka toreizējo sajūtu šodien nomainījusi vēlme distancēties no jebkādas informācijas par karu un globālām politiskām peripetijām. Aizdomājos par kādu pavisam reālu sarunu, kas notikusi pirms vairāk kā gada un tomēr šad tad uzpeld atmiņā.

Fragments no Skype sarunas
Piektdiena, 2014. gada 28. februāris
 
[2014.02.28. 15:58] NiekKalbis: http://www.apollo.lv/zinas/ukrainas-iekslietu-ministrs-krievija-sakusi-brunotu-iebrukumu/639574
[2014.02.28. 15:59:20] Tereško: Krievija arī vēlas izdarīt izmaiņas likumdošanā, kas ļauj vieglāk anektēt kādu teritoriju
[2014.02.28. 15:59:31] Tereško: http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/499406-krievija_top_likums_par_citu_valstu_teritoriju_aneksiju
[2014.02.28. 16:00:08] NiekKalbis: miiljaazin kas ir
[2014.02.28. 16:00:18] NiekKalbis: iespeejams tagad saakaas 3shais pasaules karsh [2]
 

Nē, Trešais pasaules karš joprojām nav sācies. Vismaz man tā liekas. Es ceru, ka sevi nemānu, ka neizturos pret situāciju pārāk vieglprātīgi. Meklējot informāciju par cilvēka psihi un domāšanu, nonācu pie kādas Karla Gustava Junga rakstītas atziņas. Tik daudz ļaunuma pasaulē ir tāpēc, ka cilvēki nedrīkst izstāstīt savus stāstus. Aizdomājos. Izstāstīt savu stāstu var tikai tam, kurš to dzird. Bet kurš ir gatavs klausīties, kad apkārt brēc neziņa un bailes?

Skats no "Kara piezīmes 7" diskusijas ar skatītājiem // Foto – Igors Kuzņecovs

Festivāla komanda ir izstāstījusi stāstus. Vai ar noklausīšanos pietiek?

Atbilde paliek karājoties gaisā – ja es ļaušu piekļūt sev kaut vienam no dzirdētajiem stāstiem un sajutīšu to kā savējo, tad es varētu sajukt prātā. Aiziet tik dziļi kā viena no čečenu sievietēm, kas, apjozusies ar jostu, ieradās militārajā bāzē. Viņa aizspridzina nebūtībā cilvēku, kurš pratināšanas laikā pārgriezis viņas vīram vēderu un turējis sievietes seju iespiestu vīra iekšās, kamēr viņš mirst. Tas ir fakts. Īstenībā. Tā ir bijis.

Lai spētu izdzīvot, jāmāk distancēties. Dažkārt arī no sevis un līdzatkarīgās vēlmes emocionāli reaģēt uz visu, kas kustas. Dažkārt – un to parādīja „Dirty Drama” – jāspēj palūkoties plašāk un atrast sevi tajos cilvēkos, kas šauj, galina, spridzina, cieš. Mēs izdzīvojam vienus un tos pašus mītus. Dzirdam to pašu kara balsi.

 

Raksta autore – LKA bakalaura studiju programmas Drāmas un teksta studiju apakšprogrammas 2. kursa studente 

 


[2] Saglabāta oriģināla interpunkcija, rakstība un leksiskās formas.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt