Maija Uzula-Petrovska 04.09.2015

„Homo Novus” dienasgrāmata. I

Mirkli pirms jauna sākuma

Festivāls “Homo Novus” – tie ir jaunu teātra izteiksmes līdzekļu, jaunu tēmu, jaunu spēles vietu meklējumi. Meklējumu rezultātā, kā vedina domāt festivāla nosaukums, vajadzētu tapt jaunam cilvēkam ar jaunām domām un jaunām robežām. Vai tas būtu cilvēks – izrādes subjekts, vai cilvēks, kurš iestudē izrādes, vai cilvēks, kurš to visu redzējis un piedzīvojis, – katrs no viņiem kļūst kaut kādā mērā jauns. Bet būtiskais festivāla mērķis gan laikam ir šo elementu mijiedarbība un jaunas attiecības, kas rodas un attīstās to starpā.

Šogad aprit 20 gadu, kopš “Homo Novus” notika pirmoreiz. Neesmu gan apmeklējusi to kopš pirmsākumiem Daugavpilī (toreiz man bija 12 gadu), tomēr noteikti varu apgalvot, ka mana nu jau krietni lielā festivāla apmeklētājas bagāža atstājusi nopietnu nospiedumu manā skatītājas un teātra kritiķes pieredzē. Un zinu, ka neesmu vienīgā. Laika gaitā runājoties ar jaunākās paaudzes teātra cilvēkiem, viņi kā būtiskus teātra skatīšanās un pēcāk teātra radīšanas iespaidus min Alvja Hermaņa izrādes un festivālu “Homo Novus”. Līdz ar to var teikt, ka Latvijas teātra divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudze lielā mērā attīstījusies no šīs augsnes.

Pieskaņojoties paša festivāla vecumam, par tā centrālo motīvu šogad izraudzīta pieaugšanas tēma, un jubilejas programma ieguvusi nosaukumu “Divdesmit”. Paralēli festivālā ir vēl divas programmas: centrālā programma, kuru veido pārsvarā viesizrādes, un teātra telpas un scenogrāfijas programma “Kopīgā telpa: mūzika, laiks, politika”. Festivāla ietvaros darbojas arī rakstīšanas darbnīca jauniešiem “Kritiķu komanda” un Ceļojošā skola, kuras dalībnieki – dažādu valstu pārstāvji – piedalīsies sarunās, darbnīcās un semināros par “Homo Novus” izrāžu tēmām. Notiks arī visiem pieejamas festivāla sarunas par tādām tēmām kā piedzīvojumi, bēgļi un pieaugšana. Liela daļa festivāla norišu pieejama bez maksas. Kā ierasts, “Homo Novus” teātra piedzīvojumam meklē arī arvien jaunas telpas. Festivāla centrs šogad apmeties kādā pamestā namā Aristīda Briāna ielā 13 (un tā nav tā pati puspamestā māja, kurā festivāla centrs bija pirms pāris gadiem, bet gan netālu esoša ēka).  Izrādes notiks arī tādās neierastās vietās kā bijusī tekstilfabrika “Boļševička” un “Energoremonts”, līdz ar to izrāžu apmeklējumi izvedīs mūs pa jauniem teātra skatīšanās maršrutiem.

Šogad festivālā skatāma divdesmit viena izrāde, septiņas no tām – pirmizrādes. Ja pavisam lakoniski jāpasaka (vai jāpasakās) par svarīgāko, ko “Homo Novus” devis divdesmit pastāvēšanas gados: pirmkārt, tā ir Latvijā neredzēta un procesam pietrūkstoša teātra atvešana tieši klāt; otrkārt, eksperimentēšanas iespēju pavēršana un jaunu ceļu rādīšana mūsu pašu jaunajiem režisoriem. Festivāla ietvaros intriģējošus projektus savulaik radījuši Valters Sīlis, Viesturs Meikšāns, Vladislavs Nastavševs un citi, kuru rokrakstos rakstīta Latvijas teātra tagadne. Šoreiz pirmizrāžu autoru vidū ir Latvijas jaunie horeogrāfi – Kristīne Brīniņa (“Manu lietu dzīve”) un Krišjānis Sants, kurš izrādi “Vērpete” veido kopā ar zviedru horeogrāfu Ēriku Ēriksonu. Festivāla ietvaros sen iecerētu, bet tikai tagad realizētu skaņas un telpas instalāciju “Slāpes” rādīs jauno mediju mākslinieks Voldemārs Johansons. Ar vietējiem Zolitūdes tīņiem izrādi-ekskursiju “Nakts gājiens ar tīņiem” kopīgi veido kanādiešu kompānija Mammalian Diving Reflex. Savukārt skatītāji tiks iesaistīti Filipa Kena (Parīze) pirmizrādē “Bivaks” – “Homo Novus” skatītāju kopbildes radīšanā.

Režisori Mārtiņš Eihe un Elmārs Seņkovs, kuri aicināti veidot pirmizrādes programmas “Divdesmit” ietvaros, ir jau seni “Homo Novus” organizētāja – Latvijas Jaunā teātra institūta – sadarbības partneri. Elmārs Seņkovs skatītājus aicinās uz tikšanos ar “Mii Mii paaudzi” – tā ir par egocentrisku izdaudzinātā jauniešu paaudze, kuru izrādē pārstāvēs pieci vidusskolēni. Savukārt Mārtiņa Eihes izrādē “Lasītava” cilvēki vecumā no 13 līdz 81 gadam lasīs fragmentus no savām pusaudžu gados rakstītajām dienasgrāmatām. Senākā dienasgrāmata, kas tiks lasīta, gan ir no 1915. gada (mūžībā aizgājušo dienasgrāmatu autoru tekstus lasīs viņu mazbērni). Tādējādi projekts iezīmē jaunu cilvēku dzīves redzējumu simts gadu garumā.

Skats no Filipa Kena izrādes "Pūķu melanholija" // Publicitātes foto

Festivāla programma ir tiešām bagātīga. Vēloties noskatīties maksimāli daudz, rēķinos ar sešām ļoti intensīvām dienām, par kurām pastāstīšu festivāla dienasgrāmatas turpmākajās sērijās. Katrs, protams, pats sava festivāla apmeklējuma plānotājs, tomēr dažādu apstākļu dēļ vēlos izcelt trīs izrādes. Rīgā jau vairākkārt viesojušās britu mākslinieku grupas Forced Entertainment izrādē “Piezīmju grāmata” izmantoti minimāli skatuviskās izteiksmes līdzekļi, centrā ir tikai divi aktieri un ungāru rakstnieces Agotas Kristofas grāmatas “Lielā burtnīca” teksts – apliecinājums tam, ka par postdramatisko dēvētais teātris nav teātris bez teksta, taču teksts tajā funkcionē citādāk. Pretstats ir Filipa Kena (Parīze) izrāde “Pūķu melanholija”, kurā dominējošais ir attēls. Savukārt franču mākslinieka Olivjē Kulona Jablonka izrādi “Viktora Igo avēnija 81” vērts apmeklēt pēdējā laikā Latvijā uzvirmojušā bēgļu jautājuma kontekstā. Izrādes dalībnieki ir astoņi Parīzes nelegālie imigranti.

Festivāla katalogs un biļetes rokā, pārvietošanās maršruti no vienas izrādes uz nākamo saplānoti. “Homo Novus 2015” var sākties!

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt