Rūta Petrauska 02.10.2015

IR LABVĒLĪGS LAIKS IET TĀLĀK

Ar režisoru un aktieri Ģirtu Šoli pēdējo 10 gadu laikā aprunāties par leļļu teātri mums sanācis vairākkārt. 2005. gadā viņš absolvēja Latvijas Kultūras akadēmijas līdz šim pēdējo leļļu aktieru kursu, pēc kura turpināja studijas maģistrantūrā režijā. Stažējies Bjalistokas Leļļu teātra fakultātē Polijā un ilgus gadus stūrējis ar kursabiedriem izveidoto radošo apvienību Umka.lv. Lielākoties strādājis neatkarīgajos teātros pieaugušo auditorijai, taču pēdējo gadu laikā izveidojusies regulāra sadarbība ar Latvijas Leļļu teātri, iestudējot izrādes arī mazajiem skatītājiem. Gan “Divas Lotiņas” (2012), gan “Emīls un Berlīnes zēni” (2014) izvirzītas Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada izrāde bērniem vai jauniešiem, bet pats Ģirts par dramaturģisko materiālu savam iestudējumam “Dienas varonis” (2014) Dirty Deal Teatro nominēts Gada sasniegumam dramaturģijā. Šogad LKA tika uzņemts jauns leļļu aktieru kurss, kura apmācībā Ģirts aicināts piedalīties. Tādēļ tiekamies atkal – lai noskaidrotu, kādas domas, sajūtas un ieceres šis ražīgais laiks nesis līdzi.

 

26. septembrī Dirty Deal Teatro notika tavas izrādes “Blēņas un pasakas” pirmizrāde. Zinu, ka šai idejai ir jau senāka vēsture, varbūt vari mazliet par to pastāstīt?

Savulaik mums Amerikā dzīvoja onkulis, un tēvs šad un tad, viņaprāt, nozīmīgus skaņu ierakstus platēs sūtīja uz Ameriku. Tā kā Ziedonis bija viens no ievērojamākajiem dzejdariem, tika sūtītas arī epifānijas. Sagatavotas bija arī “Blēņas un pasakas”, ko tēvs pats nemaz nebija dzirdējis. Tad nu bija noliktas šīs sakrālās plates, ko nedrīkstēja aiztikt. Neatceros, cik man bija gadu, bet, protams, aizliegtais auglis likās tas saldākais – tiklīdz tēva nebija mājās, tā plates tika pa kluso atskaņotas un skaida noņemta (smejas). Sākumā bija zināma neizpratne un vilšanās, taču tajā pašā laikā atklājās tāda dīvaini īpatnēja pasaule un šis īpašais Ziedoņa redzējums, burvība un viss, kas tur notiek – no vienas puses riktīgi šīzīgs, bet no otras – arī ļoti šarmants. Beigu beigās tās plates tika nospēlētas tā, ka tēvs ieraudzīja un saprata, ka nekāda sūtīšana vairs nesanāks. Ārdījās kā traks, es dabūju pamatīgu brāzienu, bet vismaz plates palika mājās.

Pēc tam, gadiem ejot, šīs pasakas man visu laiku tā kā bija kabatā un gaidīja īsto brīdi un iespēju, lai es varētu ar tām paspēlēties. Materiāls ir ļoti labs. Latviešu literatūrā jau vispār ir maz tādu darbu, kuros būtu tāda pekstiņu un labdabīgu blēņu atmosfēra, kas līdzinātos pasaulei, kurā rotaļājas mazi bērni. Kur nav nekādu robežu, kur jebkurš autiņš vai karavīriņš var ņemt un pēkšņi aizlidot, kur tu vari kļūt par visu, ko vien iedomājies. Mūsdienās ir daudz vairāk tādu traku, foršu darbu, bet manā bērnībā faktiski nebija nekā, pārsvarā pasakas ar pamācošu fabulu.

Kad biju iestudējis “Divas Lotiņas” Leļļu teātrī (2012), kas izrādījās komerciāli veiksmīgas, direktors mani palūdza uztaisīt arī krievu trupas versiju. Viņš jau tad skatījās nākotnē uz tālāku sadarbību. Šobrīd Leļļu teātrī, kā es to saprotu, prioritāri ir iestudēt izrādes bērniem, turklāt labi zināmus darbus un nosaukumus, uz kuriem cilvēki nebaidītos nākt. Arī saistībā ar “Divām Lotiņām” noteikti viena no panākumu atslēgām ir Kestnera fenomens Latvijā – autors zināms, nosaukums labskanīgs. Tad nu es domāju, kas vēl varētu būt tāds zināms un reizē mani interesējošs darbs, kuru es varētu vēlēties iestudēt. Un togad tieši bija aktuāls Ziedonis, populārs kļuvis fonds “Viegli”, tas arī bija gads, kad dzejnieks aizgāja. Man ir daudz paziņu un draugu fondā “Viegli”, tāpēc likās, ka tur vajadzētu sanākt. Lielā zāle, kārtīgs materiāls apakšā. Bet Leļļu teātris kaut kā nobijās, īsti nenoticēja laikam. Vēlāk piedāvāju šo ideju Annai Sīlei (Dirty Deal Teatro direktorei – aut. piezīme), kura momentā to pieņēma. Sākotnēji viņai bija doma taisīt vērienīgu un lielu pasākumu, bet, par laimi, tas viss reducējās pieticīgākā formātā, tādā, kas, manuprāt, šīm pasakām piestāv labāk. Materiāls tomēr ir tāds intīms. Esmu piesavinājies divus man labi pazīstamus aktierus no Leļļu teātra. Ir tomēr nepieciešams kāds, kas to objektu drēbi cik necik zina. Tālāk jau Ziedonis pats diktēja savu formu un veidu. Mums ir brīnišķīgs komponists Mikus Frišfelds, kurš arī man jau labu laiku nedeva mieru, likās – tik talantīgs un foršs čalis, vajag kaut ko kopā sadarīt.

Skats no izrādes "Blēņas un pasakas" (Dirty Deal Teatro, 2015) // Foto – Mārtiņš Vilcēns

Nupat vēl atcerējos – mums jau akadēmijā, kaut kad 3. kursa beigās, kad uzticēja pirmo patstāvīgo darbu taisīt, bija jāatrod piemērots materiāls. Mēs ar Andri Kalnozolu bijām atraduši Barbū Lindgērni, kura principā arī ir ļoti forša blēņu stāstniece. Viņai ir stāsts “Loranga, Masarīns un Dartanjans” – tāds pilnīgs kosmoss, tu lasi un vienkārši fano, ka var viens cilvēks pusmūžā tik kruta rakstīt, tādā īstā bērnu valodā. Vēlāk es intereses pēc savai meitai lasīju to grāmatiņu pirms gulētlikšanas, un tas viņu tā aizrāva, ka reizēm nekāda gulēšana neiznāca. Un ar Ziedoni ir tieši tas pats – tas ir vienīgais autors, kuram latviešu literatūrā bija kas līdzvērtīgs – tādi fantāziju rosinoši blēņu stāsti. Un kas nu mums ir tas labākais, to taču arī vajag taisīt. Grūti teikt, kā tieši, cik labi viss tur sanāks, bet katrā gadījumā būšu vismaz no viena stūrīša kaut ko pašķetinājis. Šīs pasakas ir mūsu, latviešu, bērnu literatūras pērle. Turklāt visas “Blēņas un pasakas” vienā izrādē uztaisīt jau nemaz nav iespējams, principā par katru atsevišķi arī varētu taisīt izrādi.

Kādas ir tavas attiecības ar dramaturģiju? Kā redzams, iestudējot izrādes bērniem, tu tomēr turies pie konkrēta materiāla, kamēr pieaugušo izrādēs viss tiek veidots pašu spēkiem…

Pirmā lieta tomēr ir teātra redzējums, ko tas vēlas savā repertuārā. Nemaz jau tādas radošās brīvības valsts teātros nav. Tā uzticība ir jānopelna. Otrkārt, līdz kaut kādam brīdim, kamēr man pašam piedzima meita, es bērnu izrāžu virzienā skatījos ļoti skeptiski. Tikai tāpēc, ka nebija pieredzes un iespējas kaut kādas lietas pārbaudīt. Viena lieta ir kaut ko taisīt pēc priekšstata, otra – pēc pieredzes. Spēlējoties ar meitu, lasot pasakas priekšā, es jau redzu – kas viņai patīk, kas nepatīk, kas ir tas, kas strādā. Un viena no galvenajām lietām, ko esmu sapratis – pie kā ir jāturas un kā jārunā – ka nedrīkst runāt ar bērnu kā ar mazāk attīstītu būtni. Bērns nav kaut kāds infantils radījums, viņš ir ārkārtīgi labi uztrenēts mazs datoriņš, kas savā attīstības procesā grābj informāciju daudz lielākām saujām nekā mēs – pieaugušie. Bērnu informācijas uztvere ir apbrīnojama. Tāpēc tajā datoriņā, ja liec kaut ko iekšā, nedrīkst haltūrēt, jāmēģina no sevis nežēlojot dot maksimālo. Ja stāsts nav interesants man, es nevaru gribēt, lai šis stāsts būtu interesants bērnam. Tādēļ par dramaturģiju bērniem – vairāk vai mazāk tie šobrīd ir materiāli, kas man pašam savā laikā ir likušies augstvērtīgi un arī joprojām šķiet interesanti, fantāziju rosinoši.

Ar pieaugušajiem tas ir nedaudz cits stāsts, jo pieaugušo izrādēs es vienkārši neredzu jēgu atkal iestudēt kārtējo “Hamletu”. Priekš kam? Vairumā gadījumu pasaules klasika ir jau tik tālu izinterpretēta, ka, manuprāt, kļūst par tādu kā mērīšanos ar krāniņiem režisoru starpā, kurš tur atkal kaut ko citādāk izdarīs, kurš savu ideju svaigāk iebāzīs “Hamletā”. Tāpat ar latviešu klasiku. Ir ļoti daudz jauno režisoru, kas šādi redz iespēju pašapliecināties. Nu, lai veicas! Nezinu, es kaut kā neredzu sevi šajā kompānijā. Vēl viens ceļš ir atrast kādu šokējošu modernu blokbasteri, kas iestudēts kaut kur rietumos, un tad adaptēt Latvijas skatītājam. Tomēr man labāk gribētos atklāt kādu jaunu Blaumani vai Šekspīru tepat, no jaunajiem autoriem.

Mani vairāk interesē aktuālas lietas un pirmreizīgums. Gribu, lai šis darbs ir vienreizējs, unikāls. Mans. Reizēm sanāk labāk, reizēm ir sajūta, ka kaut kas palicis nesaprasts, iespējams, kaut ko pats esmu palaidis garām, pieņemot, ka tas taču pašsaprotami, utt. Bet, lai vai kā, tās ir pavisam cita mēroga emocijas, kuras dabū, iestudējot pats sevis radītu materiālu. Tā ir gan dubulta atbildība, gan dubults kaifs. Laikam jau tas arī ir tas, kas mani tajā visā piedur. Turklāt, ja arī aktieriem atļauj tajā stāstā, radošajā procesā piedalīties, viņi atveras daudz ātrāk un radošāk. Tas gan nenozīmē, ka nekad neiestudēšu citu autoru darbus, tā gan ne. Materiāla izvēle vienkārši ir ļoti personiska lieta. Piemēram, Kestnera “Lotiņas” pašas pie manis atnāca brīdi, kad man privātajā dzīvē šī tematika bija aktuāla. Šādas emocijas ir jāķer ciet un jāliek lietā īstajā laikā un īstajā brīdī. Tad arī būs rezultāts. Vienkāršāk sakot – patiesība. Un skatītājs tam ticēs un sajutīs šīs emocijas, redzēs, ka tur kaut kas ir pa īstam.

Skats no izrādes "Divas Lotiņas" (Latvijas Leļļu teātris, 2012) // Publicitātes foto

Vispār jau cenšos katram projektam atlasīt tādus aktierus, kuriem mana ideja patīk, ir tuva un pazīstama. Piemēram, tās pašas “Divas Lotiņas”: komandā bija Valdis Vanags, kurš tikko gaidīja savu pirmdzimto, tad Santa Didžus, kurai kā māmiņai ir liela pieredze, Dana Lāce, kurai pašai vēl nebija bērnu, līdz ar to rodas tāda forša ķīmija, mikroklimats. Katram tas skatījums ir atšķirīgs. Un visiem ir interesanti. Komanda, mikroklimats un savstarpēja uzticēšanās man ir ļoti svarīga visos projektos, tad ir viegli strādāt. Un man patīk viegli, radoši strādāt. Tas ir kā rotaļāties, ar azartu, ar interesi.

Tāpat ar jaunām idejām, reizēm tās sākas no joka, smieklīgas replikas vai sajūtas. Kā būtu, ja no šī vai šī… uztaisītu izrādi, un pieslēdzas fantāzija. Tā fantazējot es īsinu savu brīvo laiku. Kaut kas safantazējas gatavāks, kaut kas varbūt ne tik gatavs, un stājas rindā, gaida savu kārtu.

Ir jau gara rinda? Kas tev ir nākamais padomā bērnu auditorijai?

Attiecībā uz bērnu auditoriju – pavasarī jāsāk “Inspektors Caps” Leļļu teātrī. Atceries to Burova multfilmu (domāts Arnolda Burova leļļu animācijas filmu cikls (1977-1981) – aut. piezīme)? Tas gan nebūs īsti tas pats, tomēr impulss nāca no turienes. Man izrādē “Pasaka par Veco Nāvi” (ĢIT, 2015) izveidojās ļoti jauka sadarbība ar Veltu (māksiniece Velta Emīlija Platupe, kas par leļļu veidošanu šai izrādei nominēta arī “Spēlmaņu nakts” balvai – aut. piezīme), un šobrīd es gribu sakombinēt. Lai scenogrāfiju uztaisa Reinis (Reinis Pētersons – aut. piezīme), bet lelles – Velta. Viņa sākumā piekrita uztaisīt galvas, bet tad, kad uztaisīja galvas, sāka lūgties, ka grib arī tos rumpjus taisīt. Gribu tādu līdz šim Latvijā neredzētu jaunu tehniku pamēģināt. Bet tas viss vēl pagaidām ir izstrādes procesā.

Pirms pieciem gadiem intervijā žurnālam “Teātra Vēstnesis” tu teici: “Mēs faktiski strādājam prieka pēc, tas nav profesionāls darbs, tas ir hobijs. Hobijs tāpēc, ka mēs pabeidzām to kursu.” Vai tev izrāžu veidošana joprojām ir hobijs vai tomēr profesija?

Es neredzu neko sliktu vārdā “hobijs”. Ir kolosāli, ja tu vari darīt to, kas tev patīk. Vai tas ir hobijs vai pamatdarbs, nav starpības. Pamatiztikas avots tas man šobrīd diemžēl nav. Vai es gribētu? Par to ir nopietni jādomā. Man paralēli teātrim ir vairākas mākslai nekaitīgas nodarbošanās – es spēlēju mūziku, dejas, organizēju visādus pasākumus, nodarbojos ar reklāmu, filmu dublāžu, strādāju televīzijā… Tas man nodrošina iespēju saglabāt diezgan lielu radošu un finansiālu brīvību.

Bet tu, piemēram, būtu gatavs arī strādāt teātrī, štatā, iejūgties “sistēmā”?

Kādēļ ne? Tas viss atkarīgs no piedāvājuma, slodzēm un noteikumiem. Būs piedāvājums, domāsim. Pašlaik tāda nav, attiecīgi par to galvu nelauzu. No otras puses, savā dzīvē jau esmu piedzīvojis gana nepatīkamas svārstības un pārmaiņas, guvis sāpīgas mācības… Savā laikā tūlīt pēc vidusskolas negaidīti nomira mans tēvs, kurš bija galvenais finanšu avots ģimenē, un esmu pieredzējis, ko tas nozīmē, kad algots darbs tev sasien rokas, jo vienkārši jārukā un jānodrošina ģimene. Un no šāda apburtā loka ir diezgan sarežģīti izrauties. Radošs cilvēks nedrīkst likt kārti tikai uz kaut ko vienu. Tā ir tik mainīga joma. Tāpēc paralēli man ir vismaz kādas 4 – 5 nodarbes, ar kurām es varu nopelnīt sev iztiku. Par sevi ir jāmāk parūpēties, īpaši, ja ir ģimene, un šajā ziņā man arī ne no viena darba nav bail. Esmu strādājis gan celtniecībā, gan kokrūpniecības biznesā, gan Valsts policijā, gan ārzemēs…

Ko tu darīji policijā?

To, ko policijā dara. Gādāju par kārtību, aizturēju noziedzniekus. Man pat ir apbalvojums – savulaik aizturēju vienu ļoti svarīgu laupītāju.

Tas tev palīdz režisora darbā?

Bez šaubām. Noteikti. Es esmu tik ļoti pateicīgs liktenim, ka man ir tāda pieredze. Tiesa, ir sāpīgi, skatoties tos neveiklos latviešu seriālus, kur cilvēki atražo kaut kādus priekšstatus, pašizdomātus štampus. Salīdzinoši – man ir tāds trumpis! To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Visas tās sajūtas, tas, kā man toreiz tādam sīkajam – man bija 18 gadi – dienests policijā izmainīja visus priekšstatus par pasauli, faktiski – izmainīja pasaules uztveri. Tāpēc, iespējams, arī mans pasaules redzējums, tas, kā es redzu visu, šo valsti, birokrātiju, kukuļošanos, ziepēšanos, pakaļu piesegšanu utt. – nu nav tas rožainākais. Policijā nodienēju kādus trīs gadus. Algas bija smieklīgas, bet darbs, ko mēs darījām, reāli riskants un nervozs. Mazākā kļūda, un aiz restēm vari nokļūt pats. Ļoti drūms un emocionāli smags posms manā mūžā. Tāda cinisma skola. Tad draugiem pārādījas pirmās mašīnas un mobilie telefoni, man arī gribējās, aizgāju projām, sāku strādāt privātā biznesā. Bija kokapstrādes bums, visi zāģēja kokus un taisīja dēļus, eksportēja. Kļuvu par menedžeri, iestājos Lauksaimniecības universitātē – trīs gadus nomācījos, nepabeidzu, nevarēju mācības apvienot ar darbu. Tad radās iespēja apskatīt pasauli– daudzi mani bijušie kolēģi policisti un klasesbiedri tolaik fasēja visādus brokoļus Anglijā un fīrēja autiņus no Vācijas. Man arī parādījās iespēja doties pastrādāt celtniecībā Francijas Alpos. Nākamā fantastiskā pieredze. Iztīrīja galvu man tie Alpi. Atgriezos, kaut kas bija sapelnīts, sāku darboties radio KNZ. Un tad arī tā aizgāju un iestājos Kultūras akadēmijā.

Diemžēl, neskatoties uz to, ka man bija izdienas apliecība un apbalvojums, izrādījās, ka likumi bija pamainījušies, no valsts ierēdņu skatupunkta mana izdiena vairs neskaitījās īsta – un no trešā kursa mani atkal gribēja paņemt armijā. Vēlreiz. Toreiz Kristovskis bija iekšlietu ministrs. Čomi pat bija viņa telefonu sarūpējuši. Reāli – viss, čau! Un ne jau man vienam bija tāda situācija. Piemēram, mans kolēģis, ar kuru savulaik reizē sākām policistu gaitas un kurš toreiz tur vēl strādāja, aizgāja uz kara komisariātu, viņam palūdza šo apliecību un acu priekšā saplēsa, pateica, ka tā vairāk nekam neder. Tā, lūk! Visu cieņu.

Skats no izrādes "Dienas varonis" (Dirty Deal Teatro, 2014) // Foto – Inga Plūme

Lai tur vai kā, policista pieredze tomēr ir neatsverama. To sapratu vēlāk. Tie tiešām ir veseli stāsti. Pagaidām vēl neesmu tam sagatavojies, bet lēnā garā ar izrādēm sāku piešaut roku dramaturģijā, pat negaidīti pagājušogad dabūju Spēlmaņu nakts nomināciju kā dramaturgs par izrādi “Dienas varonis” (DDT, 2014). Man ir tāds kluss sapnis – gribētu kādreiz uzrakstīt scenāriju un nofilmēt seriālu par 90. gadiem Latvijā. Tādu mūsu policistu sāgu. Par īstiem cilvēkiem. Un balstītu uz reāliem faktiem. Jo man tiešām ir TĀDI stāsti! Daži efektīgākie ir simtiem reižu pārbaudīti uz draugiem un paziņām, tā ka jau ir skaidrs, kas strādā un kas ne (smejas). Visi klausās mutēm vaļā.

Paralēli policijai man joprojām darbojās grupa Frontline. Piemēram, gadījās tā, ka mums bija koncerts estrādē; un man slīdošais grafiks, kad strādā sutku un tad divas vai trīs brīvas. Otrajā dienesta gadā jau biju pa karjeras kāpnēm pacēlies līdz dežūrdaļai, pieņēmu izsaukumus, reizēm arī braucu uz izsaukumiem – ģimenes skandāliem, arī slepkavībām! Laikam četrās maiņās mēs tur strādājām, mēģināju sev sarunāt aizvietotāju, samainīties, bet nekā. Un ofiņiem teikt, ka man koncerts, jau arī nevar, tad visi skatītos kā uz tādu rūķi no citas planētas. Tad nu devos “vakariņās” – sagaidīju īsto brīdi, sarunāju ar šoferi, un ar policijas mašīnu mani ieveda festivāla teritorijā aiz skatuves – čomi jau gaida ar drēbēm, pārģērbjamies un kāpjam uz skatuves. Nomočīju, noārdos, nokliedzos, viss forši, pārpīpējam, un atpakaļ. Izsalcis, bet toties gandarīts (smejas). Spēlēju arī disenes – aizej mājās, novelc formu un ej spēlē diseni. A kas ir, 18, 19 gadi jaunēklim.

Vai, tavuprāt, jaunajiem aktieriem un režisoriem akadēmijā un pēc tās pietrūkst šāda dzīves rūdījuma?

Personīgā pieredze ir aktiera maize. Jebkura aktiera vai mākslinieka. Pamatu pamats. Es nezinu tādus cilvēkus, kas var, sēžot mājās, izdomāt un dzīvi izjust visas lietas. Fantāzijai uz kaut kādas bāzes tomēr ir jāveidojas, citādi tāds Ugunsgrēks vien sanāk. Nav jau stāsts par to, ka tad, ja sievietei ir jānospēlē prostitūta, viņai pašai par tādu jākļūst, bet būtu jābūt dzīves pieredzei un sapratnei, lai varētu pēc iespējas autentiskāk un dziļāk šādu tēlu uzbūvēt. Mācēt attaisnot viņa rīcību. Kopš nodarbojos ar teātri, man ir ļoti interesanti pētīt cilvēkus, meklēt, kā attaisnot viņu darbību. Izdomāt, kāpēc viņš konkrētā situācijā rīkojies tā, kas ir tie apstākļi, ķēdes virkne, kas novedusi pie nopietnām sekām, teiksim, drauga, radinieka slepkavības. Bez šaubām, vienkāršāk ir visu norakstīt uz to, ka viņš, redz, ir tāds mistisks ļaundaris, bet pēc šāda scenārija sanāk nevienam neinteresants tēls. Gan no dramaturģiskā, gan aktieriskā viedokļa. Ja tu gribi uztaisīt sižetu, radīt izrādi, kurai cilvēki tic, varoni, ar kuru identificējas, tad tas ir diezgan atbildīgs pasākums. Ar bagātīgu dzīves pieredzi vienkārši ir vieglāk. Pats esi interesantāks. Es negribu teikt, ka man ir kaut kāda baigā dzīves pieredze, bet esmu atradis instrumentus, kā to papildināt. Jaunas emocijas. Interesantus cilvēkus krāt. Tas mani radoši baro. Vispār jau radošam cilvēkam sliktas pieredzes nemaz nevar būt. Protams, tas ir skumji, bet – jo pieredze ir traģiskāka, jo vērtīgāka, dziļāka un unikālāka. Nekas vairs nav jāizdomā, tu jau zini, kā tas ir, kad banka atņem māju vai sieva krāpj. Tās ir unikālas emocijas, viss stāsts jau ir par emocijām. Par emociju spektru, kuru tu zini. Esmu pamanījis, ka sliktos, grūtos savas dzīves pārdzīvojumos, kas man ir gadījušies, es sāku analizēt, kas ar mani notiek – tu it kā skenē sevi un mācies, kāpēc tev ir slikti. Un brīnumainā kārtā – tas palīdz tikt tam pāri. No kura gan cita to tā pa īstam iemācīsies, tikai no sevis.

Nav noslēpums, ka savas izrādes pārsvarā esi veidojis neatkarīgajos teātros. Ko tev ir devis darbs Latvijas Leļļu teātrī, kāda bija pieredze, strādājot pie “Divām Lotiņām” un “Emīla”?

Ļoti simpātiska un patīkama pieredze. Tas ir kaut kas pilnīgi citādāks. Tagad gan neatkarīgie teātri arī ir saņēmušies un mēģina turēt honorārus valsts teātru līmenī. Ir labāka situācija nekā tad, kad mēs ar Umku cīnījāmies (neatkarīgā radošā apvienība Umka.lv, ko studiju laikā izveidoja vairāki leļļu kursa jaunieši un kas turpināja darboties alternatīvā leļļu teātra jomā vēl ilgi pēc studiju beigšanas – aut. piezīme). Tad mēs pilnīgi visu darījām paši – tev sākas izrāde, tu atnāc, sakārto rekvizītus, saslēdz štepseļus, saliec mikrofonus, saliec gaismas – to visu dara aktieri. Manā un Umkas gadījumā, lielā mērā – es. It kā jau tas praktiskums un tehniskums man vienmēr ir bijis tāds papildu pluss, jo, tā kā brīvajā laikā daudz esmu nodarbojies ar mūziku, man šī kabeļu un vadu pasaule nav sveša, es konkrēti varu gaisminiekam vai skaņiniekam pateikt, ko man vajag. Mani nevar apčakarēt ar to, ko kāda tehnika var un ko nevar. Bet ir patīkami, kad tu aizej uz darbu un par šādām niansēm nav jālauza galva, jo ir gaismotāji, skaņotāji, rekvizitori... Un tu vari darīt tikai un vienīgi režijas darbu, veidot izrādi – tas ir ļoti patīkami. Leļļu teātrī arī sajutu, ka aktieri – gan latviešu, gan krievu trupā –, kā man likās, ir noilgojušies pēc kaut kā citādāka, jocīgāka, un var redzēt, ka viņi nāk ar ļoti lielu prieku uz mēģinājumiem. Un es pats eju ar prieku, un tas prieks kaut kā mijiedarbojas un vairojas. Nekādas pretenzijas vai ķīviņi mums nav bijuši, es pat brīnos, jo visādi dzīvē ir gājis, bet Leļļu teātrī līdz šim viss ir bijis mierīgi. Laikam visu pareizi daru.

Vai Umka vēl pastāv?

Umka pastāv vairs tikai rakstos un videoierakstos. Pārējie gan lielākoties aktīvi darbojas individuāli. Radošam cilvēkam jau visu laiku ir jāattīstās. Jāmeklē jaunas iespējas izpausties. Pēdējos gados bija izveidojusies kaut kāda rutīna. Es negribu nevienu vainot, bet (pauze)… man kļuva neinteresanti. Apnika. Es tur biju kļuvis par tādu kā aukli. Kaut kas bija jāmaina.

Skats no izrādes "Laika jautājums" (Umka.lv, 2012) // Foto – Didzis Grozs

Toties jūs katrs esat attīstījušies savos radošajos ceļos…

Ir cilvēki, kas jā, bet ir arī tādi, kas neko vairs šobrīd nedara teātra jomā. Tas mūsu veidojums jau bija tāds… Kā lai saka… Sirdsdraugi mēs laikam nekad īsti neesam bijuši – vienkārši labi draugi, kursabiedri, kuriem apstākļu sakritības rezultātā sanāca tā, ka kopā varējām radīt kaut ko, kas mums tobrīd likās svarīgi un bija tāds kā protests pret visu zināmo, pret to, ko no mums gaidīja. Mums bija vēlme apliecināties, pierādīt, ka paši varam labāk. Ka nevajag mums nekādus teātrus, paši visu izdarīsim. Un mutes jums visiem būs vaļā. Un es domāju, ka mēs to arī labi pierādījām. Un vislielākās mutes vaļā par mums bija tieši Rietumos. Pie mums, man liekas, mūs līdz galam nenovērtēja. Tad bija jādomā, kā attīstīties tālāk – vai kļūt komerciāli veiksmīgākiem, piesaistīt tirgošanas speciālistus? Transformēties “profesionāļos”, kuri spēlē teātri katru dienu? Šis projekts bija izaudzis no pirmā līmeņa, bet nākamajā līmenī tas kaut kā neatrada sev nišu. Bet, no otras puses, kā mēs tur darbojāmies – lai vispār varētu kaut cik dzīvību pavilkt, mums tiešām vajadzēja katram kaut kur papildus pelnīt naudu. Un tas atkal radīja jaunas problēmas, jo ne visiem izdevās tādus apvienojamus piepelnīšanās avotus atrast. Mākslinieki tīrīja ofisus, strādāja par sargiem un noliktavās, devās uz ārzemēm naudu pelnīt, kāds vienkārši peldēja līdzi pa straumi no rokas mutē. Šādā režīmā strādājot, agrāk vai vēlāk rodas konflikti. Kvalitāte nenotika. Cik ilgi mēs spējām uz tādu entuziasmu un trakumu izvilkt, tik izvilkām, pat jāsaka, brīnos, ka tik ilgi.

Cik tev pašlaik ir nozīmīgs lellinieciskums jeb lelles/objekta varēšana izrādē? Skatoties tavas pēdējā laika izrādes, var pamanīt, ka lellei/objektam vairs netiek pievērsta tik liela uzmanība kā Umkas laikā, kad gribējāt pierādīt un parādīt, ka lelles var daudz ko vairāk, nekā vairākums uzskata.

Visa tā leļļu sajēga un sapratne, man liekas, ir likumsakarīgi veidojusies. Es cenšos nedomāt par izrādi no formas viedokļa, tas šķiet pilnīgi ačgārni, vispirms ir jābūt idejai, un tad ir forma – kādā veidā šo ideju ērtāk un vieglāk pasniegt. Piemēram, “Danielu Reju” (“Stāsts par Danielu Reju”, veidota festivālam Homo Novus 2005) uztaisīt dramatiskajā teātrī ir neiespējami, jo visa tā abstrakcija, simbolisms, kas ir šajos priekšmetos, aktieriski to ir neiespējami nospēlēt. Tāda lēta ziepene sanāks, bet, darot to pašu ar parastiem sadzīves priekšmetiem, – dzimst oriģināls un neparasts humors. Tāpat, piemēram, vardarbība, sekss, nāve uz skatuves – tas vienmēr prasa režisoram ārkārtīgu izdomu, kā to atrisināt, lai nebūtu triviāli, lai nekļūtu banāli un smieklīgi. Ar priekšmetiem, objektiem, lellēm paveras pilnīgi jauni apvāršņi, cik viegli, veikli un efektīvi to var izdarīt. Man liekas, mūspusē vidusmēra skatītājiem nemaz nav nojēgas, cik spēcīgs ir leļļu teātra radošais potenciāls. Cik forši var īstas, sakarīgas, dabīgas emocijas līdzizdzīvot, skatoties, kā kustas, atdzīvojas priekšmeti. Tas ir kruta. Par to ir vērts ņemties. Un kaut kā vienā brīdī es sajutu – bļāviens, šī ir tā teātra forma, kurai nav robežu! Fantāzijai taču arī nav robežu. Starp citu, šogad piedalījos jaunā leļļu kursa uzņemšanā Kultūras akadēmijā. Un es ļoti ceru, ka šim jaunajam kursam izdosies sapratni un interesi iegūt ātrāk. Mums savulaik tā apgaismība nāca tikai kādā 3. kursā. Dažiem tās čakras tā arī īsti neatvērās nekad.

Jūsu kursam attiecības ar Leļļu teātri veidojās sarežģītas. Vai šogad, uzņemot jaunos leļļiniekus, sadarbība no visām pusēm ir izveidojusies veiksmīga? Arī tu pats esi pieaicināts piedalīties jauno aktieru apmācībā…

Pirmkārt, jau atkal – kolosāla, unikāla pieredze man personīgi. Man ir baigais prieks, ka mani tur ir uzaicinājuši. Tas man ir, nevarētu varbūt teikt, ka mūža, bet pēdējo divu trīs gadu lielākais notikums un emocionālais pārdzīvojums – šī gada uzņemšana, kurā es piedalījos. Šādā situācijā agrāk nekad nebiju bijis, un es analizēju katru piedzīvoto minūti tajā. Tā ir baigā atbildība, jo principā ar savu klātbūtni es izšķiru cilvēku likteņus. Tās taču ir dzīvu cilvēku dzīves. Liekas, kas tad tur… Bet mēs tur tupējām no deviņiem rītā līdz kādiem vienpadsmitiem/divpadsmitiem naktī visas tās dienas. Strīdējāmies, runājāmies, skaidrojām un diskutējām. Iedomājies, varbūtība, ka varētu kādā brīdī kļūdīties, aiz līdzjūtības kādam piedot vairāk plusu vai kaut ko nepamanīt, palaist garām. Baigā koncentrēšanās. Un visa tā cīņa, ko kurš no daudzajiem komisijas locekļiem ir iedomājies, kas ir labi, kas ne. Katram ir savs viedoklis. Un komisijā jau arī nesēž kaut kādi amatieri, bet cilvēki ar pamatīgu teātra pieredzi. Un tā viedokļu-diskusiju kauja, kas jāizcīna, ja redzu kaut ko, kas citiem paslīdējis garām, mēģinājumi argumentēt, lai citi arī atdod savas balsis par taviem favorītkandidātiem. Varu, roku uz sirds liekot, teikt, ka visas manas maņas un pieredze bija ieslēgta uz visiem 100%, un principā visi mani favorīti šajā kursā tika. Ceru, ka šis kurss būs ļoti labs.

Skats no izrādes "Emīls un Berlīnes zēni" (Latvijas Leļļu teātris, 2014) // Foto – O. Zernovs

Vai tu pašlaik jūti sevī resursus, lai dalītos ar šiem jauniešiem, nodotu viņiem kaut ko no savas pieredzes, zināšanām?

Man jau niez sākt (smejas). Es atceros, kad mēs mācījāmies, mums reāli trūka dzīvu, normālu režisoru vai pasniedzēju, kas varētu ieinteresēt un aizraut. Arī tas laiks bija tāds jucīgs. Neviens tā īsti nezināja, ko ar mums darīt. Pieredzējušu leļļu pasniedzēju Latvijā nebija, nāca aktieri no teātra un it kā jau centās un ņēmās, bet tādas degsmes no mūsu puses kā nebija, tā nebija. Klasiskā teātra pasniedzēji bija daudz interesantāki un harismātiskāki. Un tas, ko mēs gājām darīt uz Leļļu teātri un ko tur redzējām, kaut kā galīgi neklapēja ar to, ko mēs gribējām darīt. Pateicoties meistarklasēm un ārzemju lektoriem, mēs jau bijām saskatījušies visādu avangardu, atklājuši kaut ko pilnīgi jaunu un interesantu, principā jaunu dimensiju. Un tad, kad mēs aizbraucām studiju laikā uz to pašu Čehiju vai Poliju, uz studentu festivāliem, un satikām savus vienaudžus, un redzejām viņu studiju darbus, to māksliniecisko līmeni un radošo trakumu... Visu labu! Nekā tāda Latvijas Leļļu teātrī nebija, neko tādu mēs dzīvē nebijām redzējuši. Un neizskatījās, ka teātris jelkad kaut ko līdzīgu vispār ļaus mums darīt. No tā arī radās ideja par kaut ko savu.

Pašlaik Latvijā ir daudz vairāk, ko redzēt šai jomā, gan neatkarīgo teātru laukā, gan Leļļu teātrī. Stāstīt gan man ir tieši tik daudz, cik ir, bet domāju, ka mana personīgā pieredze viņiem visvairāk varētu noderēt. Lai leļļu teātris Latvijā varētu attīstīties un sasniegt jaunus radošos apvāršņus, ir vajadzīgs talantīgu un apliecināties gribošu jaunu mākslinieku resurss. Leļļu teātra aktiera profesijas tehniskā puse ir sarežģītāka nekā dramatiskajā teātrī. Man daudz ir nācies strādāt ar aktieriem, kuriem vienkārši nav kaut vai elementāras izpratnes par šīs izteiksmes formas neizsmeļamajiem apvāršņiem. Un tā ir liela problēma, par tehniku nemaz nerunājot. Šobrīd arī... Leļļu teātra pamattrupu veido aktieri, kuri pirmo reizi ar šo teātra formu saskārās tikai pašā teātrī.

Kas vēl no tā, kā pietrūka jūsu kursam, būtu vajadzīgs šim jaunajam?

Mums tāda patiesa interese par lellēm parādījās tikai 3. kursa beigās, un tam noteikti tā nevajadzētu būt. Arī tagad, iestājeksāmenos, kolēģiem bija bažas, ka daži kandidāti atlasē ir tādi, kas noteikti gribēs no leļļu mākslas mukt prom un pēc studiju beigām meklēt ceļu uz dramatisko teātri. Man liekas, viens no maniem primārajiem pasniedzēja uzdevumiem būtu atklāt viņiem leļļu teātra plusus un ieinteresēt šajā skatuves izteiksmes formā. Šobrīd vispār ir tik daudz iespēju, festivālu. Ceļot ir kļuvis lētāk, var apceļot pasauli, vieglāk iegūt atpazīstamību ārpus Latvijas utt. Un tieši ar leļļu teātri! Šajā valstī ir viens leļļu teātris – tā ir unikāla situācija, īpaši jauniem cilvēkiem, kuri grib sevi pierādīt un parādīt. Jo izcelties četros līdz piecos dramatiskajos teātros kādam vienam ir daudz sarežģītāk, bet, ja ir vienota lieta un tur pēkšņi piedzimst kaut kas foršs… Leļļu teātrim ir tik ārkārtīgi plašs spektrs!

Īpaši, ja to savieno ar citiem mākslas veidiem…

Nu, bet protams. Mani vispār kaitina tā latviešu tuvredzība, kas attiecas uz dažādām labām lietām. Pirms vairākiem gadiem runāja par iespēju apvienot visas mākslas izglītības iestādes vienā vienotā Mākslas akadēmijā. Diemžēl šī ideja tika uzņemta diezgan negatīvi no mācībspēku puses. Kā apdraudējums katras akadēmijas identitātei, un tādā garā. Protams, tāda apvienošana prasa nopietnāku projekta izstrādi. Bet, salīdzinājumam, es reiz iepazinos ar vienu ebreju puisi, leļļu aktieri, kurš bija pabeidzis Vizuālo mākslu skolu Telavivā (School of Visual Theatre). Un viņiem, īsumā, tā studiju shēma bija tāda – uzņem radošus jauniešus, bet bez piesaistes konkrētai profesijai – aktieriem, horeogrāfiem, operatoriem, kino režijai vai dramaturģijai. Tu esi mākslinieciski apdāvināts jaunietis, aizej uz iestājeksāmeniem, kur rādi savus darbus, stāsti, ko domā par dzīvi, kas tu esi, ko gribētu darīt… Un tad žūrijas komisija, kas sastāv no praktizējošiem māksliniekiem, režisoriem, aktieriem utt., atlasa grupu, kura turpmāko gadu staigā pa dažādām nodarbībām un vāc punktus. Viņi var izprovēt visu – iet pamēģināt sevi leļļu teātrī, iet izmēģināt baletu. Vai iet multenes taisīt, filmēt. Zīmēt komiksus vai realizēties tēlniecībā. Tikai pēc tam, atlikušajos gados, students jau iet un specializējas savā izvēlē. Līdz ar to jauniešiem tiek dota iespēja sevi atrast un radoši apliecināt tajā, kas viņiem vislabāk padodas. Turklāt, kad šī grupa studijas pabeidz, viņi jau principā ir gatavs medijs, mākslinieki, kuri visi viens otru pazīst, pazīst arī citus, kuri jau pabeiguši un vēl pabeigs. Un tālāk strādājot viņiem ir informācija un mākslinieku bāze, no kā izvēlēties – o, vajag to mākslinieku, zvans čomam, un viss notiek. Vai tad kas līdzīgs arī pie mums nebūtu lieliski?

Nav noslēpums, ka leļļu laukā tieši mākslinieku trūkums ir viena no lielākajām problēmām – tādu, kuri domātu ne tikai vizuāli, bet arī tehniski, inženieriski – kā interesanti iekustināt katru lelli vai objeku…

Tieši tā. Kurš saprot, kas ir kas. Tā ir nopietna problēma. Vēl nezinu, kā man sanāks ar “Capu”, bet, manuprāt, teātrim vajadzētu intensīvāk domāt, kā šādus cilvēkus piesaistīt. Piemēram. Pagājušajā gadā iepazinos ar mākslinieci Veltu Platupi. Ieraudzīju viņas lelles – es uzreiz atpazinu savējo. Viņa vienkārši ir leļļu fanāts – kā viņai nav ko darīt, tā taisa lelles. Vienkārši tāpat. Un fantastiskas. Cilvēks, kurš tam ir radīts, vienkārši to dara un darīs, neskatoties ne uz ko. Šādi cilvēki, manuprāt, ir tie, kas veido vēsturi.

Skats no izrādes "Pasaka par Veco Nāvi" (Ģertrūdes ielas teātris, 2014) // Foto – Agnese Zeltiņa

Un kā ar aktierisko tehniku – tu aizstāvi visu jomu iepazīšanu, nevis tehnikas izkopšanu studiju gados, taču bez tās jau arī nekas nesanāk?

Es domāju, ka skola nevar iemācīt nekādu tehniku, tas ir tāds slidens ceļš. Un tā ir milzu atbildība. Pastāv risks iemācīt arī robežas un rāmjus. Tiem jauniešiem pašlaik nav vajadzīga tehnika, bet izpratne. Redzēt to, ko vispār var izdarīt. Iedvesmot. Rādīt pasaules klases meistarus. Ne jau es pirmais teikšu, ka skola pati par sevi neko neiemāca, izņemot, ja Dievs dod, iemāca mācīties. Iemācīt redzēt savas nepilnības. Savu nezināšanu. Protams, ir svētīgi iepazīstināt studentus ar dažādām leļļu tehnikām. Lai viņi vispār saknē saprot, ka nav jēgas izvēlēties kā izteiksmes formu marioneti, ja tu neproti ar viņu rīkoties. Un ja tu tomēr esi nolēmis, ka marionete ir tā labākā forma, tad – kā sasniegt meistarību. Kur meklēt informāciju utt. Nav vērts mācīties marionešu vadību, ja tu ar viņām dzīvē nekad nestrādāsi. Es pazīstu, piemēram, divus marionešu meistarus – abi šo meistarību ir apguvuši pašmācības ceļā. Un attīstījuši paši savu rokrakstu. Protams, jāņem vērā arī Leļļu teātra interese saistībā ar populārākajām tehnikām, kādas tiek izmantotas repertuāra izrādēs, bet leļļu manipulēšanas principi visām formām ir stipri līdzīgi. Manuprāt, pamati ir vajadzīgi, bet ne vairāk.

Un kā panākt, lai paškritika būtu pietiekami augsta? Lai iekšējais cenzors neļauj nohaltūrēt?

Katram pašam ir jāsaprot, ko viņš grib: spēlēt pirmo vijoli trupā vai iznākt vienu reizi, noliekt galviņu un iet projām. Dramatiskajā teātri jaunam cilvēkam apliecināties ir daudz grūtāk. Pirmkārt, ir jauno aktieru pārprodukcija un sīva konkurence. Arī laimīgajiem, štatā tikušajiem, iemantot režisoru uzticību nav tik viegli. Līdz nopietnai lomai var nākties ilgi gaidīt, un tad arī vēl nav garantēts, ka viss izdosies. Nepiedzimst īstais tēls, un cauri.

Leļļu teātrī, manuprāt, tomēr vairāk dominē komandas darbs, un ļoti ierasts, ka izrādes laikā viens aktieris spēlē vairākus tēlus. Tas disciplinē, jo nevar šļūkt cauri ar vienu komfortablu formu. Tēliem, raksturiem, balsīm ir jāatšķiras. Tāpēc arī, dublējot multfilmas, vislabākos rezultātus demonstrē tieši leļļu teātra aktieri. To es pēc pieredzes saku. Uz skatuves viss pats iznāk laukā – vai tu strādā pie sevis, analizē, veido, iejūties, strādā ar savu balsi un ķermeni kā instrumentu. Švaki, vai Leļļu teātrim būs noderīgs aktieris, kurš kolosāli atveido tikai un vienīgi ezi. Tas pats arī, darbojoties ar lelli. Savs darbs ir jāmīl un tam ir jāpatīk. Nekāda baigā Amerika jau nav.

Šiem jauniešiem pašlaik ir reāla iespēja mainīt leļļu teātra vēsturi. Tieši viņi, un tieši tagad! Mēs tur kā tāds ķīlis to ledu savulaik iekustinājām, un šobrīd tas jau ir tik tālu sakustējies, ka var normāli, radoši strādāt, veidot jaunas, neredzētas skulptūras. Ir labvēlīgs laiks iet tālāk. Atklāt jaunus apvāršņus. Es ļoti lielas cerības lieku uz šo kursu. Pats jau gan ar vēl mirt tik drīz netaisos.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt