Arturs Krūzkops 20.10.2015

Uzdrīkstēties būt nepareiziem

Atkāpe

Ir tāda paruna: “Pirmā kursa students zina vislabāk, kādam jābūt teātrim, un ir vislielākais kritiķis!" Šo teicienu atcerējos pēc JRT izrādes “Brodskis/Barišņikovs” publiskā mēģinājuma, kur šķita, ka dažs labs teātra mākslas students (kā skatītājs) pat neizprot, ko nozīmē elementāra cieņa pret šo mākslas veidu un aktiera profesiju. Bet topošajiem aktieriem un režisoriem derētu atcerēties, ka arī viņus kādreiz nāks skatīties.

Patriarha rudens

Bet šoreiz par to, kā Latvijas Kultūras akadēmija man ļāva nedēļas garumā iejusties vērotāja lomā skatuves mākslas studentu festivālā “Patriarha rudens”. Protams, man nebija nekādu priekšstatu par to, kas mani sagaida, jo kādu laiku studentu darbus nebija nācies redzēt, tāpēc tā bija interesanta iepazīšanās ar jaunajiem aktieriem, režisoriem un horeogrāfiem. Negribu sevi saukt par teātra ekspertu (kā rakstīts festivāla bukletā), jo ar lielāko daļu jauno mākslinieku darām vienu darbu, un viens ir skaidrs – jo ilgāk atrodies teātrī, jo mazāk gribas kādu pelt un nolikt. Bet negarās pārdomās par šo nedēļu studentu un jau profesionālu mākslinieku pasaulē mazliet padalīšos.

Redzētais

"Zelta zirgs: no zirga līdz personībai", režisors Gilds Aleksa (Lietuva)

Skats no izrādes "Zelta zirgs: no zirga līdz personībai". Melnā māte – Alise Danovska, Baltais tēvs – Toms Veličko // Publicitātes fotoPirmā skatuviskā satikšanās ar pašreizējo LKA apvienoto aktieru/režisoru 3. kursu. Mani izrādē visnegatīvāk pārsteidza, ka uz skatuves ir tik daudz dažādu vairāk un mazāk interesantu personību, kas bliež savas lomas, kā nu katrs jūt un saprot, bet kursa spēku un kolektīvu nevarēja just (lai gan uzreiz teikšu, ka izrādē “Liesmojošā tumsa” šī mana sajūta par šo kursu tika apgāzta, jo tur visi bija kā viens vesels!). Jā, arī profesionālā teātrī nemaz bieži negadās šī vienotā kolektīva sajūta, bet tur ir satikušies dažāda vecuma un teātra izpratnes aktieri, un tad viens no režisora darbiem ir visus ievirzīt vienā domas un virzības meklējumā. Tātad laikam jaunais lietuviešu režisors Gilds Aleksa vai nu tam nebija pievērsis uzmanību, vai nebija ticis galā ar šo grūto uzdevumu. Bet mani paņēma šīs izrādes uzdrīkstēšanās! Jauni cilvēki, kas izlasījuši Raiņa “Zelta zirgu” pa savam un arī mani savā idejā brīžiem spēja paraut līdzi. Bet gribējās vairāk! Tāpēc šī man šķiet daudzu labu, interesantu, bet līdz galam nerealizētu ideju izrāde.

"Stāsti no abām kabatām", režisors Toms Treinis

Izrāde, kurā mazās telpas dēļ aktieri visu laiku bija kino tuvplānā, kas brīžiem bija intriģējoši, bet reizēm arī traucējoši. Kopumā izrāde ar diezgan labi savērptu sižetu (Karela Čapeka stāsti), bet bez īsti saprotama noslēguma punkta (lai gan ne vienmēr tas ir vajadzīgs, šeit tomēr prasījās). Izrādes plusi ir labi Āra Matesoviča, Jāņa Kroņa, Klāva Meļļa, Marijas Linartes, Ances Strazdas un Reiņa Botera aktierdarbi un skaidra LKA 3. kursa studenta Toma Treiņa režija.

"Vētra", Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Teātra skolas viesizrāde

Diezgan grūti objektīvi uz šo izrādi palūkoties, jo Šekspīrs gandrīz divu stundu garumā igauņu valodā bez tulkojuma… – tas nebija viegli:) Bet tas, ka šajā festivālā vajadzētu rādīt vairāk viesstudentu darbu, ir ļoti būtiski. Bija interesanti vērot jauno igauņu mākslinieku varēšanu un negribot salīdzināt ar mūsu studentiem.

Skats no izrādes "Vētra" // Publicitātes foto

"Nakts pēc kāzām", autors un izpildītājs Kārlis Tols

Izrāde, kas, manuprāt, tika spēlēta ne pārāk piemērotā telpā (šaurā un izstieptā Teātra muzeja gaitenī), līdz ar to aktieris Kārlis Tols man brīžiem bija neredzams. Protams, drosmīgi izvēlēts stāsts – Magdas Gēbelsas monologs pirms pašnāvības, bet atrast veidu, kā to pasniegt, ir nenormāli sarežģīts uzdevums. Šķiet, izrādē visvairāk pietrūcis skatījums no malas (Kārlis pats arī režisors), jo, esot uz skatuves, reizēm sajūta ir viena, bet no malas – cita. Bet, tā kā šis monologs sākotnēji radīts kā runas eksāmena darbs, man izrāde šajā līmenī arī palika. Izrādes patīkamais pārsteigums – Jēkaba Jančevska mūzika!

"Sienas, kas dzied baritonā", režisors Andris Kaļiņins

Matīsa Gricmaņa luga ar asprātīgām vietām un it kā noteiktu virzību, bet vienslāņaina. Vismaz šajā iestudējumā. Tāpat ar aktieriem – Daci Šteinerti, Klāvu Melli un Reini Boteru, kuriem izrādes sākumā ieskicētajās katra tēla līnijās līdz pat beigām nekas īpaši nemainījās un tāpēc varoņu rīcība šādos apstākļos šķita mazliet naiva. Lai gan izrādes tēma – par atšķirīgu pasaules uztveri un ko nozīmē būt citādākam – jauniešu auditorijai varētu būt gana aktuāla.

Dace Šteinerte, Reinis Boters, Klāvs Mellis izrādē "Sienas, kas dzied baritonā".  // Foto – Zane Store

"X un Y", raidluga pēc Erika Ādamsona noveles motīviem, režisore Aija Treija

Šķiet, pēdējo reizi raidlugu dzirdēju pirms pāris gadiem, braucot vienatnē mašīnā un klausoties Ulisu. Bet apsēsties zālē kopā ar citiem un aizvērt acis, lai strādātu tikai dzirde, bija feins piedzīvojums. Tiešām ļoti labi, līdz sīkumiem izstrādāts darbs gan aktieriski, gan ar radīto noskaņu, kas atdzīvina iztēles bildi. Prieks, ka arī šajā lauciņā ir labi režisori!

"Pelikāns", režisore Antra Leite

Diemžēl izrāde, kurā man nesaslēdzās nekas. Augusta Strindberga darbus, cik redzēts, reti kuram ir izdevies pārkost. Un, ja tas nav izdevies ne pat mazliet, tad ir ļoti grūti skatīties, jo mokās gan aktieri, gan skatītāji (es).

Ingrīda – Jana Ļisova, Mads Mojens – Kārlis Derums // Foto – Elvis Dāgs

"Pērs Gints un sievietes”, režisors Viesturs Roziņš

Izrāde, ko noskatījos ar lielu interesi, jo tā mani ik pa brīdim izsita no komforta zonas. Ja vēl uzvedums mazliet viengabalaināk turētos kopā un dažu tēlu traktējums būtu daudzslāņaināks (piemēram, Pērs Gints, ko Artūrs Putniņš izpilda ar lielu enerģētisko atdevi, bet tik un tā paliek tāda kā primāta robežās), būtu laba izrāde. Labs aktrišu Jolantas Znotiņas un Janas Ļisovas veikums un Kārļa Boža horeogrāfija!

Neatkarības bērni”, režisore Antra Leite

Ja par pirmo Antras Leites darbu teicu, ka nekas nesaslēdzās, tad šajā darbā, šķiet, tieši pretēji. Izrāde par to, kā Latvijā dzīvojošie krievu tautības cilvēki uztvēra un sajuta Latvijas neatkarības atgūšanu un tai sekojošās daudzās izmaiņas viņu dzīvēs. Izcila tēma, par kuru runāt no skatuves krievu valodā Latvijā. Labi aktierdarbi – Anastasija Džordževiča, Jana Ļisova, Artūrs Trukšs, Ņikita Voroņins, kas visi noturējās uz robežas, lai nesāktos atveidojamo tēlu kariķēšana. Par to prieks! Kā pietrūka? Veidotāju drosmes parunāt šajā izrādē arī par neērtākiem jautājumiem, piemēram, par latviešu – krievu valodas attiecībām.

Ņikita Voroņins, Artūrs Trukšs, Jana Ļisova, Anastasija Džordževiča izrādē "Neatkarības bērni" // Publicitātes foto

"Liesmojošā tumsa, režisors Elmārs Seņkovs

Redzēju pirmizrādi. Režisori parasti aktierus pēc pirmizrādēm nestrostē, jo tie ir svētki, īpašs notikums. Tāpēc atļaušos vien pateikt, ka šī izrāde ir labs, kolektīvs darbs ar niansētu režiju un aktierspēli.

LKA Audiovizuālās mākslas 3. kursa studentu spēles īsfilmas

Redzēju piecas studentu īsfilmas, un kopīgais rezumē – mums top ļoti labi jaunie kino režisori! Ar dažādu skatījumu uz kino un dzīvi, bet viennozīmīgi – visas filmas ir profesionāli darbi. Lielākā problēma ir scenāriji, kas dažas filmas, piemēram, Rinalda Zelta “Lielās spodrības gaismā”, iegāž diezgan pamatīgi. No redzētajām izcelt gribētu Gata Ungura “Plenčus”, kas pārsteidz ar savu komisko dauzonību un Kusturicas filmu cienīgiem kadriem, un Kristiāna Riekstiņa “Lācaru”, kurā visskaidrāk no redzētajām filmām tika izstāstīts stāsts. Un arī ļoti labs režisora un operatora darbs.

Skats no izrādes "Liesmojošā tumsa" // Publicitātes foto

Dejas izrādes

Žēl, ka neredzēju visus horeogrāfu darbus, bet divi redzētie mani ļoti parāva! Evas Kronbergas projekts “Ananda” aizrāva ar savu enerģiju un jaudu, kas nāca no dejotājiem, savukārt Annas Novikovas izrāde “Take Me as a Present” ar humoru un fantāziju rosinošu “galvenā varoņa” – skapja – un dejotāju spēju pārbaudi.

Ceļam

Reiz man ar vecākās paaudzes režisoriem izvērtās diskusija, kas ir ģeniāls mākslinieks un vai to var pateikt jau no studentu vecuma. Izskatot dažādu ģeniālu aktieru dzīves ceļus, nonācām pie slēdziena, ka nevar. Jo katram savs laiks. Dažiem tā ir jaunība, dažiem pusmūžs, bet daži, tikai sasniedzot jau pieklājīgus gadus, kļūst par izciliem meistariem. Tāpēc novēlu katram atrast to mākslinieku sevī. Bet studiju laiks ir tas brīdis, kad var uzdrīkstēties būt nepareizs, kļūdīties, meklēt un riskēt. Un laikam jau to no “Patriarha rudens” gaidīju visvairāk. Vai sagaidīju? Kā saka, paēdu, bet nepieēdos. Bet kopumā intriģējoša nedēļa jauno mākslinieku kompānijā!

Skats no dejas izrādes "Ananda" // Foto – Kristīne Sergejeva

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt