Kroders.lv 30.10.2015

Gada sasniegums oriģināldramaturģijā

 

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv sāk ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām piecas nominantes kategorijā „Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”: Agnesi Rutkēviču (Svešie svētki, Daugavpils teātris), Ievu Struku (Raiņa sapņi, Nacionālais teātris), Inesi Zanderi (Kartupeļu opera), Ingu Ābeli (Aspazija. Personīgi, Jaunais Rīgas teātris) un Ludmilu Judinu (Dērbijas vergi, Goda teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Ieva Struka // Publicitātes fotoAgnese Rutkēviča: Atbildība ir pirmais, kas nāk prātā. Atbildība pret sevi un pret tiem, kas tic tam, ko daru. Un atbildība pret mūsu orģināldramaturģiju. Es nerunāju par mūsu klasiķu darbu mūsdienīgošanu vai dramatizēšanu, bet par atbildību pret savu laiku un cilvēkiem tajā. Dramaturgs jau ir sava laika liecinieks. Un tai būtu jābūt prioritātei. Jāpiemīt arī cilvēkmīlestībai. Kaislībai uz to, ko mīli un dari. Bez mīlestības nedrīkst ķerties klāt cilvēkstāstiem.

Ieva Struka: Prieku un pārsteigumu.

Inese Zandere: Pārsteigumu – jo man grūti iztēloties, ka diezgan apjomīgo libretu – tādu „bērnu Vāgneriņu” – varētu nominēt, spriežot pēc koncertuzveduma, lai cik tas būtu tēlains un muzikāli spilgts. Vai patiesi kāds vērtētājs libretu ir lasījis? Nominācija kā tāda ļauj cerēt, ka neesmu palikusi vienīgā, kam dramaturģija nozīmē arī literatūru.

Inga Ābele: Piederību lielai saimei.

Ludmila Judina: Nominācija nozīmē, ka būs balle un man vajag kleitu! (Smejas.) Bet ja nopietni, tad par nomināciju visvairāk priecājas mana mamma, un tas, ka viņai ir iemesls ar mani lepoties, man nozīmē ļoti daudz. Paldies tiem, kas lugu pamanīja, izlasīja un atzina par ievērības cienīgu, jo bija arī pretēji viedokļi un vērtējumi.

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēta, jums ir īpašs?

Agnese Rutkēviča // Publicitātes fotoAgnese Rutkēviča: Jāsāk ar to, ka „Svešo svētku” pamatā ir trīs stāsti. Savā ziņā šie trīs stāsti ir izturējuši laika pārbaudi. „Melno uzvalku” sarakstīju 2011. gadā, un ar to piedalījos festivālā „Prozas lasījumi”, kur, man par lielu pārsteigumu, tam piešķīra galveno balvu. Līdz tam, kad talantīgā, jaunā režisore Paula Pļavniece mani uzrunāja iestudējumam Daugavpils teātrī, nebiju daudz dramatizējusi. Līdz tam bija sanācis rakstīt klasiskas trīs cēlienu lugas. Es ļoti mīlu šo lugas formātu – ar lēnu sākumu, brīžiem traģisku attīstību un kulmināciju, un atvērtu lugas finālu. Esmu diezgan vecmodīga šajā ziņā. Strādājot pie iestudējuma Daugavpils teātrī, guvu vērtīgu mācību dramatizēšanā tieši caur pašas stāstu dramatizēšanu. Viens stāsts no sākuma līdz beigām ir monologs. Ļoti daudz arī pati strādāju ar aktrisi. Man ir pietāte pret citu autoru darbu grozīšanu vai mūsdienīgošanu. Man tas nešķiet īsti godīgi kā dramaturgam. Ar to var nodarboties režisors pats. Dramaturģiju neuztveru par mehānisku profesiju, man tā ir jaunrade. Ļoti īpašs man bija arī laiks Daugavpils teātrī. Un ļoti lepojos, ka šis teātris beidzot ir izrāvies, aicinot tur strādāt jaunos teātru profesionāļus. Visu cieņu tā direktoram Oļegam Šapošņikovam. Viņš dara vērtīgu un lielu darbu.

Ieva Struka: Pirmo reizi no vāka līdz vākam izlasīju Raiņa Kopotos rakstus, bet, ja nopietni, mūsu radošā komanda „neizgāza” visai pārgalvīgu ieceri.

Inese Zandere // Publicitātes fotoInese Zandere: Šis jautājums paredz, ka atbildētājam ir garš teātra veikumu saraksts, kura punktus var salīdzināt, bet man šis darbs ir īpašs ar to, ka tas, ilgi nācis, patiešām ir paveikts, uzrakstīts, komponēts, uzvests, saprasts. Tas mani savedis cieši kopā ar Rīgas Doma kora skolu, tuvinājis ar vairākiem brīnišķīgiem komponistiem, iezīmējis ceļu citām iecerēm.

Inga Ābele: Bija ļoti grūti.

Ludmila Judina: Luga „Dērbijas vergi” ir īpaša ar to, ka tā ir mana pirmā iestudētā luga un vēsta par manu un mana drauga režisora Viestura Roziņa pieredzi, dzīvojot Anglijā un strādājot puķu fabrikā. Luga ir ļoti personiska, jo veidota pēc dienasgrāmatas ierakstiem. Laiks, ko pavadījām peļņā, bija pārbaudījums mūsu attiecībām, mēs tur gandrīz izšķīrāmies. Tāpēc tas, ka drausmīgākā vasara mūžā pārvērtās par lugu, luga – par izrādi un izrāde – par nomināciju, ir īsts brīnums. Laikam viss notiek tā, kā tam jānotiek.

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Agnese Rutkēviča: Aizvadīto teātra sezonu daudz sanāca pavadīt ārzemēs, Vācijā. Tur arī palicis mans aizvadītās sezonas prieks. Tā ir Suzannes Kenedijas izrāde „Kādēļ R. kungs skrien amokā?” (Warum läuft Herr R. Amok?) Minhenes Kamerteātrī. Kaut kas attāli līdzīgs Latvijas teātros šim notikumam bija Borisa Frumina „Provinces anekdotes”. Personīgi gaidīju Ingas Ābeles lugu „Aspazija. Personīgi”. Gaidīju arī Raini Personīgi, bet to nesagaidīju aizvadītajā sezonā, toties nesen noskatījos valmieriešu veikumu – mani ļoti uzrunāja bērniem domātā izrāde „Bērns, vārdā Rainis”. Manuprāt, tas ir godīgs piemērs, kā slēgt vaļā Raiņa domu pasauli. Teātri aizmirst rotaļāties. Kļūst pārāk nopietni un pieauguši. Un savu talanta plašo diapazonu šajā četrdesmit minūšu meditatīvajā rotaļā parāda arī aktieris Mārtiņš Meiers. 

Inga Ābele // Foto - Zane ErnštreiteIeva Struka: „Raiņa sapņi”, protams. Un jo īpaši Jēkaba Nīmaņa dziesmas. Turklāt šī ir viena no izrādēm, kur piederība paaudzei nenosaka attieksmi pret redzamo uz skatuves.

Inese Zandere: Rainis un Aspazija, kas pārvērtās un pastāvēja.

Inga Ābele: „Dzeja” JRT Māras Ķimeles režijā

Ludmila Judina: „Dērbijas vergi” tika iestudēti Goda teātrī Liepājā, un man laimējās kādu laiku padzīvot tur. Varēju ne tikai sekot līdzi iestudējuma procesam, bet arī apmeklēt Liepājas teātri, redzēt repertuāra izrādes. Liels prieks bija iepazīšanās ar Liepājas teātra aktieriem, kas piedalījās „Dērbijas vergu” tapšanā – Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš un Kaspars Gods ir ļoti profesionāli, talantīgi, atvērti un draudzīgi cilvēki.

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Ludmila Judina // Publicitātes fotoAgnese Rutkēviča: Es laikam nezinu, kas ir prestižs. Skatītāju mīlestība un mīlestība pret to, ko dari, ir visvērtīgākā. „Spēlmaņu nakts” man vairāk saistās ar satikšanos. Visiem teātra mākslas darba zirgiem vienkopus. Satikties, lai viens otram novēlētu spēku turpināt.

Ieva Struka: Es nezinu, vai prestižs var piemist. Bet tas ir.

Inese Zandere: Vērojot no malas, šķiet, ka lēmumi tiek apšaubīti, tomēr prieks ir īsts.

Inga Ābele: Prestižs un spožums.

Ludmila Judina: Jā. Lielākas balvas par „Spēlmaņu nakts” balvu teātra nozarē Latvijā jau nav. „Spēlmaņu nakts” balva ir kā Latvijas „Oskars”, tikai teātrī.

 

Nominantus intervēja Anna Andersone, Zane Gāle un Līga Ulberte

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt