Kroders.lv 04.11.2015

Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām piecus nominantus kategorijā „Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks”: Agnesi Cīruli (Marianne izrādē Vīnes meža stāsti, Nacionālais teātris), Alisi Danovsku (Aņutka izrādē Tumsas vara, Jaunais Rīgas teātris), Jeļenu Ņetjosinu (Meitene izrādē Pie mums viss kārtībā un Aņutka izrādē Tumšās alejas, Daugavpils teātris), Māri Kalvi (debija scenogrāfijā izrādē Zelta pods, Liepājas teātris), Veltu Emīliju Platupi (marionešu lelles izrādē Pasaka par Veco Nāvi, Ģertrūdes ielas teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Agnese Cīrule izrādē "Vīnes meža stāsti" (NT) // Foto – Gunārs JanaitisAgnese Cīrule: Tas vienmēr ir patīkami, ja savas nozares profesionāļi atzinīgi vērtē manu darbu. Esmu pateicīga par nomināciju.

Alise Danovska: Prieku.

Jeļena Ņetjosina: Tas ir liels gods, bet tajā pašā laikā arī milzīga atbildība – pārstāvēt Daugavpils teātri vienā no nominācijām.

Māris Kalve: Ko man tas nozīmē? Es neesmu par to tā domājis, bet man šķiet, ka pirmām kārtām tas ir atgādinājums, ka es dzīvoju sabiedrībā, nevis viens pats. Un tas, ka ir šī nominācija, ir apliecinājums, ka kāds ir pamanījis, redzējis un novērtējis manu darbu.

Velta Emīlija Platupe: Kāds no „Vecās Nāves” („Pasaka par Veco Nāvi” – red.) komandas negaidīti apsveica Facebook ar nomināciju, un es nodomāju: „Vai dieniņ, cik jauki!” Tā bija vasaras pēcpusdiena, un es tobrīd ne pārāk domāju par nāvi, vismazāk jau par šo, ar dzeltenajiem brunčiem.  Tam gan ir arī otra puse. Man ir paniskas bailes no izstāžu atklāšanām, pirmizrādēm un visiem citiem dzīves brīžiem, kad cilvēkam publiski jājūtas laimīgam ar šampanieša glāzi rokās.  Tā droši vien ir kāda fobija smagā formā, kam nezinu vārdu. Tā ir smaidoša agonija. Man ir pamatotas aizdomas, ka „Spēlmaņu nakts” ir nesaraujami saistīta ar apbalvošanas ceremoniju. Šobrīd es cīnos ar vēlmi šo ievērojamo vakaru aizvadīt, palienot zem dīvāna un izliekoties par beigtu. Tomēr uztraukumam nav pamata. Labi zinu, ka tā nedrīkst darīt.

Alise Danovska izrādē "Tumsas vara" (JRT) // Foto – Jānis Deinats

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēts, jums ir īpašs?

Agnese Cīrule: Ar iestudēšanas procesu. Tā bija cīņa pašai ar sevi, ar savu izpratni par aktiera profesiju. Tas bija process, kura laikā paplašināju savu profesionālo iemaņu robežas.

Alise Danovska: Veidojot lomu, daudz domāju par savu bērnību. Tas man ir ļoti mīļš laiks.

Jeļena Ņetjosina: Iedzīvojoties Meitenes lomā izrādē „Pie mums viss kārtībā” un Poļas lomā Ivana Buņina stāstā „Madride” (izrādē „Tumšās alejas” – red.), es atklāju sevī apslēptas rakstura īpašības, kā arī jaunas, agrāk nepiedzīvotas emocijas. Abas šīs izrādes stāsta par to, kas notiek cilvēku galvās! Varbūt ārēji nekas nenotiek, savukārt iekšēji norisinās milzīgas pārmaiņas. Izrāžu ietvaros es mainu savu ārieni. Un mani vienmēr ir interesējis, kā sievietes āriene ietekmē viņas dzīvi. Manuprāt, sieviete ir ļoti sarežģīts radījums. Bet visbiežāk viņa uztraucas tieši par to, kā viņa izskatās. Un, iespējams, ne bez pamata – jo āriene tiešām nosaka viņas raksturu.

Māris Kalve: “Zelta pods” bija liels izaicinājums, jo pirmo reizi teātrim taisīju scenogrāfiju.

Velta Emīlija Platupe // Publicitātes foto

Velta Emīlija Platupe: Izrādes stāsts ir sens un ļoti personīgs. Tas sākās kā maza filozofiska pasaka par nāvi un naivumu, kurā nebija pilnīgi nekādas darbības. Režisors Ģirts Šolis to ņēmās rakstīt un pārrakstīt līdz nepazīšanai. Pārveidošanas process bija uzjautrinošs, mēs pilnīgi attālinājāmies no personīgā slāņa, tomēr es pati zinu, ka tas tur joprojām ir, kā zemūdens klints. Tā bija mana pirmā pieredze profesionālajā teātrī, un man ir liels prieks, ka Maija (ĢIT direktore Maija Pavlova – red.) un Ģirts uzticējās un piekrita sadarboties. Nu kā, vai var būt dzīvē vēl baudpilnāka nodarbošanās, kā radīt buduāru Vecajai Nāvei? Es atceros kādu dienu neilgi pirms pirmizrādes – agrs pavasaris, viegls delīrijs no negulēšanas, no ĢIT'a melnās zāles logiem varēja vērot jumtus, metāllūžņus un melnu kaķi.  Puiši bija izgājuši vai nu ēst, vai pīpēt, vai abus reizē. Es tupēju uz balkona, līmēdama kārtējo pelīti, un pēkšņi pamanīju, ka jūtos absolūti, nevainojami laimīga. Kad esi laimīgs, ir labi to ievērot un likt aiz auss, un tobrīd man tas negaidot izdevās. Ja man prasa, ar ko saistās „Pasaka par Veco Nāvi”, es vispirms atceros to brītiņu uz balkona ar pelīti, taču klusēju, jo to ir tik grūti izskaidrot. Kāpēc jālien ar pelīti uz balkona? Iekšā valdīja melna tumsa, turklāt topošā pelīte nepanesami smirdēja. Nāves tēls, starp citu, man ir pielipis, netieku un netieku vaļā.

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Jeļena Ņetjosina izrādē "Tumšās alejas" (DT) // Foto – Džeina Saulīte

Agnese Cīrule: Es priecājos par iespēju strādāt ar Andžeju Bubeņu. Viņš mani apzināti skoloja. Par to es pateicos.

Alise Danovska: Lašmaizītes JRT kafejnīcā.

Jeļena Ņetjosina: Pirmizrāde Lopes de Vegas komēdijai „Apķērīgā mīlniece”. Darbs pie šīs izrādes man dāvāja vislielāko baudu, jo strādāju kopā ar talantīgiem cilvēkiem! Dienas bija piesātinātas ar pārsteidzošiem notikumiem, bet dienas noslēgumā – miegs tik stiprs un salds! Ik rītu modos ar prieku.

Māris Kalve: Pozitīvu pārdzīvojumu manī radīja iestudējums “Indulis un Ārija” Liepājas teātrī.

Velta Emīlija Platupe: Būdama vizuālā māksliniece, esmu pieradusi laiku mērīt personālizstādēs. Par sezonu man droši vien ir tādas pašas sajūtas kā par izstādēm: mani pilnīgi neinteresē aizgājusī sezona, lieciet to mierā. Kolīdz tā beidzās, tā jau ir vienaldzīga. Toties, lūk, nākamā sezona ir lieliska – tajā ir ieceres, neredzēti notikumi, idejas un, pats galvenais, nekas vēl nav sabojāts! Es nevarētu pateikt, kas mani iepriecināja mākslā pagājušajā sezonā vai citā laika nogrieznī, jo visvairāk iepriecina fakts, ka būs nākamā izstāde un tur ir tik daudz, ko darīt un izdomāt.

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Māris Kalve // Publicitātes foto

Agnese Cīrule: Jā. Latvijā tas ir augstākais publiski izteiktais novērtējums teātra profesionāļiem.

Alise Danovska: Jā!

Jeļena Ņetjosina: Es uzskatu, ka tā ir ļoti nozīmīga balva. Jebkurā profesijā ir nepieciešams pēc kaut kā tiekties. Un es uzskatu, ka „Spēlmaņu nakts ” balvas iegūšana ir tas mērķis, ceļā uz kuru rodas vēlme attīstīties un pilnveidoties.

Māris Kalve: Nu, grūti teikt. Laikā, kad ar teātri vēl nenodarbojos, es zināju par šo balvu. Tagad es to zinu, jo esmu spiests to zināt. Tas nozīmē, ka šai balvai ir kaut kāda popularitāte. Prestižs? Es redzu, ka uz šo pasākumu nāk gan režisori, gan aktieri, gan direktori, tas nozīmē, ka prestižs noteikti ir.

Velta Emīlija Platupe: Par to man ir zināmi trīs dažādi viedokļi. Man pašai liekas, ka jā, ir gan. Tad ir, piemēram, mana mamma, kura dzīvo laukos, un viņai ir televizors, un viņa nemaz nenojauš, ka es kaut ko esmu uztaisījusi teātrī. Māksla it nemaz nav līdzīga jurista profesijai, zemi rakt es arī nemāku, un man negribas mammu apbēdināt ar savām radošajām aktivitātēm. „Spēlmaņu nakts” vakarā pēc visiem lauku darbiem viņa to skatīsies pa televizoru ar tējas tasi un kritizēs aktrišu kleitas, ka ausis svilst. Un tad ir vēl trešais viedoklis: mana draudzene, kura aizbraukusi no Latvijas pirms diezgan daudziem gadiem, apjautājās: „„Spēlmaņu nakts”? Tas kāds televīzijas šovs, vai?” Prestižs. jādomā, ir atkarīgs no vērotāja skatupunkta.
 

Nominantus intervēja Zanda Borga, Zane Gāle, Janīna Ivanova un Eva Škenderska

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt