Līga Ulberte 11.11.2015

Novembra atspīdumi I

Dienasgrāmatu esmu rakstījusi divas reizes dzīvē. Pirmajā reizē tā bija personiska rūtiņu klade vidusskolā, kas līdzēja tikt galā ar pusaudžu jūtu mulsumu un, aizejot no vecāku mājām lielajā dzīvē, tika iznīcināta. Otrā reize bija publisks blogs pirms pāris gadiem (joprojām pieejams kaut kur tīmekļa dzīlēs), kad, ilgāku laiku dzīvojot ārpus no Latvijas, tā bija gandrīz vienīgā iespēja sarunāties latviski. Literārās dienasgrāmatas žanra etalons man joprojām šķiet Regīnas Ezeras “Visticamāk, ka ne… Stundu kalendārs” (1993) – teksts kā pašvērtība un unikāls personības un laikmeta spogulis. Studiju gadu sākumā mani ļoti aizrāva Silvijas Radzobes rakstītās teātra kritiķes dienasgrāmatas žurnālā “Karogs”, jo tā man gribējās iemācīties rakstīt – šķietami viegli un personiski caur dzīvi par teātri un otrādi. Lai nu kā – dienasgrāmatas žanra definīcija obligāti paredz divas teksta pazīmes: neslēpts pirmās personas vēstījums (lasi: personiskums) un retrospektīvas neesamība, proti, starp notikumu un tā pierakstīšanu laika distances gandrīz nav. Ko piedzīvoju, to fiksēju – varbūt pašu notikumu, varbūt tikai tā radīto nospiedumu, bet varbūt tikai atbalsi aiz sienas. Tad nu lai būtu – novembra nospiedumi.

1. novembris

Svētdiena. Vienpadsmitos no rīta “Kentervilas spoks” Leļļu teātra latviešu trupā. Nav viegli sevi piedabūt šādā diennakts laikā iet uz teātri. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc bērniem teātris būtu jāskatās no rīta. Ne mani, ne manu draugu bērni par šādu iespēju nav priecājušies nevienā vecumā, bet gan jau teātra mārketings zina, ko dara. Tāpat kā mārketinga speciālistiem noteikti ir neapgāžami argumenti, kāpēc jaunas izrādes jāspēlē ne biežāk kā vienu reizi mēnesī. Galu galā teātrim tiešām nav jāpielāgojas kritiķim, kurš, vairākus mēnešus nespējot izbrīvēties tieši attiecīgajā vienīgajā datumā, sirdsapziņas mākts par nesekošanu aktuālajam bērnu teātra procesam, tomēr atmetīs ar roku un paliks izrādi neredzējis. Tieši šī iemesla dēļ man tā arī nav laimējies noskatīties, piemēram, Ģirta Šoļa “Emīlu un Berlīnes zēnus”. Bet “Kentervilas spoku” gribējās redzēt pat ļoti, jo Krievijas režisore Nadežda Aleksejeva visās savās izrādēs, ko izdevies redzēt gan Rīgā, gan starptautisku festivālu skatēs, ļoti pārliecinoši pārvalda dažādas teātra tehnikas un runā ar bērniem kā ar līdzīgiem. Arī “Kentervilas spoks” ir laba izrāde – aizraujošs un jēgpilns Oskara Vailda sižets, dinamisks temporitms, artistiski dzīvā plāna aktieri, kas saspēlējas gan ar zāli, gan ēnu teātri, gan rekvizītiem… Labo kopiespaidu gan krietni pabojā neveiksmīgi sainscenētais fināls, ko neizbēgami pavada līdz tam mēmā aizrautībā klusējošo bērnu masveida jautājumi vecākiem – kas tur notika? spoks nomira? kā spoks var nomirt? Tādos brīžos jādomā, cik svarīgi tomēr ir atnākt savam bērnam līdzi, nevis ielaist viņu zālē vienu pašu ar visiem viņa jautājumiem un tikai sagaidīt pēc izrādes…

Spoks - Artūrs Putniņš // Publicitātes foto

Skatoties, kā Artūrs Putniņš “Kentervilas spoka” titullomā, enerģiski cenšoties noturēt lielās zāles uzmanību (kas viņam arī lielākoties izdodas), tomēr krietni pārspēlē, žestikulēdams un deklamēdams tādā kā degradēta romantiskā varoņa estētikā, atcerējos, ka tādā pašā manierē, gandrīz identiskā grimā (ar pelēki notrieptām sejām) un parūkās ar spoku–atdzīvojušos kapa pieminekļu lomām neveiksmīgi cīnījās arī Mārtiņš Meiers, Krišjānis Salmiņš un Imants Strads Mihaila Gruzdova pagājušās sezonas iestudējumā “Sudraba gaisma” Valmierā. Bet ja Artūrs Putniņš spēlē bērnu izrādē, kur spoks ir jāuztver kā spoks (nevis kā metafora kaut kam citam), tad Mihaila Gruzdova iestudējums pēc Rezo Gabriadzes lugas nepārprotami adresēts pieaugušo auditorijai un kopumā izvēršas par totālu estētisku pārpratumu, jo režisors nesaprotamu iemeslu dēļ simboliski nosacītu situāciju risinājis reālistiski.

Dāvids – Mārtiņš Meiers. Skats no izrādes "Sudraba gaisma" (VDT) // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Pēc izrādes stāvot Leļļu teātra mēteļu rindā un vērojot garderobes darbinieču jau nez cik gadus nemainīgo relaksēti nesteidzīgi mazkoordinēto darbošanos, nākas ar prieku atzīt, ka joprojām ir vietas, kurām mežonīgā kapitālisma konkurence (kurš ātrāk, labāk, radošāk) gājusi ar līkumu.

3. novembris

Palēnām savā apziņā aizkrāsoju pagājušās sezonas baltos plankumus un skatos neredzētās izrādes. Un pārliecinos par labi zināmo – profesionāli uztaisītas izrādes pa īstam sāk elpot ar laiku. Nav, ar ko salīdzināt, jo skatījos pirmo reizi, bet Vladislava Nastavševa Nacionālajā teātrī iestudētā “Idiota” ansamblis šobrīd elpo kā viens organisms. It īpaši otrajā cēlienā Dita Lūriņa, Anta Aizupe, Arturs Krūzkops un Kaspars Dumburs cits citu jūt burtiski ar mugurām un spēlē ļoti labi. Cīņa ar fiziski smagajām telefona būdiņām nav tikai konceptuālas, aktieri pakļaujošas dekorācijas apdzīvošana, bet nolasās kā ļoti noteiktas iekšējās darbības ārējā zīme – katrs pats sev cietums. Pat ja šķietami ilustratīva, tomēr precīza Dostojevska cilvēka redzējuma vizualizācija – biezas, smagas sienas, caur kurām neiespējami izlauzties līdz otra cilvēka dvēselei, bet nogalināt var bez problēmām. Dostojevska romāna polifonijas reducēšana līdz septiņām personām (plus virtuozas Jāņa Vimbas daudzlomu aizkadra balsis) pirmajā cēlienā gan ir diskutabla, jo kaut vai Līgas Zeļģes Varvara šādā variantā ir faktiski lieka (un tā nekādā ziņā nav aktrises vaina), bet Ģirta Liuzinika Ivolginam un Imanta Strada Ļebedevam ir tikai funkcijas loma. Toties otrā cēliena koncentrētajam dzimumu karam starp Miškinu – Aglaju – Nastasju Fiļipovnu – Rogožinu sekot ir aizraujoši interesanti, gan konceptuālo mizanscēnu (izrāde labi ļautos strukturālai analīzei, jo ir principiāli būtiski, kurš kuram kurā brīdī atrodas blakus, zem vai virs), gan visu četru aktieru precīzā, enerģētiskā spēles veida dēļ. To skatoties, nāk prātā gan Dostojevska gara radinieks Augusts Strindbergs (recenzijai par Nastavševa “Idiotu” labi derētu virsraksts “Nāves deja”), gan jo īpaši 20. gadsimta nežēlības teātra tēva Antonena Arto uzskati par metafizikas un cilvēka apziņas attiecībām – tikai izaicinot ķermeni fiziski, var cerēt uz apziņas maiņu.

“Nežēlības teātris vēlas likt dejot plakstiņiem pārī ar elkoņiem, ceļgaliem, gūžām un kāju pirkstiem. Tā, lai to varētu redzēt.” (A. Arto http://www.kim.lv/uploads/image/Normunds%20Bruveris_elektroniskais%20katalogs.pdf )

Rogožins – Kaspars Dumburs, Nastasja Fiļipovna – Dita Lūriņa // Foto – Kristaps Kalns

Pēc izrādes, atnākot mājās, ielūkojos izrādes anotācijā Nacionālā teātra mājaslapā un uzreiz atcerējos, par ko runāja visapkārt pēc “Idiota” pirmizrādes maijā – režisors sakās iestudējis izrādi par Krieviju… Laikam labāk anotācijas nelasīt.

4. novembris

Paldies Jaunajam Rīgas teātrim par iespēju vēlreiz piedzīvot satikšanos ar “Brodski/Barišņikovu”. Izrāde – intelektuāls un emocionāls rēbuss, kas ir tik mānīgi vienkārša kā…, atvainojos par banalitāti, sniegpārsliņa. Pirmajā brīdī liekas – jā, skaisti un gaistoši, bet ne vairāk. Tak, paliekot zem mikroskopa tūkstoškārtīgā palielinājuma, atklājas sarežģīts kristālisko režģu tīklojums. Emocionāli izkust un vēl vairākas dienas palikt šai izrādē ir viegli, bet racionāli tikt klāt struktūras kodolam – izaicinājums. Par to visu plašāk nākamajā “Teātra Vēstneša” numurā. Tomēr pārsteidzoši, atnākot no teātra, vakarā lasīt feisbukā paziņu atsauksmes, ka izrāde šķitusi drūma un pesimistiska. Man liekas, ir tieši otrādi – Mihaila Barišņikova dialogs ar Brodski apliecina, ka mūžība varbūt tomēr ir iespējama. Un vai gan var būt vēl kas cerīgāks?

6. novembris

Visu dienu Latvijas Kultūras akadēmijas organizētā Latvijas Kultūras kanona konkursa vidusskolēniem pirmās kārtas Zemgales reģiona skate Jelgavā. Konkurss notiek jau ceturto gadu, un šī gada tēma – „Raiņa un Aspazijas idejas un vērtības mūsdienu cilvēku dzīvē un notikumos”. Pirmās kārtas uzdevums – prezentēt idejisko vīziju potenciālai skatuves mākslas performancei, brīvi izvēloties kādu no Raiņa/Aspazijas daiļrades vai personības iedvesmotām tēmām. Katra reģiona pirmās kārtas uzvarētājam otrajā kārtā tiks dota iespēja savu vīziju pārvērst reālā skatuves darbā profesionāla režisora vadībā. Jelgavā daudzgalvainas, aiz gara galda sēdošas profesionāļu žūrijas priekšā (Juris Jonelis, Aivars Eipurs, Ilmārs Latkovskis, Intars Rešetins, Kārlis Anitēns un vēl, un vēl) sacentās astoņas vidusskolēnu komandas, katrā pa trim dalībniekiem. Mani favorīti – Jelgavas Valsts ģimnāzijas komanda, kuru idejas pamatā doma par saraksti kā jūtu atklāsmes formu Raiņa un Aspazijas laikā un tās transformāciju mūsdienās. Kaut kā ļoti tapu uzrunāta no domas par atzīšanos mīlestībā, apmainoties īsziņās ar Raiņa un Aspazijas citātiem.

Foto - Andris Tomašūns

Joprojām sev neesmu formulējusi, ko īsti domāju par Kultūras kanona ideju kopumā. Piemēram, teātra nozarē radīt vienalga cik garu kanonizējamo vienību sarakstu, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīga nodarbe, jo gluži vienkārši šīs vienības nav iespējams saglabāt. Ko palīdz kanona sarakstā atrodams savulaik ģeniālas izrādes nosaukums, ja to nav iespējams noskatīties? Bet šis vidusskolēnu konkurss ir laba un popularizējama ideja (vairāki vēlāk uzrunāti pazīstami Rīgas skolotāji par to neko nebija dzirdējuši), jo… jaunieši allaž ir iedvesmojoši – savā pārliecībā, kategorismā, priekšstatos, zināšanā un nezināšanā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt