Kroders.lv 17.11.2015

Gada aktieris otrajā plānā

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām sešus nominantus kategorijā „Gada aktieris otrajā plānā”: Arti Robežnieku (Boriss Nikolajevičs Čepurnojs izrādē Saules bērni, Dailes teātris), Gati Maliku (O’Braiens izrādē 1984 un loma izrādē Mans blasters ir izlādējies, Liepājas teātris), Gintu Andžānu (Simons izrādē Ugunsgrēki, Tīrradnis/ Jauns jātnieks izrādē Equus un  Cēzars izrādē Vakariņas ar Elvisu, Dailes teātris), Ģirtu Krūmiņu (Rainis izrādē Aspazija. Personīgi un Akims izrādē Tumsas vara, Jaunais Rīgas teātris), Jāni Āmani (lomas izrādē Šis bērns, Nacionālais teātris) un Juri Bartkeviču (Čezviks izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Dailes teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Artis Robežnieks – Boriss Nikolajevičs Čepurnojs izrādē "Saules bērni" // Foto – Gunārs Janaitis Artis Robežnieks: Ja tā godīgi, tad jāsaka, ka nepatīkami tas nav (smejas). Visu laiku jau, darot savu darbu, viena lieta ir publikas novērtējums un atzinība par to, ko tu dari, bet, zinot, ka ir tāda balva un novērtēšanas sistēma kā „Spēlmaņu nakts”, protams, ka zemapziņā ir tā vēlme, lai tevi arī tādā veidā novērtē un ievēro.

Gatis Maliks: Tas nozīmē, ka esmu pamanīts, ka esmu pozitīvi novērtēts, un tas saknē izslēdz sajūtu, kas reizēm rodas, – ka daru savu darbu “pa tukšo”. Nominācija dod enerģijas rezervi nākotnei.

Gints Andžāns: Saņemt šo atzinību no žūrijas ir gods, jo tas nozīmē, ka strādāju pareizajā virzienā, un tas motivē turpināt censties un kļūt vēl labākam. Nominācija ir patīkams novērtējums.

Ģirts Krūmiņš:  Ir patīkami, ka mans aktiera darbs tiek pamanīts.

Jānis Āmanis: Pagaidām vēl nezinu, ko atbildēt. Ja šī balva būs manās rokā, tad arī varēšu pateikt.

Juris Bartkevičs: Nozīmīga. Nu tādā ziņā, ka kāds pamanījis, ka neesi zaudējis formu. Pēc 45 gadiem uz skatuves tas uztur pašcieņu. Teātris jau ir jauno un vēl smuko māksla... Ja šai parādē tevi pamana – patīkami!

Gatis Maliks  – O'Braiens izrādē "1984" // Foto – Edgars Pohevičs

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēts, jums ir īpašs?

Artis Robežnieks: Pirmām kārtām – ar to, ka pa ilgiem laikiem bija kaut kas, kur var spēlēt, kur ir, ko padomāt. Nu, labi, aizpagājušajā sezonā bija Ļenskis (mūziklā „Oņegins” – red.), tā jau nevar teikt... Ar to, ka nominēja (smejas).

Gatis Maliks: Katrs darbs ar kaut ko ir īpašs. „Mans blasters ir izlādējies” vienkārši ir dīvaini spēlējama izrāde, taču man kā aktierim tajā ir interesanti. Tā atšķiras no iepriekšējās pieredzes, ir kaut kas pavisam jauns un pašam līdz galam neizprasts. Man prieks, ka šajā izrādē esmu pamanīts, jo principā mums visiem ir vieni un tie paši uzdevumi. „1984” manā ne pārāk garajā aktiera karjerā bija lūzuma punkts, kurā es sapratu, ka varu izdarīt vairāk, nekā līdz tam brīdim varēju. Šajā izrādē es pārkāpu pāri kaut kādai savai spēju latiņai, pats esmu ar rezultātu apmierināts, un tā gadās reti.

Gints Andžāns: „Elviss” (izrāde „Vakariņas ar Elvisu”– red.) ir mīļš darbs, un tas paliks atmiņā dažādu iemeslu dēļ, jo izrādi nācās noņemt no skatuves un mēs tā īsti nepaspējām ieskrieties. Bet tas bija patīkams, foršs process ļoti labā kompānijā pie izcila režisora (Jana Villema van den Bosa – red.).

Gints Andžāns – Simons izrādē "Ugunsgrēki" // Foto – Jānis Deinats„Equus” ir pirmais darbs, kurā es strādāju kopā ar Lauru (režisori Lauru Grozu-Ķiberi – red.), un tā ir brīnišķīga pieredze. Šis darbs man noteikti paliks atmiņā – tāpēc, ka sapratu, ka ikviens sīkums, ko māca akadēmijā, kādreiz noder. Studiju procesā bija jārāda dažādi dzīvnieki, ko nu katrs zoodārzā redzējis – lamu, bruņurupučus, surikātus, un tomēr šī pieredze vēlāk palīdzēja. „Equus” vienmēr ir interesanti spēlēt.

„Ugunsgrēki” ir spēcīga, profesionāla izrāde, un es apbrīnoju Mārtiņu Eihi, ka viņam izdevās atrast šādu materiālu un salīdzinoši vieglā, rotaļīgā veidā parādīt šo smago tēmu. Zīmīgi arī, ka šī izrāde diemžēl, bet ik pa laikam kļūst ļoti aktuāla, piemēram, mēs „Ugunsgrēkus” nospēlējām tajā pašā vakarā (13. novembrī – red.), kad Parīzē notika terorakti, un arī izrādē par šīm tēmām tiek runāts. Uzskatu, ka izrādi vajadzētu noskatīties visiem, lai saprastu un aizdomātos.

Ģirts Krūmiņš: Es ļoti vēlos piedalīties Aspazijas izrādē („Aspazija. Personīgi” – red.), pirmkārt, Aspazijas dzejas dēļ. Daži dzejoļi ir tik maģiski, traki, traģiski, sāpīgi. Mani interesē viņas dzīve, Rainis un Aspazija. Gribas dzīvot šo cilvēku pasaulē. Tad mani ļoti saintriģēja radošā komanda: Māra Ķimele – režisore, Inga Ābele – scenārijs, Kristīne Jurjāne – kostīmi, Gints Gabrāns – scenogrāfija un Shipsi mūzika, un Baibas Brokas Aspazija – pilnīga eksplozija! „Tumsas vara”,  luga – gandrīz romāns, aizrāva mani ar vērienu, viss cilvēka īpašību spektrs, debesis un elle. Interesantā radošā komanda: Gatis (Šmits – red.) režisors, Keitas kostīmi un aktieru kompānija!

Jānis Āmanis izrādē "Šis bērns" // Foto – Jānis DeinatsJānis Āmanis: Šis bija mans pirmais darbs pie Ināras Sluckas. Tas ir viens no patīkamajiem ieguvumiem šajā konkrētajā darbā. Sliktu ieguvumu nebija.

Juris Bartkevičs: Izcila, atdevīga kompānija trīsarpus stundu garumā!

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Artis Robežnieks: Jāsāk vispār domāt, kas bija iepriekšējā sezonā... Šī jau iet pilnā sparā, uzņem apgriezienus. Ja godīgi runā, tas jau bija tik sen (smejas). Pagājušajā sezonā bija diezgan daudz visa kā – tie paši „Saules bērni”, „Čuhņas jociņi”, tas bija tāds interesants periods, iepazīšanās ar jaunu režisoru (Dmitriju Petrenko – red.). Pavasarī sanāca pie Andreja Miglas radio ierakstīt Friča Bārdas dzeju – es jau Friča Bārdas dzeju biju kādus gadus iepriekš izveidojis kā kompozīciju, bet visu laiku nebija sanācis to iedzīvināt.

Gatis Maliks: Prieks, ka man bija iespēja strādāt ar dažādiem un labiem režisoriem labā teātrī.

Gints Andžāns: Man jūk iepriekšējās sezonas (smejas). Likās jau, ka „Šeipingu” (rež. Dž. Dž. Džilindžers, DT – red.) esam spēlējuši daudzas sezonas, bet izrādās, ka tikai divarpus. Bet ir prieks, ka gandrīz visi darbi, kuros man bijis tas gods piedalīties, ir ļoti labi aizgājuši, un ir vērts priecāties par to, ka darbs, kuru tu ieguldi, realizējas un nes labumu apkārtējiem.

Juris Bartkevičs – Čezviks izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" // Foto – Gunārs JanaitisĢirts Krūmiņš: Mans sezonas prieks ir Shipsi solokoncerts Briāna ielas muižā.

Jānis Āmanis: Pagājušās sezonas prieks ir tas, ka sezona vispār bija.

Juris Bartkevičs: Darbs pie pasaules klases režisora (Aleksandra Morfova – red.). Tas, ka pēc sirmgalvjiem vēl ir pieprasījums... Un arī mūsu jaunie attīstās vēja spārniem!

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Artis Robežnieks: Tik, cik katrs sev viņu piešķir. Gluži „Oskars” tas nav, bet tai kategorijā it kā ir iedalāms. Nezinu, vai, ieejot veikalā un paziņojot, ka esi „Spēlmaņu nakts” balvas nominants vai laureāts, uz tevi sāks skatīties citādāk. Tā vairāk ir balva „iekšējai lietošanai” – tiem, kas interesējas par teātri.

Gatis Maliks: Prestižs piemīt, bet tās potenciāls noteikti nav izsmelts un varētu būt stipri lielāks.

Gints Andžāns: Es domāju, ka noteikti, un tas ir brīnišķīgi, ka šāds pasākums ir, jo tas dod iespēju pasniegt atzinību un novērtēt cilvēkus, kas Latvijas kultūrai kaut ko nozīmē.

Ģirts Krūmiņš – Rainis izrādē "Aspazija. Personīgi" // Foto – Jānis DeinatsĢirts Krūmiņš: Reizēm „Spēlmaņu nakts” ceremonijas pasākums, cenšoties būt pārlieku oriģināls un asprātīgs, manuprāt, iebrauc bezgaumības grāvī. Ir taču apskatāmi labi paraugi tādu pasākumu veidošanai, bet nu – izpratne par humora izjūtu katram sava. Naudas balvai aktieriem jābūt daudz lielākai, piemēram 5 000 eiro labākajiem aktieriem, tas būtu daudzmaz cienīgs novērtējums.

Jānis Āmanis: Kā jau visiem cilvēkiem, jo īpaši aktieriem, ir tieksme, vēlme pēc novērtējuma, un šī balva ir prestižs veids, kā novērtēt aktiera sniegumu.

Juris Bartkevičs: Šitais saiets – prīmā! Vienviet tik daudz pazīstamo. Var gan patrakot, gan paklusēt... Pie TV ekrāniem cilvēkiem arī jautri. Prestižs? Viss kā jau mākslā – subjektīvi... Un kā tai Čaklā Māra dzejā – „Spožums tā kā zivij zelta zvīņa...”

 

Nominantus intervēja Anna Andersone, Zanda Borga, Zane Gāle, Ieva Rodiņa un Eva Škenderska

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt