Kroders.lv 23.11.2015

Gada aktieris

Gaidot ikgadējo „Spēlmaņu nakts” apgalvošanas ceremoniju 23. novembrī, Kroders.lv veido ekspresinterviju ciklu ar visiem 2014./2015. gada teātra sezonas nominantiem.

Šonedēļ aptaujājām sešus nominantus kategorijā „Gada aktieris”: Andri Keišu* (Ostaps Benders izrādē Divpadsmit krēsli, Kalošins, Homutovs izrādē Provinces anekdotes un Viktors izrādē Cerību ezers, Jaunais Rīgas teātris), Artūru Skrastiņu (Šarls Bovarī izrādē Bovarī kundze, Dailes teātris), Daini Grūbi (Alans Strengs izrādē Equus un Mihaels izrādē Visas viņas grāmatas, Dailes teātris), Gundaru Grasbergu (Kreons izrādē Antigone, Nacionālais teātris), Juri Žagaru (Pāvels FjodorovičsProtasovs izrādē Saules bērni un Frenks Strengs izrādē Equus, Dailes teātris) un Lauri Subatnieku (Mārtins Daiserts izrādē Equus, Dailes teātris).

 

1. Ko jums nozīmē „Spēlmaņu nakts” nominācija?

Artūrs Skrastiņš: Reizēm pašam ir tāda mānīga sajūta, ka loma, par kuru tu tiec nominēts, nav tā, kuru tu uzskati par nominācijas vērtu. Dažbrīd nominācijas ir ļoti interesantas, pat anekdotiskas, liekot domāt par to, kas žūrijai galvā.  Tā vienmēr ir nedaudz spēle, un pastāv atšķirība starp to, kāds viedoklis par nominācijas vērtajiem darbiem valda teātra iekšienē un kas pēc tam parādās sarakstā. Reizēm šie viedokļi smagi nesakrīt, un žūrija arī šogad ir parūpējusies par pārsteigumiem.

Dainis Grūbe: Ir prieks tikt nominētam. Es saprotu, ka esmu novērtēts, un tā jau ir maza daļiņa no uzvaras. Tas, protams, ir ļoti patīkami.

Lauris Subatnieks – Mārtins Daiserts izrādē "Equus" // Foto – Kaspars Kviesis

Gundars Grasbergs: Atzinība.

Juris Žagars: Pirmkārt un galvenokārt, tas nozīmē profesionālu vērtējumu tavam darbam. Un, ja kādreiz atkārtoti laimējas tikt nominētam, kaut kā sakrīt tā pa periodiem, tad tas apliecina tavu profesionālo varēšanu dotajā periodā, iedod drošības sajūtu nākamajiem darbiem. Visu laiku jau nevar dabūt nominācijas – viena loma ir izdevīgāka, otra – mazāk izdevīga. Grūti dabūt nomināciju par lomu iestudējumā, kas ir slikts. Tā ārkārtīgi reti gadās! Tādēļ ar nomināciju tu apmēram saproti arī to, kādā teātrī un ar kādu repertuāru tu strādā. Ja skatās kā uz sportu – nominācija ir tavas dotā brīža „sportiskās” formas novērtējums, tavas komandas novērtējums, bet tas galīgi negarantē, ka nākamajos mačos tu atkal būsi trijniekā.

Lauris Subatnieks: Iespēju pavērot, kā tas ietekmē manu dzīvi.

 

2. Ar ko šis darbs, par ko esat nominēts, jums ir īpašs?

Artūrs Skrastiņš: Tā bija ļoti vērtīga pieredze ar Rolandu Atkočūnu un „Bovarī kundzes” tekstu. Tas bija izaicinājums – vai iespējams manu tēlu padarīt daudz lielāku, gudrāku, smalkāku, nekā viņš parādīts romānā. Man ļoti patika režisora piedāvājums, un bija interesanti atrast paņēmienus, ar kādiem līdz tam nonākt. Pašu interesantāko komentāru par šo lomu es saņēmu no lietuviešu komponista Giedrusa (Giedrius Puskunigis – red.), kura mūzika izmantota izrādē. Viņš noskatījās ģenerālmēģinājumu un par manu tēlu teica: „Tas taču ir Freids!”

Dainis Grūbe – Mihaels izrādē "Visas viņas grāmatas" // Foto – Gunārs Janaitis

Dainis Grūbe: Man abos šajos darbos ļoti patika tas, ka man jāspēlē jauni puiši, kas ir vienaudži, un tas bija brīnišķīgs izaicinājums tajā ziņā, ka viņiem ir jābūt pilnīgi dažādiem. Pie Alana lomas (izrādē „Equus” – red.) nācās vairāk piedomāt, lai nenāk iekšā Mihaela (izrāde „Visas viņas grāmatas” – red.) iezīmes. Man patīk visas lomas, kuras es spēlēju, un daru to, kas man ir jādara. Teātrī nevar būt demokrātija – ja aktierim ir uzticēta loma, viņam tā jāspēlē līdz galam. Man nešķiet pareizi atteikties no lomas – tas ir mans darbs, un es to daru.

Gundars Grasbergs: Komandas darbs – brīnišķīgi partneri un radošā grupa.

Juris Žagars: Vairāk jau „Saules bērni”. Loma „Equus” jau ir krietni mazāka. Bet „Saules bērni” tomēr bija kārtīgs darbs – divus mēnešus tika strādāts rūpīgi un metodiski, tāpēc nominācija par šo izrādi, es teiktu, ir kārtīga darba rezultāts. Loma „Saules bērnos” arī krasi atšķiras no tām, par kurām esmu nominēts iepriekš, līdz ar to šis novērtējums sagādā lielu gandarījumu.

Lauris Subatnieks: Īpaša ar to, ka ļauj uz skatuves pilnā krāšņumā izdzīvot pusmūža krīzi un dzīvē uzvesties kā divdesmitgadniekam.

 

3. Kas ir jūsu aizvadītās sezonas prieks?

Artūrs Skrastiņš: To ir ļoti daudz. Mans lielākais prieks ir par to, ka tieši mūsu teātrī ir ļoti spēcīga jaunākā aktieru paaudze. Lielāko, maigi sakot, saviļņojumu manī raisīja Mārtiņa Eihes izrāde „Ugunsgrēki”, kurā milzīgā spektrā atklājās Ilze (Ķuzule-Skrastiņa – red.) un Ieva (Segliņa – red.), Gints Andžāns, Dainis Grūbe, Dārta (Daneviča – red.). Tie ir lieli, nopietni, ārkārtīgi inteliģenti darbi, kuros tu redzi, ka aktieri ne tikai izmanto savu talantu, bet tur ir arī galva klāt, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Līdz ar to Dailes teātrim ir nākotne. Otrs prieks ir „Equus”. Mani pārsteidza gan Laura (Groza-Ķibere – red.), gan Dainis Grūbe, Lauris Subatnieks, Gints Andžāns. Es jūtos stiprs, jo man ir ļoti stipri kolēģi. Un, manuprāt, tas, ko izdara Lauris Dzelzītis „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, ir fenomenāls aktierdarbs. Brīnums notiek tad, kad aktieris atklāj sev pilnīgi jaunu šķautni. Tas ir pārsteidzoši, jo Lauris to dara pa īstam katru reizi, es vienmēr skatos un apbrīnoju. Šajā gadījumā var atgriezties pie jautājuma par pārsteigumiem un kurioziem, ko sagādā „Spēlmaņu nakts” žūrija.

Gundars Grasbergs – Kreons izrādē "Antigone" // Foto – Matīss Markovskis

Dainis Grūbe: Mans prieks ir visa pagājusī sezona – tas, ka laimējās strādāt ar labiem režisoriem un ka man ir labas lomas. Protams, arī „Spēlmaņu nakts” balva (2013./2014. gada sezonas balva „Gada aktieris” – red.). Vispār visa sezona bija brīnišķīga.

Gundars Grasbergs: Atkaltikšanās ar Elmāru Seņkovu „Antigones” iestudēšanas laikā un darbs ar Raiņa tekstiem, domājot par dzejnieka izcilo personību, Kirila Serebreņņikova vadībā (izrādē „Raiņa sapņi” – red.).

Juris Žagars: Kā teātra skatītājam – Cēsu festivālā mums izdevās izveidot teātra izrāžu „Grand Prix” skati. Kad izdodas redzēt visas šīs izrādes vienā blokā, tad var secināt, ka teātris Latvijā tomēr ir labs. Kā aktierim – darbs tajās izrādēs, par ko arī ir paveicies būt nominētam.

Lauris Subatnieks: Iespēja strādāt ar profesionāliem režisoriem.

 

4. Vai, jūsuprāt, „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs?

Artūrs Skrastiņš – Šarls Bovarī izrādē "Bovarī kundze" // Foto – Gunārs Janaitis

Artūrs Skrastiņš: Parādiet man vienu aktieri vai režisoru Latvijā, kurš negribētu saņemt „Spēlmaņu nakts” balvu. Tam, kurš tā saka, neticiet – tā ir liekulība. „Spēlmaņu nakts” balvai piemīt prestižs tāpēc, ka tā ir vienīgā un ir apliecinājums tam, ka tu esi pelnījis būt šajā profesijā, kalpot Melpomenei. Bet „Spēlmaņu nakti” organizē Teātra darbinieku savienība, un te nu es varētu daudz kam iebilst, piemēram, kāpēc žūrijas sastāvs skaitliski ir tāds, kāds tas ir. Žūrijai vajadzētu būt daudz plašākai un pārstāvētai ne tikai no teātra kritiķiem, bet arī mūzikas, dejas, mākslas, literatūras speciālistiem. Es neticu, ka pieci cilvēki var pieņemt lēmumu, un zinu, ka bijuši gadījumi, kad žūrija nevar izšķirties un tiek zvanīts kādam no malas. Manuprāt, tas ir absurdi. Nākamais aspekts gan ir naudas trūkums, kas savukārt ir Kultūras ministrijas atbildība. Tā ka ķēdīte vienalga ved līdz valdības lēmumiem. Taču, lai ko mēs par to balvu domātu, teātra skatītājam tas ir gada galvenais notikums, un man kā kultūras nozares pārstāvim tā ir iespēja, saņemot balvu, pateikt kaut ko būtisku, kā to parasti darīja Alvis Hermanis. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.

Dainis Grūbe: Kā tad tas var nepiemist? „Spēlmaņu nakts” balva ir augstākais novērtējums, kāds mums, teātra darbiniekiem, ir. Man ļoti patika Ģirta Krūmiņa atbildi uz šo jautājumu kroders.lv, un es tai piekrītu. (Ģ. Krūmiņa atbilde lasāma šeit: http://www.kroders.lv/runa/747 - red.)

Gundars Grasbergs: Iespējams, prestižs ir bijis lielāks un tāds atkal būs nākotnē, bet pašreiz šķiet nepietiekams. Tas varētu būt latviešu „Oskars” teātra mākslā, bet pašreiz tā nav.

Juris Žagars – Pāvels Fjodorovičs Protasovs izrādē "Saules bērni" // Foto – Gunārs Janaitis

Juris Žagars: Es domāju, ka prestiža katrā ziņā varētu būt daudz vairāk. Piemīt reputācija – vismaz nozares profesionāļu vidē noteikti. Prestižs no reputācijas atšķiras ar to, ka reputācija ir profesionāla vērtējuma apzīmējums, bet prestižs vairāk saistās ar pasākuma imidžu, teātra nozares mārketingu.

Pirmkārt, es domāju, ka prestiža vairošanu sevišķi neveicina balvas pasniegšanas ceremonijas. Mums ir tiešraide televīzijā, kas ir unikāls mārketinga ierocis nozarei. Tā tomēr ir tāda iespēja! Un, lai šo iespēju izmantotu kā mārketinga ieroci, šai ceremonijai tomēr ir jābūt šovam, bet šovs tas gadu no gada nav. „Spēlmaņu nakts” ir vairāk tāds lokāls mūsu vides iekšējais kapustņiks. Prestižs būtu tad, ja tā būtu gaidīta TV tiešraide, ko skatās ne tikai teātra mīļi, bet visi – gan tie, kas skatās tikai hokeju un „Ugunsgrēku”, gan, iespējams, pat tie, kas skatās tikai „BBC” un „Mezzo” klasikas kanālu. Te var salīdzināt ar Mūzikas Gada balvu, ko skatās daudz vairāk, un Mūzikas balvai prestižs ir daudz lielāks. Es domāju, ka te Teātra darbinieku savienība varētu ļoti daudz ko darīt. Visvienkāršākais, manuprāt, kas pat neprasītu naudu, būtu samazināt nomināciju skaitu, visiem runāt īsāk, mazāk nevajadzīgu joku, un visu to iespiest maksimums divās stundās, ieskaitot reklāmas. Jau tad rezultāts būtu satriecošs.

Man gan šķiet, ka novecojis ir arī šis nosaukums „Spēlmaņu nakts”. Apzīmējums „teātra spēlmanis” vairāk asociējas ar entuziasmu, pašdarbību, bet mēs jau tomēr esam profesionāļi un darām savu darbu, par ko mums maksā. Un vai tad horeogrāfi, scenogrāfi, gaismu mākslinieki arī ir no tā saucamās „spēlmaņu cilts”? Viņi taču neko nespēlē. Protams, tas ir vēsturisks nosaukums, bet kā brends mūsdienās, manuprāt, vairs neskan.

Vispār, ja man būtu iespēja ieteikt kaut kādas idejas, tad, man šķiet, vajadzētu divus pasākums. Viena būtu mūsu teātra cilvēku iekšējā balle – šī „Spēlmaņu nakts” –, kur mēs sanākam visi kopā, svinam Smiļģa dzimšanas dienu, atpūšamies un izballējamies, paši taisām lokālus jokus, paši par tiem smejamies un piešķiram savas balvas, kaut 20 nominācijās. Un tas tad nav jārāda televīzijā, un oficiālā daļa var vilkties kaut četras stundas. Otrs atkal būtu pasākums, kas ir vairāk vērsts uz āru – tiešām uz prestiža veidošanu, vairāk uz teātra nozares mārketingu. Tas būtu profesionāļu veidots šovs, teātra „Grand Prix”, ko pārdod televīzijai kā kvalitatīvu un kulturālu izklaidi brīvdienas vakarā. Kungi smokingos, dāmas skaistās kleitās, labi priekšnesumi, labs ritms, intriga un pāri visam – laba gaume. Tad tam visam būtu prestiža veidošanas kapacitāte un tas darbotos kā mārketinga ierocis visai teātra nozarei. Jo Latvijā teātra nozarei nepiemīt tik augsts prestižs, kā tas, piemēram, ir Lietuvā. Es te nedomāju tieši teātri kvalitātes ziņā, bet tieši prestižu. Galu galā – ja tev ir prestižs, tev ir arī sponsori. Teātra nozarei diemžēl šo sponsoru nav tik daudz, cik tā būtu pelnījusi un cik tas būtu vajadzīgs, un tieši šī iemesla dēļ mums tik labi neveicas ar nozares prestižu.

Bet bez visa tā – es tiešām ļoti lepojos, kad tieku nominēts. Tas ir profesionāļu – profesionālu teātra kritiķu – vērtējums. Protams, varētu gribēt, lai žūrija skaitliski būtu lielāka, jo tad vērtējums būtu vēl respektablāks, bet kopumā profesionālā ziņā viss, manuprāt, ir kārtībā. Savukārt tādā imidža veidošanas ziņā, manuprāt, vajadzētu daudz ko mainīt. Bet tas būtu atkal Teātra savienības darbs.

Lauris Subatnieks: Nu, tas atkarīgs no tā, cik konkrētajā gadā es žūrijai patīku...

 

* Personisku iemeslu dēļ uz jautājumiem atbildēt atteicās aktieris Andris Keišs.

 

Nominantus intervēja Anna Andersone, Zane Gāle, Madara Lazdiņa un Eva Škenderska

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt