Līga Ulberte 23.11.2015

Novembra atspīdumi II

7. novembris

Priekšā divas dienas Valmierā. Autobuss Rīga – Valmiera sestdienas rītā ir ļoti pilns. Satieku arī kādu Kultūras akadēmijas studenti, kas speciāli brauc uz sev mīļā Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” izrādi, un gan jau ka šai autobusā viņa tāda nav vienīgā. Ārpusrīgas teātriem šī nav mazsvarīga ziņa – pazīstu tiešām daudzus rīdziniekus, kas izmanto katru iespēju, kad Valmierā un Liepājā jaunās izrādes tiek spēlētas sestdienās vai svētdienās pa dienu.

Tātad dienas izrāde Valmierā līdz pēdējam pārpildītā lielajā zālē – “Meistars un Margarita”. Droši vien visiem – gan izrādes veidotājiem, gan kritiķiem, gan skatītājiem – būtu vienkāršāk, ja šīs izrādes likme nebūtu tik augsta. Bet tas nav iespējams, jo šis nu reiz ir autors un romāns, kura katra interpretācija tiek gaidīta un uztverta ar sakāpinātu interesi. Man nav īpašu attiecību ne ar Bulgakova romānu, ne ar tā interpretācijām. No Oskara Koršunova 2000. gada Viļņas izrādes, speciāli nemeklējot rakstos, subjektīvi atceros tikai lielisko ēnu teātri Volanda balles skatā un Begemotu, kurš nemaz neizskatījās pēc kaķa, bet tomēr pilnīgi noteikti bija kaķis. Savukārt no Vladimira Bortko 2005. gada krievu TV seriāla cerēju ļoti daudz (šī paša režisora 10 sēriju Dostojevska “Idiota” ekranizācija dažus gadus pirms “Meistara un Margaritas” manā skatīšanās pieredzē joprojām ir aizraujošākā šī romāna interpretācija), bet nespēju to pat noskatīties līdz galam ilustratīvisma dēļ. Indras Rogas izrāde raisa galvenokārt mulsumu. Nepārprotami jūtams, ka izrādes koncepcija par Meistara romānu kā sātana darbu un pašu Meistaru kā Volanda ķīlnieku ir ar režisores sirds asinīm pārdomāta. Par to liecina ne tikai izrādes žanra pieteikums – Volanda evaņģēlijs – un programmiņā sakoncentrētā izrādes esence, bet arī pats iestudējums, kurā Meistars un Margarita kļuvuši par margināliem tēliem. Dienasgrāmatas formātā neesmu gatava ielaisties neklātienes diskusijā ar režisori par to, cik šāda koncepcija ir pamatota Bulgakova tekstā (pieņemu, ka Indra Roga spētu teorētiski argumentēt katru savas izrādes zīmi, mizanscēnu un ideju), bet tomēr nevaru izlikties neredzam to, kas reāli ir un nav uz skatuves. Jāpievienojas jau vairāku kolēģu rakstītajam, ka precīzi un artistiski iecerēti un realizēti skatuves tēli ir visa Volanda svīta – Ievas Puķes Gella, Mārtiņa Meiera Korovjevs, Kārļa Freimaņa Azazello, Kārļa Neimaņa un Rasas Esteres Ērgles Begemots, savukārt iekšējā psiholoģiskās darbības līnija ir pilnībā pamatota (un līdz ar to skaidra un interesanta skatītājam) Imanta Strada un Tālivalža Lasmaņa varoņiem. Daudznozīmīga ir Mārtiņa Vilkārša vizuālā un Emīla Zilberta skaņu telpa. Bet galvenais izrādes stāsts paliek neskaidrs kaut vai divu acīmredzamu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Ivo Martinsona Meistars un Elīnas Vānes Margarita padarīti par statiskām fona figūrām bez individualitātes (kurš būtu varējis iedomāties, ka par šiem tik talantīgajiem aktieriem šajās tik īpašajās lomās varēs teikt, ka konkrētajā izrādē tās varētu spēlēt jebkurš un nekas no tā nemainītos…), turklāt Meistaram uzliktas melnas brilles, tādejādi atņemot aktierim vēl vienu izteiksmes līdzekli – acis, bet Margaritai lielāko izrādes laiku jānēsā reti neveiksmīgs kostīms – slikti pašūts miesaskrāsas triko, kam laikam būtu jāimitē kailums (?).

Skats no izrādes "Meistars un Margarita" // Foto – Matīss Markovskis

Otrkārt, izrādes centrā esošais Volands Jāņa Znotiņa veidolā labi izskatās un veikli tiek galā ar tekstu, bet mākslas tēls neveidojas, jo personības nav. Ne dēmoniskas, ne kādas citas. Un ja nav ne Volanda, ne Meistara, ne Margaritas, tad kas paliek pāri? Koncepcija, kas pati sev ap kaklu apmetusi cilpu. Jautrākais izrādes brīdis ir otrā cēliena beigās, kad Mārtiņa Meiera šarmantais Korovjevs, iedams cauri zālei un aicinādams skatītājus it kā uz Volanda balli (lieki teikt, ka balles arī šai izrādē nav, jo starpbrīdī dažādās teātra vietās izvietotajos ekrānos redzamās aktieru runājošās galvas ir mēģinājums vienu no sarežģītākajām romāna epizodēm atrisināt, to vispār nerisinot), uzrunā kādu dāmu pirmajās rindās: “Dārgā, Jums ir brīnišķīga kleita, velciet to nost!”

Pēc četrstundīgā lielās zāles inscenējuma tikai apmēram stundu gara pauze un jau nākamā izrāde – “Rudenīgais blūzs” Vara Braslas režijā Apaļajā zālē. Paradoksālā kārtā – māksliniecisku un idejisku pretenziju daudz mazāk, bet cilvēciska siltuma daudz vairāk. Amerikāņu dramaturga Aivena Mičela uzrakstītā situācija par trim draudzenēm “rudenīgajā” vecumā, kuras savas attiecības gan cita ar citu, gan ar pretējo dzimumu risina uz kapu fona (visas regulāri apmeklē kapos savus nelaiķa vīrus) ir gan asprātīga, gan aizkustinoša, gan pārsteidzoši latviska, jo kapu kultūra mums nudien ir izkopta līdz pilnībai un vēl tālāk. Vizma Kalme, Regīna Devīte un Baiba Valante nospēlē savas labākās lomas pēc ļoti ilga pārtraukuma, pašironiski un precīzi ne tikai izstāstot izrādes kopējo stāstu par mīlestības un vientulības dažādo dabu, bet arī rada katra savu, unikālu un ticamu raksturu. Rihards Rudāks vienīgā bruņinieka lomā gan vairāk izlīdzas ar šarmantu paštēlu, un Annas Putniņas nelielās epizodes galvenais uzdevums ir satriecoši labi izskatīties, bet kopumā skatītāju mīlestība, kas ietin šo izrādi, ir bezmaz vai fiziski jūtama Apaļās zāles gaisā. It nemaz nepārsteidz, ka visas četras decembra izrādes ir izpārdotas.

Lūcija – Regīna Devīte, Dorisa – Baiba Valante, Ida – Vizma Kalme // Foto – Matīss Markovskis

Vakarā Valmieras viesnīcā televizors rāda tikai trīs kanālus, līdz ar to apstāšanās pie LTV1 seriāla “Māja pie ezera”, kā izrādās, jau 7. sērijas ir neizbēgama. Esmu ļoti lojāla latviešu seriāliem, gan kolēģi, gan studenti var apliecināt, ka galvenokārt aiz intereses par latviešu dramaturģijas potencēm un dažādu teātru aktieru satikšanos vienā kadrā rūpīgi skatījos gan “Eņģeļu ielu”, gan “Ēnu spēles” un pat spēju pēc tam interesentiem pārstāstīt to galvenās kolīzijas. Tak “Mājas pie ezera” gadījumā pēc pirmajām trim sērijām pārtraucu nesekmīgos mēģinājumus sevi pārliecināt, ka tik talantīgs un profesionāls režisors kā Armands Zvirbulis ar tik labiem aktieriem visu plānu lomās nevar būt uztaisījis kaut ko tik garlaicīgu. Diemžēl neplānotā 7. sērijas noskatīšanās intrigu neatjaunoja, un vairāk laikam nemēģināšu. Vienīgais patiesais prieks – Aurēlijas Anužītes atgriešanās aktrises profesijā, kaut deklasētas alkoholiķes lomā.

8. novembris

Joprojām Valmiera. Svētdienas dienas izrāde “Lattia” pirmizrādi piedzīvojusi martā, bet palikusi kritikas gandrīz nepamanīta. Jau otrais gadījums divu nedēļu laikā, kad šķiet – izrāde sākusi dzīvot tikai ar laiku, bet tas ir tikai pieņēmums – skatos pirmo reizi. Laura Gundara luga, Jāņa Cimzes personības iedvesmota, ir viens no labākajiem dramaturga darbiem – sarežģīts, daudznozīmīgs un skarbs teksts par latviešu pašapziņas formēšanos 19. gadsimta vidū, kaut arī ar pārāk aizšifrētu galveno intrigu (lugu lasīju krietnu laiku pirms iestudējuma tapšanas, un tad ik pa brīdim bija jāatgriežas iepriekšējās ainās, lai nepazaudētu sižetisko kurš ar kuru) un dažbrīd pārspīlētu daudzumu ķemertiņa joku (acīmredzami, lai izvairītos no pārliekas patētikas, bet tik un tā – par daudz). Vara Braslas iestudējuma estētika, salīdzinot ar lugu, ir vienkāršāka, lai neteiktu, ka primitīvāka, bet nevar apgalvot, ka tā nestrādā. Režisora dotais žanrs “nacionāls detektīvs” uzmanību fokusē galvenokārt uz sižeta intrigu, kurš tad īsti ir vienīgās “Lattias” sievietes – skaistās krodzinieka meitas Ievas – bērna tēvs, un kopumā iestudējums uztverams kā asprātīga tautas luga ar krāsainu raksturu galeriju. Un aktieru ansambļa lielākā daļa spēlē ne tikai precīzi, bet pat ar acīmredzamu azartu, jo īpaši Alise Polačenko (Ieva ir līdz šim labākā jaunās aktrises loma), Mārtiņš Meiers, Tālivaldis Lasmanis, Januss Johansons un Kārlis Freimanis. Lielākais Vara Braslas izrādes trūkums ir lugas neviennozīmības pazaudēšana (piemēram, Ieva izrādē ir tikai un vienīgi smuka meitene, kamēr lugā varbūt tieši viņa ir īstā Lattia), tomēr arī mūsdienu teātrī saturam un vēstījumam IR nozīme. Tāpēc šajā juceklīgajā laikā pārliecība, ar kādu Tālivaldis Lasmanis no skatuves saka: “Tagad šī zeme ir mūsu. Tieši tā – mūsu, ne tikai mana. Jūsu arī. Uz šīs zemes tagad visi ir kungi. Tādi ļaudis, kas dara, ko paši vēlas un grib. Jā, varbūt mūsu saimniekošana neko daudz te nemainīsies, jo mums visviens jādara tas, kas jādara. Bet tagad mēs zināsim, ka savu medu, taukus mēs vācam paši sev. Un tad nu jājautā, vai maz tā tagad ir muiža? Nē, tā tagad ir valsts. Mūsu pašu valsts. Valsts lielās impērijas viducī, bet valsts,” ir nenovērtējami būtiska.

 Cimzas Jānis – Mārtiņš Meiers, Ieva – Alise Polačenko // Foto – Matīss Markovskis

Skatoties trīs izrādes divās dienās vienā teātrī, neizbēgami nākas daudz laika pavadīt teātra kafejnīcā. Nesteidzīgi vērojumi šeit ir dažbrīd pat krāsaināki par uz skatuves redzamajiem. Ļoti iepriecinoši redzēt cilvēkus, kas, kolektīvi ieradušies ar autobusiem, aši izķer gardos salātiņus, tātad braukuši no kādas tālākas vietas speciāli uz šo teātri/izrādi. Nevaru nedzirdēt pie mana galdiņa Valmierā piesēdušos trīs kundžu labākajos gados, kuras ieradušās no Rīgas, kūkām veltītos daudzinājumus: “Tas nudien ir ambrozijs, nudien ambrozijs!”. Tā ir – Valmieras Teātra Vīna studijai kvalitātes ziņā šobrīd teātru kafejnīcu salīdzinājumā konkurentu nav. Uztveriet to kā neslēptu reklāmu.

Pēcpusdienā pa ceļam uz Valmieras autoostu virs Gaujas satriecošs saulriets – miglains un kontrastains vienlaikus. Veļu laika kulminācija.

9. novembris

Mirusi Čella. Māksliniece Večella Varslavāne. Absolūtais skaistums, elegance, gaume, šarms un pašironija. Kā dzīvē, tā uz kino ekrāna un teātra skatuves. Vairākas Alvja Hermaņa agrīnā perioda izrādes – “Marķīzi de Sadu” un “Vilkmuižas jaunkundzes” jau nu noteikti  iespējams izstāstīt tikai caur kostīmiem…

11. novembris

Lāčplēša dienas vakars Rīgā ir jūtams. Skrienot no darba uz izrādi “Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī un tāpēc nepaspējot līdz 11. novembra krastmalas svecīšu sienai, tomēr nevar nedzirdēt dziesmas pie Brīvības pieminekļa un Kara muzeja. Teātru repertuārā gan gandrīz nekas par 11. novembri kā īpaši sarkanbaltsarkanu datumu neliecina – Daile rāda “Frankenšteinu”, JRT “Dukšus” un Nacionālais “Avantūrista grēksūdzi” (tiesa, Aktieru zālē – “Billi”). Sēžot Mihaila Gruzdova iestudētajā izrādē, sajūta, ka mēs ar režisoru patiešām atrodamies kādās paralēlās realitātēs, tikai kāpinās. Tik totāli aseksuālu iestudējumu sen nebija nācies redzēt, kas jo īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā, ka uz skatuves nemitīgi tiek dekoratīvi imitēti/novingroti dažādu pozu dzimumakti un abu dzimumu aktieri spiesti demonstrēt kailas dažādas sava ķermeņa daļas. Aktiera profesijas atkarība no režisora nemotivētajām iegribām visskaudrāk skārusi galvenās lomas tēlotāju. Uldis Siliņš ir neapšaubāmi talantīgs un skatuviski pievilcīgs aktieris, kurš ir tikpat neapšaubāmi nepiemērots Krula lomai (vismaz tādai šīs lomas versijai, kā to piedāvā Gruzdovs) un vēl neapšaubāmāk nav vainīgs vai atbildīgs ne par vienu no šīs izrādes abstraktajām nejēdzībām. Aktieris dara visu, kas ir viņa spēkos, bet noticēt, ka, tikai ieraugot šo puisi vien, orgasms piemeklē abu dzimumu un visu vecumu personas bārā, liftā un kara komisariātā, ir pilnīgi neiespējami. Fināla mizanscēna, kurā režisors liek Ulža Siliņa varonim iegulties kailas dejotājas, kura saskaņā ar lomu sarakstu atveido Likteni (!), klēpī un pieplakt pie viņas krūts, ir mazākais divdomīga un neskaidra, bet būtībā pazemojoša gan aktierim, gan skatītājam. Par ko tad īsti bija šis stāsts – par freidisku kompleksu māktu jaunekli, kas guļ ar visām sievietēm pēc kārtas, jo patiesībā tā arī nav spējis izrāpties no mātes klēpja? Nez vai tam bija vajadzīgs Tomass Manns un Nacionālā teātra lielā skatuve.

Fēlikss Kruls – Uldis Siliņš, Ženevjēva – Zane Dombrovska // Foto – Gunārs Janaitis

13. novembris

Parīze. Visam citam nozīmes nav.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt