Līga Ulberte 09.12.2015

Novembra atspīdumi III

14. novembris

Sestdienas vakars Daugavpilī. Brauciens uz Daugavpili jau pāris sezonas vairs nesagādā mokas. Kaut arī joprojām ik pa brīdim jādzird skeptiski neticīgi jautājumi, visbiežāk “Spēlmaņu nakts” nomināciju kontekstā, vai tad tiešām Daugavpils teātris ir tik labs. Visbiežāk jautātāji neko no pēdējo gadu Daugavpils izrādēm nav redzējuši, bet tikt ārā no noturīgā priekšstata par pusamatierisku teātri tālu no Rīgas (salīdzinot teātra maršrutus, Daugavpils pat nav īpaši tālāk par Liepāju, bet psiholoģiski šķiet, ka daudz tālāk), ir grūti. Nezinu, vai labs – slikts ir īstie kritēriji, bet droši var teikt – Daugavpils teātrī viss notiek. Sezonas atklāšanas iestudējuma “Mistera Ikss noslēpums” otrā izrāde notiek pilnā lielajā zālē emocionālā pacilātībā un finišē ar stāvovācijām. Ja redzētas iepriekšējās Oļega Šapošņikova Daugavpilī iestudētās muzikālās izrādes “Dāmu paradīze” un jo īpaši “Kazanova. Henrieta. Venēcija”, tad pārsteigumu gandrīz nav, jo radošā komanda lielākoties ir tā pati un stilistika arī: spoži estrādiski (jo vairāk spīdumu un mākslīgo spalvu, jo labāk) Ingas Bermakas un Agneses Leilandes kostīmi un vide komplektā ar Irinas Saveļjevas lielākoties nepārprotami erotiski iekrāsotajām skatuves dejām trūcīgi ģērbtu, bet labi trenētu dejotāju izpildījumā. Viss notiek enerģiski, koši un ar pārliecību. “Mistera Iksa” galvenā problēma nav dzīvā orķestra iztrūkums (kaut gan, ņemot vērā operetes žanru, tas, protams, ir savdabīgi), bet gan mulsinošā izpratne par režiju. Veikts milzu darbs, lai nesaprotamu iemeslu dēļ Kālmana operetes darbību lokalizētu, pārceļot to uz 20. gadsimta 20. gadu Rīgu un kā darbības personu notikumos iesaistot ne vairāk, ne mazāk kā Mihailu Čehovu (!) (atveido Aleksandrs Komarovs). Rezultātā sižets tiek nevajadzīgi sapiņķerēts, savukārt skatuviskā darbība novienkāršota līdz dziesmu numuru virtenei, kuri salīmēti kopā ar dažiem dialogiem. Savukārt titullomā uzaicinātais viessolists Iļja Lapičs ļoti labi dzied, bet ir tik neiedomājami statisks, ka rada pat negribēti komisku iespaidu un neviļus liek domāt, ka, iespējams, Misters Ikss nebija jāmeklē Maskavā, bet tepat – artistisko Rīgas Krievu teātra jauno aktieru vidū. Tomēr šī izrāde noteikti nodrošinās Daugavpils teātrim pilnu zāli, un tas nav maz. Tikai programmiņu gan derētu pilnībā iztulkot latviski.

Skats no izrādes "Mistera Ikss noslēpums" // Foto – Džeina Saulīte

16. novembris

Līdz pēdējai neiespējamajai papildvietai pārlādētajā Nacionālajā teātrī liepājnieku “1984”. Pasaule pēc 13. novembra Parīzē atkal ir mainījusies, un tēma par to, cik viegli ir nozombēt individuālo apziņu, tikai ieguvusi jaunu aktualitāti. Dažas atšķirīgas krāsas ienākušas ar jaunu Džūlijas lomas tēlotāju Aneti Berķi, kuras skatuviskais temperaments ir citādāks – asāks, skarbāks, un līdz ar to šīs Džūlijas un Egona Dombrovska Vinstona skatuves attiecības ir gan jutekliskākas, gan dramatiskākas. Citiem vārdiem, Agneses Jēkabsones Džūlija mīl saudzējot, Anetes Berķes varone – izaicinot. Izrādes enerģija un smacējošo šausmu kamols, kā arī aktieru ansambļa vienotā un precīzā intensitāte nav mazinājusies, kaut kopš pirmizrādes pagājis gandrīz gads. Teātris, ko noteikti vajag piedzīvot.

17. novembris

Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde “Mielasts” – filozofs Uldis Tīrons debitē režijā un ne jau nu ar kaut ko nepretenciozu, bet ar materiālu, ko pārzina vislabāk, – ar Platonu. Fakts, ka Jaunais Rīgas teātris savu lielo skatuvi un gandrīz visus labākos aktierus laipni atvēlējis šādam eksperimentam, liecina vai nu par izmisumu (nav profesionāla režisora, kas gribētu/varētu kaut ko darīt lielajā zālē), vai par konceptuālu atļaušanos – tā teikt, jauna veida pieredze dažkārt mēdz būt būtiskāka par rezultātu. Gribētos cerēt uz otro variantu, bet ticamāks tomēr ir pirmais. Pirmo cēlienu skatīties ir pat visnotaļ jautri, jo talantīgi aktieri, režisora palīdzības neapgrūtināti, izlīdzas, kā nu māk, un demonstrē katrs savu individuālo štampu kolekciju, kas, pašironiski izpildīta, kalpo par ironisku komentāru patētiskajam tekstam un kopumā rada amizanta parodiju vakara iespaidu. Īpaši burvīgs ir Kaspara Znotiņa androgīnais Agatons a la Eirovīzijas Končita, kurš līdz detaļām pašiestudējis katru eleganto rokas kustību, galvas pagriezienu un balss modulāciju. Ja ar pirmo cēlienu izrāde beigtos, tad to varētu uztvert kā amizanti neobligātu epizodi JRT repertuārā un aizmirst, tak otrā cēliena mākslinieciski neattaisnotās pretenzijas uz intelektuālu konceptuālismu un inscenējuma vērienu (Andra Keiša Alkibiada fiziska un garīga atkailināšanās patiesā psiholoģiskā pārdzīvojumā; kāpņu kaskādes; nedabiska izskata truši u.c.) liek tikai apbrīnot pārliecību, kāda acīmredzami piemīt izrādes iestudētājam. Faktu, ka režija tomēr ir profesija, nevis intelektuāla kaprīze, gan tas nemaina.

Skats no izrādes "Mielasts" // Foto – Jānis Deinats

23. novembris

Spēlmaņu nakts pirmdiena.

No rīta Eiropas mājā Latvijas Teātra darbinieku savienības un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkota starptautiska zinātniski pētnieciska konference „Traģiskais varonis 21.gadsimta teātrī”  un tam sekojoša diskusija par Latvijas teātra 2014./2015. gada sezonu, piedaloties trim ārvalstu kritiķēm, kas Rīgā skatījās Spēlmaņu naktij nominētās izrādes. Gan pirmās daļas referāti, gan otrās daļas diskusija pilnībā veltīta šī brīža aktuālajam latviešu teātrim, bet klausītāju ļoti maz. Reklāma noteikti varēja būt intensīvāka, bet visos regulāri par teātri rakstošajos medijos informācija bija pieejama. Lieki bilst, ka klātesošo vidū neviena teātra praktiķa. Tas nav pārmetums, tikai bezkaislīgs konstatējums – diskusijas trūkums ne vienmēr ir kādu ārēju apstākļu vaina, bet arī pašu (gan praktiķu, gan teorētiķu) iespējas un izvēles. Bet dzirdēt to, kā Tatjana Zelmanova-Dipona no Beļģijas (kura Latvijas teātri skatās regulāri jau vairākas sezonas) un Normunda Naumaņa un Edītes Tišheizeres Maskavas skolotāja Anna Stepanova (kura Rīgā nebija bijusi kopš padomju laika) slavēja Latvijas aktierus, nudien bija vērts (sarunas atšifrējums izlasāms tepat http://www.kroders.lv/verte/759).

Bet galvenais šai dienā, protams, ir vakars. Mana izvēle par labu palikšanai pie televizora šoreiz bija apzināta, kaut jautājums, cik lielā mērā kritiķi vispār šai pasākumā ir gaidīti, ienāk prātā katru gadu. To, ka emocijas ap balvu nemainīgi ir sakāpinātas, pierādīja arī šī gada kroders.lv sarunas ar nominantiem. Ekspresinterviju cikls bija iecerēts tikai un vienīgi kā iespēja (bez zemtekstiem un slēptām provokācijām) izteikt savas Spēlmaņu nakts izjūtas (gan labās, gan sarūgtinošās), attieksmi un ierosinājumus arī tiem daudzajiem talantīgajiem māksliniekiem, kuri vienīgo balvu nesaņems un uz skatuves ar runu nekāps. Lielākā daļa no uzrunātajiem to tā arī uztvēra, un paldies viņiem. Jo Spēlmaņu nakts ir teātra spēlmaņu svētki, un tādiem tiem arī jābūt. Balvas vienmēr ir subjektīvas, un citādas tās nebūs nekad, lai kāds būtu žūrijas sastāvs. Arī šogad – pilnīgi visi, kas uzvarēja, bija tā vērti, pat ja es dažās nominācijās būtu balsojusi citādi. Tā kā šogad vairākās pozīcijās (Gada lielās formas izrāde, Gada mazās formas izrāde un Gada aktrise) nesakrita arī kroders.lv ikgadējās kritiķu aptaujas un žūrijas viedokļi, konceptuāli diskutabls gan ir jautājums, vai Gada režisores titula ieguvējai tiešām neviena no divām nominētajām izrādēm nebija Gada izrādes balvas cienīga.

Bet svētki bija! TV ekrānā Ināras Sluckas režisētais svinīgais pasākums ar Jāņa Skuteļa dialogiem pašironisku vakara vadītāju izpildījumā un mērķtiecīgajiem nominantu video izskatījās ļoti labi, apliecinot zināmo patiesību, ka mazāk ir vairāk. Slikti izskatījās tikai daudzās tukšās vietas skatītāju zālē…

27. novembris

Interesantākais, bet arī pretrunīgākais šī mēneša teātra piedzīvojums, kas vienlaikus arī Aspazijas/Raiņa teātra gada finišs, – teātra TT izrāde “Mīļākais” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pusdeviņos vakarā. Dramaturgs un režisors Lauris Gundars savos darbos allaž bijis ierunātu priekšstatu apšaubītājs, pat gadījumos, kad šķietamie priekšstati, kas jāapkaro, nemaz tik noturīgi nav. Raiņa gada dažādie projekti mērķtiecīgi centušies dabūt Raini nost no pjedestāla, tādējādi radot jaunu priekšstatu – par vāju un drusku apsmaidāmu cilvēku/vīrieti, kurš iedomājās sevi par lielu dzejnieku. Un vēl nevar zināt, kurš no šiem tēliem – tas, uz granīta postamenta, vai tas, kurš tikai redz dīvainus sapņus, - izrādīsies noturīgāks. Jebkurā gadījumā arī “Mīļākais” ir par parādības un būtības neatbilstību. Slaidā, skaistā, par savu skatuves partneri pamanāmi garākā Annas Putniņas Iniņa-Aspazija un padzīvojušais, apvēlušos vēderiņu rūpīgi slēpjošais Jāņa Jarāna Pūks-Rainis ir šķietami ļoti nesaderīgs pāris, kas eksistē it kā divās pasaulēs: personiskajās ikdienas attiecībās viņi ir sieva un vīrs, kas sen atsvešinājušies, bet, nonākot publiskajā telpā, aktrise uzliek zināmo frizūru, aktieris piestiprina visu laiku rokā turēto bārdiņu, un viņi kļūst par vizuāli atpazīstamu Aspaziju un Raini, kas saskanīgi izpilda labi atstrādātas lomas.

Skats no izrādes "Mīļākais" // Foto – Jānis Deinats

Režisora iedarbinātā izrādes telpa (LNB divi stāvi) savā konceptuālismā ir iztēli ļoti rosinoša un dažbrīd pat fascinējoša – izrādes varoņi var atrasties gan zem, gan virs, gan starp skatītājiem, viņi var izkāpt no grāmatu plaukta, lifta vai spoguļoties loga stiklā; viņi var risināt savas intīmās attiecības, atrazdamies katrs savā telpas galā; viņi var nākt pretī pa dažādām kāpnēm, lai pēc tam paietu viens otram garām, un tml. Lai fiksētu izrādes vizuālo dramaturģiju, to vajadzētu protokolēt, jo pēc vienas skatīšanās reizes nevaru atbildēt, kurā brīdī un kāpēc aktieri/varoņi atrodas tieši tajā spēles laukuma vietā (un vai kas būtiski mainītos, ja konkrētais dialogs risinātos citur), bet ir skaidrs, ka telpa vizualizē to, kas notiek apziņā un attiecībās: tālu – tuvu; augstu – zemu; trieciens – prettrieciens. Teātra semiotikas mācību grāmatas, analizējot izrādi kā zīmju sistēmu, aicina skatītājus kā stilistiski visprecīzākās fiksēt tās izrādes ainas, kuras redzes atmiņa būs neapzināti nofotografējusi. “Mīļākajā” šādas nofotografējamas epizodes ir vismaz trīs: pirmkārt, pats izrādes sākums, kad aktieri pirmā stāva ātrijā dejo tango, un, skatoties no augšas, šķiet, ka bibliotēkas sienas atdzīvinājušas Raiņa un Aspazijas ēnas, kas tagad te dzīvo pašas savu dzīvi (neviļus atcerējos Baņutas Rubeses lugu “Tango Lugano”, kur Lugano mājā iekapsulējušies Rainis un Aspazija rakstīja viens otram vēstules uz blakus istabu, kaut visa pasaule par viņiem bija aizmirsusi); otrkārt, Raiņa un Aspazijas deja izgaismotajā tautas grāmatu skapī – neaizmirstama bilde, kurā ir kaut kas no Pirandello pasaules – no grāmatām izkāpuši tēli, kas meklē autoru, vai otrādi – autori, kas ieslēgti savās grāmatās; treškārt, Raiņa solodeja ar sarkanu vingrošanas lentu Internacionāles muzikālā motīva pavadībā – ironisks, smieklīgs un paradoksāls tēls par cīņu ar bezjēdzīgu ideju. Tiesa, Rūtas Nordmanes dejas izrādes kopējā audumā tā arī paliek tikai priekšnesumi, kuriem gan ir noteikts raksturs (juteklisks, marionetisks, dzīvniecisks utml.), bet tās organiski neizriet no varoņu psihofizikas. Un diemžēl tas pats notiek ar runātajiem dialogiem – šķiet, ka vārdu ir par daudz un tie visi ir par vienu un to pašu, tāpēc tas, kas vizuālajā darbībā un attiecībās šķitis tik interesanti un daudznozīmīgi, tekstā it kā pazūd.

“Mīļākais” ir izrāde, kas no skatītājiem prasa gribēt piedalīties (gluži fiziski – apmēram pusotru stundu jāstāv kājās vai jāpārvietojas viena stāva līmenī). Man tiešām ļoti gribējās (piedalīties) un droši vien tāpēc arī izdevās, bet nevaru pārmest tiem, kas neļāvās, vai kam pusceļā apnika meklēt piemērotāko skata leņķi. Jo darbības ligzdas mainās, bet notikums paliek nemainīgs, un, ja tam sižetiski neizdodas pieslēgties, izrāde var paiet garām nepieskaroties.

29. novembris

Pēdējā novembra svētdiena. Džilindžera jaunā pirmizrāde Dailes teātrī – “Amerika jeb Bez vēsts pazudušais”. Režisorisks pārpratums, par kuru ātro viedokli jau nācās formulēt “Kultūras Dienas” ābolu ķocim (skat. šeit), tāpēc neatkārtošos. Bet konkrēto Franča Kafkas romānu piefiksēju kādā brīdī izlasāmo grāmatu sarakstā, jo pirms 1. pasaules kara sacerētais sižets par naivo eiropieti, ko skarbi piečakarē jaunā pasaule, šobrīd šķiet neticami laikmetīgs. Bet režisoram, kurš savā profesionālajā biogrāfijā virknē vienu pusdarītu darbu pēc otra, gribas novēlēt… uz brīdī paiet malā un tikt skaidrībā ar sevi. Bez ironijas. Ja vien, strādājot fabrikas režīmā, tas vispār ir iespējams.

Skats no izrādes "Amerika jeb Bez vēsts pazudušais" // Foto – Gunārs Janaitis

Tātad mēneša teātra bilance – vienpadsmit izrādes, astoņas no tām iestudētas šosezon. Vēl četrus novembrī ieplānotus teātra vakarus nācās pārcelt rudens vīrusu un neatliekamu maizes darbu dēļ, bet caurmērā tieši tāds ir viena Spēlmaņu nakts žūrijas locekļa darba režīms. Jau tagad ir skaidrs, ka dažas no šīm izrādēm būtu varēts arī neredzēt, bet neredzot to uzzināt nebūtu iespējams.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt