Līvija Dūmiņa 21.12.2015

Decembrī pierakstītas domas II

Foto – Dmitrijs Suļžics, f64

Otrdiena, 8. decembris

Nacionālajā teātrī skatīšos Rēzijas Kalniņas izrādi Cilvēks, kas smejas ar Imanta Kalniņa mūziku, Vika tekstiem. Esmu dzirdējusi atsauksmes, bet šķūrēju tās prom no atmiņas. Teātra māksla ir neparedzama.

Šoreiz tomēr brīnums nenotiek. Pirmās piecpadsmit minūtes ļauj fiksēt pretenziju uz dziļu domu paušanu, ko (pretenziju) vēl lielāku dara Izraēlas mākslinieka Mihaela Kramenko scenogrāfijas simbolisms. Taču aktieru nesekmīgie centieni piešķirt runātājam vārdam pašiem saprotamu jēgu izklausās pēc pseidofilozofēšanas un liek justies pazudušai laikā. Tāda dežavū izjūta, kad skaidri zinu, ka esmu šo redzējusi, precīzi tādos apstākļos (pagājušā gadsimta Drāmas teātrī), bet arī saprotu, ka tas nav bijis iespējams. Acīm redzamais, neticamais. Pēc piecpadsmit minūtēm priekškars aizveras, zālē tiek ieslēgta gaisma. Vai ģenerālmēģinājuma scenārijs atkārtojas? Vai skatuves tehnika kārtējo reizi noplīsusi un būs jāiet mājās? Pēc četrām minūtēm tomēr gaisma zālē nodziest, izrāde turpinās.

Uzmanību notur Annas Heinrihsones kostīmu pētīšana un daži dziesmu numuri. Stilistiskā eklektika, barokālo savienojot ar 21. gadsimta fashion, atgādina ārzemju mūzikas dīvu un dīvaiņu koncertu un klipu mikšļa mirgas. Kaspara Aniņa Gvinplēns – Merilina Mensona pieklājīgā rudā ēna, Maijas Doveikas Džozianna – trīs vienā no Madonnas, Bejonses un Lēdijas Gāgas. Dažas dziesmas vairāk pārliecina kā koncertnumuri, Gvinplēna un Deas dueti stāsta savu stāstu, kamēr citi kariķē vai acīmredzami mokās uzdevuma aptuvenībā.

Aktieri spēlē, dzirnavas griežas, bet elektrību neražo, jo trūkst savienojuma vadu. It kā režisore, scenogrāfs un horeogrāfe Ilze Zīriņa neatkarīgi cits no cita būtu izdomājuši katrs savu stāstu par Viktora Igo romāna tēmām un tad mēģinājuši tos salikt vienā.

Bet ir iespējams uztvert līdzības ar Dailes teātra Frankenšteinu, un tās Cilvēks, kas smejas veiksmes gadījumā ļautu skaidrāk uztvert laikmetam raksturīgās vibrācijas un svārstības. Proti, galvenajā lomā ir „citādais”, fiziski kroplais, kura ētisko kodolu atver un ar mīlestības balsi veido neredzīgs cilvēks, Frankenšteinā – Pētera Liepiņa Deleisijs, šeit – Agneses Cīrules Dea. Gan Lauras Grozas-Ķiberes, gan Rēzijas Kalniņas izrādē parādās balerīna kā nedabiskuma vai lelles simbols. Frankenšteinā tā bija Leldes Dreimanes Sieviešu dzimuma radība, šeit – Maijas Doveikas histēriskā Džozianna. Shematiski Frankenšteinā rādīta ļaunā sabiedrība, šeit – augstdzimusī vara. Lai gan, ieraugot Lordu palātas leļļu teātri, gribas izsaukties – zeme, atveries un aprij to visu! Labi domātā netaisnības kritika diemžēl izskan tikpat didaktiski, cik mūsu filmās kariķēto mācītāju sprediķi kancelēs.

Skats no izrādes "Cilvēks, kas smejas" // Foto – Kristaps Kalns

Var secināt, ka lelles tēls un motīvs ir zīmīgs Rēzijas Kalniņas radošajā darbā.  Vispirms kā aktrisei, un izrādes Es par Rēziju kontekstā par režisora Elmāra Seņkova un aktrises spēlēm ar lelles tēlu atgādinājuma vērts ir Ingrīdas Vilkārses raksts „Teatrāla spēle “Es par Rēziju”” ( http://www.kroders.lv/izdruka/198).

Lelles tēlu no aktrises bagāžas Rēzija Kalniņa ielikusi savā režisores somā. Lelles motīvs parādās abos Novosibirskas operas un baleta teātrī tapušajos R. Kalniņas iestudējumos – Leonarda Bernsteina Mesā un Džuzepes Verdi Traviatā. Taču tiešāk – Mesā, kur bērnus tēlojošās plastmasas lelles tiek izjauktas tā, ka rokas un kājas karājas diegos, un šis tēlainais akts organiski iekļaujas izrādes inscenējuma miesā, atklājot tā garu. Atšķirībā no Cilvēka, kas smejas, Mesa apliecina režisores spēju teksta jēgu un ideju ietērpt darbīgos skatuves tēlos, un iestudējuma kvalitāti novērtēja žūrija, nominējot Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa Mesu prestižajai Krievijas teātra balvai Zelta maska.

“Ir izrādes, kas spēku dod, un ir izrādes, kas to atņem. NT Cilvēks, kas smejas ir vampīrs,” tvītoju pēc izrādes, bezspēka nomāktībā braucot mājās.

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis ir pragmatiski piesardzīgs attiecībā uz Lielo zāli, un tas ir saprotami. Liels finansiāls risks, tāpēc jaunajiem režisoriem iespējas iestudēt izrādes Lielajā zālē nemaz tik viegli netiek dotas – ne viena sezona vien, jāaudzē radošā spēka muskuļi mazajās spēles telpās. Fakts, ka Rēzija Kalniņa ar nelielu režisores pieredzi profesionālajā teātrī tik ātri saņēma iespēju debitēt režijā dramatiskajā teātrī, varētu arī pārsteigt. Bet nepārsteidz, jo naudas varas diktāts, ko uztur mūsu kultūrpolitika, teātru repertuāru plānošanā sāk arvien spēcīgāk durties acīs. Likme – radošā komanda, Imanta Kalniņa un Vika dziesmu cikls – bija augsta, bet lielais laimests mākslas notikuma formā tomēr neizkrita.

...Un izcēla zivi no āliņģa, nolika uz ledus kā monētas. Saulē laistās.

Trešdiena, 9. decembris

Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Amerika jeb Bez vēsts pazudušais. Sezonas sākumā preses konferencē Džilindžers pauda uzskatu, ka ir tikai divi neiestudējami darbi – šis Franca Kafkas romāns un Aleksandra Beļajeva romāns Cilvēks – amfībija. Bet, tā kā šī ir Džilindžera 50 gadu jubilejas sezona, tad šo risku viņš „var atļauties”. Pēc nerakstīta kritiķu kodeksa, tas arī būtu viss, ko es drīkstētu par šo iestudējumu paust, jo noskatījos tikai pirmo daļu. Bet, tā kā šī ir dienasgrāmata, atļaušos vēl mazliet. Šķita, ka aktrisēm dots uzdevums spēlēt tik slikti, cik nu vien viņas spēj, Edijs Zalaks cenšas, un pārējie amizējas, kā māk. Profesionālo instrumentāriju lietojot, šo kokteili varētu atzīt par mēģinājumu radīt īpašu spēles stilu. Kaut gan vienlaikus šķiet, ka režisors diezgan ātri tomēr sapratis, ka nebūs vis kā Toma Krūza varonis, kas veiks neiespējamo misiju, un arvien vairāk sācis zaudēt interesi par notiekošo. No jēgas viedokļa viss pirmais cēliens pasaka tik, cik Džilindžera Kaligulas viena aina. Tā, kurā, skanot Goodbye America, Kaligula spēlēja boulingu ar patriciešiem kā vālītēm.

Skats no izrādes "Amerika jeb Bez vēsts pazudušais" // Foto – Gunārs Janaitis

Pirmā daļa mani kā skatītāju pazemo. Neesmu Spēlmaņu nakts žūrijā, jo tad šādos gadījumos sevī protestus kliedzošajam cilvēkam jāaizbāž mute ar profesionālā pienākuma vīšķi. Tāpēc atļaujos domāt par dārgo savas dzīves laiku, kuru man žēl tērēt šai izrādei. Un starpbrīdī izrādās, tādu dīvaiņu ir visai kupls bariņš.    

...Un jūrā pūta vējš, kad no dzelmes pret gaismu ceļu sāka zivs. Ko viņai tur vajadzēja, kāds varbūt zina, vējš norima. Bet, jūras izskalota, zivs krastā plāta žaunas. Mākslas burās vējš neiepūta, atbildība nosmaka. 

Ceturtdiena, 10. decembris

Šovakar Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrāde Ērika Hānberga Ērtas dzīvošanas mirklīšiem Kārļa Auškāpa režijā. Liels prieks ir par aktieriem, kas mīl savu darbu un bauda reto iespēju to darīt visiem kopā. Olga Dreģe, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, Pēteris Liepiņš, Aivars Siliņš, Juris Strenga, Gunārs Placēns, Baiba Indriksone. Tā ir abpusēji priecīga tikšanās, tas zālē ir jūtams. Sākumā cienījamā publicista teksts nav „prasts”, aktieri omulīgi atrod katrs savu vietu attiecīgajos apstākļos. Tad laikam režisoram šķitis, ka viss rit pārāk nenopietni, un viņš inscenējis atmiņu-murgu ainu ar kara lauka dzīvajām bildēm videoprojekcijā (mākslinieks Māris Jenzens) kā šos cilvēkus saistošajiem kolektīvās atmiņas nosēdumiem. Vēlāk prastības sāk birt kā no pilnības raga, režisors it kā atkāpjas ierakumos, un kļūst smagi. 

Vai teātra vadība domā, ka šos aktierus vienmēr viegli var pārdot un ir gluži vienalga, kādā iepakojumā, proti, materiālā? Kāpēc viņi nav pelnījuši labu dramaturģiju?

...Un lielā zivs nopeldēja cieši garām mazajai. Ūdens noviļņojās, un netapa skaidrs, kura ar lielāku atbildību vēzēja asti.

Skats no izrādes "Ērtas dzīvošanas mirklīši" // Foto – Daina Geidmane

Ceturtdiena, 16. decembris

Dailes teātra Mazajā zālē skatos Dmitrija Petrenko jauno izrādi Koncerts, kura nebija ar Artūru Skrastiņu un Kārli Lāci. Tās domas pierakstīšu nākamreiz, jo uz datora baltā ekrāna laužas citas. Šajās dienās divu teātra mākslinieku publiskie izteikumi ir tāds kā katalizators pārdomām, kuras ar jaunu spēku uzviļņo laiku pa laikam. Bet emocijas nāk un iet, darbi paliek, un tie ir jāvērtē. Tagad sakrita vienkop visas zvaigznes, planētas, kauliņi un citi tikpat skaidri pierādāmi faktori, lai viļņi iešūpotos un ļautos pierakstīšanai.

Vispirms par Vladislava Nastavševa izpausmēm Tviterī, ko nodēvēju par latviešu teātra kritikas publisko linča tiesu. Tā kā bija rakstīti arī personīgi veltījumi, citēšu trīs vispārīgos. Tie rosina manu iztēli, tāpēc citātus apdarinu ar spēles elementu.

Latviešu teātra kritika kā paštaisīta vudū lelle guļ režisora rokās, un viņš tai savā unikālajā intonācijā saka: „Joprojām spriest par robežām 21. gadsimta teātrī un atklāt, ka uz skatuves to nav. Kauns par mūsu teātra kritiku.” Tad viņš lēnām, katru vārdu uzsverot, dur garu adatu lellei krūtīs, vārdu sinhronizējot ar dūrienu: „Nespēja adekvāti analizēt izrādes, bez paviršībām un banalitātēm, diemžēl ir mūsdienu Latvijas teātra kritikas kopīgs lāsts.” Adata iziet cauri lelles rumpītim, tas izskatās efektīgi. Režisors, padarīto novērtējot, noskalda: „Beigtu zirgu atpakaļ pie dzīves nedabūsi. To pašu var teikt par mūsu teātra kritiku. Cik bezcerīgi un cik žēl!” Balsī ieskanas ironija. Viņš skatās uz savu veikumu un piebilst: „Dod Dievs ātrāk samierināties ar bezcerīgo (mūsu kritiku), un turpināt strādāt sevis un to cilvēku dēļ, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs.” Beigas.

Otrs gadījums ir Gunas Zariņas intervija žurnālā „IR”, kurā aktrise saka: „Zini, mums bija liels šoks, kad pēc Cerību ezera parādījās kritika. Mēs, protams, to visu taisījām lielās šaubās, bet, kad kritika sāka kaunināt Vladu, ka tā nedrīkst runāt ar mammu...” Tā kā neko tādu nespēju atcerēties, pārlasīju visu kritiku, kas atrodama JRT mājaslapā – četras recenzijas. Nekādu kaunināšanu neatradu. Un, pat ja kas tāds bija rakstīts piektajā vai sestajā recenzijā, kas nav ieliktas mājaslapā, vai viens viedoklis ir visa kritika? Tas ir iemesls, kāpēc pievēršu uzmanību šiem izteikumiem – nepastāv taču abstrakta kritika vispār. Ir teātra kritiķi, kuru viedokļi mēdz sakrist, mēdz atšķirties, bet kuri kā kopums veido teātra kritiku. Pierakstot viena viedokli visiem, rodas neadekvāta vispārināšana, kā – visi aktieri ir izlaidīgi dzērāji, visi žurnālisti – pērkami stulbeņi, visi politiķi bezkaunīgi zog, visi autovadītāji pārkāpj CSN, visi sētnieki ir slinki un/vai dzērāji, visi skolotāji maz pelna, visi ārsti ņem kukuļus, visi mākslinieki ir liekēži utt. Ko mēs iegūstam, ja šādi, pa segmentam vien, ar melno krāsu noklājam visu sabiedrību? Negatīvisma kultivēšanā nevar vainot tikai medijus, kam laba ziņa ir slikta ziņa. Arī mētāšanās ar „visi” akmeņiem vispirms jau var trāpīt mums pašiem. Pārnesīsim šo piemēru uz Saeimu. Ir taču atšķirība, vai publiski parādās vēsts, ka par kādu likumprojektu „pret” balsojuši visi deputāti vai viens. Citādi sanāk līdzīgi padomju pedagoga Antona Makarenko kolektīvisma teorijai un praksei – personība nav nepieciešama, kolektīvismā ir spēks. Tā rūdījās tērauds jeb tika audzināts stiprais padomju cilvēks. Kā arī neatkarīgās Latvijas teātra kritiķis.

Iesākumā bija vārds. Tam ir spēks. Es zinu, kā jūtas cilvēks, kad, atklājis sakarību starp kļūdu, kas publicējot tiek dokumentēta vēsturei, un reputāciju, naktīs tāpēc mēdz pamosties, jo prāts kā filmas lenti vārdu pa vārdam tin rakstu, kas tobrīd atrodas tipogrāfijas mašīnās. Zinu, ka atbildības izjūta nepasargā no kļūdīšanās – šis cilvēciskais faktors! –, un zinu, ka kļūdās visi. Bet es nezinu, kas ir visu atbildības mērs.

Vispār jau režisora Nastavševa Tviterī paustā pozīcija provocē atgādināt, ka to Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada lielās formas izrāde, ko viņš kopā ar Cerību ezera aktieriem uz Dailes teātra skatuves saņēma, piešķīra kritika – pieci teātra kritiķi. Tāpat kā to pašu balvu pirms gada – par Peldošajiem-ceļojošiem. Vai arī tad vēl nebija par ko kaunēties un zirgs tapa beigts laikā pēc 2015. gada 23. novembra? Jādomā, ka tā, citādi taču sanāktu, ka viņš, no balvas neatsakoties, akceptē tādu cilvēku viedokli, par kuriem ir kauns un kuri ir bezcerīgi.

Teātra praktiķu un teorētiķu asāki vai maigāki savstarpējie uzmanības apliecinājumi pieder pie lietas – tāda attiecību spēle. Tā ir katra kritiķa personīgās higiēnas lieta, kā tos pārstrādāt radošā enerģijā, jo citādi šo darbu darīt nemaz nav iespējams. Bet šis gadījums liecina – teātra kritika Latvijā ir dzīva. Jo par miroņiem taču tikai labu vai neko...

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt