Līvija Dūmiņa 29.12.2015

Decembrī pierakstītas domas III

Foto – Dmitrijs Suļžics, f64

Ceturtdiena, 16. decembris

Dailes teātra Mazajā zālē tapušais Koncerts, kura nebija (“Aleksandra Vertinska dzīve romancēs”), ko veidojuši režisors Dmitrijs Petrenko, dramaturģe Justīne Kļava, aktieris Artūrs Skrastiņš un mūziķis Kārlis Lācis, manu šīs sezonas iespaidu sērijā nostājas līdzās Jaunā Rīgas teātra Brodskim/Barišņikovam. Kā vēl viena versija par tēmu, par Krievijas mākslinieka dzīvi emigrācijā, dialogu ar dzimteni un savu laiku. Alvja Hermaņa izrāde ir poētiski filozofiska refleksija par laiku. Dmitrijs Petrenko savā iestudējumā uz laiku it kā skatās caur binokli, ar dzejnieka, dziedātāja, aktiera, komponista Vertinska dienasgrāmatas fragmentiem pievelk tuvāk konkrēto, ikdienas dzīvi un izjūtas, kas zīmē viņa esamības nogriezni, un, kas būtiski – saista to ar šodienas aktualitāti. Karš un emigranta dzīve, cilvēku ieskauta vientulība. Tāpat kā Barišņikovs, Skrastiņš ir medijs, taču, atšķirībā no leģendārā baletdejotāja, viņam nav citas profesijas maskas, ko uzlikt, lai attālinoties pietuvotos. Iespējams tāpēc Skrastiņa attieksmē, īpaši runājot dienasgrāmatas tekstus, dominē ironija – gan rūgta, gan izaicinoša. Viņš nav (un nepretendē būt) Sudraba laikmeta Pjero, bet iestudējums patiesi ir “teātra premjera Artūra Skrastiņa tikšanās ar publiku 10 koncertos”, kā rakstīts programmas lapiņā. Bet klusējošais pianists Kārlis Lācis pie klavierēm vai galdiņa ir viņa partneris – kā liktenis, ar kuru vari runāt, cik pietiek pacietības, kura klātbūtni reizēm jūti tik tieši, ka vari ieliet tam dzērienu, bet no kura atbildes nesaņemsi.

Artūrs Skrastiņš un Kārlis Lācis iestudējumā "Koncerts, kura nebija" // Foto - Daina Geidmane

Sestdiena, 19. decembris

Plkst. 14 teātra telpā 3 māsas (bijušajā Mākslas darbinieku namā), Vecrīgā, notiek teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas monogrāfijas Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu atvēršanas svētki – ar cieņu pret Šekspīru, ar sirsnību pret viesiem. Daudzus gadus tapušais Gunas Zeltiņas pētījums ir fundamentāls darbs, kurā autore iepazīstina ar Šekspīra biogrāfiju, aplūko Šekspīra autorības jautājumu, iepazīstina ar viņa darbu kanonu un lugu interpretācijām Baltijā un pasaulē. Tie patiešām ir svētki.

Plkst. 18 Dailes teātra Lielajā zālē sākas Lauras Grozas-Ķiberes veidotā Vecgada koncerta Mana sirds uz trotuāra pirmizrāde, kas man kļūst par nenotikumu notikumā.

Šoreiz Dailes teātris svētku noskaņai aizved pagājušā gadsimta 30. gadu mākslinieku bohēmā, kur tango ritmos neatzīti talanti dārgās tualetēs (tērpos, nevis atejās) ģērbto pielūdzēju lokā svin panākumu trūkumu, risina privātās dzīves sarežģījumus un pieredzēto pārrada jaunos mākslas darbos. Jura Vaivoda atlasītās latviešu komponistu sacerētās dziesmas ar mūsu autoru tekstiem ļauj izpausties plašam emociju spektram. Lai izvairītos no statiskuma, kas neizbēgami rodas, ja aktieri sēž, kamēr priekšplānā citi tēli risina attiecības, pieaicināti dejotāji Jānis Putniņš, Modris Opelts, Sergejs Fjodorovs, kuri enerģiski izpilda Lienes Gravas kustību “rakstus”.

Lilita Ozoliņa un Dainis Gaidelis koncertā "Mana sirds uz trotuāra" // Foto - Gunārs Janaitis

Nav šaubu, tas ir profesionāļu veidots koncertuzvedums (neatradu programmiņā scenārija autoru), kam šogad valsts teātru svētku piedāvājumā konkurentu nav. Tomēr vismaz mani otrpus rampai profesionālo mākslinieku spēlētā un mūziķu pavadītā bohēma nesasniedza. Pieļauju, pirmizrādē varbūt vēl nebija izlīdzinājies nopietnā un nenopietnā spēka samērs, kas ļautu nokļūt uz viena viļņa. Skaistās skatuves bildes kā glancēta žurnāla lapas izšķirstīju, papriecājos par stilu, interjeru (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis) un aktieru stāju, nesot Ilzes Vītoliņas tērpus, bonusā noklausījos viņu dziedātās dziesmas. Bet atsvešināti skanēja vārdi un tango.

Svētdiena, 20. decembris

Pretēji ir Nacionālā teātra Jaunajā zālē gūtie iespaidi, piedaloties šovā Gribu ziemu. Īsto. Šī cikla izrādes (Īstie Jāņi,  Īstais Teātris un Īstā bērnība) ir Nacionālā teātra veiksmes stāsts, un veiksmes formula šajā gadījumā nav sarežģīta. Galvenais elements ir komanda – aktieri, kam piemīt humora izjūta un muzikālās dotības. Šoreiz tie ir: Jānis Vimba, Kristaps Ķeselis, Mārtiņš Egliens, Marta Grase, Agnese Cīrule, Ilze Blauberga, Mārtiņš Brūveris, Jānis Āmanis, Ģirts Liuziniks, Raimonds Celms, Arturs Krūzkops, Kārlis Kazāks, Kaspars Zvīgulis. Un vēl būtiska ir spēja ļaut dzīvot sevī bērnam, nepazaudēt to pieaugušo dzīves līkločos. Vienā vārdā – dauzīties.

Būtiska kompozīcijas sastāvdaļa ir autentiskie atmiņu stāsti par tēmu, kas, saslēdzoties kopā ar skatītāju pieredzi, mirklī ļauj pārlidot daudzām barjerām. Kā šajā gadījumā, piemēram, man bija stāsts par motorzāģi Družba un meža darbiem.

Īstās izrādes nav iedomājamas bez muzikāliem numuriem, un te ir iespēja izpausties asprātībai, vokālajām spējām, atraktivitātei un mūzikas instrumentu spēlēšanas prasmei vai kaut tās minimumam. Šoreiz vakara (jo skatījos dienas izrādi) zvaigznes bija Agnese Cīrule, Kristaps Ķeselis, Jānis Vimba, bet sajūsmināja arī Kurtizāņu ugunskura numurs.

Neatņemama Īsto daļa ir interaktivitāte – nav šaubu, ka būs jāpiedalās, un šogad jau – sākot no ienākšanas pa ārdurvīm. Bet tas notiek ļoti dabiski. Skatītāji arī bez Kaspara Zvīguļa pārdotā karstvīna ir notiekošā uzsildīti. Viss viens – gados jauns vai vecāks, smaida visi, un sirma kundze labprāt uzdejo ar aktieri. Īstai ziemai piestāv pie metāla piešauta mēle, un jau atkal vairums skatītāju, atceroties individuālo pieredzi, smaida kā viena klubiņa biedri. Kam šādas pieredzes nav, varēja to gūt, un bija viena drosminiece, kas to izdarīja pa īstam. Lāstekas bērnībā nepagaršojušo gan bija vairāk. Izdevies bija pārsteigums – “darba intervija” ar šoreiz par piedalīšanos informēto skatītāju Karīnu Tatarinovu, kura procesā nedrīkstēja teikt “nē”. Jūtami aizrautīgi skatītāji sekoja līdzi un reaģēja uz pasprukušajiem noliegumiem.

No izrādes "Gribu ziemu. Īsto" // Foto - Agnese Zeltiņa

Te nav perfekcijas, bet ir brīvība, kas aktieriem acīmredzami patīk. Viņi rada iespaidu, ka ir patiess prieks būt visiem kopā šajā formātā, un bauda to kopā ar skatītājiem, bez kuriem decembra svētku laiks nebūtu pilnīgs. Tāpat kā daudziem skatītājiem zālē bez Gribu ziemu. Īsto.

Trešdiena, 23. decembris

Pirmo reizi Ziemassvētku koncertu braucu lūkot uz Liepāju, kas ir stabila šī teātra tradīcija. Līst kā pa Jāņiem. Uz Rīgas ielas atrodu sudraba krāsas auskaru ar stikla actiņām un pērli, uz aizdares ķepas rakstīts Italy.

Koncertam dots nosaukums Apvij rokas, kas ņemts no režisora Herberta Laukšteina, muzikālā vadītāja Normunda Kalniņa, dramaturģes Rasas Bugavičutes veidotājā programmā iekļautās Imanta Kalniņa un Laimas Līvenas dziesmas. Tas ir klasisks koncerts – Liepājas mūziķu kamerorķestris uz skatuves, aktieri – Agnese Jēkabsone, Everita Pjata, Inese Kučinska, Sigita Jevgļevska, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Viktors Ellers – svinīgos tērpos dzied dažādu laiku populāras dziesmas, ko caurvij īsto vērtību tēma. Piemēram, Raimonda Paula, Māras Zālītes Es nezinu, Zigmara Liepiņa, Kaspara Dimitera Kvazimodo dziedājums no operas Parīzes Dievmātes katedrāle, R. Paula, Jāņa Petera Elēģija, I. Kalniņa, Heinriha Heines Bimini, Mārtiņa Freimaņa Kad Ēģiptē sniegs un klasiskās Ziemassvētku dziesmas. Nopietnība atjaukta ar sirsnīgu jokošanos, nepazaudējot virstēmu – piemēram, Lācītis R. Paula apdarē ar Ausmas Kantānes vārdiem vai K. Lāča, Intara Busuļa un Annas Auziņas Bēbīšu maršs smaidu raisošā numurā.

Vairums dziesmu ir labi zināmas, ar noteiktiem izpildītājiem apziņā saistītas. Bet kā Agnese Jēkabsone dziedāja Dvēselīti, kas šķiet tik neatraujama no Nika Matvejeva balss... Katrs aktrises vārds iegūst apjomu kā uguns liesmas kausēta parafīna smagās un karstās piles, un krīt, saplūstot kopā dedzinošā stāstā.

No koncerta "Apvij rokas" // Foto - Uldis Dobelis

Jau laicīgi teātris aicināja skatītājus iesūtīt savus īpašos Ziemassvētku stāstus, un tie skanēja ierakstā starp dziesmām. Šis koncerts ļāva atgriezties bērnībā un izstaigāt atmiņu istabas, atvērt emociju logus. Tāpat kā Nacionālā teātra Gribu ziemu. Īsto, liepājnieku koncerts ļāva piedzīvot svētkus teātrī. Tas ir laiks, kas apstādināts, gūts sev. Arī tā ir vērtība. Tāpat kā atziņa, pie kā ļāva nonākt skatuves noformējumam izmantotās baltās mākslīgās egles. Ja ārā būtu īsta ziema ar sniegu, es droši vien tās uztvertu kā banalitāti, butaforisku imitāciju. Kā to Italy pērli. Bet ārā lija lietus un šīs egles atgādināja to, kā nav, vienlaikus liekot aizdomāties par to, vai novērtēju šķietami pašsaprotamo, kad tam iespējams pieskarties. Saskatīt un novērtēt to, kas ir, nepūšot sev acīs ne balto, ne melno krāsu – tā ir dzīves māksla, par ko atgādināja Liepājas teātra Ziemassvētku koncerts.

Loks noslēdzies. Lai arī decembra beigās uz teātri neeju, tas jau vienalga ir visapkārt. Var izvēlēties, ko redzēt, ko neskatīties, bet nevar nepiedalīties, “kamēr tu šo spēli spēlē”. Var uz brīdi pierimt.
 

Pārkārt kājas pāri laikam
Piespiesties mūžībai
Sajust, cik auksts ir ūdens un trausla tilta marga.
Kāds tilts un kāda marga?
Kāpēc ūdens auksts?
Peld dīķī pīles, kurkst vardes, lido knišļi.
Un teica kāds – nav miera.
Nav laika un nav mūžības.
Ir pīles, vardes, knišļi.
Un teica kāds – peld dīķī zivis.
Tas nekas, ka ūdens auksts.
Pārkārt kājas pāri laikam
Piespiesties mūžībai
Lai miers.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt