Maija Uzula-Petrovska 17.03.2016

Marta skatuves iespaidu medībās II

Foto – Anita Arbidāne

10. marts

Ceturtdienas vakarā dodos uz Kalnciema ielas kvartālu, lai skatītos Vara Piņķa izrādi “Četri monologi un divi stāsti”. Mani kā Āgenskalna iemītnieci vienmēr iepriecina salīdzinoši retie teātra notikumi Daugavas kreisajā krastā. Būtu jauki, ja pastāvīgām izrādēm Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zālē kā regulāra teātra vieta piepulcētos arī Kalnciema ielas kvartāls, kurā reizumis jau notikušas izrādes bērniem.

Pasākuma norises vietā ierodos minūtes desmit pirms sākuma, kad nebūt ne tik mazā zāle jau gandrīz pilna. Ap pulksten septiņiem jau tiek nesti papildkrēsli.

Izrādes pamatā ņemti mūsdienu igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka stāsti no latviski izdotā krājuma “Skaistais dzīvnieks”. Varis Piņķis un jaunie aktieri Reinis Boters, Ance Strazda, Āris Matesovičs un Klāvs Mellis Kivirehka stāstiem pievēršas ne pirmo reizi – pirms gada jau tapa izrāde “Trīs stāsti”. Šī pati radošā komanda, apvienības nosaukumu “Skaistais dzīvnieks” aizņemoties no Kivirehka, pērnajās Dzejas dienās izrādīja Kārļa Vērdiņa dzejas apkopojumā “Mēs” balstīto izrādes “Dīvainie svētki” ieceri. Ne “Trīs stāstus”, ne “Dīvainos svētkus” neredzēju, līdz ar to “Četri monologi un divi stāsti” ir mana pirmā tikšanās ar šiem māksliniekiem šādā kombinācijā.

Visi četri aktieri ir Latvijas Kultūras akadēmijas pagājušā gada absolventi. Āris Matesovičs un Reinis Boters jau izgājuši skatuves skarbo skolu Vladislava Nastavševa “Melnajā spermā” (Ģertrūdes ielas teātrī), Klāvs Mellis redzēts Daigas Kažociņas izrādē “Lietas” (Dirty Deal Teatro) un epizodiskā lomā Valtera Sīļa izrādē “Prāts” (Latvijas Nacionālajā teātrī). Anci Strazdu uz skatuves redzu pirmo reizi. Tērpušies igauņu tradicionālajos adītajos džemperos, viņi ieņem vietas skatītājiem pretī novietotajos četros atzveltnes krēslos. Skatuviskais noformējums ir lakonisks, izrādes gaitā vēl tiks izmantota melna kaste gandrīz cilvēka augumā un dažādi mūzikas instrumenti. Mainoties stāstiem, mainās arī tērpi un to detaļas, taču nemainīgas paliek puišu nošļukušās trenūzenes (šķiet, viens no pēdējās piecgades skatuves tērpu populārākajiem trendiem).

Iestudējumā izmantoti trīs Kivirehka stāsti – “Seši monologi par naudu” (izrādē no tiem izskan četri), “Nabaga students” un “Mācītāja dēls”. Monologi par naudu dalīti sīkākos fragmentiņos, kas, savstarpēji miksēti, ļauj runātāju balsīm (un sāpei) skanēt citai caur citu. Četru monologu kompozīcija veido izrādes ekspozīciju un uzdod toni. Tieši pirmajā izrādes daļā jaunajiem aktieriem arī izdodas  radīt atmiņā paliekošākos skatuves tēlus. Āris Matesovičs ir pārticis, pašapmierināti liekulīgs mācītājs, kas nesaprot materiāli sliktāk nodrošināto pasaulīgās raizes. Ancei Strazdai izdodas radīt līdz histērijai uzvilktas taupīgās saimnieces tēlu, vienlaikus gaumīgi nekrītot galējībās. Klāvam Mellim īpaši saldi sanācis atveidot loterijas biļetes pircēja tīksmi, fantazējot par laimestu un grāmatām, kuras viņš labprāt iegādātos, ja pie tāda tiktu. Ironiskā toņkārtā (kas ir Kivirehka stāstos dominējoša intonācija) ieturētie monologi, kuros, runājot par naudu, atsedzas dažādu cilvēku vērtību skala un dzīves uzskati, veido diezgan organisku pāreju uz “Nabaga studentu”. Tā ir nevērīgiem kultūrcitātiem bagāta parodija par pazīstamo 19. gadsimta trūcīgā studenta – romantiķa tēmu. Reinis Boters titullomā mazliet par daudz saglabā jau monologos aizsākto eksaltēto un paštaisno intonāciju. Mehāniskāk pievienots šķiet “Mācītāja dēls”, kurā piederība komjaunatnei vai kristīgajai baznīcai iztēlota kā dalība īpašos seksuālos rituālos.

Atsevišķas epizodes izrādē ir tik tiešam smieklīgas. To nosaka gan Kivirehka, gan izrādes veidotāju humora izjūta: labi, ka aktieri spēlē nopietni un nekrīt kārdinājumā ākstīties; asprātīga ir Kristīnes Brīniņas veidotā skatuves kustība. Taču kopumā man pietrūkst virsmērķa, kura dēļ šie darbi iestudēti. Beidzas stāsts un beidzas izrāde, bet pēcgarša īsti nepaliek. Jāatzīst gan, ka neesmu arī nekāda lielā Kivirehka stāstu cienītāja. Ja viņa bērnu auditorijai rakstītie darbi, kā “Lote no izgudrotāju ciema” un “Kaka un pavasaris”, liekas dzīvi un sirsnīgi, tad pieaugušo stāsti man šķiet vienveidīgi ironiski un samāksloti. Un ironija kā pamattonis, manuprāt, nav auglīgākais mākslas sabiedrotais.

Līga Ivanova un Māris Korsiets izrādē "Bīstamais pagrieziens" // Foto – Džeina Saulīte

12. marts

“Spēlmaņu nakts” žūrijas izbraukums uz Daugavpili. Skatāmies teātra vadītāja Oļega Šapošņikova iestudējumu “Bīstamais pagrieziens”. Džona Bointona Prīstlija luga, kuras iestudējums pirms nepilna gada piedzīvoja pirmizrādi arī M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, ir detektīvdrāma ar asprātīgu gredzenveida kompozīciju. Luga sarakstīta 1932. gadā, un retro stilistika apvienojumā ar britu dzīvesveida šarmu, šķiet, izrādes veidotājus interesējusi visvairāk. Mākslinieces Agnese Leilande un Inga Bermaka-Apiaha uz skatuves (uz kuras sēž arī skatītāji) radījušas mājīgu dzīvojamo istabu, kurā mūžam kuras kamīns, aiz loga vīd dārzs, bet grīdu klāj austrumnieciski paklāji. Aktieri tērpti glītos trīsdesmito gadu stila kostīmos, dāmām ieveidotas atbilstošas frizūras. Par centieniem būt līdz detaļām precīziem liecina arī tas, ka aktieri, sekojot rietumvalstu tradīcijai, laulību gredzenus pārlikuši no labās rokas uz kreiso. Un taisnība – spēlējot absolūtā tuvplānā vissīkākajām detaļām ir nozīme, ja vēlamies radīt skatītājos ilūziju par notiekošā īstumu. Diemžēl citos – par gredzena novietojumu tradīcijai atbilstošas rokas pirkstā svarīgākos – aspektos iestudējums krīt laukā no ieturēta stila smalkajām robežām. Sākot ar to, ka skaņa neskan no lielā retro radio puses, bet gan no pavisam cita skatuves stūra (iestudējumā ar lielāku nosacītības līmeni tas nebūtu nekas, taču šeit pieteikti citi spēles noteikumi), līdz jau būtiskākam trūkumam – aktierspēles forsēšanai. Zināma melodramatizācija izrādei pat žanriski piestāvētu, taču šajā gadījumā aktieri runā paaugstinātās balsīs, brīžiem pārāk ātri, replikas paaugstinātos toņos seko cita citai, bet varoņu attiecībām izsekot (kur nu vēl noticēt) ir grūti. Ir asaras un vaimanas, bet Prīstlija samudžinātais attiecību tīmeklis Daugavpilī paliek nenoausts.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt