Kroders.lv 04.04.2016

Kroders.lv – 5 gadi!

Ideja par teātrim veltīta interneta portāla nepieciešamību gaisā virmoja jau ļoti sen.  Kroders.lv ideja tika nosaukta vārdā 2010. gada Ziemassvētkos, klātesot vienam dramaturgam, vienai aktrisei, vienam scenogrāfam un trim kritiķēm. Pirmais raksts tika publicēts 2011. gada 4. aprīlī. Pirms pieciem gadiem mēs nezinājām, vai izdosies. Un joprojām meklējam dažādus ceļus. Bet nešaubāmies, ka rakstīt par teātri ir vērts. Jo izrādes paiet un izgaist, bet uzrakstītais paliek. Un kļūst par pārmaiņu liecinieku.

Dzimšanas dienā īpaši sveicieni tiem, kuri līdzējuši kroders.lv tapt un būt tad, kad vēl nebija zināms, kā – Laurim Gundaram, Annai Langei un Jānim Balodim! Paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam par uzticēšanos un finansiālo atbalstu! Un paldies Kroderam par iedvesmu!

Un jubilejas reizē vārds tiem kroders.lv autoriem, kuri piecu gadu laikā pie mums iegriezušies vairākkārt.

Kroders.lv

 
Lauma Abramoviča http://www.kroders.lv/verte/634
Pieci aktieri bārdās. Glītās bārdās. Neatņemamās, vajadzīgās, pielūdzošās melnās bārdās. Melno bārdu klanā citādāk nedrīkst būt, jo tur pastāv bārdu tīrība. Jebkura novirze no normas – nepieņemama un sodāma. Jāņa Joņeva un Mārča Lāča dramaturģiskais materiāls izrādei „Bārdas” vēsta par... mājaslapā rakstīts, ka „par vīriešiem un viņu attiecībām ar varu, tradīcijām un kompleksiem”. Piekrītu, un izrādē šim atšifrējumu saskatīju.
 
Normunds Akots http://www.kroders.lv/verte/61
...parastais teātra apmeklētājs vairs nezina, ko domāt, viņš apjūk mākslas parafrāžu karuselī, kuru nepieciešamību izrādē nespēj loģiski izskaidrot, un viņa dabiskā aizsargreakcija būs – tādi murgi mums teātrī nav vajadzīgi. Tomēr tie, kas sevi pārvarēs un iedziļināsies uz skatuves redzamajā, drīz vien apjautīs, ka runa ir par tādām manipulācijām, kuras mēs pat ikdienā neaptveram, bet tieši otrādi – priecājamies par tām kā mūsdienīgām radošuma izpausmēm.
 
Anna Andersone http://www.kroders.lv/peta/602
...skatītāja vienīgais uzdevums ir precīzi izpildīt sniegtos norādījumus un neizjaukt rūpīgi izkalkulēto pasākuma norises gaitu, t.i. – īstajā brīdī atrasties īstajā vietā, lai citam dalībniekam ielietu zupu, uzvilktu mēteli vai noliktu dokumentu mapīti tur, kur tai jābūt.
 
Kitija Balcare http://www.kroders.lv/verte/101
...paģiru rīta apģērbs Vīrietim ir aizdomīgi kārtīgs, bez saburzīta uzvalka, ar pārāk simetriski uzvilktām zeķēm. Skatītājs nenotic, ka šajā telpā iepriekšējā vakarā bijis jandāliņš. Lai arī ir izdzertas alus pudeles, tomēr pat tās ir pārāk kārtīgi sarindotas vienuviet. Nosacīti kārtīgā vide mulsina un kontrastē ar izteiktajām domām par dzīves jēgu. Atliek ticēt, ka Vīrieša iespējamie viesi ir itin kārtīgi ļaudis, kas neārdās un neizmētā cigarešu izsmēķus, kur pagadās.
 
Skats no Goda teātra izrādes "Nelegālais" // Publicitātes foto
 
Inta Balode http://www.kroders.lv/verte/450
… pēc izrādes pie teātra viss pūlis bija tāds pacilāts, uzbudināts, seksuāli atvērts, varēja just, ka aizķerti kādi snaudoši instinkti. Ir notikusi atbrīvošanās – bremzes palaistas vaļīgāk, jutekliskums piepilda latviešus un krievus, un ir cerība uz tautas vairošanos. Gluži kā pēc nakts ar Kazanovu – saldkairas atmiņas, neaizmirstami brīži, bet no rīta aust gaisma, un zini, tā nevar būt bieži, varbūt tikai vienu reizi.
 
Aiva Birbele http://www.kroders.lv/runa/241
Man tika iedota birste, un varēju dzīvoties galvenā režisora Ādolfa Šapiro kabinetā, purinot cigarešu pelnus no dokumentiem. Viņš pīpēja cigaretes ,,Rīga“ un mēdza pelnus izbārstīt pa visu galda virsmu. Atcerieties, lielie mākslinieki, – vienkāršā darba tauta ir tā, kas redz jūsu noslēpumus! Diez vai kādam ienāca prātā, ka apkopēja ir persona, kura brīvi piekļūst izslavētā tirāna lomu sadalījuma uzmetumam un jokojot varētu ierakstīt savas piezīmes.
 
Rasa Bugavičute http://www.kroders.lv/runa/551
Pirms kāda laika frizētavā kāds puisis, dzirdējis, ka esmu dramaturģe, pajautāja man, vai nav gadījumā tā, ka vīriešus mana profesija biedē. Nu, biedē! Turklāt ne tikai vīriešus! Bet, no otras puses, ja kāds bīstas no tik vienkāršas lietas kā darbs, kuru daru, tad ir samērā interesanti padomāt, kāpēc ar viņu ir tā, ka viņam bail. Saprotat? Dramaturgu nevar izslēgt. M! Skaists teikums.
 
Krista Burāne http://www.kroders.lv/runa/349
Man, kura bija gatava steka sitienam pa aknām, saules pinumu un, ja vēl stāvu, arī pa pacelēm, klusinātā sūdu šlakstēšana plastmasas kanniņā un izlīšana Nacionālā teātra zeltītajā interjerā liekas tik viegla kā skatiena sniegts glāsts. Es neesmu to gaidījusi, tāpēc nepievēršu uzmanību.
 
Anda Buševica http://www.kroders.lv/verte/85
Un teātris arī ir tas, kas beigu beigās uzvar šajā izrādē. Izrādes noslēgumā, vērojot Ievas Puķes ekstātiski izrunāto „paldies!” Karandiševam, kas viņu nupat kā nošāvis, es jau skaidri zinu, ka lieliskā aktrise jau rītvakar iznirs mūsu acu priekšā jaunā tēlā. Bet man … Man uz īsu brīdi izdevies būt par tā mikrokosma daļiņu, kas riņķo apkārt tam, kaut kam lielākam, cenšoties noķert pa zvaigžņu puteklītim. Patiešām labs teātris.
 
Valda Čakare http://www.kroders.lv/verte/442
Musketieri demonstrē ne tikai laisku apšaubījumu pastāvošajai kārtībai, bet arī apdullinošu kolektīvās vientiesības paraugu. Dažādās valodās aurojot savu devīzi „Viens par visiem, visi par vienu!”, viņi priecīgi iesaistās kautiņos, lai sistemātiski dabūtu pa muti un uzsāktu projektus, kuros viss tiešā un pārnestā nozīmē izrādās tik dārgs, ka nekas cits neatliek, kā iet mājās.
 
Skats no Dailes teātra izrādes "Milēdija" // Foto – Gunārs Janaitis
 
Toms Čevers http://www.kroders.lv/verte/84
Dž. Dž. Džilindžers savai varonei nav ļāvis izkāpt no smirdošā un neizbrienamā staignāja – ne paceltu galvu, pat ne saglabājot pēdējās pašcieņas paliekas. Vai tiešām no tā būtu jāizdara secinājumi par režisora ticību liktenim un neiespējamībai to mainīt?
 
Dārta Daneviča http://www.kroders.lv/runa/357
Mašas kleita tika atrasta ģenerālmēģinājuma dienā, teātra jumta būcenī, sastāvējusies, ar bezzobainām atrisušu vīļu mutēm un baltām diedziņu dēlēm vairāku nozudušu pogu vietās. Un, pirmoreiz to uzvelkot jau fotogrāfu, operatoru, preses relīžu, gadījuma atvilinātu vērotāju un smīkņājošas neziņas acu priekšā, ieradās arī Viņa. Bez skicēm, plāniem, bez piemeklētiem audumiem, taisnām nošuvēm, pielaikošanām.
 
Jūlija Dibovska http://www.kroders.lv/peta/188
Kedas, pirmkārt, ir „brīvā laika apavi” un zināmā mērā raksturīgi nenopietniem jeb modei pakļautajiem sportistiem amatieriem. Vēl kedas, protams, ir nonkonformisma zīme, pat ja tās ir melnas (varbūt tādas jo vairāk tāpēc, ka viltīgi maskējas zem cēlās un elegantās krāsas, imitē neitralitāti, bet var kļūt par protesta zīmi, īpaši nokļūstot „klasikas diapazonā”). Kedas nodrošina mobilitāti un soļu vieglumu, varbūt pat kaķa cienīgu eleganci kustībās, jo šiem apaviem ir gumijas daba un nepretencioza izturība. Protams, šo detaļu no tālākajām rindām bija grūti manīt, un dažiem tas izdevās, tikai lietojot spēcīgāku optiku, tāpēc kā zīme melnās kedas uz tumša fona, ar tumšām garzeķēm un biksēm darbojas ļoti vāji.
 
Rūta Dišlere http://www.kroders.lv/runa/687
Šonedēļ krustmāte skatījās „Romeo un Džuljetu” (režisors – Mārtiņš Eihe), un, kā jau katru reizi, kad atbrauc radi vai draugi, arī viņa gribēja padalīties ar to, ko dzirdējusi no citu skatītāju sarunām zālē, kafejnīcā vai rindā uz tualeti. Kāda sieviete teikusi otrai: „Es nevaru... Moderns iestudējums vai nemoderns, iznākums vienmēr vienāds! Abi nomirst!”
 
Skats no VDT izrādes "Romeo un Džuljeta" // Foto – Matīss Markovskis
 
Līvija Dūmiņa http://www.kroders.lv/verte/603
Mainot tēlus, aktieri izspēlē dažādus attiecību modeļus – sieviete un vīrietis gan ar, gan bez bērna, divi heteroseksuāli pāri, kuri apmainās ar pretējā dzimuma partneriem. Ir arī homoseksuālas attiecības, jo minikarnevālā, kad maskošanās notiek tiešā nozīmē (te parādās kostīmu mākslinieces Ievas Veitas izdomas bagātība), Imants aļņa kostīmā pavedina savu draugu Mārtiņu.
 
Zane Gāle http://www.kroders.lv/verte/531
Scenogrāfa/režisora runa brīvi plūst, mainot tēmas un minot vēsturiskas personības, joki mijas ar traģismu, izskan aicinājumi – kļūt par bandītiem, nevis vārīt kofeju ēdnīcā, jo tikai tā iespējams kļūt par māksliniekiem, labiem māksliniekiem, kas, protams, sasmīdina mūs, skatītājus, bet pasaka arī ļoti būtisko par pašu stāstītāju – dumpinieku un neapšaubāmu ideālistu.
 
Silvija Geikina http://www.kroders.lv/verte/168
Viņa lēni tuvojās gaiteņa sienai, sāka drupināt apmetumu, tad, it kā izbrīnīta, kā nobijusies no tālumā redzamā mūsdienīgi ģērbta vīrieša, kas pamazām viņai tuvojās, strauji pazuda kādās durvīs. Pēc kāda laika no tās vietas, kur pazuda sieviete, parādījās dīvaini tērpts vīrietis un skatītājiem piedāvāja garšīgas kotletītes. Mistika, konkrēta realitāte, aizvēsture, šodiena, dramatisms un komisms – viss vienuviet hospitāļa gaiteņa šaurībā.
 
Kaspars Gods http://www.kroders.lv/runa/290
Marts Liepājas teātrī iesākās ar Egona Dombrovska 40 gadu jubilejas svinēšanu. Un ko tad mēs svinam? To, ka beidzas ceturtais gadu desmits, vai to, ka sākas piektais? Egons šajā ziņā vispār nepakļaujas nekādiem rāmjiem, viņam nekad nekas nebeidzas, viņš ir pastāvīgā procesā un attīstībā. Viņš meklē, kļūdās, iet uz priekšu vai arī atpakaļ, bet nemitīgi kustas. Par Egonu nemaz nevar pateikt, kāds viņš ir, jo, satiekot viņu pēc dienas vai divām, tavs viedoklis ir kļuvis nebūtisks un neprecīzs, jo viss ir mainījies. Šķiet, ka tieši tas padara Egonu unikālu, viņa ceļš, sadzīvošana ar apkārtējiem, viņa īpašā prasme tikt galā ar lomām un visu pārējo... Tātad process, attīstība un nemitīga dzīvošana ir tas, ko mēs svinam marta sākumā.
 
Dace Grants http://www.kroders.lv/verte/1
Izrādes laikā, kā arī ilgu laiku pēc tās nodarbina viens jautājums (visticamāk – pats būtiskākais) – ko Vladislavs Nastavševs ar izrādi ir vēlējies pateikt? Ļoti iespējams, ka režisora vēstījums pazūd pārblīvētajā informācijas daudzumā, kas jāsaņem aptuveni pusotru stundu garajā izrādē. Finālā vēl tikai jāpiebilst, ka prātā kā mentāla bilde saglabājas smaržīgie puiši, nevis viedie večuki ar tieksmi uz paštīksmināšanos. Bet visticamāk, ka četrdesmitgadniekam, kurš sēdēja kaimiņos, būtu diametrāli pretējs viedoklis.
 
Vita Grīnvalte http://www.kroders.lv/verte/86
Zinu, ir jāizvairās no domāšanas štampiem un galvā bez apstājas riņķojošās salīdzināšanas kāres (drīzāk gan kāriena), bet mans vienīgais Romeo ir Leonardo di Kaprio Baza Lūrmana 1996. gada filmā „Romeo+Džuljeta”. Nostāties blakus šim Romeo būtu grūts uzdevums pat pašam Rihardam Leperam, kuram piemīt acīmredzamas līdzvērtīgas vizuālās kvalitātes un kura twitter ieraksti apliecina arī iekļaušanos vecuma grupā, kādai piederēja Šekspīra lugas varonis.
 
Mārīte Gulbe http://www.kroders.lv/verte/17
Daudz mulsinošāk kļūst, kad uz skatuves uzsoļo nosacīta Ežēna Delakruā gleznas "Brīvība uz barikādēm" (1830) grupiņa. Meitene asinssarkanā kleitā ar Francijas "brīvības, brālības un vienlīdzības" karogu rokās. Ko un kāpēc latviešu pirmā pilsētas dzejnieka telpā dara romantisma laika "brīvības dieviete", kura turpmāk gandrīz nenozūd no skatuves, savā uzmanības fokusā uzstājīgi paturot Dzejnieku?
 
Skats no Liepājas teātra izrādes "Spēlē, Spēlmani!" //  Foto – Ziedonis Safronovs
 
Lauris Gundars http://www.kroders.lv/verte/138
Kāds droši man norādīs, ka bija jau laiks pamanīt, ka Latvijas teātru kritikas pamatmasa vērtē teātru devumu pēc pašu radītām skalām un priekšrakstiem, kam bieži nav lielas saistības ar konkrēto izrādi un tās vietu Latvijas teātra kopainā, vai ar pašu dzīvo dzīvi, kuras patiesās problēmas ik izrāde piesaukta šķetināt. Nē, es esmu to pamanījis gan. Un, līdzīgi citiem teātra ļaudīm, jau pasen esmu bijis spiests nodalīt mūsu kritiku no tās karmiskā eksistences pamata – paša teātra.
 
Aleksandra Iļjina http://www.kroders.lv/verte/432
Mednieks medī, bet trofejas un it īpaši Antona Zamišļajeva vadītais zaķis gaida atriebes stundu, kad arī Mednieks par saviem noziegumiem tiks nomedīts un pielikts pie sienas kā trofeja. „Beidzot tā diena ir klāt,” saka zaķis pašā sākumā. Izrādes beigās tas arī notiek – pēc absurdu un nereālistisku notikumu virknes četru trofeju vietā jau ir piecas. Mednieks tiek sodīts, bet, šķiet, nemaz tik slikts viņš nav bijis, drīzāk ļoti nelaimīgs. Mārtiņa Brūvera āzis izsaka galveno izrādes domu, ka augstākā drosme ir atbrīvot sevi no sabiedrības un sabiedrību no sevis.
 
Dita Jonīte: http://www.kroders.lv/verte/144
Dzīvoklītim, kurā mitinās Muromskis ar meitu Lidiju un tanti Annu Antonovnu, ir ļoti zemas durvju ailes, bet pie ārdurvīm savukārt ir pakārts milzīgs zvans (it kā pēc jaunākās modes). Suhanova – Meikšāna zvans milzīgs ir burtiskā nozīmē, vai puscilvēka augumā, ironiski zīmējot sīku cilvēku mēģinājumus iztēloties sevi kā lielus un pamanāmus. Šajā kontekstā grūti neieslīgt asociācijās par tēmu – jo aprobežotāks bandīts, jo milzīgāks viņa auto...
 
Baiba Kalna http://www.kroders.lv/verte/48
Izrāde šūpojas uz hiperbolas un šarža robežas, tā lielā mērā tiek balstīta aktieru entuziasmā un detaļās, kas vienā vakarā var nostrādāt, bet nākamajā nē. Ir interesanti minēt, vai aiz tēlu ārējām ekstravagancēm slēpjas arī kas patiess, vai visa saceltā kņada ir tikai vētra tējas glāzē, kad varoņi pinas savās kaprīzajās iedomās.
 
Ilze Kļaviņa http://www.kroders.lv/verte/448
Simpātiski, ka aktieris, kurš ilgus gadus spēlējis rezonatora lomas (īpaši atceros viņa neatlaidīgo, konfliktējošo uzstājību „redz („re kā” vietā), kā saule spīd, iemācies sauli, kukainīt..” izrādē „Ziedonis un Visums”, kurā skanēja ne vien ietiepība, bet arī principiāla iespēja pastāvēt un būt atšķirīgam), nav ne kripatu zaudējis no psiholoģisko mežģīņu vīšanas prasmēm. Šķiet, Andis ir profesijas kareivis, kurš, iedams ierindā ar populārākiem amata brāļiem, uztur kopējo ritmisko soli un, nesaņemdams godalgas un nominācijas, paliek uzticīgs Melpomenas aicinājumam.
 
Sandra Kļaviņa http://www.kroders.lv/runa/412
…stāvēt augstpapēžu kurpēs, garā kleitā uz nelielas apgriezta flīģeļa virsmas gandrīz divus metrus virs zemes, katrs centimetrs no svara, tu nedrīksti kļūdīties darbību secībā un precizitātē, citādi... Vispirms uz ceļiem, atmest kleitu no kreisās kurpes papēža, tad no otra, nolikt tās centrā un iztaisnoties, vienlaikus runājot tekstu. Un 100% paļauties uz savu partneri, ka arī viņš klavieres pārbīdījis gandrīz ar milimetra precizitāti. Bet pats galvenais šajā visā – lai skatītājam tas liktos viegli. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka sportam un teātrim ir ārkārtīgi daudz kopēja. Visu izšķir milimetri un sekunžu simtdaļas, griba un adrenalīns gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
 
Skats no JRT izrādes "Peldošie-ceļojošie" // Foto – Ansis Starks
 
Elīna Kokareviča http://www.kroders.lv/verte/2
Publika tikai lēnām sāk „ievārīties” brīdī, kad Aijas apdzīvojamā telpa jau ir „pievārīta”. Katlā burbuļo ūdens, tvaiki ceļas gaisā, tumsā tie labi redzami, to iespaidā ir aizsvīdis istabas - virtuves logs. Aija saimnieko, lej ūdeni, vāra to, mazgā drēbes, tin matus uz papīriņiem. Cik tas patiesībā ir neparasti! Kur nu Jaunsudrabiņam ko tādu vēlēties! Un lai arī gulta ir turpat blakus ēdamgaldam, tad sākumā tā ir visai kārtīga, saklāta...
 
Viktors Kravčenko http://www.kroders.lv/verte/56
Ja es būtu fizikas pasniedzējs augstskolā vai skolotājs vidusskolā, es vestu savus audzēkņus uz šo izrādi! No šīs lekcijas viņi tikai un vienīgi iegūtu paplašinātu, izrādes izpildītājas prātā un sirdī izlolotu skatījumu uz daļiņu un viļņu piedzīvojumiem kvantu pasaulē un, kas ļoti svarīgi, uz augstākas sakārtotības pakāpes sakarībām pasaulē ap mums un katrā no mums.
 
Arturs Krūzkops http://www.kroders.lv/runa/236
Jāatzīst, ka aktieri tāpat kā skatītāji bieži vien izrādes kvalitāti noraksturo ar pieminētajām divām izpausmēm: 1) fantastiska izrāde, jo visi piecēlās kājās; 2) sūdīgi, jo daži gāja ārā un vispār jau es arī gribēju. Šķiet, lai es izietu no izrādes tās laikā, ir jānotiek kaut kam ārkārtējam. Nezinu, kas pie vainas – audzināšana vai vienkārši mīlestība pret teātri. Bet par to celšanos... Gribētos ticēt, ka no šī brīža, esot skatītāju rindās, centīšos klausīt vienīgi savam kājās celšanās impulsam.
 
Andra Keiša Džeimss ir visnoslēpumainākais pieaugušais, kuru nepazīst pat paša sieva. Ja sākotnēji viņš nāk uz kursiem, lai sievas organizēto kursu grupu padarītu pilnāku, tad kas ir tas, kas viņam liek stenot tēlot gultu un kurnot piedalīties vingrinājumos, nav zināms.
 
Madara Lazdiņa http://www.kroders.lv/verte/769
Aktieru jaunība (gan ķermeniskā, gan profesijas ziņā) ir viņu trumpis, jo vēlme pašapliecināties un fiziskās iespējas, atdeve ir kā dzinējspēks, kas emocionāli un arī intelektuāli smagos, dramatiskos stāstus pilnasinīgi pārvērš darbībās un kustībās, kas nebūt nav viegli vai patīkami (reizēm pat acīmredzami sāpīgi). Viņi uzrunā skatītāju ar katru ķermeņa šūnu: kustības un iekšējā darbība kaut kādā mērā sinhronizē mani, “pavelk” līdzi – vienā brīdī teiktais kļūst perifērs; jūtu savu ķermeni fiziski dzīvojam līdzi varonim un viņa personīgajai traģēdijai. Šī iemesla dēļ pēc izrādes jutos fiziski piekususi. Uz īsziņu, kur kāda paziņa man taujāja, kā patika, atbildēju ar frāzi izrādes estētikā un noskaņās – “jūtos izdrāzta”. Atvainojiet, protams.
 
Skats no Ģertrūdes ielas teātra izrādes "Melnā sperma" // Foto – Elmārs Sedols
 
Vēsma Lēvalde http://www.kroders.lv/peta/200
Gan Hamletā, gan Aijā galvenais varonis finālā rīkojas it kā sev neraksturīgi – Hamlets jau mirstošajam Klaudijam vardarbīgi ielej rīklē indes kausu, savukārt „Aijā” Jānis grūž Aijai sejā šņabja pudeli, uzstājīgi sakot: „Šķīstīsim savas dvēseles!”
 
Gatis Maliks http://www.kroders.lv/runa/635
Liela daļa latviešu, ja palikuši bez darba, sajūt sevī spēku kļūt par Latvijas hokeja izlases treneriem vai profesionāliem teātra/kino kritiķiem. Mēs, skatītāji, zinām, kā vajag, un, ja nav tā, kā vajag mums, tātad ir nepareizi, un mēs pat negrasāmies analizēt un domāt līdzi. Mums vajag taureņus vēderā pēc izrādes (bet, ja pēc izrādes vēderā ir taureņi, tad pirms kādas nedēļas to vietā vajadzēja būt kāpuriem, ne?).
 
Mārtiņš Meiers http://www.kroders.lv/runa/289
Varbūt noklusē rūgtumu, ka nekad neviens nams ar nosaukumu ''Kultūras nams'' nepiedzīvos spožumu, kādu bauda koncertzāles, kādu bauda teātri un nupat jau arī bibliotēkas, tikai tā netveramā iemesla dēļ, ka, ikreiz pieminot ''kultūras namu'', mutē iesitas skāba, mumificētu Brežņeva pirkstu šķebīgā garša. "Tabakas nams" skan smuki, "Andrejsala" – smuki, "Spīķeri" arī, un, ko tur liegties, vispārējais tonis nosaka, ka pamestās industriālās ēkās ir jāskan Gubaidulinas koncertiem, ir jānotiek festivālu izrādēm, labais tonis arī nosaka uzskatīt „kultūras namu" par birokrātisku obligātību, ne vērā ņemamu vidi.
 
Lauma Mellēna http://www.kroders.lv/verte/485
Ko tad piedāvā šis „Kabarē” 21. gadsimta skatītājam? (..) formas un gaumes ziņā izturētu kabarē simulakru ar visiem nepieciešamajiem elementiem un numuru montāžu kā teātri teātrī, meistarīgi izpludinot visas robežas un jau ar „Willkommen” dziesmu laiktelpas pārvaldības grožus nododot spilgtā Mārtiņa Brūvera konferansjē rokās, kuram, tā vien šķiet, no kādas violeti spīdīgās svārku stērbeles teju izlīdīs āža kāja, liekot ikvienam zālē sēdošajam laiku pa laikam uzdot sev jautājumu – kurā realitātē es īsti atrodos – Nacionālajā teātrī vai Berlīnes KitKat klubā?
 
Edgars Ozoliņš http://www.kroders.lv/runa/390
Tātad, ir ceturtdiena, un es pēc mēģinājuma eju uz mājām, skatos – pa pretējo ielas pusi slāj vīrs, tērpies acīs cērtoši sarkanā Salaveča kostīmā. Pazodi rotā dzelteniebrūna bārda. Kreisajā rokā visnotaļ pieskaņots aksesuārs – dāvanu maisiņš ar Ziemassvētku ornamentiem. Ja gribat, varat vilkt paralēles ar salūzušām kamanām, sasirgušiem ziemeļbriežiem, ar pareizticīgo Ziemassvētkiem vai sazini vēl kādām dabas stihijām, bet man labpatīk domāt, ka viņš vienkārši bija Salavecis.
 
Inga Pērkone http://www.kroders.lv/peta/507
Pāvula īpašā intonācija sasniedz savu kulmināciju izrādes finālā, kur čuksts vienlaikus ir kliedziens. „Dacīt!”, pa pusei aizkritušā balsī sauc Pāvuls, cenšoties aizkavēt meiteni, kas aiziet ar citu. Būtiski piezīmēt, ka Priedes lugā šāda uzruna nav ierakstīta! Turpmāk šādas epizodes kļūst par Pāvula kroņa numuriem. Piemēram, filmā „Latviešu strēlnieka stāsts” raupjais un humorīgais Janka Pipars vairākkārt pusčukstā uzrunā savu meiteni (Rita Meirāne): „Zelmiņ!”. Un vienmēr tas notiek brīdi pirms šķiršanās, jo ir karš. Augstākais laimes brīdis un tā zaudējums vienā aktieriskā emocijā.
 
Dmitrijs Petrenko http://www.kroders.lv/peta/189
...tikai tad, kad Hermanis guva atzinību Krievijā, krievu mediji Latvijā bija gatavi viņu atzīt par “savējo”. Šo atziņu pastiprina arī fakts, ka Hermanis iestudē krievu klasiku, kas, kā atzīst laikraksti, “ir laba literatūra”. Tikai pēc tam par Hermani sāk parādīties informācija kā par “Eiropas līmeņa režisoru”, kas “strādā gan Austrijā, gan Somijā”. Viņa vārds tiek likts vienā rindā ar tādiem māksliniekiem kā Ņekrošus, Ginkas, Tuminas, Fokins, Žoldaks. Viens no virsrakstiem vēsta: “Hermanis arī Austrijā ir Hermanis.”
 
Anna Putniņa http://www.kroders.lv/runa/491
Par aizsaulē aizgājušo dramaturgu vērtību nevienam šaubu nav, bet par tiem, kuri vēl šeit, katram ir savs viedoklis. Esot klāt dažādās lielās teātru kopāspriešanas vietās, neiztiek bez šādiem un līdzīgiem kategoriskiem argumentiem: „Latviešiem ir vāja oriģināldramaturģija!“, „Neviens neko sakarīgu nepiedāvā, ko būtu vērts iestudēt”, „Es taču nevaru piespiest režisoram iestudēt, ja viņš negrib...”.
 

Skats no Dailes teātra izrādes "Neprātīgā Zelda" // Foto – Kaspars Kviesis

Silvija Radzobe http://www.kroders.lv/verte/95

Spēles laukumā redzams virspusējs, paviršs un tukšs cilvēks, kurš visai mehāniski izstaigā un sasprindzināti izdejo mizanscēnas, neradot nekādu iespaidu, kas un vai vispār viņa varonī notiek. Dažbrīd aktiera sejā pavīd atblāzma no bezpersoniski saldā dežūrsmaida, ar ko viņš tiecas šarmēt TV skatītājus kā kārtējā šova vadītājs. Noticēt tam, ka Daiņa Grūbes varonis ir rakstnieks, pie tam talantīgs, nekādi nav iespējams.

Zane Radzobe http://www.kroders.lv/runa/553
Apmēram divdesmit minūtes aktieris stundu garajā izrādē, uz skatītājiem pat nepaskatīdamies, mazgā traukus. Zālē kāds uzdod jautājumu. Neizlikšos, ka atceros – kādu. Droši vien ko tik nozīmīgu un familiāru kā Miķeli, par ko Tu domā. Lai gan… ko tad arī varētu pajautāt? Bet spriedze skatītāju pusē pakāpeniski ir nobriedusi līdz mirklim, kad klusums kļūst nepanesams, to nepieciešams pārtraukt. A. Stroda Pankoks neatbild. Kāds pēc ilga klusuma brīža jautā vēl ko tādā pašā garā. Pankoks atkal neatbild. Pieiet pie loga un nosaka: „Cik neglīta māja. Pelēka.” Viss. Pēc apmēram četrdesmit minūtēm A. Strods atsveicinās un aiziet. Iestājas klusums, turklāt absolūts, jo spēles telpā jau vairs nav cilvēka, kas varētu to pārtraukt.
 
Ieva Rodiņa http://www.kroders.lv/verte/62
Neglītais un pretīgais prusaks dzīvo pavisam viens un nelaimīgs, līdz kādu dienu māsa atnes viņam ēdienu. Vēlāk viņa jau ienāk viņa istabā un saņem drosmi uz viņu palūkoties, tad – samīļot, un prusaks brīnumainā kārtā pārvēršas par cilvēku. „Vīzijas tehnika” savā pasakas ar laimīgām beigām estētikā ir kā paņēmiens, kas apšauba pasaules kārtības hronoloģismu, tā vietā piedāvājot izvēlēties tādu pasaules skatījumu, kas cilvēkam liktu domāt nevis par likteņa nenovēršamību, bet par patiesajām dzīves vērtībām, kuras iespējams novērtēt tikai ar laika distanci.
 
Atis Rozentāls http://www.kroders.lv/verte/175
Pirms daudziem gadiem Aina Matīsa stāstīja, ka pirms vēl daudzākiem gadiem, kad viņa iestudēja Ākoša Kertēsa „Atraitnes”, bija iecerēts izrādē izmantot dažādus trokšņus. Izcilā aktrise Lilita Bērziņa reiz ar zināmām aizdomām vaicājusi: „Biedrene Matīsa, vai jūs no šīs ludziņas gribat iztaisīt lielinscenējumu?” (Atstāstīts pēc atmiņas.)
 
Agnese Rutkēviča http://www.kroders.lv/runa/276
7. marts izvēršas par stāstu – kā es meklēju Maskavas Dailes teātri. Tas nav tikai teātris, bet arī krievu teātra skola, kuru es alku redzēt, ja ne visu savu līdzšinējo mūžu, tad vismaz gadu. Līdz maģiskajam brīdim, kad apsēdos jaunajā zālē (pašā zāles vidiņā pie tam, kaut pats Viesturs Meikšāns mani bija paspējis sabiedēt, ka būs jāzvana kādai Olgai, kura aizvedīs uz vietām blakus tehniskajiem darbiniekiem, bet nekas tāds nenotika, administratore iedeva man biļetes ar patīkamu smaidu sejā, latvieši, jā, es nodomāju, te jau latviešus pazīst), paspēju pārliecināties par krievu tautas cilvēku izpalīdzību un draudzīgumu. Meklēdams bulvārus un pareizos virzienus, vari būt drošs, ka maskavieši tevi dzirdēs jau pa gabalu! Pirmajā dienā, meklējot Meierholda teātra centru, jautāju ceļu kādai avīžu pārdevējai, bet mani sadzirdēja cilvēks, kurš stāvēja ielas otrā pusē.
 
Gundega Saulīte http://www.kroders.lv/verte/482
Darbība taču notiek tik tālā pagātnē, kad jauniešiem nācās iztikt bez mobilajām ierīcēm un savus pārdzīvojumus kā smagu rūpju nastu nēsāt sev līdzi, kamēr no tiem izšķilsies kāda personiska, svarīga atklāsme vai jauna patiesība. Bez mobilo tālruņu dīdīšanas, bez katra soļa reģistrēšanas sociālajos tīklos… Kā vispār tolaik viņi varēja dzīvot? Iznāk, ka mūsu priekšā ir gandrīz vai neticams stāsts, tā sakot, pasaka pasakā.
 
Orests Silabriedis http://www.kroders.lv/verte/150
Man aizdomas, ka Kārļa Lāča mūzika daudz labāk skan krieviski, nekā latviski (subjektīvi vērtējot, albuma “Kino” virtuozi darinātā krievu versija Intara Busuļa balsī joprojām ir viens no maniem daudzspēlētākajiem latviešu mūzikas neakadēmiskajiem albumiem). Padomju estrādes intonatīvā datu bāze, apgādāta ar mūsdienīgām, kvalitatīvām aranžijām un ietērpta nemitīgu sekvenču plandošajās drānās, nudien var aizķert cilvēka ausi, un daudziem (acīmredzot, arī man) auss ne tikai aizķeras, bet arī uzķeras.
 
Skats no Dailes teātra mūzikla "Oņegins" // Foto – Jānis Deinats
 
Eva Škenderska http://www.kroders.lv/verte/611
... Putnabērns ar Nāves pienākumiem spēj tikt galā itin smalki – katra pelīte, kas nonākusi aizgājēju sarakstā, pirms miršanas tiek maigā intonācijā apmīļota, pacienāta ar labāko sieru un vīnu un tikai pēc tam, rožlapiņām apkaisīta un liegu ziepju burbuļu pavadīta, tiek noslaktēta. Pelīte uz Putnabērnu arī netur ļaunu prātu – kāds no aktieriem no kabatas tūlīt izvelk mazu eņģelīša paskata lellīti un idilliski demonstrē, kā pelītes dvēselīte, pateicības pilna par skaisto nāvi, dodas uz debesīm.
 
Gunta Sloga http://www.kroders.lv/verte/134
Jānis Balodis nolemj, ka, iedvesmojoties no napa, vecajā Rīgas kinostudijā izveidos kompāniju Ezenštein Productions, kas nodarbosies ar datorspēļu veidošanu un filmu digitālo apstrādi. 2020. gadā Ezenštein Productions būs sasniegusi pasaules slavu, sniedzot pakalpojumus ietekmīgākajiem Holivudas režisoriem. Lai to panāktu, jaunais dramaturgs izmantos virkni valsts un ES līdzfinansējuma un apmācības programmu biznesa uzsākšanai daudzu miljonu latu apmērā.
 
Juris Strenga http://www.kroders.lv/runa/279
Atklāti runājot, pagājušā nedēļa man pagāja liegā eiforijā... Prozīt! Atzīšos - esmu konservatīvs, rezignēti nostalģisks tips, kas labprāt reizēm lieto kādu uzmundrinoša dzēriena malku, lai gremdētos laimīgajās jaunības dienās... Prozīt! Pat vēl tālāk – starpkaru bohēmā. Vecie Rīgas krogi! Alhambra! ... Prozīt! Jūgendstils! Parīze! Zelta laikmets! Olalā! ... Prozīt! Galvenais aizbēgt no šodienas. Iekāpt sapņu vannā. Harmoniskākā pasaulē! Kuras vairs nav! Un nekad nebūs!... Prozīt!
 
Lelde Stumbre http://www.kroders.lv/runa/320
Ziemassvētku laiks apskāvis mūs no visām pusēm un cieši tur – vakar, šodien, rīt un vēl līdz 6. janvārim patiesībā turpināsies šis teatrālais uzvedums, kurā piedalāmies mēs visi, visi, visi. Tā ir katru gadu visilgāk spēlētā teātra izrāde – uvertīras pirmās taktis atskan jau pēc 18. novembra un tad tik iet arvien skaļāk un varenāk, arvien krāšņāk un daudzbalsīgāk, un nabaga pilsētniekam praktiski nav nekādu cerību svinēt klusus, baltus, pārdomu pilnus Ziemassvētkus, vienkārši nē un cauri.
 
Maija Svarinska www.kroders.lv/verte/459
Atsteidzos uz Daugavpils teātra „Kaiju” Dailē un biju izbrīnīta, ka zālē tik daudz cilvēku, pat papildvietas aizņemtas (tikai tā saucamā mūsu – kritiķu rinda patukša). (..) Izrāde sākās, un atkal izbrīns. Uz skatuves, kuras noformējums likās jau redzēts, iznāk vai nu Arkadina, vai Ņina, kas ļoti atgādina Džilindžera izrādes Milēdiju. Pēc tam pie viņas pienāk puisēns, un es saprotu, ka tā ir Ņina ar dēlu, kas pretēji lugai pēc režisora ieceres ir palicis dzīvs, un tagad mēs redzam to Ņinu, kura kļuvusi kā Arkadina – slavena, bagāta un ar dēlu. (..) Skatos programmiņā, lai uzzinātu, kā sauc Agnesei Zeltiņai tik līdzīgo aktrisi, bet te jau atskan „Ņinas” pirmās replikas, un man beidzot pielec, ka grasos otrreiz skatīties izrādi „Milēdija”. Tūdaļ ceļamies un, visus traucējot, metamies ārā no zāles, bet pēc minūtēm piecām jau esam tajā zālē, kur Daugavpils teātris spēlē savu „Kaiju”.
 
Skats no Daugavpils teātra izrādes "Kaija. Under construction" // Foto – Džeina Saulīte
 
Karīna Tatarinova http://www.kroders.lv/runa/598
Starpbrīdī draudzene, kura ir dzimusi un augusi ASV, jautāja, vai man liekoties, ka skatītājs ir gatavs skatīties tik atklātas un provokatīvas ainas? Uz ko es diezgan ciniski atbildēju, ka Dailes teātra skatītājs pēc Džilindžera drosmīgajām provokācijām šo gadu garumā ir gan! Bet vai skatītājs ir gatavs kailskatus vērot ne tikai kā provokāciju, šoka elementu un vardarbību (kuru, protams, protams, normāls cilvēks nosoda), bet kā kaut ko tik sāpīgi neiespējami skaistu? Par to gan neesmu droša...
 
Edīte Tišheizere http://www.kroders.lv/verte/67   
Kā tāda senila Baibiņa es spiežu pie krūtīm savu svītraino, nolasīto „Oņeginu” un purpinu: „Mans tu paliec, neatdodu”. Piedod, brāzmainais 21. gadsimt! Ja tāda ir tevis piedāvātā jaunā tēlainība un kontekstuālie nozīmju paplašinājumi, tad es palieku turpat 20. gadsimtā, kur pagājusi droši vien jau lielākā daļa manas dzīves, pieķērusies saviem priekšstatiem vai aizspriedumiem par vēl tālāku senatni.
 
Līga Ulberte http://www.kroders.lv/verte/570
Kādā no jau 21. gadsimtā uzņemtajām Krievijas dokumentālajām filmām par 1980. gada Maskavas olimpiādes oficiāli nezināmo pusi bija kāda aculiecinieka sportista grūti aizmirstams stāsts par Kubas un PSRS boksa mača finālu pārpildītajā Lužņiku olimpiskajā centrā. Kad mača beigās skatītāji pametuši zāli, atklājies, ka, pēc pirmā acu uzmetiena, šķietami tukšajās solu rindās katrā sektorā tomēr kāds sēž – civilā ģērbtie kegebešņiki burtiski saplūduši ar krēslu un sienu krāsu. Lielais brālis mūs vēro.
 
Maija Uzula-Petrovska http://www.kroders.lv/verte/129
Baiba Broka ir vienlīdz pārliecinoša gan padzīvojušas pērkamas sievietes, gan pavestas drostaliņas lomā, Vilis Daudziņš meistarīgi atveido kā vecuma marasmātiķi, tā mazgadīgu onānistu un kolorītu kaukāzieti, Guna Zariņa ir gan neķītra pusaudze, gan femme fatale, Kaspars Znotiņš ne tikai atklāj daudzveidīgu Buņina stāstu varoņu galeriju, bet, tērpies balti mirguļojošā triko, ar gaumīgu humoru reprezentē sniegputeni.
 
Skats no JRT izrādes "Tumšās alejas" // Foto – Gints Mālderis
 
Arta Vārpa http://www.kroders.lv/verte/98
Ikviens, kurš reiz kāpis pa Arsenāla kāpnēm, izrādē pārdzīvos līdzjūtības jūtas pret aktieri, kas izrādes sākumā piecas reizes steigšus mēro ceļu augšā - lejā, lai nonestu izrādes scenogrāfijas būtiskākos elementus – lielu daudzumu koka rāmju.
 
Henrieta Verhoustinska http://www.kroders.lv/verte/8
Krilovs ar aktieriem strādājis maigi, viņiem nav obligāti jākliedz vai jāsāk raudāt kādā režisora noteiktā brīdī, ir skaidrs, ka viņi jūt to, ko mēs redzam viņus jūtam, nevis atrāda to. Viņi drīkst pagriezt muguru vai palikt neitrāli. Man patiešām žēl, ka Frenijas un Leina mierīgais, bet ļoti interesantais dialogs izrādījās iemidzinošs dažiem blakussēdētājiem, un ceru, ka tas ir Jaunās zāles grūti atrisināmā skābekļa trūkuma dēļ.
 
Ingrīda Vilkārse http://www.kroders.lv/verte/31
Kā viena no asprātīgākajām pirmā cēliena epizodēm ir vokāli dejiskais krimināltango „Melnās acis” („Oči čorniji”), kurā trīs latvju zeltenes (Madara Botmane, Marija Bērziņa, Anna Klēvere) attiecīgi stilizētos Abrenes, Rucavas un Vidzemes novadu tautas tērpos pavedinoši un kaislīgi sadejo un samtainā kontraltā sadzied trīsvalodīgo „latvju” tango katra ar savu iekārotāju un iekarotāju: melno acu īpašnieku Mārča Maņjakova krievu bajāru, turpat līdzās arī ar svarīgo jaunlatvieti – vīru melnajā smokingā un katliņā Zigurdu Neimani (pieļauju, ka domāta līdzība ar Krišjāni Valdemāru) – un atzīstamā meistarībā spalgā soprānista balsī (falsetā) vāciski gavilējošo vācu jaunekli (Mārtiņu Brūveri).
 
Ēriks Vilsons http://www.kroders.lv/runa/275
Oktobra vidus. Zemgales vidusskolas vestibils. Skatuves paaugstinājums, uz kura vairākās rindās salikti krēsli puslokā. Žvīks-žvāgs, tiek atnesta mana pieticīgā dekorācija. Ozolkoka galds, krēsls un vecs finiera čemodāns ar rekvizītiem. Skan skolas zvans, ierodas skatītāji. Es sēžu pie galda kā tāds skolmeistars. Iededzināta svece. Vēroju jauniešus. Stāv bariņš no jaunākajām klasēm un boķē.
- Kas te notiks?
- Izrāde.
- Es arī gribu!
- Nē, jūs nevarat! Ejiet uz matemātiku.
 
Jānis Vimba http://www.kroders.lv/runa/363
Jau bērnībā man ļoti būtisks vienmēr ir licies apkārt notiekošo lietu cikliskums – sākums, pa vidam vēl kaut kas un beigas. Nu, piemēram, bietes ravējot, man bija svarīgi – kad sākam, cik būtu jāizravē, lai tēvam nebūtu jākaunas, ka esmu viņa mantinieks, un cikos beidzam? Kad sākas skolas brīvdienas vasarā – KAD? Kad beidzas? Lai cik tas dīvaini neizklausītos, vienmēr esmu dzirdējis tieši pretējo – ne to, ko gribētu dzirdēt. Visi (pārsvarā visi) ir runājuši par to, kas būs pa vidam, kā mēs visi kopā, ko no tā iegūsi utt. Bet gribēju un turpinu gribēt – kad un kā tas sākās!
 
Guna Zeltiņa http://www.kroders.lv/runa/252
Dziedāšana ūdenī, iekāpšana un izkāpšana no baseina, kā arī staigāšana apkārt tam turpinās labu laiku, līdz, tuvojoties finālam, baseinā salec teju visi – gan vecie un jaunie „roņi”- koristi (ar lielu azartu un blīkšķiem/plīkšķiem), gan ar patiesi skaistajām, koptajām balsīm un raženiem torsiem apveltītās solistes, gan frakotais solists (pēdējie jau krietni piesardzīgāk).
 
Margarita Zieda http://www.kroders.lv/runa/483
Štutgartes „Tēvocī Vaņā” uz skatuves redzamais automašīnas „Volvo” vraks, kas apātiski griežas pa skatuves ripu, jau sen un ne tikai vācu teātrī ir kļuvis par tādu pat neizdevušās dzīves atveidojuma klišeju, kā apnicinātā tējas dzeršana, iestudējot krievu dramaturģiju.
 
Ērika Zirne http://www.kroders.lv/verte/179
Izrādes kontekstā pat aptuveni nav iespējams nolasīt romāna sižetu. Fragmentāri minēti vien daži fakti, kas vispār ļauj secināt (izņemot konkrētus uzvārdus), ka skatāmies Dostojevska romāna iestudējumu, tomēr, nesaistot darbību ar tekstu, personāži iegūst nosacītu rīcības brīvību. Izrādē izcelta kāda paradoksāla doma – cilvēks slepkava tik ļoti aizrāvies ar pašu slepkavības faktu, ka ar savu aizrautību un fanātismu inficē apkārtējos, kas arī apzināti vai neapzināti kļūst par noziedzniekiem.
 
Skats no VDT izrādes "Vienādas asinis" // Foto – Matīss Markovskis
 
Anna Zvaigzne http://www.kroders.lv/verte/613
Stāsta centrā ir divdesmit trīs gadus veca meitene Marija, kura, pati izvēloties, kā dzīvot, uzdrīkstas pretoties cilvēkam, no kura vistiešākajā veidā ir atkarīga viņas eksistence, – savam tēvam. Un brīžiem ir gatava piesaukt pat tēva līķi, ja tas nepieciešams, lai sasniegtu savu mērķi – apprecētu to puisi, uz kuru tiecas visa viņas būte... Drosmīgi. Simpātiski. Ir kam sekot līdzi. Meitene, kura grib būt laimīga, bet tie, kas viņai apkārt, par katru cenu grib izdarīt tā, lai laimīgi būtu viņi, ne meitene. Arī simpātiski. Drāma gatava.
 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt