Silvija Radzobe 18.04.2016

Teātra kritiķa dienasgrāmata. Aprīlis – II

9.04. Vispirms informāciju par Ģertrūdes ielas teātra izrādi “Gaidot Gintu” guvu no citiem skatītājiem. Kāds kolēģis (tēmas sakarā aktuāli, ka viņš bija vīrietis) to nosauca par galēji garlaicīgu papļāpāšanu, kam ar virsrakstā nepārprotami piesaukto Pēru Gintu neesot nekāda sakara. Taču negatīvi atsaucās arī viena no manām otrā kursa studentēm, viņai izrāde bija likusies mietpilsoniska un pat stulba, jo aktrises stāstījušas par pavisam ikdienišķām privātās dzīves situācijām, kuru konfliktos viņu varones pašas vainīgas. Atrazdamās šo iespaidu varā, ar lielām grūtībām saņēmos, lai saulainā sestdienas pievakarē dotos uz teātri, nevis patīkami pavadītu laiku, teiksim, pastaigājoties pa kādu no pavasarīgajiem Rīgas parkiem vai palasot kārtējo detektīvu, kurā esmu “iekritusi”: šoreiz tas ir Paulas Hokinsas romāns “Meitene vilcienā”.

Taču izrādes apmeklējums nelika vilties. Tieši otrādi – gandrīz vai apdedzināja ar savu aktualitāti, taisnības dēļ gan uzreiz jāpiebilst – vairāk satura, ne formas aspektā, ja par mākslu tā drīkst izteikties. Jaunā režisore (viņai 29 gadi) Marta Elīna Martinsone tekstu izrādei sarakstījusi pati, sadarbojoties ar aktrisēm Madaru Botmani, Janu Čivželi, Daigu Kažociņu. Izmantota gan personiskā, gan draugu un paziņu pieredze, apvienojot to ar materiālu, kas gūts, intervējot vēl citas sievietes. Tātad teksts ir dokumentālajam teātrim piederīgā verbatima forma. Aktrises cita pēc citas iznāk spēles laukumā, apsēžas krēslos pavisam tuvu skatītājiem un, lūkojoties tiem tieši acīs, sāk stāstīt. Vai arī pastaigājas pa telpu, kamēr runā kāda no partnerēm. Skan melanholiska mūzika, fonā slīd Zanes Zelmenes uzņemti video kadri. Kaut arī katra aktrise iemieso nedaudz atšķirīgu sievietes tipu un arī stāsti nav gluži vienādi, tomēr nepārprotami kopējā ir daudz vairāk nekā atšķirīgā. Režisore izsakās, ka vēlējusies radīt savas paaudzes (jāsaprot, savas paaudzes sieviešu) kolektīvo portretu. Šķiet, tas viņai izdevies. Šis portrets ir dramatisks, izmisīgs un kaut kādā ziņā pat bezcerīgs. Domāju – patiess. Varbūt pavisam nelaikā ienāca prātā Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā “Latviešu mīlestība” – teatrāli krāšņā, vienlaikus bezgala asprātīgā un skumji liriskā izrāde, kurai piemita pacilājošs optimisms. Domāju, kur galvenā atšķirība. Stilā? Žanrā? Tam, ka izrādi vienā gadījumā iestudējis vīrietis, bet otrā – sieviete? Vai tam, ka JRT izrāde tomēr bija par satikšanos; pat ja tās varoņi dažās epizodēs arī aizgāja katrs uz savu pusi, viņi tomēr bija bijuši satikušies. Bet ĢIT izrāde ir vēstījums par īstas satikšanās neiespējamību, pat ja pāri, par ko tiek stāstīts, dzīvo kopā. Vai tā būtu galvenā pazīme, kas atšķir paaudzes?

M. E. Martinsones nepilnu pusotru stundu garā izrāde, neraugoties uz tēmas nopietnību, dažkārt neizstrādātā temporitma dēļ kļūst pārmēru vienmuļa, it kā nogurdina un sāk pat garlaikot. Un tomēr. Aktrises, lietojot “es” formu, stāsta par savu varoņu disharmoniskajām attiecībām ar vīriešiem, kurās tik daudz nepiepildītu ilgu, vilšanās sāpju, kas rada grūti pārvaramu depresiju. Īpaši ainā, kas norisinās pustumsā, rodas iespaids, ka klausies trīs sieviešu grēksūdzi. Bet palīdzēt nevari. To varētu tikai viņas pašas, ja zinātu – kā. Bet nezina. Vispirms rodas rūgtums, kas pāraug sašutumā – par mūsdienu jaunajiem egoistiskajiem vīriešiem, kuri nav gatavi uzņemties atbildību, kuriem nevar ticēt, jo tie melo un sievietes tikai izmanto. Bet pamazām (nezinu, vai tāda bijusi izrādes iecere, jo tās ievirze šķiet izteikti feministiska) pārņem bezpalīdzības sajūta, ko izraisa pašu sieviešu infantīlisms, pārliecība, ka viņām nekas nav jāiegulda, lai attiecības veidotu un nostiprinātu. Pārliecība, ka par visu jāatbild vīrietim. Viņas žēlojas, ka tiek izmantotas kā objekti, bet viņu domāšana ir tipiska “objektu” domāšana...

Madara Botmane un Daiga Kažociņa izrādē "Gaidot Gintu" // Foto – Elmārs Sedols

Ienāca prātā, ka M. E. Martinsone varētu tēmu turpināt un izveidot savai izrādei otro cēlienu, kur vārds tiktu dots vīriešiem un viņu atklāsmēm par attiecībām ar sievietēm. Tas būtu ne tikai taisnīgi (attiecībā pret vīriešiem), bet arī ļautu uz problēmu palūkoties dialektiskāk. Vēl jau, protams, tēmu varētu turpināt arī trešajā un ceturtajā sērijā, jo heteroseksuālu attiecību modeļi mūsdienu pasaulē taču nav vienīgie.

15.04. Vienā rāvienā, “neatejot no kases”, izlasīju žurnālista Ivara Kleina grāmatu “Iemiesošanās”. Blakus Agotas Kristofas romānam “Lielā burtnīca” tas ir viens no aizraujošākajiem tekstiem, ar ko man nācies iepazīties pēdējā laikā. Izdevuma struktūru veido autora komentēti divdesmit divu Rīgas teātru aktieru interviju fragmenti, kas izkārtoti desmit nodaļās. Līvija Dūmiņa, recenzējot grāmatu “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, jautā, kāpēc I. Kleins izvēlējies intervēt tieši šos un nevis citus aktierus, kā arī vērš uzmanību uz to, ka ignorēti Liepājas un Valmieras teātri. Tam daļēji var piekrist: arī man, piemēram, interesētu, ko par savu profesiju saka Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Artūrs Skrastiņš vai Ieva Puķe. Tajā pašā laikā domāju, ka autors drīkst būt brīvs savā izvēlē: visus Latvijas aktierus nointervēt nav iespējams un viņš acīmredzot izraudzījās tos, kas kaut kādu iemeslu dēļ viņam šķita interesantākie sarunu biedri. Būtiskākais ir tas, ka visas viņa vilktās “lozes” ir pilnas: katrs pasaka kaut ko svarīgu par lomas tapšanu, ieiešanu un iziešanu no lomas, avotiem, kas baro tēlu, sadarbību ar režisoriem. Tās blakus dažām citām ir galvenās sarunu tēmas. Man personiski laikam pats negaidītākais bija uzzināt atgriezenisko saiti starp teātri un dzīvi, to, cik lielā mērā, pēc aktieru domām, ne tikai viņi rada lomas, bet lomas ietekmē, var pat teikt, rada viņus.

Pozitīvā nozīmē pārsteidz atklātība un nopietnība, ar kādu aktieri stāsta par savu darbu teātrī un dzīves izpratni. Kleina intervijas ar aktieru pašanalīzes dziļumu, viņu minēto faktu konkrētību atšķiras no profesionālu kritiķu dažkārt taisītām intervijām. Vai nu Kleins pratis uzdot īstos jautājumus, vai arī aktieri tāda cilvēka priekšā, kurš neraksta recenzijas, bijuši atbrīvotāki, patiesāki, nav centušies izlikties par to, kas nav.

Aktieru teiktais ļoti labi raksturo viņus kā talantīgus, tomēr visai atšķirīgus māksliniekus. Ir tādi, kuri savu darbu izprot analītiski, dažkārt vēl precīzāk nekā režisori vai kritiķi. Tas, ko, piemēram, stāsta Baiba Broka, Vita Vārpiņa, Guna Zariņa, Indra Roga, Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Gundars Grasbergs, varētu kalpot par pamatu mūsdienīgai grāmatai par modernā teātra aktiera tehniku. Indra Briķe, Olga Dreģe, Dainis Grūbe, Uldis Dumpis, Juris Strenga, Marija Bērziņa, Dita Lūriņa vairāk atklāj tēlu tapšanas atsevišķas konkrētas detaļas. Tas arī ir ļoti saistoši, jo ļauj saprast, ka lomas tapšana ir atkarīga ne tikai no trupas un režisora intelektuālās darbības, bet arī no neparedzamiem apstākļiem – nejaušībām, sakritībām, pat, pēc aktieru domām, mistiskām parādībām. Savukārt Līga Liepiņa, Ģirts Ķesteris, Intars Rešetins, Rūdolfs Plēpis, Maija Apine nesaudzīgi analizē sevi un savu darbu teātrī, kas dažādu apstākļu dēļ ne vienmēr ievirzījies tā, kā viņi to būtu vēlējušies.

Neviennozīmīgi grāmatā izskan tēma par mūsdienu režiju un tās attiecībām ar aktieriem. Te kā būtiskākās šķita trīs tēmas. Pirmkārt, tika minēti, un ne vienreiz vien, gadījumi, kad režisors nav sagatavojies darbam, nespēj formulēt uzdevumus, aicina “maukt” tik uz priekšu cerībā, ka galā jau kaut kas sanāks. (Tas gribot negribot vedina uz pārdomām, ka visbiežāk tieši režija, nevis aktieri, ir atbildīgi par pelēko produkciju, kas arī nav nemaz tik rets viesis uz mūsu skatuvēm.) Bet ar pateicību tika minēti tie režisori, skaitā gan ne pārāk daudzi, kuri aktieriem ne tikai palīdz sagatavot konkrētas lomas vai nesaudzīgi ekspluatē aktierus, bet iemāca jaunus aktierdarba metodoloģiskos paņēmienus. Otrkārt, lasot pārdomas par režisoriem, kuri grib, lai aktieri viņu vietā iztaisa izrādi, dažkārt radās iespaids, ka varbūt aktieri nav īsti sapratuši režisoru, nav uztvēruši tā atšķirīgo, viņiem neierasto sadarbības veidu. Treškārt, lasot par režisoriem, kurus visprecīzāk būtu nosaukt par vampīriem, ne māksliniekiem, jo viņi, tiecoties uz rezultātu, gatavi pazemot aktierus, nerēķinoties ar to privātajām dzīvēm, pat apzināti sagraujot tās, kārtējo reizi pārliecinies, cik atkarīga ir aktiera profesija, cik liels gribasspēks un drosme nepieciešami, lai saglabātu sevi kā pesonību.

I. Kleina grāmata ir iesakāma katram, kurš interesējas par teātri un grib dziļāk saprast to. Tā var būt nozīmīga kā avots arī teātra teorētiķiem, kuri raksta zinātniskus darbus par teātri. Bet varbūt pats galvenais – “Iemiesošanās” ir ļoti glaimojošs darbs mūsdienu Latvijas aktieriem, jo atklāj tos kā inteliģentus, gudrus, talantīgus māksliniekus, kuri ir personīgi ieinteresēti ne tikai par saviem panākumiem, bet par to, lai viss mūsu teātris kļūtu labāks. Taču tas mani nepārsteidza, tikai vēlreiz apliecināja to, ko es jau zināju. Rudens semestrī mēs ar Līgu Ulberti Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē teātra zinātnes maģistrantiem izstrādājām lekciju un semināru kursu “Teātra mākslinieku radošā procesa specifika”. Es atbildēju par režisoriem un aktieriem, Līga – par scenogrāfiem un dramaturgiem. Šo kursu organizējām kā lekcijas par attiecīgajām teātra profesijām, ko vainagoja tikšanās ar māksliniekiem, kuriem studenti uzdeva jautājumus. Šajā ciklā pie mums ieradās aktieri Lolita Cauka, Dita Lūriņa, Vilis Daudziņš, Egons Dombrovskis, Ģirts Krūmiņš, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, bet februāra konferencē “Aktieris. Un kā par to rakstīt?” kā eksperti strādāja Baiba Broka, Juris Žagars, Gundars Grasbergs, Dana Čerņecova. Šī patiesi radošā sadarbība arī atstāja vislabāko iespaidu par mūsu aktieriem.

Kārlis Kazāks un Jana Čivžele izrādē "Pielipīgie vārdi" // Foto – Inga Plūme

10.04. Nedēļas nogalē, apzinīgi pildot “Spēlmaņu nakts” žūrijas dalībnieces pienākumus, noslēdzu savu pirmo tūri pa Rīgas teātru bērnu izrādēm, noskatoties pavisam piecus uzvedumus. Kaut arī vārds “uzvedums” varbūt nav īsti precīzs, lai raksturotu visas šīs izrādes. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra “Reiz bijanebija” un Dirty Deal Teatro “Pielipīgie vārdi” visdrīzāk būtu dēvējamas par performatīvām rotaļām, interaktīvi sadarbojoties ar bērnu auditoriju.

Daži vecāki bija sapratuši burtiski teātra mājaslapā rodamo informāciju, ka Paulas Pļavnieces “Pielipīgie vārdi” domāti bērniem, “kuri mācās runāt”, un atveduši uz teātri savas atvases, kuras vēl neprata staigāt. (Īstenībā izrāde vislabāk, kā novēroju, “der” bērniem no trīs līdz piecu gadu vecumam.) Taču divi trīs pa grīdu rāpojošie mazbērni nevienu netraucēja, veidojot omulīgi optimistisku kopainu ar nedaudz vecākajiem skatītājiem, kuri bija izkārtojušies uz zemē nosviestiem spilveniem, bailīgākie gan nelaidās laukā no vecāku klēpjiem. Aktrise Jana Čivžele skaitīja Raiņa sacerētos bērnu pantiņus, mūziķis Kārlis Kazāks spēlēja mūzikas instrumentus. Bet galvenais bija tas, ka mākslinieki gan iesaistīja bērnus kopīgās rotaļās, gan aicināja veikt dažādus praktiskus uzdevumus (piemēram, no zaļas papīra salvetes bija plaukstā jāsaveļ zirnis) vai atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Dažkārt gados jaunās auditorijas enerģija samilza kūsājoša un skaļa, bet mākslinieki tomēr neizlaida pasākuma vadības grožus no rokām, maigi, bet nepielūdzami apvaldot kolektīvo entuziasmu. Tas viņiem izdevās tādēļ, ka viņi spēja visgrūtāko – redzēt, kas notiek spēles laukumā un vienlaikus neizkrist no savām mediatoru lomām.

Māras Ķimeles izrāde “Reiz bijanebija” arī balstīta uz sadarbību ar skatītājiem, kuru vecuma cenzu teātris noteicis nedaudz augstāku – no pieciem līdz deviņiem gadiem. Te sadarbībai cits raksturs – tā ir intelektuāla, balstīta uz jautājumiem, kas prasa atbildes. Aktrise Iveta Pole ir stāstniece, bet Liena Šmukste, Jevgēnijs Isajevs, iemiesojoties vairākos tēlos, izspēlē dažādu tautu pasakas. I. Pole, piemēram, jautā bērniem, kur atrodas Igaunija, kas ir sprigulis, lūdz uz lielas lapas uzzīmēt Latvijas kontūru. Savukārt J. Isajeva Vilks prasa bērniem, kur slēpjas L. Šmukstes atveidotā Aitiņa. Saistoši ir vērot ne tikai to, kā darbojas aktieri, bet arī to, kā uzvedas bērni. Kā viņi pārvar kautrību, lai atbildētu uz jautājumiem, kā labo savus laikabiedrus – gan lai “uzvarētu” precizitāte, gan lai apliecinātu savu pārākumu pār citiem... Kad visi bērni, piemēram, žēlodami Aitiņu, korī kliedz Vilkam melus, ka tā paslēpusies skapī, lai gan viņa ir aiz dīvāna, kāds piecgadīgs zēns nemitīgi sauc – aiz dīvāna, aiz dīvāna! Interesanti, kāpēc viņš tā darīja? Lai apliecinātu, ka ir “pretnis” meinstrīmam, ka ir drosmīgs “es”? Nevar taču būt, ka viņu stimulēja nežēlīga vēlēšanās redzēt, kā Aitiņa tiek saplosīta.

Jevgēnijs Isajevs, Liena Šmukste un Iveta Pole izrādē "Reiz bijanebija" // Foto – Gatis Builis

Domāju, ka šādas izrādes, kas sadarbojas ar bērniem, neformāli iesaista viņus fiziskās vai intelektuālās norisēs, ir ārkārtīgi nozīmīgas, īpaši tas attiecas uz pirmskolas vecuma bērniem. Mazuļi tiek radināti pie tā, ka teātris ir vieta, kur ir interesanti, kur viņi ir gaidīti, kur viņiem būs iespējams parādīt savu “es”. Tajā pašā laikā, protams, neuzskatu, ka tā ir vienīgā bērniem atbilstošā teātra forma. Galu galā, kad viņi pieaugs, viņiem būs jāprot arī īsāku vai garāku laiku mierīgi nosēdēt, sekojot tam, ko teātris rāda. Leļlu teātrī noskatījos divas šādas “skatāmizrādes”. Mazajā zālē tas bija režisores Vijas Blūzmas iestudējums “Sarkangalvīte un vilks” ar mākslinieka Gedimina Kotello radītajām izteiksmīgajām lellēm, kas marionešu tehnikā virtuozi tika vadītas ar striķīšiem no mazās skatuvītes augšas. Košais fons, meža zvēru asprātīgie triki, atjautīgais paņēmiens, kā bija atrisināta Sarkangalvītes pārvietošanās, piesaistīja ne tikai bērnu, bet arī manu neatslābstošu uzmanību.

Uzzinot, ka režisors Jans Villems van den Boss Leļļu teātrī iestudējis itāļa Karlo Kollodi populāro pasaku “Pinokio” “skeletu tehnikā” kā izrādi bērniem, biju saintriģēta. Apmēram nedēļu pirms mana teātra apmeklējuma viena no pirmā kursa studentu grupām seminārā par viduslaiku teātri un kultūru bija sagatavojusi interesantu ziņojumu, kur uzskatāmi parādīja, kā viduslaikos aktuālā Nāves deja 20. gadsimtā pārvēršas par popkultūras tēmu un tēlu avotu. Cita starpā skatījāmies arī Volta Disneja 1929. gada komisko īsfilmu “Skeletu deja”, pievērsām uzmanību videospēlēm ar skeletiem. Atcerējos, kā ziemā neatvairāmā britu aktiera Toma Hidlstona dēļ “iekritu”, apmeklējot Giljermo del Toro gotisko šausmu filmu ar lidojošiem skeletiem “Purpura smaile”. Pirms gadiem astoņiem Parīzes katakombās ar interesi un vienlaikus pretīgumu izstaigāju pārvietotās kapsētas, kur līķu kauli bija kalpojuši par izejmateriālu, lai radītu “mākslinieciski” noformētas sienas.

Skats no izrādes "Pinokio" // Foto – Vadims Straume

Man bija nolūks vienā dienā “apgūt” jauno izrādi kā krievu, tā latviešu trupā. Taču izrādījās, ka biju pārvērtējusi savus spēkus, un noskatījos dīvainā formā ietverto vēstījumu par koka puisēnu tikai krievu trupā. Izrādes tēli – Pinokio, viņa tētis, Lapsa, Runcis un visi citi – bija skeleti; tika demonstrētas arī atsevišķu kaulu un žokļu dejas; brīvībā palaistie baltie kauli savienojās absurdās, neiespējamās kombinācijās uz melna fona (mākslinieks Reinis Pētersons). Divas stundas divdesmit minūtes garo izrādi man bija grūti nosēdēt līdz galam; ienāca prātā – ja es būtu bērns, kas pirmoreiz atvests uz teātri, otrreiz nekad vairs nebūtu ar mieru doties uz iestādījumu ar nosaukumu “teātris”. Ne jau tāpēc, ka man būtu bail. Vai ka es nebūtu ar mieru novērtēt “kaulu asprātības”, ja tādas izrādē būtu bijušas. Bija neizturami garlaicīgi, laiks šķita apstājies. Manuprāt, galvenais garlaicības cēlonis bija konflikts starp saturu un fomu. “Skeletu tehnikas” formā tika tradicionāli spēlēts tradicionālais sižets; iestudējuma veidotājiem nebija ienācis prātā, ka līdz ar skeletiem mainās gan tēlu attiecības, gan viņu rīcības pamatojums. Kaut vai tāda detaļa, kam uzmanību pievērsuši citi recenzenti: ja Pinokio ir skelets, viņš ir miris un tādējādi neloģiskas ir koka puisēna bailes no nāves.

Kā jau gadījumos, kad neizdodas pieslēgties izrādei, uzmanību piesaista kas cits. Kārtējo reizi fiksēju, ka, ienākot Leļļu teātra lielajā zālē, pārņem sava veida nomāktība, jo telpa ir nemājīga, noplukusi un tumša – nedaudzajās lustrās ieskrūvētas tik vārgas spuldzes, ka tās tik tikko ļauj atrast savu vietu. Kaut arī, pretēji kā tas bija padomju laikā, vairs nav aktuāli lozungot “Bērni – mūs nākotne”, tomēr tā taču ir neapstrīdama patiesība. Šādā kontekstā “duras acīs” ne tikai Leļļu teātra lielās zāles nabadzība, bet arī DDT un JRT bērnu izrādes, kur dekorācijas un rekvizīti tāpat ir ļoti nabadzīgi, radīti pēc pārpalikuma principa. Un, ja iedomājas, kādi līdzekļi izgāzti, iestudējot tādus otršķirīgus vai pat treššķirīgus mūziklus kā “Žanna d’Arka” vai “Cilvēks, kas smejas”, pārņem dziļš rūgtums par Lavijas kultūrpolitiku teātra jomā, tik aizvainojoši tas ir attiecībā pret bērniem un viņiem paredzētajām izrādēm.

Sava veida plāksteris uz šīm rūgtajām pārdomām bija “Mazās burvju flautas” iestudējums Nacionālā Operas un baleta teātra Jaunajā zālē. Margo Zālītes bērniem adaptētajai un iestudētajai izrādei ar Volfganga Amadeja Mocarta mūziku nebija taupīti finansiālie un radošie resursi. Spēlēja LNO orķestra kamersastāvs muzikālā vadītāja un diriģenta Andra Veismaņa vadībā. Scenogrāfe Ineta Sipunova ar videoprojekciju palīdzību bija radījusi teiksmaini mainīgu vidi, bet Berta Vilipsone bija gādājusi par izteiksmīgiem, krāšņiem kostīmiem. Labās proporcijās sižetā par prinča Tamino piedzīvojumiem, dodoties atbrīvot princesi Paminu, bija sabalansēts humors un šausmu elementi. Labo iespaidu netraucēja fakts, ka solistu dziedātprasme bija nesalīdzināmi pārāka par viņu aktierisko meistarību. Domāju, ka stundu garā “izglītojošā izrāde pirmajai pieredzei operā” bija izdevies projekts, ko būtu ieteicams turpināt.

Skats no operas "Mazā burvju flauta" // Foto – Agnese Zeltiņa

Atsauksmes

  • Armands 18.04.2016

    Par "Pinokio" grūti spriest, nav redzēts, bet savulaik savu 2,5 gadu veco meitu aizvedām uz Jaunatnes teātra "Maugli", kura 1.cēliens arī bija gandrīz 2 stundu ilgs (un baisi notikumi - Tīģeris, Čuska u.c.!), skatījās ļoti uzmanīgi un tikai aptuveni 10 min. pirms starpbrīža atcerējās par solīto bufeti un biezpienmaizīti. Tā nu vairāk kā 30 gadus viņa interesējas par teātri.

  • Gita VGM 18.04.2016

    Situācija ar aitiņu un vilku nebūt nav tik, kā mēdz teikt, "viennozīmīga."
    Galu galā bērni te ir nostādīti klasiskas dilemmas priekšā - vai MELOT un tā izglābt aitiņu no vilka nagiem; vai NEMELOT, tā ļaujot aitiņai aiziet bojā!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt