Silvija Radzobe 25.04.2016

Teātra kritiķa dienasgrāmata. Aprīlis – III

16.04. Jautājums joprojām ir aktuāls: vai tā dēvētā latviešu padomju dramaturģija mūsdienu teātrī ir dzīvotspējīga. Pozitīvu pieredzi šajā ziņā guvis, piemēram, Lauris Gundars, Jaunajā Rīgas teātrī uzvedot Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasaru” (2001). Bet īpaši šajā ziņā uzsverami Mārtiņa Eihes nopelni: viņa inscenētās Gunāra Priedes lugas “Udmurtijas vijolīte”, “Zilā”, “Trīspadsmitā”, iestudēšanas procesā būtiski transformētas, uz skatuves skanēja oriģināli un svaigi. (Šajā sezonā režisors Valmieras teātrī iestudējis “Smaržo sēnes”.) M. Eihes panākumi saistās ar vismaz divām elementārām lietām, kas liktos šķietami obligātas jebkuram mūsdienu režisoram: viņš zināja, ko grib pateikt (bez tam viņa iecere satura ziņā nebija triviāla), un labi pārzināja postdramatiskā teātra paņēmienus. Ne tik labi veicies Jānim Znotiņam, Valmieras teātrī uzvedot Harija Gulbja lugu “Medību pils”.

Teātris ar šo iestudējumu vēlējies godināt Hariju Gulbi viņa 90. dzimšanas dienā. Apsveicama iecere, taču iznācis citādi. Sekojot 1966. gadā sarakstītās lugas tekstam bezmaz vai verdziskā atkarībā, vairoties paust savu attieksmi pret tēliem un situācijām, kuros tie nostādīti, režisors izceļ dramatiskā darba naivitāti, kas izrādē kulminē bezmaz vai groteskā formā, lai arī uzveduma žanrs ir liriska drāma. Kad Lauma, no laukiem ieradusies Rīgā, aiziet uz frizētavu un šūšanas ateljē, viņas iecerētais Egils no meitenes novēršas ar tādu riebumu, it kā viņa būtu kļuvusi par kritušu sievieti, apmeklējot minētos netikumības perēkļus. Laumas dramatiskās pārvērtības – šajā lomā talantīgā aktrise Inga Apine – izpaužas arī vizuāli “baisi”: gaišie mati, kas izklaidus krita uz pleciem, nu saņemti copē, bet svārkus un blūzi nomainījusi zaļa kleita. Jau lugas sarakstīšanas laikā vienkāršotais lauku un pilsētas pretstatījums šķita apšaubāms, bet mūsdienās uz šādu “konfliktu” balstīt visu iestudējumu ir... Grūti pat atrast adekvātu vārdu, lai apzīmētu, kas tas ir. Īstenībā tas ir formālisms, jo režisors iestudējis izrādi par to, kam pats netic. Jo nav taču iespējams, ka moderns mūsdienu jauneklis tā domātu.

Īstenībā režisors lugai tomēr ir “skāries klāt” (labāk gan nebūtu to darījis!), jo izmainīta lugas kompozīcija. Izrāde sākas ar mikrofonā dzirdamām vēstulēm, ko Laumai rakstījis kāds vīrietis, kā arī ar viņas atbildēm. Šāda vēstuļu apmaiņa ar noslēpumaino svešinieku vēl vairākkārt pārtrauc darbību pirmajā cēlienā, kura finālā Lauma nejauši medību pilī ieklīdušam ceļiniekam lūdz adresi, lai sarakstītos ar viņu. Šajā brīdī eņģeliski nevainīgais Laumas vaigs, viņas sirsnīgā, drebošā balss šķiet maska, kas slēpj viltīgu vīriešu mednieci. Tātad viņai nepietiek ar vienu “vēstuļu draugu”, kolekcijai tiek pievienots nākamais. Tikai otrā cēliena vidū noskaidrojas, ka vēstuļu draugs tomēr ir viens; viņa vēstules, ko dramaturgs loģiskā kārtā koncentrējis otrā cēliena sākumā, režisors novietojis krietnu laiku pirms Laumas iepazīšanās ar savu adresātu. Vai J. Znotiņš nav sapratis, ka šādā veidā bez visa cita viņš nepelnīti degradē lugas galveno varoni?

Lauma – Inga Apine, Indulis – Kārlis Neimanis // Foto – Matīss Markovskis

Ja par katru cenu vajadzēja iestudēt “Medību pili”, kaut gan H. Gulbim ir arī ievērojami labākas lugas, režisoram taču vajadzēja ievērot, ka darbā ir arī patiesi dramatiska situācija, lai arī pavārgi izvērsta, un varbūt koncentrēt savu uzmanību uz to. Lauma lūdz adresi Egilam, bet viņš zem sava vārda uzraksta drauga Induļa adresi, kurš tad arī ir īstais vēstuļu autors. Viltvārdībai atklājoties, Lauma ir satriekta, taču vairāk dusmojas uz Induli nekā Egilu. Šāds “sapiņķēts” mīlētāju attiecību trīsstūris taču gandrīz tiešā veidā sakrīt ar Edmona Rostāna lugu “Sirano de Beržeraks”, kur skaistulei Roksanai vēstules daiļā virsnieka Kristiāna vietā un vārdā raksta neglītais, bet talantīgais dzejnieks Sirano. Bez tam H. Gulbja lugas interpretācijā iesaistītie aktieri Inga Apine, Ingus Kniploks (Arnis), Māris Bezmers (Egils), Kārlis Neimanis (Indulis), kuri savus pieticīgos pienākumus veic nevainojami, varētu “nosegt” gandrīz vai visus franču dramaturga lugas galvenos tēlus, obligāti klāt vajadzētu vēl tikai vienu vai divus vecākas paaudzes aktierus.

Gadījums ar “Medību pili”, bet ne tikai tas, rada iespaidu, ka mūsu režisoru (un arī literāro daļu vadītāju?) zināšanas par dramaturģiju – kā latviešu, tā ārzemju – dažkārt ir visai pieticīgas. Ja izteiktos principiāli, tad nāktos secināt, ka pēdējos gados interesants repertuārs ir tikai Nacionālajā un Liepājas teātrī.

16.04. Skatoties Dāvja Auškāpa Valmieras teātrī iestudēto Henrika Ibsena “Celtnieku Sūlnesu”, pārliecinājos par divām būtiskām lietām kritiķa darbā. Pirmkārt, par to, ka vajag uzticēties tam, ko tu, tieši tu un nevis labs biedrs vai draugs, redzi, skatoties izrādi. Otrkārt, vienmēr vajag pieļaut, ka tam, ko tu redzi, var būt vairākas nozīmes, ne tikai tā, kas tev nāk prātā pirmajā brīdī. Tūlīt paskaidrošu, ko ar to domāju. Rūtas Dišleres tēlotā Hilda, jauna, dzirkstoša, daiļa meitene ar izteiksmīgiem sejas pantiem, izaicinoši skaļi runā, aizrautīgi smejas, kāpj uz Sūlnesa darbagalda, atklādama savas labi veidotās kājas augstāk par celi, guļas uz arhitekta pleca, apskauj viņu... Mans pirmais secinājums bija tāds, ka aktrise slikti spēlē, jo viss, ko viņa darīja, bija vispārākajā pakāpē, visās izpausmēs pārspīlēti. Īpaši jau to varēja uztvert tādēļ, ka viņa uzsvērti kontrastēja ar citu tēlu izturēšanos – Elīnas Vānes Alīne, Aigara Vilima Doktors, Aigara Apiņa Ragnars, Ilzes Lieckalniņas Kaja un īpaši jau Krišjāņa Salmiņa Sūlness pārvietojās un runāja ārkārtēji apvaldīti, koncentrēti, klusināti, sevī vērsti, tā pārraidīdami nomāktības depresīvo gaisotni šajā namā. Dažkārt pat nevarēja lāga sadzirdēt, ko Sūlness saka, tik izdzisis viņš bija, salīdzināms gandrīz ar uzvilktu lelli vai mehānismu, kurš pārvietojas un kustas tikai inerces dēļ. Tajā pašā laikā no viņa strāvoja kāds autoritatīvs, drusku biedējošs spēks, kas citiem pret viņu lika izturēties ar piesardzību un pat vieglām bailēm. K. Salmiņa varonis uz cilvēkiem skatījās tā, it kā tos neredzētu, it kā viņi būtu vienas vienīgas niecības, tajā pašā laikā, kad viņš pavērsa skatienu pret publiku, viņa acīs varēja lasīt tik dziļu bezcerību, ka līdzjūtībā sažņaudzās sirds. Neviens, pat sieva, neuzdrošinājās šīs izrādes Sūlnesam nākt tuvāk par pusmetru, kur nu vēl gulties uz pleca vai apskaut viņu. Bet Hilda tad kā un kāpēc?

Sūlness – Krišjānis Salmiņš, Hilde – Rūta Dišlere // Foto – Matīss Markovskis

Tikai nākamajā dienā pēc izrādes noskatīšanās, darot un domājot kaut ko pavisam citu, pēkšņi apjautu, tieši apjautu, un tikai pēc tam sapratu, ka visdrīzāk Hilda šajā izrādē ir nevis reāla sieviete, bet gan Sūlnesa iedomu tēls, ko radījusi viņa mākslinieciskā fantāzija. Viņa sen zaudētās gaišās jaunības simbols. Ja no šāda skatupunkta paskatās uz lugu, tad tajā var atrast diezgan daudzus faktus, kas ļauj pamatot šādu negaidītu versiju. Piemēram. Sūlness neatceras, ka būtu saticis Hildu pirms desmit gadiem, viņa sieva apgalvo, ka Sūlness nedzied un baidās no augstuma, bet Hilda uzbur pagātnes ainu, kurā arhitekts kāpj jaunceļamas baznīcas tornī, lai uzliktu tur vainagu, un dzied... Hildas stāstā Sūlness redz sevi tādu, kāds viņš gribētu būt – dionīsiski atraisīts (dziesma, vainags ir svētku, bet baznīca – apgarotības, svētuma simbols), brīvs un laimīgs, bet kāds sen vairs nav. Lai iegūtu slavenā arhitekta statusu, viņš maksājis ar personību noplicinošiem kompromisiem, viltībām un pat jaunā arhitekta Ragnara radošo ideju zagšanu. Kā daudzi slaveni cilvēki, kuri grūti cīnījušies, lai tiktu uz augšu, Sūlness pats sevi ieslēdzis vientulības bruņās, caur kurām izlauzties līdz patiesam kontaktam ar citiem cilvēkiem, lai, iespējams, dzirdētu kādu nepatīkamu patiesību par sevi, viņš vairs ne grib, ne spēj. Tāpēc izrādes aizkustinošākajā ainā, kad skatuve satumst, gaismas aplim apņemot vienīgi uz grīdas nometušās Hildas klēpi, kurā Sūlness ielicis galvu, arhitekts atmaigušā balsī runā ar meiteni, kas vienlaikus tikpat labi var būt kā reāla, tā nereāla – viņa jaunība, dzīvā sirdsapziņa. K. Salmiņa varonis, saritinājies kā bērns, sūdz grēkus, un viņa dvēsele asiņo.

Tikpat neviennozīmīgi un iztēli rosinoši kā minētais skats atrisināts arī fināls, kur vārda tiešā nozīmē īstenojas Antona Čehova aforisms: ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas šautene, tad pēdējā tā izšaus. D. Auškāpa izrādes “šautene” ir augstas saliekamās kāpnes, kas jau kopš sākuma novietotas spēles telpas kreisajā pusē. Lugas finālā H. Ibsens uz skatuves pulcina pūli, kurš vēro skatītājiem neredzamu skatu, kad, Hildas “uztracināts”, Sūlness kāpj (vēlreiz) tornī, krīt un nositas. Valmieras teātra izrādē šajā skatā nekāda pūļa nav, tas risināts intīmā kamerizrādes stilistikā arhitekta kabinetā. K. Salmiņa Sūlness mierīgi, bet izlēmīgi veic vairākas darbības; tas, kas notiks, ir viņa paša gribēts, ne nejaušība vai negadījums. Viņš skatuves dibenplānā atvelk aizkaru ar vientuļa lauka ainavu, atklājoties baltai sienai, kas raisa asociācijas ar izdzēstu ekrānu, beidzoties filmai (scenogrāfe Anna Heinrihsone). Tad izstumj kāpnes skatuves centrā, uzkāpj pa tām, ar labo roku atver griestos lūku, no kurienes atspīd zilgana gaisma. Un sastingst, labprātīgi pārcēlies kādā citā eksistences līmenī...

Nebaidoties pārspīlēt, var teikt, ka Sūlness ir labākais darbs visā K. Salmiņa radošajā karjerā. Un pati izrāde – nopietns nobrieduša mākslinieka, ne vairs iesācēja darbs, kurā D. Auškāpam izdevies ne tikai intelektuāli atrisināt daudzas šīs šķietami vienkāršās, bet īstenībā – pat ļoti sarežģītās lugas mīklas, bet arī skatuviski iemiesot tās.

Hilde – Rūta Dišlere // Foto – Matīss Markovskis

21.04. Kaut arī kopš Oļģerta Krodera Nacionālajā teātrī iestudētās Henrika Ibsena “Mežapīles” apritējuši jau 22 gadi, vēl tagad atceros, cik kvēlu sašutumu manī raisīja blondam sātanam līdzīgais Ivara Stonina Grēgerss Verle, kurš apzināti un mērķtiecīgi, maskējoties ar demagoģiski cildenām frāzēm, iznīcināja Ekdālu ģimenes laimi. Tīras skaudības dēļ, jo viņam tāda nebija lemta.

Elmārs Seņkovs jaunajā “Mežapīles” interpretācijā, kura tapusi Nacionālajā teātrī, smaguma jeb atbildības centru par traģēdiju, kad bojā iet pusaudze Hedviga, pārnes uz citu – ne personu (daļēji – arī personu), bet vairāk apstākli, konfliktu, vietu... Režisors Ibsena lugas filozofisko konfliktu par patiesības un melu attiecībām, kuru var tvert arī tīri sholastiski, nonākot pie atziņas, ka patiesība, ja tā izposta dzīvi, ne tikai nav vajadzīga, bet ir pat kaitīga, risina dziļāk un sarežģītāk, vienlaikus gudrāk un asi laikmetīgi.

Izrādē tēzi un antitēzi diskusijā par patiesību iemieso divi ārēji un iekšēji pretēji raksturi. Ivara Kļavinska Jalmars ir šķietami vitāls, spēkpilns un veselīgs vīrietis, laimīgs vīrs un tēvs; Gundara Grasberga Grēgerss Verle – bāls, kalsns, pat izdēdējis vientuļnieks ar aizkustināt spējīgu maigu balsi. Visās situācijās, pat šikā banketā sava tēva mājās, viņš ģērbies tumšā vējjakā, kas var norādīt gan uz viņa vienaldzību pret vispārpieņemto etiķeti, gan signalizēt par viņu kā mūžīgo ceļinieku, tātad ne gluži reālistisku būtni. Visai drīz noskaidrojas kas vienojošs abos kādreizējos skolasbiedros. Tās ir bērnības, precīzāk, pusaudža gadu traumas, kas Verli pārvērtušas par fanātisku patiesības priesteri, bet Jalmaru – par infantīlu egoistu. G. Grasbergs gudri “sadrupina” Verles monolītumu, viņa fanātismu, atklājot maksimāli daudz sāpīgus punktus, ievainojumus viņa dvēselē, kas tēlu padara interesantāku, pretrunīgāku, viņa rīcībai piešķirot vienlaikus apzinātus un zemapzinīgus motīvus. Naids pret tēvu, kas savulaik krāpis un pazemojis māti, nodevis savu darījumu partneri, kļūst par Verles dzīves postošās enerģijas avotu, mudinot, cik vien viņa spēkos, attīrīt zemi un cilvēkus no meliem, sēt patiesības auglīgo sēklu. Par pirmo attīrāmo objektu, kas vedams ārā no melu jūras, viņš izvēlas Jalmaru, darot tam zināmu, ka Jalmara meitas bioloģiskais tēvs ir neviens cits kā vecais Verle. Ienāca prātā: ja “Antigonē” G. Grasbergs nospēlē kompromisu cilvēku Kreonu, tad “Mežapīlē” savu antagonisti Ž. Anuija lugas iestudējumā – bezkompromisa Antigoni. Bet Maija Doveika Antigone H. Ibsena iestudējumā liek lietā savu talantu kaut kādā mērā neapšaubāmi “kreoniskās” Gīnas iemiesošanā. Jo tas nav noliedzams, ka E. Seņkovs “Mežapīlē” turpina “Antigones” tematiku.

Savukārt Jalmara nezūdošo pusaudziskumu, pārliecības trūkumu par sevi “kaldinājis” kauns par cietumā netaisnīgi iemesto tēvu, allažīgā nabadzība, ieradums ļaut stiprākajiem, tostarp sievai Gīnai, izkārtot savu dzīvi.

Gīna – Maija Doveika, Jalmars – Ivars Kļavinskis // Foto – Kristaps Kalns

E. Seņkovs pieder pie tiem nedaudzajiem Latvijas režisoriem, kuri ne tikai iestudē izrādes, bet arī “taisa” aktierus: “Antigonē” uz augstāko līgu pārcēlās Maija Doveika un Gundars Grasbergs, “Zēnā” otro elpu ieguva Ivars Puga, “Mežapīlē” savu talanta mērogu beidzot apliecina Ivars Kļavinskis, aktieris, kurš nospēlējis daudzas lomas, vienmēr bijis organisks un patīkams, tomēr allaž atstājis iespaidu, ka var vairāk. Jalmars ir izstrādāts tik smalki un precīzi, ka labāk vairs nav iespējams, varbūt ir iespējams vienīgi citādāk. Bez uzmanības nav atstāta ne vismazākā lomas nianse.

Ja E. Seņkova izrādē jāatrod aizšautās mežapīles prototips, tad vispirms jākonstatē, ka prototipi ir vairāki un visdrīzāk uz šo “godu” pretendē gan Jalmars, gan Verle, gan, protams, Ivara Pugas vecais Ēkdāls, reiz veiksmīgs uzņēmējs, tad cietumnieks, bet tagad savā pazemībā pret visu pasauli aizkustinošs un žēlojams vecs vīrs. Bet nav izslēgts, ka “mežapīle” ir arī Maijas Doveikas Gīna, kura nolemta mūžīgai vientulībai ar savu noslēpumu par meitas īsto tēvu. Fakts, ka lugas darbība pārnesta uz mūsdienām – par to liecina dators un mobilais telefons varoņu dzīvestelpā –, izslēdz faktu, ka Gīna iztop vīram, lai nezaudētu māju un uzturlīdzekļus, kā tas daļēji ir Ibsena lugā. Tik mūsdienīga un neatkarīga sieviete kā M. Doveikas Gīna, ja nemīlētu Jalmaru, mierīgi varētu aiziet, pie tam viņai ir profesija, jo fotogrāfa pienākumus taču veic viņa, nevis Jalmars. Tādējādi izrādes finālā tiek iznīcināta nevis formāla, bet patiesa ģimene, kas ir daudz traģiskāk. Un sāpīgāk.

I. Kļavinskis aizkustinoši nospēlē Jalmara mīlestību pret Hedvigu. Ienākot istabā, viņa acis vienmēr vispirms meklē meitu un seja atplaukst, kad Sanitas Pušpures tēlotā Hedviga viņam skrien pretī un piekļaujas. Šādos brīžos viņš ir patiesi laimīgs. Tēva dziļai un patiesai emocionālai saiknei ar meiteni izrādes otrajā daļā ir milzīga nozīme. Tiešā un pārnestā nozīmē atgrūžot no sevis Hedvigu, saraujot emocionālās saites ar viņu, Jalmars vienlaikus plosa arī sevi, pats iznīcina savu laimi. I. Kļavinska varoņa pārdzīvotās sāpes, protams, viņu neattaisno, bet padara tēlu emocionālā ziņā apjomīgāku, neviennozīmīgāku.

Un te nu esam nonākuši pie E. Seņkova izrādes novatorisma, tās aktualitātes un laikmetīguma. Mokoši skatīties, cik neaizsargāts ir I. Kļavinska Jalmars, šis acīmredzami mazvērtības kompleksu vajātais, “miera laikā” tik pievilcīgais cilvēks – līdzīgi indes bultām viņam trāpa Verles vārdi par sievas neuzticību un meitas bastardību. Iedomāta vajadzība atbilst kaut kādiem ārējiem “goda kodeksa” standartiem izrādās spēcīgāka par viņa jūtām, viņa mīlestību. Viņš pakāpeniski kļūst par savu vistuvāko cilvēku nodevēju. (Ienāca prātā salīdzinājums: kā tāds Pavļiks Morozovs, kas nodeva savu tēvu padomju iestādēm par maizes slēpšanu.) E. Seņkovs H. Ibsenu traktē kā eksistenciālisma filozofijas pārstāvi priekšeksistenciālisma laikmetā: izrādes varoņi savu īsto būtību, kas vismaz Jalmara gadījumā izrādās tieši pretēja viņa parādībai, atklāj dramatiskā robežsituācijā, kad vajag izvēlēties, kam uzticēties – savām jūtām vai iznīcinošai informācijai, kas taču var būt arī meli. (Fantastiski – vienlaikus smieklīgi un dramatiski – I. Kļavinskis nospēlē Jalmara iekšējās mokas, kad viņš grib zināt to, ko var tikai just.)

Gīna – Maija Doveika, Hedviga – Sanita Pušpure, Jalmars – Ivars Kļavinskis // Foto – Kristaps Kalns

I. Kļavinska Jalmara traktējums trāpīja ļoti personiski, pie tam vairākos aspektos. Nu kaut vai. Mēs neviens nevaram būt pārliecināti par sevi, kamēr neesam tā pārbaudīti vai piemeklēti kā Jalmars, ja jau šī cilvēka iekšējā stabilitāte izrādījās tik trausla, jo arī mēs taču esam tikai cilvēki, ne pārcilvēki. Tāpat katrs no mums taču ir divējādās attiecībās ar pasauli – gan atbildīgs par kādu, gan atkarīgs no kāda, kaut vai no valsts. Skatoties izrādi, mani pārņēma satraukums – cik viegli un ātri iespējams kļūt gan par nodevības upuri, gan par nodevēju, respektīvi, gan par aizšautu mežapīli, gan tās sakropļotāju, pat ja esi pārliecināts, ka tu nekad un nekādi.

Andra Freiberga scenogrāfija, kaut ārēji šķiet vienīgi lietišķa un funkcionāla, īstenībā precīzi korespondē ar režijas rokraksta izsmalcināto stilu, kas organiski savieno reālistiskas norises ar neuzbāzīgiem simboliem. Skatuves dibenplānu no avanscēnas, kur atrodas Ēkdālu dzīvoklis un notiek galvenā darbība, atdala melni aizkari. Aiz šiem aizkariem, kas dažās ainās atvilkti, atrodas fotogrāfa darbnīca, kur klienti pozē skaistiem attēliem, tātad tā ir izskaistināta īstenība. Pirmajā ainā uz melnajiem aizkariem iekārtots ekrāns – Jura Lisnera atveidotā vecā Verles mājas svinībās viesiem uz tā demonstrē saimnieka un viņa dēla pievilcīgus videoportretus. Tādējādi tiek pieteikta tēma par divām paralēlām dzīvēm – reāli ikdienišķo un izskaistināto, kuru sadursme izrādes tālākā gaitā arī izraisa katastrofālo sprādzienu. Pie tam izskaistināto bilžu dzīvi, kurā attēlotajiem cilvēkiem nav nevienas krunciņas, var traktēt divējādi. Tā var būt dzīve, ko dzīvo Jalmars un Gīna un kur meliem uzmests klusēšanas plīvurs. Bet tikpat labi tā var būt Grēgersa Verles sludinātā utopiskā dzīves koncepcija, kas Jalmara ģimenē iesāksies pēc visu melu un noklusēšanas plīvuru iznīcināšanas.

Taču uz skatuves eksistē vēl trešā dzīve, kas rit bēniņos, kur var nokļūt, pa kāpnēm uzkāpjot bezmaz līdz pašiem skatuves griestiem. Tur atrodas sašautā mežapīle, truši, vistas, sakaltušas eglītes, kas imitē mežu. Te Jalmars ar tēvu imitē medības, šaujot trušus. Visnotaļ nožēlojama vieta. Ja ne divi apstākļi. Kad atveras slīdošās bēniņu durvis, kļūst redzamas attālu kalnu galotnes. Reāli tas nav iespējams. Bet nereāli ir – pie tam tas ir ļoti ibsenisks tēls: cilvēka garīgās attīrīšanās simbols. Tēva atraidītās, var teikt arī, nodotās pusaudzes Hedvigas pašnāvība nožēlojamos bēniņus padara par upuraltāri, raisot baisu domu: vai tiešām tikai par tādu cenu var notikt vecāku paaudzes atjēgšanās. Un – vai tā vispār (vairs) var notikt.

Rellings – Uldis Anže, Grēgerss Verle – Gundars Grasbergs, Jalmars – Ivars Kļavinskis // Foto – Kristaps Kalns

Personiski es E. Seņkova “Mežapīli” skatījos ar lielu aizrautību, jo uz skatuves bija nodibināta pasaule, kur nebija nejaušu vārdu, kustību, kur bija savi likumi, sava valoda, savi noslēpumi, kurus tiekties atšifrēt bija bauda. Līdz pat pēdējam mirklim, kad uz skatuves palika ironiskais Ulda Anžes ārsts Rellings, kurš par visu vairāk necieta patosu un cildenas runas. Viņš apsēdās pie galda, uzlika siera šķēlīti uz maizes un, priekškaram lēni aizveroties, sāka to ēst.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt