Kroders Runā

Mai
2
2016

Teātra kritiķa dienasgrāmata. Aprīlis – IV

24.04. Šodien kopā griezās zeme ar debesīm – te lija, te no debesīm krita sniegs – ne pārslām, bet burtiski pikām. It kā triecientempā sniegs centās izpildīt plānu – pāri zemei nogāzt apsolīto, bet ziemā mums noskausto normu. Vējš patiešām bija arktisks, kā jau dienas piecas televīzijā bija draudējis Toms Bricis. Neskatoties uz šādu ekstrēmi nemīlīgu laiku, Dirty Deal Teatro mazā zālīte jeb lielā istaba, kur bija paredzēta izrāde bērniem “Blēņas un pasakas”, bija pārpildīta. Nevienas tukšas vietas, tieši otrādi – pieaugušajiem pietrūka, kur sēdēt, un daži neizlēmīgāki mazuļi no krēsliem, teātra darbinieces laipni mudināti, tomēr izšķīrās pārsēsties uz krāsainajiem spilveniem pirmajā rindā. Patīkami bija vērot, ka savas atvases uz teātri, ko tātad uzskata par būtisku faktoru audzināšanā, ja jau pat vētras laikā iespēju nelaiž garām, pavada ne tikai vecmāmiņas vai māmiņas, bet arī tēvi, apliecinot ģimenisko vērtību nozīmi savā dzīvē.

Ģirta Šoļa izrāde orientēta uz bērnu iesaistīšanu priekšnesumā, līdzīgi kā tas ir citā DDT projektā – Paulas Pļavnieces “Pielipīgajos vārdos”. Bērniem tas patīk, viņi uzmanīgi seko aktieru komandām, lai visu izdarītu laikā un pareizi. (Šķita, ka interese par līdzdarbošanās iespējām dažkārt varbūt bija pat lielāka nekā uzmanība pret mākslinieku stāstiem.) Šoreiz bērnu aktivitāte galvenokārt tika virzīta uz iesaistīšanos kolektīvā muzicēšanā. Viņiem tika izsniegtas kolas un citu gāzēto dzērienu mazās metāla bundžiņas, kas pildītas, kā šķita, ar akmentiņiem. Kad Mikus Frišfelds spēlēja ģitāru, izpildot savu sacerēto mūziku, mazie tika aicināti vienotā ritmā kratīt savus “mūzikas instrumentus”. Un tas patiešām izdevās apbrīnojami saskaņoti. Arnita Jaunzeme un Valdis Vanags atvēra tādu kā mazu būdiņu un, izmantojot visvienkāršākos priekšmetus (metāla bļoda, koka kaste, celuloida lelle, šalle), sāka stāstīt Imanta Ziedoņa paradoksālās pasakas, kas bija papildinātas ar dažiem Jāzepa Osmaņa pantiem. Ar savu attieksmi pret minētajiem un citiem priekšmetiem viņi tos burtiski atdzīvināja, sniedzot labu spēlēšanās piemēru bērniem, kas to var izmantot savās rotaļās, atgriezušies mājās. Priekšnesuma stunda paskrēja ātri; tās laikā gan radās arī divi drusku kritiski ievirzīti vērojumi. Pirmais attiecas uz aktieru intonāciju. V. Vanaga un A. Jaunzemes attieksme pret mazajiem skatītājiem bija draudzīga. Taču tai, manuprāt, piemita pārāk liela aktivitāte, dažbrīd pat tāds kā drudžainums, it kā bērniem ar varu vajadzētu iestāstīt, cik viss te ir interesants un aizraujošs. Bez tam šai aktivitātei nebija kāpumu un kritumu, kas uz izrādes beigām pat radīja tādu kā skaļu vienmuļību. Otrkārt, daudz enerģijas (un – sekmīgi) iztērēja V. Vanags, lai mēs lelli, kas tika saukta par Jurīti, uztvertu kā (gandrīz) dzīvu būtni. Taču, kad mikrosižets, kas saistās ar Jurīti, beidzās, aktieris paņēma lelli aiz vienas kājas un iemeta būdiņas stūrī, kur tā šķībi greizi kā nevajadzīgs atkritums turpināja gulēt līdz izrādes beigām. Var jau būt, ka es pārspīlēju, bet man liekas, ka tā aktieris iznīcināja pats savu darbu, jo mēs redzējām, ka Jurītis tātad tomēr nebija dzīvs “pa īstam”, pat ja neapceram tādu jautājumu, ka tā bija nežēlīga rīcība pret savu rotaļu biedru. Bet bērniem taču ir vēl attīstītāka fantāzija nekā pieaugušajiem. Bez tam – redzot, ka pieaugušie teātrī svaida savas mantas, būs tik viegli vakarā nesavākt savējās. Jo pieaugušie taču šai vecuma grupai (3 – 7 gadi) vēl ir liela autoritāte.

Valdis Vanags un Arnita Jaunzeme izrādē "Blēņas un pasakas" // Foto – Mārtiņš Vilcēns

27.04. “Teātra TT” izrāde “Dāmas”, ko iestudējusi Inga Tropa, notiek Čaka ielas 70. numura mājā. Kad ar liftu uzbrauc reiz šika nama piektajā stāvā, pa atvērtajām durvīm paveras plašs, bet stipri nolaists piecistabu dzīvoklis. Mūs aicina sameklēt vietu vienā no istabām, kur ievietotas piecas krēslu rindas – izrādi vienā reizē var noskatīties ap pussimts skatītāju. Pirmā rinda atrodas tik tuvu sienai, ka, manuprāt, starp skatītājiem un sienu aktieriem vairs nepaliek vietas. Esmu neizpratnē – kā tad viņi varēs spēlēt? Kad tiek izdzēsta lustra, uz sienas iegaismojas ekrāns. Vai skatīsimies kino? Esmu tā kā drusku piesardzīga un skeptiska. Jo tai brīdī vēl nezinu, ka tūlīt mūsu priekšā attīstīsies sarežģīta un smalka spēle.

Uz ekrāna parādās trūcīgi iekārtota virtuve, kurā Annas Putniņas tēlotā Māte un Līgas Liepiņas Vecāmāte nervozi gaida atgriežamies aizkavējušos pusaudzi Meitu, kuras lomā Ance Strazda. Kad beidzot Meita atgriežas, trīs sievietes klīst pa lielā dzīvokļa istabām un gaiteni, skaidrodamas savas līdz baltkvēlei saasinātās disharmoniskās attiecības. Viņām seko videomāksliniece Elīna Matvejeva un notiekošo pārraida uz ekrāna. Dažbrīd izrādes varones pa atvērtajām durvīm redzam gaitenī, pāris ainās kāda no viņām apsēžas „kinozāles” stūrī novietotā klubkrēslā pavisam netālu no mums un iededzina sienas lampu, pārējās iekārtojas netālu, un nakts strīds turpinās.

Manuprāt, paņēmienam, kad videoattēls tiek kombinēts ar spēli dzīvajā plānā, ir gan saturiska, gan formāla nozīme. Formālā aspektā šādā veidā tiek paplašināta spēles telpa no vienas uz vismaz četrām vai piecām, bez tam šīs telpas ir reālas, nevis butaforiskas, kas stiprina notiekošā dokumentalitātes iespaidu. Tajā pašā laikā – videoattēls, kurš fiksē realitāti, nav realitāte, bet tās pārstrādāta, kaut kādā ziņā mākslīga forma. Bez tam “bilde” uz ekrāna ir pelēka, bet pa durvīm redzamās vai klubkrēslā piesēdušās aktrišu figūras – krāsainas. Tādā kārtā starp attēlu un dzīvo plānu izveidojas tādas pašas attiecības kā starp teātri un dzīvi, kuri pastiprina viens otra ticamības, atbilstības realitātei pakāpi. Un vienlaicīgi – atsvešina, neļauj priekšnesumu uztvert kā realitātes fotogrāfiju, akumulē notiekošā spēles dabu.

Staņislava – Anna Putniņa, Marija – Līga Liepiņa // Foto – Jānis Deinats

Līdzīgs paņēmiens kā izrādē “Dāmas” Latvijas teātrī izmantots reti – to lietojis tikai Alvis Hermanis uzvedumā “Tālāk” (Jaunais Rīgas teātris) un Ināra Slucka iestudējumā “Zudušo laiku citējot” (Nacionālais teātris). Rietumu teātrī video un teātris sapludināts biežāk. Piemēram, vācu režisors Franks Kastorfs bez video, kas izmantots līdzīgos nolūkos kā I. Tropas darbā, vispār nevar iedomāties savu teātri.

Izrādē personiski es sastapos ar vismaz trim pozitīviem pārsteigumiem. Pirmo – I. Tropas rafinēto režiju – jau minēju. Otrkārt, neikdienišķi precīzs ir jaunās dramaturģes Justīnes Kļavas teksts, kas vienas ģimenes trīs dažādu paaudžu sieviešu likteņus un attiecības, kuras risinās šķietami sadzīviskā līmenī, izaudzē līdz arhetipiskam modelim, kas aktuāls daudzās latviešu mūsdienu ģimenēs. Īpaši uzsveru – latviešu ģimenēs. (Var jau būt, ka arī citās, lai gan to nezinu.) Tās ir attiecības, ko noteikuši sociālie apstākļi, tradīcijas un, jā, kaut kāds specifiski latviskais raksturs. Tās ir stiprās sievietes bez vīriešiem, kuri vai nu miruši, vai aizgājuši, vai sieviešu dzīvēs vispār piestājuši tikai uz īsu brīdi. Tā ir ne tikai nabadzība, kas spiež dzīvot kopā, bet arī tradīcijas, uzskats, tas ir humāni, ka vecomāti nevar atstāt vienu. Ieradums, ko praktizē Vecāmāte – dzīvot Meitas un Mazmeitas dzīvi kā savējo, rūpējoties, kalpojot un arī kontrolējot viņas –, noved pie visu triju deformētām dzīvēm. Vecāmāte jūtas nenovērtēta, pārmet Meitai nepateicību, nejuzdama, ka pati pārvērtusies par vampīru, kas izsūc enerģiju no savām tuviniecēm, ka pašas dzīves viņai vairs vispār nav. Tādā kārtā gluži kā rikošets atspēlējas padomju ēras uzskats, ka dzīves jēga ir vienīgi darbs, nevis personības neatkarīgais satvars, savas individuālās intereses. Savukārt Māte, gadiem ienīzdama Vecāsmātes rūpes kā savas personiskās brīvības ierobežojumu, labprāt tomēr pieņem šīs rūpes, pat parazitē uz tām, kļūdama par infantīlu egoisti, kura gan četrdesmit gadu vecumā beidzot saceļas un atstāj kopīgo dzīvokli, kas pārvērties par elli. Savukārt spurainā Mazmeita atrod kopīgu valodu ar Vecomāti, kas viņu lutina, un abas veido kopīgu “bloku” pret Māti.

Trešais pārsteigums ir visu triju aktrišu saskaņotā, precīzā spēle. Visspilgtākā ir L. Liepiņas Vecāmāte – šo tēlu arī dramaturģe viskrāšņāk uzrakstījusi, tam ir visplašākā emocionālā amplitūda. Aktrise virtuozi balansē uz nopietnības un komikas robežas, miksēdama Vecāsmātes egoistiskos niķus un izlikšanos ar patiesu mīlestību pret Mazmeitu un vāji slēptu pārākumu pār Meitu, ko, iespējams, neapzināti uztver kā jau sen uzvarētu pretinieci. A. Putniņa Meitas lomā atklāj dramatisku tēlu – tā ir traumēta sieviete, kura cīņās par varu zaudē gan Vecaimātei, gan Mazmeitai galvenokārt tādēļ, ka neprot vai negrib neko slēpt, paturēt pie sevis, bet visu gāž laukā, kļūdama viegli ievainojama, īpaši jau tādas “aktrīzes” priekšā kā pašas māte. Kliedzieni, trauku mētāšana, meitas grūstīšana ir nevis spēka, bet nespēka izpausmes. A. Strazdas Mazmeita ar melnajiem izplūdušās skropstu tušas riņķiem ap acīm, sejai priekšā allaž nokārušos matu ērkuli ir tipisks problēmbērns, kurš skaļi un agresīvi pūlas nosargāt savu neatkarību no Mātes, stādamies ar to tieši tādās pašās cīņas attiecībās kā Māte ar Vecomāti. Viņas seja ir allaž saspringta, tajā neparādās ne smaida atēna. Un tomēr jaunā aktrise spēj nospēlēt apslēptu mīlestību gan pret Māti, gan Vecomāti.

Marija – Līga Liepiņa // Foto – Jānis Deinats

Manuprāt, šī izrāde var sagādāt gandarījumu visu paaudžu sievietēm, jo ļauj sevi ieraudzīt gan kā upuri, gan varmāku tādēļ, ka, esmu pārliecināta, vismaz fragmentāri līdzīgas situācijas pazīstamas gluži vai visās ģimenēs, kur kopā dzīvo trīs paaudžu sievietes.

L. Liepiņa Ivara Kleina grāmatā “Iemiesošanās” skumst par to, ka teātrī viņai nav bijusi iespēja pilnībā realizēt sevi. Zināmā mērā aktrisei var piekrist, gan atzīmējot, ka sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmitajos gados kino viņa kļuva par modernās latviešu meitenīgā tipa sievietes ideāltēlu, talantīgāku un pievilcīgāku par tā laika Austrumeiropas dīvu – polieti Polu Raksu. I. Tropas izrādē “Dāmas” Līga Liepiņa nospēlē vienu no savām labākajām teātra lomām, varbūt pat pašu labāko, apliecinot, ka viņas talants nebūt nav izsmelts, ja jau spējīgs radīt tik spilgtu tēlu.

28.04. Pēc Nacionālā teātra Aktieru zāles uzveduma “Ak, tētīt...” noskatīšanās konstatēju, ka mani šīs nedēļas teātra iespaidi attīstās pa augšupejošu taisni. Arī šī izrāde, kuru iestudējis viesis – Dailes teātrim “piederīgais” Intars Rešetins –, tāpat kā “Teātra TT” “Dāmas” sagādāja vairākus negaidītus pārsteigumus. Vispirms autors Florians Zellers, ar kuru I. Rešetins ir gluži vai aizrāvies, jo Dailes teātrī sezonas ieskaņā iestudējis citu šī franču dramaturga lugu “Ja tevis vairs nebūtu”. Režisora aizrautība ir saprotama. F. Zellers meistarīgi raksta par divu realitāšu sadursmi – to, kas mums visapkārt, un to, kas konstruēta kāda atsevišķa cilvēka prātā. Lai arī šis prāts visbiežāk ir dažādās pakāpēs traumēts, cilvēkam pašam izdomātā (var teikt arī – subjektīvā) realitāte ir tikpat nozīmīga, dažkārt vēl nozīmīgāka par īsto, neviena neapšaubīto. Tā Anna pēc bojā gājušā mīļotā vīra nāves redz un jūt viņa klātbūtni (“Ja tevis vairs nebūtu”). Lugā “Ak, tētīt...” situācija ir vēl ekstrēmāka – vecs vīrs Andrē, cik saprotams, sirgst ar Alcheimeru, viņa slimības izpostītās smadzenes, sadragātā atmiņa pasaules uztveri padara fragmentāru, tajā miksējas reālais ar reiz bijušo, dažkārt – tikai iedomāto – visdīvainākajās sakarībās. F. Zellera lugas novatorisms saistīts ar to, ka viņš Andrē pasauli tēlo, ja tā var teikt, no iekšienes, vizualizējot nevis veselo cilvēku apziņu, bet vecā vīra murgus un iedomas. Situācija, kurā konfliktē divi redzējumi (visbiežāk Andrē un viņa meitas Annas) par vienu un to pašu situāciju vai personu, ir spriegas teatralitātes lādēti, tai piemīt pat zināma humora deva, lai arī autors nevienā brīdī savu varoni nepakļauj izsmieklam.

Andrē – Valis Lūriņš // Foto – Matīss Markovskis

Man ļoti patīk I. Rešetina izrādes emocionālā intonācija. Tā galvenokārt panākta, režisoram ārkārtīgi veiksmīgi sadarbojoties ar Andrē lomas tēlotāju Valdi Lūriņu un spējot viņā atraisīt nekad agrāk neredzētas aktieriskā talanta rezerves. No silta, saudzīga humora līdz dramatiskai nopietnībai un sāpīgai lirikai skalojas izrādes emocionālie viļņi, neiekrītot ne lēta sentimenta, ne šausmu bedrēs, ko arī, nemaz pārāk neizcenšoties, varētu atrast šajā lugā. Valdis Lūriņš spēlē Andrē ar grūti aprakstāmu it kā vieglumu, kas rodas, saduroties diviem vecā vīra eksistences “virsuzdevumiem”: mēģināt noskaidrot, kur viņš atrodas un kas tie par cilvēkiem viņam apkārt, un piekrist visam, ko citi saka, lai neraisītu aizdomas un atzinumus, ka viņš ir slims. Dažkārt dīvainās un citus pārsteidzošās vecā vīra reakcijas V. Lūriņa Andrē cenšas pārvērst tīši gribētā jokā vai ekscentrikā. No viena stāvokļa otrā aktieris pārslīd bez aizķeršanās, ļaujot vien iztēloties, ko viņa varonim prasa šāds “vieglums”. Dažās sastrēdzinātās situācijās, kad prāts vairs nekā netiek galā ar redzamo un dzirdamo, Andrē kļūst agresīvs un noraidošs, viņš atsakās piedalīties “svešo saorganizētajā spēlē”. Reakcijas šajās ainās ir ļoti precīzas, tā reaģē arī veseli cilvēki, lai saglabātu sevi, nonākot galēji nepazīstamās vai nepieņemamās situācijās. Izrādes aizkustinošākā un skumjākā aina notiek veco ļaužu aprūpes namā, kur Anna, nespēdama tikt galā ar tēva progresējošo slimību, viņu ievieto. Izbijies un apjucis V. Lūriņa Andrē sāk raudāt un caur šņukstiem prasa medmāsiņai – kur gan kavējas mamma, ka nebrauc viņam pakaļ.

Luga un izrāde pievērš uzmanību arī veco ļaužu tuvinieku problēmām. Anna, kurai jāstrādā un vienlaikus jāorganizē slimā tēva aprūpe, kļūst nervoza, sakāpināta, draud izjukt viņas dzīves pēdējās “normalitātes” paliekas. Ir jāizšķiras – upurēt sevi un savu dzīvi vai glābties, ievietojot tēvu medicīnas iestādē. Taču uzvedumā šīs problēmas paliek otrā plānā, centrējot uzmanību uz Andrē tēlu. Dita Lūriņa labi nospēlē Annas nervozitāti, nomāktību, ko rada situācija, kas arvien pasliktinās. Druscīt vairāk Annas tēlā varbūt varētu vēlēties mīlestību pret tēvu vai arī tās pakāpenisko bojāeju. Pašlaik vārdi par mīlestību vairāk paliek tikai vārdi.

Izrāde tiek spēlēta Kristiana Brektes iekārtotā viesistabā ar zaļām sienām, kurā skatītāji var ielūkoties pa logu, kam tiek atvilkti aizkari. Telpā mainās vien daži rekvizīti – te ir, te nav galds, pazūd televizors. Īstenība, cik noprotams, tās ir dažādas telpas dažādās mājās, lai arī Andrē šķiet, ka viņš visu laiku dzīvo savā dzīvoklī, ko pārkārto vai pat apzog kādi nezināmi “viņi”. Andrē apziņas fantomi iegūst reālas formas, kad viņš savu meitu Annu redz gluži citā izskatā, ko iemieso Līga Zeļģe. Tāpat dubultojas un “pārvēršas” znots (bijušais? esošais? iztēlotais?) Pjērs, ko arī spēlē divi aktieri – Normunds Laizāns un Ainārs Ančevskis. Spēle ar tēliem-dubultniekiem izrādi pārvērš gandrīz par sava veida detektīvu, lai arī ne pārāk sarežģītu, kad uzmanīgi jāiedziļinās, lai saprastu, kas īsti notiek. Man varbūt vēl labāk patika tās ainas, kur skaidra atbilde netika dota vai nebija pat iespējama – par to, vai redzamais ir realitāte vai Andrē iztēles auglis. Tas, piemēram, attiecas uz ainu, kad N. Laizāna Pjērs ar salocītu žurnālu vairākkārt iesit vecajam vīram, novedot viņu līdz asarām.

Andrē – Valis Lūriņš, Pjērs – Normunds Laizāns // Foto – Matīss Markovskis

Spēja veiksmīgi tikt galā ar tik sarežģītu – gan strukturāli, gan psiholoģiski – materiālu kā “Ak, tētīt...” liecina, ka Intars Rešetins laikam gan nav kļūdījies, blakus aktiera darbam apgūstot arī režisora profesiju.

29.04. Arvien vairāk mani nodarbina jautājums, tieši kas nosaka to, vai izrāde kļūst par “manējo” vai nē, vai es tajā ietieku iekšā un dzīvoju tajā, sabalsodama savas domas un problēmas ar to, vai nē. Lai arī gribētos domāt, ka tas ir izrādes objektīvi augstvērtīgais līmenis, ne vienmēr tas ir tā.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta