Kristiāna Tīlika 22.09.2016

Dzīvesstāstiem pa pēdām

Pirmās atvasaras dienas Tartu, kā ierasts, aizritēja teātra zīmē. Tartu uzņēma viesus, neskatoties uz remontdarbiem Igaunijas vecākajā un unikālajā (apvienots dramatiskais teātris, opera un balets) teātrī „Vanemuine”. Festivāls pēdējos gados savu ceļu iet, nebaidoties nemītu taku un mainot savu koncepciju – 2014. gada festivālā uzmanība tika pievērsta klātbūtnes un ilūzijas attieksmēm teātrī, pagājušajā gadā tika atklāta Baltijas teātra foruma sekcija, izrādot Igaunijas teātros tapušos oriģinālliteratūras iestudējumus. Šā gada festivāls tika rīkots ciešā sadarbībā ar Tartu Jauno teātri un tā radošo direktoru Ivaru Pellu (Ivar Põllu). Mērķis bijis Tartu parādīt tos iestudējumus, kas, visticamāk, citādi līdz Dienvidigaunijas skatītājiem nenonāktu. Festivāla nedēļas laikā skatītāji varēja iepazīt Igaunijas teātra esenci – 21 iestudējumu, jo programmā tika iekļautas Igaunijas teātra gada balvai nominētās un ar to apbalvotās izrādes. Atzīmējams, ka atsevišķi iestudējumi šajā festivālā piedzīvoja arī pirmizrādi. Izrāžu programma bija patiesi blīva, tomēr tika atrasts veiksmīgs risinājums – liela daļa iestudējumu tika rādīti vairākkārt (pat trīsreiz), lai skatītājiem sniegtu iespēju tos apmeklēt. Līdz ar izrādēm noritēja arī koncerti, diskusijas un lekcijas (tostarp sadarbībā ar Japānas vēstniecību lekcija par japāņu kjogen teātri, pēc kuras tika rādīta izrāde). Tomēr, neskatoties uz vērienīgo ieceri, festivāls šogad atradās kamerpozīcijā lielo spēles telpu trūkuma dēļ (šī iemesla dēļ festivālā nepiedalījās viens no vadošajiem Igaunijas teātriem NO99). Festivāla organizatori, Tartu Jaunais teātris, kas bieži veido vietas teātra projektus un kuram nav savas konkrētas teātra telpas, situāciju izmantoja radoši, liekot izrādēm apdzīvot pilsētvidi (atjaunotas rūpnīcas telpas, pamestu privātmāju, Tartu Universitātes veco baznīcu, kultūras pasākumu un konferenču centra bēniņus u.c.). Ikviena no septiņām manis redzētajām izrādēm notika citā lokācijā, tādējādi lielā mērā atklājot Tartu arī ārpus tās tūrisma informācijas centra programmas. Uz festivālu tika aicināti arī vairāki ārzemju viesi no Latvijas un Lietuvas, kā arī no Ungārijas un Somijas.

Nejauši vai likumsakarīgi gandrīz visu septiņu izrāžu centrā, gan no dažādiem aspektiem, izvirzās dzīvesstāstu un pieaugšanas tēma. Pirmais vakars ieved neatkarīgās teātra apvienības „Labirinta teātra grupa G9” un Tartu Jaunā teātra veidotajā interaktīvajā izrādē „Mūžs” („Eluaeg”), kas savu pirmizrādi piedzīvojusi iepriekšējā vakarā. Izrādi veidojusi scenogrāfu grupa, līdz ar to tā lielā mērā balstīta tieši vizuālās zīmēs un asociatīvā pieredzē. Iestudējuma nosaukums mudina domāt par kādu secīgu notikumu attīstību (no dzimšanas līdz nāvei), kurā piedalīsimies un kuru vērosim (būtiski atzīmēt, ka skatītājs nemitīgi atrodas uz robežas starp vērotāju un dalībnieku un izrāde pilnībā nesniedz iespēju vienu no šīm lomām pieņemt kā savu). Tomēr izrādes veidotāji šādu gaidāmo linearitāti izjauc un piedāvā haotisku un asociatīvu ceļojumu – vispirms visi nonākam kādā divistabu, šķiet, studentu dzīvoklī, un mums tiek uzticēts to sakārtot (katram tiek dots kāds individuāls uzdevums – slaucīt putekļus, klāt gultu, apliet istabas augus u.c.). Pēcāk mājas iekšpagalmā tiekam nostādīti kā kādā kolektīvas fotogrāfijas uzņemšanā ar skatu pret ielu un vērojam, kā izrādes veidošanā iesaistītie jaunieši visai sasaistīti cenšas saplūst vienā ritmā ar garāmgājējiem, bet vēl arvien izrādes ievirze ir visai neskaidra. Šī dzīvokļa kārtošana un cilvēku plūsma mudina vien domāt par notikumiem (nejaušiem viesiem un garāmgājējiem) mūsu dzīvēs, kas tai nejauši pieskaras, ienes jaunas krāsas un ievieš jaunu kārtību. 

Skats no „Labirinta teātra grupas G9” un Tartu Jaunā teātra izrādes "Mūžs" // Publicitātes foto

Tad tiekam sadalīti mazākās grupās, un asociatīvais ceļš turpinās – ikkatrs no mums no kaudzītes izvelk kādu atslēgas vārdu (nāve, dusmas, miers, cilvēka smarža u.c.) kā ceļa rādītāju, un mēs paši izvēlamies, kurās Tartu ielās vēlamies iegriezties un kur šis konkrētais vārds mūs aizvedīs. Šis uzdevums ir riskants, jo tiekam aicināti dalīties personiskos stāstos un no vērotājiem un noteiktu uzdevumu izpildītājiem kļūt par dalībniekiem. Pilsētā, kas tomēr lielākajai daļai no mums ir sveša, atrast kādus personiskus piesaistes punktus nav viegli, tomēr ikviens grupas dalībnieks ir ieinteresēts procesā, līdz ar to cauri pilsētas centram pamazām vijam asociāciju un stāstu ķēdīti. Mūsu grupu noteiktā virzienā tomēr vada viena no izrādes veidotājām, jo ceļojuma paredzētais galapunkts ir lielas koka mājas pagalms, kur, skanot meditatīvai mūzikai, sieviete skalda malku. Viss ceļojums šķiet iegūstam kādas rituāla aprises, un, nonākot pašā mājā, arī kustības un kārtības jēdzieni iegūst gluži citu nozīmi. Milzu mājā ir vairākas telpas un notiek dažādas norises, kuras vada izrādes veidotāji, un mēs tajās tiekam aicināti iesaistīties – mājas sporta zāle; virtuve, kur cienā ar tikko ceptiem āboliem un palūdz tos aiznest mūziķim otrajā stāvā; telpa, kur smaržām jāmeklē asociācijas; mantu noliktava, kur aicina iztēloties, ka kopā makšķerējam; telpa, kur mācāmies spēlēt arfu; noklusēto atmiņu telpa, kur klausāmies gliemežvākos un griestos iekārtā krēslā raugāmies ārā pa logu uz Tartu; mājas arhīvs, kur jāšķiro atmiņas; balkons, kur sūtām viens otram vēstules, u.c. Radīto sajūtu vislabāk raksturo pulkstenis, kas apstājies mājas viesistabā – laiks un atmiņas šķiet ieķērušās mājas paklājos, durvju ailēs un sliekšņos. Mājā valda savs ritms, un ir tik daudz detaļu, tik daudz mainīgā un tik daudz, ko sakārtot, pārkārtot un piedzīvot, ka patiesi pietiktu veselam mūžam. Šķiet, ka mākslinieku uzburtajai pasaulei būtu jākontrastē ar šo māju, kas ikdienā acīmredzami ir atstāta novārtā. Tomēr izrāde tik organiski iegulst šīs mājas dēļos un nostūros, ka šķiet – kādam izdevies atrast tās atslēgu. Šīs interaktīvās izrādes trīs daļas uztveramas vairāk suverēni, lai gan katra no tām runā par noteiktu lietu kārtību gan universālā, gan ļoti personiskā ziņā.

Otrā festivāla diena sākas ar neilgu diskusiju ar Igaunijas teātra kritiķiem par Igaunijas teātra gada balvas nomināciju izvirzīšanas kārtību un par teātra telpas dinamiku. Tā kā lielākā daļa festivālā izrāžu ir tikušas nominētas Igaunijas teātra gada balvai, šis jautājums ir jo īpaši interesants. Nominācijas gada balvai izvirza septiņi Igaunijas Teātra savienības izvēlētie žūrijas locekļi, kas mainās ik pēc diviem gadiem un kuru vidū ir ne vien kritiķi un pētnieki, bet arī teātra praktiķi (režisori, aktieri, scenogrāfi u.c.). Igaunijas teātra kritiķi arī vērsa uzmanību uz plašo izrāžu apmeklētību un sabiedrības interesi par teātra procesiem – ik gadu pieaugot skatītāju skaits, līdz ar to nemainīgi liels ir arī jauniestudējumu daudzums. Īsumā pievēršoties būtiskākajām tendencēm Igaunijas teātrī, tika uzsvērts, ka teātrī primāri tiek šķetināti vēstures un nacionālās identitātes jautājumi. Politiski un sociāli aktuālās tēmas vēl aizvien Igaunijas teātrī meklē savu balsi, lai gan tām arvien aktīvāk pievēršas atsevišķi teātri, piemēram, NO99 un neatkarīgās teātra apvienības. Ik gadu topot arvien vairāk vietas teātra projektu (starp kuriem noteikti minams arī „Mūžs”) un aktuālāki kļūst formas meklējumi.

Pēc diskusijas dodamies uz izrādi bērniem (vecums: 1 – 6 gadi) „Lēciens-Grieziens-Piezemējiens” („Hops-Keerdu-Pots”), kas tiek izrādīta Tartu kultūras centra „Atēna” bēniņu zālē. Tā kā izrādes mērķauditorija ir pavisam mazi bērni (un šajā konkrētajā izrādē skatītāji ir četri bērni), tā nav balstīta tekstā, bet gan vērsta uz maņām – trīs mākslinieces (horeogrāfe un aktrises) caur kustību (dejām, dažādiem trikiem) un skaņām aicina bērnus iepazīt telpu tiem apkārt. Visapkārt dažādās kompozīcijās ir izkārtoti kastaņi (tie jau iepriekš skatītājus ieved izrādes telpā, jo ir izkārtoti uz kāpnēm), rīsu maisiņi, metāla bļodiņas. Ar šiem priekšmetiem tiek radītas skaņas, tie tiek ripināti, dauzīti cits pret citu, un katram bērnam tiek dota iespēja darboties individuāli (ar vecāku palīdzību). Pēcāk bērnus aicina pārvietoties telpā, tuvoties māksliniecēm un iesaistīties kopīgā procesā – rotaļāties ar jau iepazītajiem priekšmetiem, kopīgi ložņāt pa telpu, pa tuneļiem, kas veidoti no auduma, skan mūzika, un bērnos tiek rosināts izziņas un spēles prieks. Atzīmējams, ka izrāde pavisam noteikti piemērojama vien nelielām bērnu grupām, jo mākslinieces cenšas pievērst uzmanību katram bērnam, un jau šo četru skatītāju grupā brīžiem kāds bērns palika atstāts mazliet novārtā, līdz ar to zaudēdams interesi.

Skats no Tallinas neatkarīgā Teātra VAT izrādes „Revolveris” // Publicitātes foto

Otrās dienas pēcpusdienā vietā ar nosaukumu Genialistide klub, kas nosaukta par godu igauņu grupai Genialistid, kurā spēlējis arī Ivars Pellu, tiek izrādīta Tallinas neatkarīgā Teātra VAT izrāde „Revolveris” („Revolver”). Iestudējumu veidojis Karls Kopermā (Karl Koppermaa), un tas pirmizrādi piedzīvo šajā festivālā. Izrādes pamatā ir ungāru rakstnieka Gābora Gergeja (Gábor Görgey) luga par 1956. gada Ungārijas revolūciju. Izrādē lugai tiek atņemta piesaiste konkrētajai politiskajai situācijai, un primāri centrā izvirzās cilvēks konkrētā robežsituācijā. Tiek uzdots jautājums, vai cilvēkā patiesi kāds ieklausās vien tad, kad viņa rokās ir vara un viņš spēj prasmīgi manipulēt ar citiem, un kā šiem citiem šādā situācijā rīkoties. Izrādes varoņi ir trīs birokrāti (divi vīrieši un sieviete) un divi puiši, no kuriem viens ir mazliet lecīgs un agresīvs, savukārt otrs – naivs un vientiesīgs (viņš nemitīgi tiek ķircināts kā mazāk izglītotais, kurš nespēj uztvert dažādas kultūratsauces, nesaprot dažādus jēdzienus utt.). Izrādei raksturīgs ironisks vieglums, un aktieri strādā atdevīgi un profesionāli, tās temporitmu nosaka viens rekvizīts – revolveris, un varonis, kura rokās revolveris nonāk, uzņemas vadību un virza notikumu attīstību. Šis varonis pats uz sevi raugās kā caur ieroča stobru – atklājas, atbild uz neērtiem jautājumiem, stāsta par savām bailēm un šaubām un vienlaikus uz to provocē arī pārējos. Lai gan izrāde iestudēta reālpsiholoģiski, klātesoša ir spēle un nosacītība – noziedznieki un upuri ir vienlaikus visi un neviens, precīzāk – ikviens ir situācijas ķīlnieks. Vairākas ainas veidotas ēnu teātra estētikā, savukārt izrādes otrajā pusē pēkšņi notiek skatuves pārbūve un visi aktieri, izgājuši no lomām, sēž ar skatu pret skatītājiem un dalās personīgos stāstos par bērnību, ģimenes locekļiem, kā arī reflektē par notikumiem pasaulē.

Otrās dienas vakaru noslēdz viena no neparastākajām festivāla izrādēm – neatkarīgās Tallinas teātra kompānijas Cabaret Rhizome interaktīvā multimediālā izrāde „Lēmuma anatomija” („Otsuse anatoomia”)Cabaret Rhizome interaktīvās izrādes „Lēmuma anatomija” un „Karalis Oidips” („Kuningas Oidipus”) šogad apbalvotas kā sezonas labākie iestudējumi Igaunijā. „Lēmuma anatomija” notiek kādas fabrikas nesen atjaunotajās telpās, kur skatītāji grupās sēž pie desmit spēles vadības galdiņiem, virs kuriem novietots liels ekrāns. Galdiņu, pie kura apsēsties, izvēlas katrs individuāli, un skatītāji, kas nejauši sasēdušies blakus, veido vienu komandu. „Lēmuma anatomija” ir konstruēta kā spēle, kurā komandas kolektīvi pieņem dzīves svarīgākos lēmumus izrādes varoņu (tēva, mātes un dēla) vietā – izlemjam, kāds būs dēla vārds, vai viņam kopā ar māti pārvākties uz Zviedriju, vai pamēģināt narkotikas naktsklubā utt. Lēmumus pieņemt nākas visai raiti, tāpēc katrai komandai jāspēj savstarpēji vienoties, brīžiem izvēloties par labu kompromisam (tie mēdz būt arī kolektīvi kompromisi, jo, piemēram, izvēloties dēla vārdu, visām komandām ir jābūt vienisprātis, tāpēc dažām nākas piekāpties vairākuma viedoklim). Izrādes veidotāji paredzējuši vairāk nekā četrdesmit iespējamo scenāriju, un tie atbilstoši mūsu pieņemtajiem lēmumiem tiek izspēlēti – skatītāju priekšā ir ne vien ekrāns, bet arī skatuve, uz kuras atrodas izrādes varoņi, un viņi uz zaļā ekrāna fona (kas mūsu individuālajos ekrānos pārvēršas par konkrētām telpām un noteiktu vidi) izdzīvo tās dzīves scenāriju, kuru tiem kopīgi rakstām. Galvenā izrādes darbības vieta ir daudzstāvu dzīvokļu mājas virtuve, kur fonā nemitīgi dūc televizors un tiek pieņemti izšķirošie dzīves lēmumi – vai mātei pamest tēvu, vai pēc tēva nāves pārdot dzīvokli, vai dēlam atgriezties mājās pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem studēt un veidot karjeru u.c. Mēs, skatītāji, vadām izrādes varoņus, visvairāk ietekmējot tieši dēla dzīvi un virzot viņa pieaugšanas ceļu, un nezinot, kā attīstīsies viņa dzīve pēc mūsu pieņemtajiem lēmumiem. Nav pareizās vai nepareizās izvēles, lielākoties ir tikai divas šķietami vienlīdzīgas alternatīvas. Izrāde patiesi veidota kā spēle, jo arī skatītāju varā ne vienmēr ir izvēlēties konkrētu alternatīvu – arī mums jāspēlē spēles, un, tajās zaudējot, jūtamies kolektīvi atbildīgi. Tāpēc nav pārsteigums, ka pirmās daļas noslēgumā, kad skatītājiem tiek dota iespēja atgriezties laikā un vienu no saviem lēmumiem izmainīt, jo dēls mūsu pieņemto lēmumu dēļ ir aizgājis bojā, izvēlamies atkārtoti spēlēt to spēli, kurā zaudējums bija vissāpīgākais. Turklāt arī visus pārējos lēmumus pieņemam kardināli pretēji, jo nav taču iespējams zināt, kurā brīdī tieši kļūdījāmies. Izrādes veidotāji provocē skatītājus, izvirza jautājumu par kolektīvo un individuālo atbildību un uzsver, ka, lai gan cilvēks savu dzīvi tiecas determinēt pats, viņš nav atbrīvots no nejaušībām un neparedzamības.

Tallinas neatkarīgās teātra kompānijas "Cabaret Rhizome" izrādes "Lēmuma anatomija" publicitātes foto

Trešā festivāla diena, kaut arī mazāk intensīva, nav mazāk interesanta. Festivālā viesojas Fon Krāla teātris no Tallinas ar izrādi „Paradīze” („Paradiis”), ko veidojis režisors Lauri Lagle (Lauri Lagle) kopā ar aktieru trupu (kolektīvi radīts ir arī izrādes teksts). Izrāde būvēta pēc etīžu principa, aktieriem visu izrādes laiku cenšoties saglabāt improvizācijas un negaidītības ilūziju. „Paradīzē” burtiski pulsē enerģija, aktieri telpu apdzīvo ļoti aktīvi arī fiziski, daudz kustas, dejo. Tomēr, neskatoties uz aktieru šķietami neizsīkstošo enerģiju, izrāde ir pārlieku gara, daļa etīžu ir izstieptas, un vēlamais improvizācijas efekts izplēn. Tā kā izrādē nav pieejams tulkojums, aktieru vēstītais par to, kas ir viņu paradīze, kā to uzmeklēt un kā tai pietuvoties, diemžēl paslīd garām nesaprasts. Tomēr tikpat skaļi kā vārdi runā arī telpa. Skatītājiem ieejot zālē, atklājas krāšņa instalācija – kā parafrāze par Ēdenes dārzu skatienam paveras džungļi/dārzs, un aktieri, pie tā satupuši, pamazām krāso pa lapai un katrai no tām meklē vietu šajā dārzā. Izrādes laikā vairākkārt mainās aktieru attieksme pret šo pašu palēnām radīto paradīzi – sākumā viņi ir tās radītāji, kā amatnieki rūpīgi krāsojot un kombinējot lapas, pēcāk kļūst par daļu no šīs vides, ar to saplūst, izliekoties par džungļu iemītniekiem, tur slēpjoties. Vēlāk tā kļūst par vidi, kur dzimst viņu stāsti par piedzimšanu, par attiecībām, precībām, šķiršanos un nāvi un kur tiek izspēlētas etīdes. Savukārt izrādes beigās aktieri raugās uz pašu radīto paradīzi un pašu veidoto stāstu kā uz mākslas darbu, kā uz beidzot noslēgtu veselumu. Šis paradīzes dārzs atklājas kā emocionāli un jēdzieniski jaudīga vizuāla zīme. Paradīzei, beidzot kļūstot pilnīgai un nevainojamai, neizbēgami pienāk tās gals.

Skats no Tallinas Fon Krāla teātra izrādes "Paradīze" // Publicitātes foto

Festivālā viesojas arī Tallinas Pilsētas teātris ar režisores Diānas Lēsalu (Diana Leesalu) izrādi „Skumjas un prieks žirafu dzīvē” („Kurbus ja rõõm kaelakirjakute elus”), kuras galvenās lomas atveidotāja Hele Kerve (Hele Kõrve) 2016. gadā nominēta Igaunijas teātra balvai kā labākā aktrise. Izrāde vēsta par mazas meitenes, sauktas par žirafi viņas garā auguma dēļ, pieaugšanu. Meitene ir zaudējusi savu māti, viņas tēvs nupat pazaudējis darbu teātrī un sapņo, ka viņam topošajā iestudējumā par Antona Čehova dzīvi piedāvās spēlēt paša rakstnieka lomu. Ģimenei sokas grūti, un meitenei skolā tiek uzticēts sagatavot prezentāciju par žirafēm, tomēr prezentācijas gatavošanai nepieciešamais televīzijas kanāls viņu mājās ir atslēgts. Šī iemesla dēļ viņa kopā ar savu rotaļu lācīti vēlas uzmeklēt valsts premjerministru un lūgt viņa palīdzību. Rotaļu lācītis izrādās esam viņas iedomu draugs, ko, nemitīgi lamājoties, spēlē milzu lāča kostīmā ietērpts aktieris Indreks Ojari (Indrek Ojari). Sižeta atstāsts mudina domāt, ka izrādes primārā auditorija ir bērni vai pusaudži, tomēr iestudējums šādi pozicionēts netiek. Izrādes veidotāji to paredzējuši pieaugušo auditorijai, un tas rada neizpratni. Protams, izrādē izskan daudz lamuvārdu un tiek atklātas sarežģītas tēmas – tēvs pēc visa pārdzīvotā sniedzas pēc pudeles, meitene jūtas vientuļa, tāpēc savu rotaļu lācīti pārvērš iedomu draugā, u.c. Tomēr, neskatoties uz to, ka meitenes iecerētais ceļojums, lai palīdzētu ģimenei, ir grūts un biedējošs, tas tomēr ir stāsts par to, kā pusaudzim tikt galā ar zaudējumu. Aktieru atklātie raksturi ir dziļi, un aplūkotie jautājumi nopietni, un tā ir lielākā izrādes vērtība. Turklāt stāsts, neskatoties uz situācijas smagnējību, tiek izspēlēts rotaļīgi, meitenes ceļojumā iepazītie cilvēki attēloti ironiski un ar vieglumu (piemēram, bankas ierēdnis, kuram meitene lūdz naudu, un premjerministrs). Izrādes pēdējā ainā, meitenei atgriežoties mājās un apskaujot savu iedomu draugu, tas beidzot pārvēršas par rotaļu lācīti, tādējādi ļaujot noprast, ka meitene nu ir kļuvusi patstāvīgāka un atjaunojusi attiecības ar tēvu.

Skats no Tallinas Pilsētas teātra izrādes „Skumjas un prieks žirafu dzīvē” // Publicitātes foto

Savā pēdējā festivāla dienā pagūstu uz izrādi, kas diemžēl izrādās viena no vājākajām. Ostas teātrī, kas ir viena no „Vanemuines” teātra spēles telpām, tiek rādīta Igaunijas Krievu drāmas teātra izrāde „Ienaidnieks” („Vaenlane”/„Враг”). Izrāde vēsta par kādu notikumu lidostā, kad, gaidot aizkavējušos lidmašīnu, galvenais varonis iepazīstas ar kādu vīrieti, kurš viņam uztic savu dzīvesstāstu, atklājot slēptākos noslēpumus. Notikumiem attīstoties, izrādās, ka šis nupat satiktais cilvēks patiesībā ir galvenā varoņa iekšējais ienaidnieks, kurš viņam beidzot licis apjaust pašam savas tumšākās puses (latenti agresīvo raksturu, pastrādāto noziegumu –– savas sievas nogalināšanu). Izrādes režisors Artjoms Garejevs (Артём Гареев), kurš 2016. gadā apbalvots kā labākais režisors, izvēlējies ieturēt gluži hiperreālistisku vides koncepciju – mūs sagaida aktrises stjuaršu formās, tiek pārbaudītas mūsu mantas, skatuves telpa izkārtota kā kādas anonīmas lidostas uzgaidāma zāle (ar milzu ekrāniem, kafijas automātiem, reklāmas stendiem utt.). Vide ir tik uzmācīgi precīza bez jebkādas nosacītības, ka ik mazākā neordinārā situācija izrādē to uzreiz pārvērš par butaforiju. Piemēram, galvenā varoņa satiktajam vīrietim stāstot par pirmo satikšanos ar sievieti, ko viņš vēlāk nogalina, šī sieviete pēkšņi caur dūmiem, sarkanas gaismas kūļu ieskauta, ienāk šajā uzgaidāmajā telpā. Lai gan ir skaidrs, ka šie efekti signalizē par to iespaidu, ko šī sieviete uz viņu atstājusi, par viņu kā par brāzmainu, negaidītu parādību vīrieša dzīvē, tas tomēr konkrētajā vidē izskatās mazākais pēc banalitātes. Līdzīgu iespaidu rada milzu ekrānos mirguļojošie video, kuros tiek ilustrēti izrādes varoņu dzīves svarīgākie, viņus definējošie notikumi. Neskatoties uz diskutablo telpas un atsevišķu ainu risinājumu, aktieriem gribas sekot ar neatslābstošu interesi, jo viņiem izdodas noturēt savstarpēju spriedzi un attīstīt stāstu negaidīti un daudzslāņaini. Aktieris Igors Rogačovs (Игор Рогачёв), kurš atveido ienaidnieku, ticis nominēts Igaunijas teātra gada balvai kā sezonas labākais aktieris. Tomēr izrāde atstāj maz šķetināmu jautājumu, un par galvenā varoņa izdarīto pašnāvību, cenšoties savu iekšējo ienaidnieku nogalināt, mums paziņo skaļā ziņu pārraidē lidostas ekrānos, un tiekam aicināti doties prom, jo lidostā izsludināta trauksme.

Skats no "Vanemuine" Ostas teātra izrādes "Ienaidnieks" // Publicitātes foto

Daļā manis redzēto izrāžu īpaši atklājas diskusijā ar teātra kritiķiem minētā Igaunijas teātra iezīme (kas tomēr attiecināma arī uz Latviju) – tas primāri ir uz tekstu un vārdu orientēts teātris. Šī iemesla dēļ jo īpaši žēl, ka lielākajai daļai izrāžu nebija pieejami tulkojumi, tādējādi neļaujot šo aspektu uztvert un novērtēt pilnībā. Šī gada festivālā īpaši radoši iezīmējas arī jauno formas meklējumu un kolektīvās darba metodes tendence, kā arī postdramatiskā teātra iezīmes (mākslu saplūsme, multimediju izmantojums). Ir acīmredzami, ka Igaunijas teātris tiecas neizmainīties sīknaudā un vēlas skatītājiem piedāvāt daudzveidīgu un rosinošu saturu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt