Zanda Borga 03.10.2016

Atradis savu laimes formulu

Portreta foto no personīgā arhīva

„Tu man tiešām neprasīsi, kā aktieris var iemācīties tekstu?” pirms intervijas sākuma smejoties prasa Gods. Par Kasparu teātrī viņu nesauc gandrīz neviens. Varbūt vien kāds viesrežisors vai tie, kas viņu nepazīst. No malas skatoties, šķiet, ka Godam viss sanāk viegli, par lietām viņš īpaši neiespringst. Un arī saruna ar viņu tāda ir – neticami viegla, reizēm pat nenopietna, un tomēr... Gods savā vienkāršībā ir absolūti atbruņojošs. Nerunā riņķī un apkārt, bet atklāti un tieši. No viņa izstaro arī dīvains miers, varbūt tāpēc, ka Gods ir viens no retajiem, ar kuriem nācies satikties, kurš tik skaidri sev noformulējis, kas ir laime, un pēc šīs formulas arī dzīvo. Par to viņu mazliet var apskaust.

Esi studējis arī pedagoģiju – kā no skolotāja kļuvi par aktieri?

Mācījos par bērnudārza audzinātāju, mani izmeta par visādām nelāgām lietām. Lietas gan bija labas, bet nederēja topošajam bērnudārza audzinātājam – deviņdesmitie gadi, sieviešu kopmītnes, spirts par 2 latiem litrā. Janvārī man bija jāatjaunojas studijām, bet sapratu, ka līdz janvārim tā dzīvot nevarēšu, jo māte liks iet strādāt. Tad pa radio izdzirdēju reklāmu, ka Liepājas teātra aktieru kursam ir papilduzņemšana. Izdomāju, ka iestāšos aktieros, pusgadu pamācīšos un tad iešu atpakaļ uz bērnudārza audzinātājiem. Nu, bet te nu mēs esam (smejas). Kādu laiku esmu gan strādājis arī skolā. Mamma strādāja Lielplatonē (Lielplatones internātpamatskolā – aut.piez.) un varēja mani tur iekārtot. Tā nu es tur strādāju par matemātikas skolotāju.

Par matemātikas skolotāju?

Jā, mācīju matemātiku. Man bija 19 gadi, vecākajiem skolēniem bija 23. Viņi vēl tagad piesekojas man draugos, sakot, ka bija jauks laiks (smejas).

Un skolā tevi respektēja?

Nē jau. Pie bērniem uz skolu nāca Nepilngadīgo lietu komisija, viņi pirms tam gribēja mani izmest no Jelgavas 1. vidusskolas, kurā mācījos, bija domājuši, ka es vismaz cietumā sēdēšu. Tad viņi ieraudzīja mani sēžam pie galdiņa ar žurnālu rokās un kā korķis izsprāga ārā. Bet bērni… Daudz jau tādā palīgskolā nevari iemācīt. Viņiem nodzēšas kaut kādi faili, un nākamajā dienā viņi nāk kā baltas lapas. Ļoti laba īpašība dzīvē, noderīga (smejas). Es pats esmu tā gribējis – hau, aizmirsti, un nav nekā – katru rītu sāc dzīvi no jauna. Bet dažiem kaut ko es tomēr arī iemācīju.

Tu vispār vari iedomāties, kāds būtu šodien, ja būtu skolā arī palicis?

Skolā nevarētu ilgāk par diviem gadiem novilkt. Vismaz tajā skolā nebija gandarījuma par to, ka kaut ko iemāci. Bija baigi grūti. Tur vajag īpašu nervu sistēmu. Skolā ātri iestājas rutīna. Teātrī strādājot, tomēr visu laiku ir kaut kas jauns, citādāks.

Tomēr šī pieredze tev ir palīdzējusi. Daudzi, iespējams, nemaz nezina, ka kopā ar Vari un Eviju Siliņiem realizēji Eiropas integrācijas projektu “Mazais cilvēks, lielā pasaule. Teātra māksla kā psihosociālās integrācijas iespēja”, veselu gadu veltot darbam ar Liepājas Speciālās internātskolas bērniem.

Esmu nedaudz studējis speciālo pedagoģiju. Ir izveidojusies tāda aksioma, pieņēmums, ka bērni ar īpašām vajadzībām ir tikai izpildītāji, ka viņiem nav attīstīts radošums. Īstenībā viņos tas ir attīstīts, jo viņi var izdomāt tādas lietas, kas citiem prātā neienāks. Tā gada laikā es centos pierādīt, ka šie bērni ir radoši. Skolā viņiem māca, kas ir pareizi, kas nepareizi, – viņi zina rāmi, kādā ir jādzīvo. Bet es gribēju, lai viņi ierauga, ka var paļauties paši uz sevi.

Naudu projekta realizācijai mēs ieguvām 2013. gadā Sabiedrības Integrācijas fonda rīkotajā NVO projektu konkursā, kam līdzekļi tika piešķirti no Eiropas Ekonomikas Zonas finanšu instrumenta 2009 – 2014. Tas paredzēja darbu ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, mērķis bija viņus integrēt sabiedrībā un veicināt produktīvu brīvā laika pavadīšanu. Projekta laikā mēs rakstījām ludziņu, kopā ar bērniem domājām darbības vietas, ievirzi dialogiem un projekta noslēgumā uztaisījām izrādi par to, kurš pasaulē ir visgudrākais. To nospēlējām vairākas reizes, oficiālais noslēguma pasākums notika Liepājas Jauniešu mājā. Bet sākums nebija viegls, strādājām divas reizes nedēļā, manas nodarbības bija pirmdienās, jo parasti tā bija vienīgā brīvdiena teātrī. Sākumā gājām, centāmies saprast, kādi šie bērni vispār ir, centāmies iedraudzēties, pagāja kādi trīs mēneši, kamēr viņi mūs pieņēma, kamēr mēs pieņēmām viņus. Un tad tā lēnā garā – Siliņš darbojās ar dekorācijām un ludziņu, kuru pierakstīja kopā ar bērniem. Runājām par to, kas ir teātris, noorganizējām viņiem ekskursiju lielajā teātrī, bērni paši taisīja gan afišu, gan rekvizītus. Mēs, protams, viņiem palīdzējām. Evija pētīja mūsu darba procesu, skatījās, kā tas ietekmē bērnus, strādāja gan ar viņiem, gan pedagogiem un atbalsta personālu. Viņa ir psihiatre ar pieredzi šādā darbā. Tā mēs pamazām sadraudzējāmies, vēl tagad bērni mūs atceras, uz ielas sveicina.

Tev liekas, ka šis projekts tevi mainīja?

Droši vien. Lai gan, kā saka Jelgavas policija, cilvēks jau nemainās – kāds draņķis bērnībā ir bijis, tāds arī ir (smejas). Taču šis projekts mums tiešām izdevās, kā plānots, pat ja apjausma par to, kā to visu realizēt, nāca vien procesa gaitā. Bērni projekta laikā mainījās, atvērās. Bija forši!

Skats no Liepājas teātra izrādes "Vecās dāmas vizīte" (2016). Klāra Cahanasjana – Inese Kučinska, Alfrēds Ills – Kaspars Gods // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Sezonas pirmajā iestudējumā “Vecās dāmas vizīte” (2016, rež. Aleksejs Girba – aut.piez.) tev ir galvenā – veikalnieka Illa loma, par kura nogalināšanu viņa jaunības dienu mīlestība Klēra apsola pilsētniekiem miljonu. Vai esi domājis, kā pats rīkotos izvēles starp naudu un dzīvību priekšā?

Tā ir tēma par kolektīvo atbildību. Es arī droši vien tāpat kā tie pilsētnieki cerētu, ka to izdarīs kāds cits. Es tikmēr ņemu krītus, pērku jaunas riepas, un gan jau kāds to izdarīs. Kolektīvi – pa visiem kopā jau kaut kā to cilvēku piebeigs. Tas nav tā, ka vienam iedod miljonu un viņš tur nabags mokās, kā mani nogalināt.

Tu teici, ka, gatavojoties Illa lomai, tev bija sajūta, ka mēnesi uz tevi teātrī visi tā aizdomīgi skatās.

Nu, tāda jušana bija.

Vai Ills ir savu dzīvi pārvērtējis?

Jā. Uz mirklīti. Kamēr aiziet līdz stacijai (smejas). Es domāju, ka jebkurš, kad saprot, ka dzīve ir galā, kaut ko pārvērtē, kaut ko izdomā, nomierinās vai tieši otrādi – satrakojas. Varbūt nav izdzerts pēdējais vagons, un tagad tas ir jāpaspēj. Tādos brīžos, kad vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka viss ir galā, tomēr atkrīt problēmas, piemēram, braukt uz darbu ar autobusu vai riteni. Tu domā par kaut ko citu, ne par to, vai ēst šodien gaļu vai neēst. Pārvērtē, kā dzīvi esi nodzīvojis un kā smukāk aiziet.

Kā tev izdodas saglabāt mieru ikkatrā situācijā – šķiet, ka tu nekad par lietām tā īpaši neiespringsti, visu pieņem tā viegli?

Nu kā bija padomju laikā – kas ir viss šis, salīdzinot ar vispasaules revolūciju! Necepos par to, vai man ir rozā zābaki vai balti. Ir cilvēks, kas izdomā, kādi tie būs, un tādi tie arī ir. Ir lielākas problēmas nekā tās, par kurām uztraucas man apkārt, tāpēc varbūt izskatās, ka es neuztraucos vispār ne par ko. Man tas modelis tā strādā, un pagaidām viss ir ok, jo tiešām, ja paskatās no malas uz problēmām, par kurām cepas teātrī, tad tas ir visai komiski. Ja kādam stroikā centīsies pastāstīt, ar ko nodarbojies, viņi par tevi smiesies.

Valda uzskats, ka mākslinieki ko izcilu var radīt tieši skumjās, pārdzīvojumos, bet tevi tādu īsti skumju pat redzējusi neesmu. Ko tu izmanto par pamatu lomu radīšanā? Kur smelies iedvesmu?

Nu, man nav jānomirst, lai zinātu, kā var nomirt. Jāņem pa mazam gabaliņam – čiks, šajā vietā es tā rīkotos, šajā tā. Kad procesu sadala pa mazam gabaliņam, tas lielais rezultāts jau sanāk. Sākumā jādara mazie darbiņi, jo tā var nonākt pie mērķa, nevis taisot uzreiz lielo. Tas ir tāpat kā ar dzeršanu. Savu mūžu nebūtu noturējies septiņus gadus, ja man kāds to pateiktu. Bet tā – dienu pa dienai sapilinājās. Izrādes tapšanas sākumā es nekad nezinu tekstu, nezinu, kas man tajā vietā jārunā. Es nevaru neko nospēlēt, ja man uzreiz pasaka – norunā tagad tekstu no ceturtās vai astotās ainas. Bet tā – no sākuma sāc ar tukšu galvu, līdz lēnā galā pie rezultāta nonāc, nemaz nezinot, kā to esi izdarījis.

Subjektīvi man liekas, ka tavs aktieriskais talants uzplauka izrādē “Viss par vīriešiem” (2007, rež. Rolands Atkočūns – aut.piez.), pēc tam tava aktiera karjera gājusi tikai augšup. Tev pašam arī ir kādi nogriežņi – atskaites punkti teātrī?

Es par to tā īpaši nedomāju, priekš tam ir citi cilvēki, kas visu apkopo un izdomā, kad man ir bijis kurš periods (smejas). Mēs jau neizvēlamies ne lomas, neko. No mums ir diezgan maz kas atkarīgs. Esot repertuāra teātrī, ko dod, tas arī ir jāspēlē. Es pieņemu, ka galdniecībā arī – ja tev saka, ka jātaisa taburete, tu taisi tabureti; ja jāslīpē bluķis, tu slīpē bluķi. Man ir labi tā, kā ir. Es nezinu, ceru, ka nebūs tā, ka jo tālāk, jo trakāk, un man uzticēs vēl kaut ko un vēl kaut ko (smejas).

Kaspars Gods Liepājas teātra izrādē "Viss par vīriešiem" (2007) // Foto no Liepājas teātra arhīva

Nu tu tagad esi tādā labā punktā, tāpēc jūties apmierināts…

Nē, man ir labi bijis vienmēr. Es pie tā ilgi esmu strādājis, lai tā būtu. Jāpriecājas par to, kas tev ir, un nevajag gribēt to, ko nevari dabūt. Ja tu gribi kaut ko un ja tu to dabū, tu esi laimīgs. Kāpēc gribēt kaut ko, ko nevari dabūt? Tad tu automātiski sevi ieprogrammē, ka būsi nelaimīgs, jo visu laiku nedabūsi gribēto.

Tad jau tu esi ļoti laimīgs cilvēks.

Jā.

Pēc kā aktieris vispār vērtē lomas nozīmīgumu un mīļumu – pēc saņemtajām nominācijām, uz skatuves pavadīto minūšu skaita?

Tas ir atkarīgs no materiāla, no režisora, no aktiera paša mazāk. Man liekas pēc tā, cik daudz režisors tev ir devis brīvību un cik tu daudz esi procesā un lomā ielicis no sevis. Ja skaidri un gaiši zini, par ko runā un ka tas ir labi, tad tas, ko dari, tev ir tuvāks. Ja liek kaut kādu kosmisku lomu spēlēt, kad pats nesaproti, kāpēc, tad iedziļināties ir grūtāk.

Tev patīk, ka režisors visu paskaidro, vai labāk pašam sameklēt?

Pēdējā laikā man patīk tas mērkaķa stāvoklis, kad tu dari to, ko tev liek. Režisoram lielāka galva, viņš izdomā. Esmu nonācis pie punkta, ka jāļauj režisoriem izgāzties. Mēs bieži paši iejaucamies, sakot, ka šitā nebūs labi, vajag šitā. Mēs neļaujam viņiem izgāzties, bet režisoriem reizēm tas ir veselīgi. Ko tik mēs te teātrī paši nesalabojam (smejas).

Ja es tevi lūgtu nosaukt tavas nozīmīgākās lomas, varētu to izdarīt?

Būtiskākā, man liekas, bija pašā sākumā, kad Rijnieks (režisors Juris Rijnieks – aut.piez.) man uzticēja Hamletu (Liepājas teātra 5. studijas diplomdarbs 1999. gadā – aut.piez.). Šīs lomas dēļ es paliku teātrī, droši vien citādāk tas nebūtu noticis. Lai gan domas, ka jāiet prom no teātra, katram aktierim ir trīs reizes mēnesī, un tas ir normāli. Jo būtībā tu dari tādas netveramas lietas. Tu tās izrunā, aizej mājās, un to nav. Uztaisītās izrādes jau skapī nestāv. Tu taisi neko, ko tu nevari tāpat parādīt, visiem kopā nesavācoties. Mans brālis noskatījās vienu izrādi un teica, ka tas būtībā ir šausmīgs metiens – desmit cilvēki salasās, runā svešu tekstu, un pārējie ir gatavi maksāt naudu par to, kā tie čaļi to dara.

Nu, futbolā arī čaļi izdomā skriet pakaļ bumbai un mēģināt to iesist vārtos.

Nē, tur viņi to dara pa īstam – uz laiku, rezultātu, tas ir citādāk. Tās ir kā tādas gladiatoru cīņas, kur uzvar stiprākais – ar saviem noteikumiem un tā. Paprovē futbola maču otrreiz uzvest – atkārtot tieši to pašu un paskatīties, vai arī tad cilvēki nāks skatīties, kā viņi otrreiz viens pret nulli zaudēs. Teātrī tā ir, ka vienu un to pašu futbola maču, kuru zaudējam ar viens pret nulli, visi nāk skatīties atkal un atkal. Bet, atgriežoties pie lomām, – nozīmīga izrāde bija „Disko cūkas” (2001, rež. J. Rijnieks – aut.piez.), tas pats „Viss par vīriešiem” uzreiz pēc atgriešanās teātrī, „Hanana” (2010, rež. Dž. Dž. Džilindžers – aut.piez.) bija forša. Taču parasti ir tā, ka nozīmīgākā ir loma, pie kuras strādā konkrētajā brīdī, – šobrīd tas ir Jānis izrādē “Bļitka” (Goda teātrī, rež. Dž. Dž. Džilindžers – aut.piez.).

Tātad kādu laiku tomēr no teātra esi biji prom.

Tas bija laiks, kad te bija Juris Bartkevičs, nāca jaunais kurss, no kura tagad pie mums ir palicis vien Kaušelis (aktieris Armands Kaušelis – aut.piez.). Priekšniecība bija izdomājusi, ka viņi visi te arī strādās. Lai visus varētu paņemt, bija jāatbrīvo vieta, un daudzus arī atlaida. Uz Liepāju tikpat kā neviens neatnāca, Liepājas teātrim gandrīz vai vairs nebija trupas. Biju prom kādu pusotru gadu, mani pasauca atpakaļ Rijnieks uz izrādi „Akmeņi” (2005), pēc tās mani paņēma atpakaļ štatā. Tas bija laikā, kad Liepājā atgriezās arī Dombrovskis (aktieris Egons Dombrovskis – aut.piez.).

Vai atceries, kāds biji savā pirmajā lomā – Gailis “Brēmenes muzikantos” (1996)?

(Smejas). Jā, tas bija šausmīgi. Mācījos otrajā kursā un vēl nesapratu, kas tas ir. Māksliniece man, puisim no Jelgavas, iedeva sarkanas retuškas un zābakus ar augstiem papēžiem. Man likās, ka tas nekad nenotiks, ka mirklis, kad būs jāiet uz skatuves, nepienāks. Likās, ka tas ir joks. Bet zini, laiks ir nepielūdzams, un pirmizrāde pienāca. Toreiz likās, ka vajadzētu zem tramvaja pakļūt vai lai tikai kaut kas notiek. Pēc tās lomas mani izmeta no studijām, alkohols un tā, bet pēc tam atkal paņēma atpakaļ.

Tavs karjeras ceļš bijis vareni trauksmains.

Nebija tā, ka es uztvēru nopietni, ka es to teātri arī spēlēšu. Man tā nelikās. Tad nu es darīju to, kas man bija jādara, un paralēli mācījos par kaut kādu aktieri. Izmeta, tad es tiku atpakaļ, un tad… Bet vispār man jau no bērnības ir tā, ka ir jānobeidz viss, ko esi iesācis darīt. Droši vien tāpēc es arī ar vienu sievu dzīvoju. Ja izšķiries, viss sākas no gala. Tu atkal ar kādu apprecēsies, atkal būs tās pašas problēmas, tikai ar citu cilvēku. Kāpēc tās problēmas nerisināt tagad un ar šo cilvēku? Tāpat arī ar profesiju. Ja es iestājos, tad mācos šeit un mācos līdz galam, un arī strādāju. Izdaru līdz galam, nevis, ai, paprovēs kaut kur citur, pamēģinās Īrijā, ai, nesanāca, pamēģināšu Amerikā, atkal nesanāca, ai, braukšu atpakaļ. Tā nevar. Tās problēmas nemaz nav tik grūtas, tūkstošiem gadu risina vienu un to pašu. Kāpēc tev jāiesāk citā vietā, citā laikā un atkal no nulles, risini tās te.

Vai attieksme pret aktiera profesiju gadu laikā ir mainījusies?

Neko citu es darīt nemāku. Labi, kaut ko, bet pa lielam jau tas ir inčīgi, ko mēs te darām, un, ja vēl maksā naudu par to, ka tu esi – un, jo tu esi vairāk tu, jo tev vairāk maksā un jo tu esi labāks čalis, tad es sēžu te, pilsētas centrā, kur man maksā par to, ka es esmu.

Kāda ir tava attieksme pret kritiku?

Nekāda. Arī kad atbrauc kritiķi, es tomēr spēlēju cilvēkiem, nevis tikai piektās rindas meitenēm vai čaļiem.

Vai tad kritiķi nav cilvēki?

Citreiz nevar saprast (smejas). Skolotājiem ir sava valoda – lai strādātu skolā, es speciāli gāju uz pedagoģisko augstskolu, lai iemācītos viņu valodu, jo viņi mēdz runāt kaut kā dīvaini, reizēm nevar saprast, ko. Tā arī sava valoda ir kritiķiem. Citreiz, kad viņi uzraksta par izrādi, es nemaz nesaprotu, ko viņi ir uzrakstījuši, jo viņi jau neraksta cilvēku valodā. Līdzīgi, kad no domes atnāk kaut kāda vēstule. Tu esi latvietis, tu to lasi trīs reizes, bet nesaproti, kas tur ir uzrakstīts. Iedomājies, ja jau latvietis nesaprot – ko tad lai dara nabaga krievi, vai kas notiek ar migrantiem? Tiem vispār ir vāks.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Hanana" (2010). Kārlis – Leons Leščinskis, Harijs – Kaspars Gods // Foto – Ziedonis Safronovs

Bet saņemt “Spēlmaņu nakts” balvu taču bija patīkami (par Harija lomu izrādē “Hanana” – aut.piez.). Atceries, kā toreiz juties?

Jā, bet tur bija viss kaut kā sakritis – baigi labā izrāde un tā.

Gods, vai tu tagad tomēr neesi pieticīgs?

No „Hananas” man iedeva vienīgajam. Neiedeva ne Kučinskai, ne Džilim, kādam vienkārši bija jāiedod, jo tā bija nenormāli laba izrāde. A davai, iedosim tam? Un tad es vienīgais arī dabūju. Neuzskatu, ka es tur baigi cietu vai ka izdarīju baigo darbu. Darīju godīgi, prātīgi to, ko vajag darīt. Neko citādāku kā parasti.

Atceros, ka pirmizrādes banketā teici paldies Ilmāram Šlāpinam par labo tulkojumu. Cik grūti ir spēlēt izrādi, nepasakot tajā gandrīz ne vārda, vienkārši eksistējot tajā vidē?

Nav grūti. Tekstu zini jau pirmajā mēģinājumā, pēc tam tikai staigā, kur tev liek. Ja tev liek ēst kartupeļus, ēd kartupeļus (smejas). Galvā gan reizēm tajā brīdī ir totāls sviests, bet skatītājs jau to neredz. Nu, katra izrāde jau kaut kā citādāk aiziet.

Ir tāda vieta Jelgavas rajonā – Vilce. Pasakaina zeme – mobilajam telefonam beidzas zona, pieslēdzas Omnitels. Tur cilvēki dzīvo šodienai. Šodien sastiķē, šodien iedzer (smejas). Kad aizbraucu uz turieni, tas man ir kā ārzemju ceļojums. Šīs pasaules – Liepājas teātris un Vilce – nesatiekas nekad. Tās nevar pārklāties. Viņus neinteresē teātris. Teātri neinteresē viņi. Es esmu tepat Latvijā, bet esmu citur. Kad aizbraucu tur, redzu, ka ir cilvēki, kas nav strādājuši oficiālā darbā nevienu dienu – viņi haltūrē, piemēram, pļauj zāli, labo jumtu un dara to no dienas uz dienu. Vai nedara. Tur ir tāds latviešu dzenbudisms, no kura es daudz ņēmu arī „Hananā”. Viņi dzīvo mierīgi, saskaņā ar sevi, dabu un to, ko viņiem patiešām vajag. Viņiem nav televizors ar pulti un krāns par 180 eiro, bet viņi redz ziņas un ir nomazgājušies. Foršums ir tajā, ka mēs domājam – mums pienāks vecums, mums būs māja laukos, bet viņiem mājiņa laukos jau ir tagad. Viņi jau tagad dzīvo dzīvi, kuru mēs gribam. Kāpēc mēs visu laiku kapājam un gribam ko tādu vecumdienās? Tad galvenais, lai blakus ir veikals un poliklīnika. Laukos vari dzīvot tikai tagad. Es gribētu neko nedarīt, bet saprotu, ka tas nav iespējams, jo jau trijās brīvdienās jūku prātā. Aktiera profesija ir diezgan atkarīga, jo tā pierodi, ka tev visu laiku saka, kas ir jādara, ka ne vienmēr proti savu dzīvi pats saorganizēt.

Vai tev izrādes dienā ir kāds īpašs rituāls, vai tu vienkārši nāc un bliez?

Es zinu laiku, cikos sākas izrāde, stundu pirms tam atnāku, iedzeru tēju vai kafiju, parunājos ar kolēģiem, saģērbjos – ja neatceros, kas jāvelk, ģērbēja palīdz, pēc tam ejam uz skatuves un taisām to netīro lietu. Dižu rituālu nav. Varbūt, ka neesmu pamanījis – droši vien, ja uzvelku vispirms kreiso kurpi, ir labāka diena (smejas), bet es tam nepievēršu uzmanību.

Tev pašam labāk patīk spēlēt komēdijās vai nopietnās izrādēs?

Es nezinu, kas man patīk, man patīk tas, kas ir. Ja ir jāspēlē komēdija, spēlēju komēdiju. Apzināti jokus gan es nekad uz skatuves netaisu, vienkārši sanāk – smieklīgāk vai mazāk smieklīgi. Komēdijas jau ir nopietnākas par nopietnajām izrādēm. Jo komēdija nopietnāka, jo tā ir smieklīgāka.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Sasodītais sarkanais mēness" (2013). Bābušs – Kaspars Gods, Murks – Gatis Maliks // Foto – Ziedonis Safronovs

Mūziklā gan tevi diez vai redzēsim.

No mūzikliem es kaut kā apzināti cenšos izvairīties. Mūziklos visu laiku kāds dzied un dejo labāk par tevi. Ja tu esi tajā lielajā masā, tad tev ir jādejo pat vairāk nekā tiem, kas ir centrā. Darba ir vairāk, bet tevi nenovērtē, nemaz neatceras, ka tu tur esi bijis, jo tur bija bars. Bet ne jau tikai tāpēc. Ja godīgi, es mūziklus nesaprotu. Ja ir normāla izrāde, tu tomēr vairāk vai mazāk zini, kāpēc dari to, ko dari, bet mūziklos – kāpēc tev pēkšņi tagad jāsāk dziedāt? Šim solim es nevaru pārkāpt. Es taču dzīvē arī nesāku vienkārši pēkšņi dejot. Varbūt ir kāds dīvainis, kas to dara, bet ne jau visi. Tas attiecas arī uz koncertiem. Stāvu smuki saģērbies, rokas gar sāniem un dziedu. Bērnudārzā, labi, tāpēc, ka mammai prieks, bet tagad? Kāpēc man ir jāstāv un jādzied teksta rindas, kuras es knapi varu savienot kopā un nesaprotu, kas tur ir? (Smejas.)

Pirms pieciem gadiem nodibināji pats savu teātri (Goda teātris ir vienīgais nevalstiskais teātris ārpus Rīgas – aut.piez.). Entuziasms nav pazudis?

Ik pa brīdim liekas, priekš kam man tas viss ir vajadzīgs, bet tā man liekas par visām lietām. Reizēm gribas pensijā jau tagad. Gribas tā kā normālam ebreju vīrietim – sēdēt, lūgties un neko nedarīt (smejas). Bet Goda teātris – tas ir tāds baigais vilciens, kas palaists no kalna un ripo pats, tev tikai viņš jāripina pareizā virzienā un laiku pa laikam jāielej benža. Ik pa brīdim, tad, kad ir brīvāks laiks teātrī, gribas kaut ko uztaisīt. Tad mēs kaut ko arī uztaisām. Izdomājam grimētavās, un tā tas kaut kā aiziet. Labi, ka ir kaut kāds Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalsts, lai cik nu liels tas arī nebūtu.

Kad teātri dibināji, teici, ka nezini, no kā baidīties. Tagad, kad šie pieci gadi ir aiz muguras, darītu to vēlreiz?

Jā, protams, kāpēc ne. Nožēlot vispār ir muļķīgi, ko nu esi izdarījis, esi. Teātris ir mehānisms, aktieris tajā nav viens no pirmajiem cilvēkiem. No malas, atnākot uz teātri, visiem liekas, ka te strādā tikai aktieri. Būtībā aktierim ir daudzi priekšnieki – izrāžu vadītājs, trupas vadītājs, tāds un tāds direktors, personāldaļa, režisors, kostīmu mākslinieks – viņam visi ir priekšnieki, izņemot skatuvniekus un garderobistus. Tu nevari noteikt ceļu, kādā attīstīsies. Tāpēc ir forši, ka mēs varam izdomāt kaut ko paši un darīt to sev – gan savam priekam, gan vajadzībām. Protams, ir metinātāji laukos, kas pelna vairāk, bet viņi vismaz kaut ko māk darīt (smejas).

Pats biji nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai, vairākas nominācijas bijušas Goda teātrim. Vai sajūtas ir atšķirīgas?

Nominācijas ir labas, bet nav jau tā, ka tev kaut kas izdodas un ar to viss beidzas. Ir jāstrādā un jādzīvo uz priekšu. Izdevās, nu labi, bet ir mazie darbi, ko darīt tālāk, un nav tā, ka es ar pliku pakaļu priecājos visu dienu jūras krastā. Tādas teļa prieka izpausmes man nav bijušas. Ir – labi, nav – arī labi. Labi ir tā, kā ir.

Bet vispār ar Goda teātri ir baigi dīvaini. Pat ja es nespēlēju tajās izrādēs, es satraucos vairāk nekā tad, kad pats kāpju uz skatuves. Tad iegriež katrs klepojiens. Katrs skatītājs tomēr ir pircis biļeti, tu par to esi atbildīgs. Atbildība ir lielāka. Bet būtībā arī Goda teātrī viss notiek gandrīz vai netīšām – gan režisori uzrodas, gan ludziņas. Visi, kas strādā, grib strādāt, nav problēmu ar motivāciju, ne ar ko. Un tā tas viss organiski un nepiespiesti arī notiek.

Skats no Goda teātra izrādes "Bļitka" // Publicitātes foto

Kādi ir tuvākie Goda teātra plāni?

Pamazām pievēršamies pieaugušo auditorijai, redzēs, kā mums sanāks, pašlaik pārāk gludi šai ziņā neiet. Ir tas pats vecais, labais gabaliņš „Viss par vīriešiem”, kur mēs pārpirkām autortiesības, pārtaisījām dekorācijas un kostīmus un mēģināsim izrādi rādīt paši. Un tagad mēs ar Dombrovski divatā esam uztaisījuši gabaliņu „Bļitka”. Par diviem četrdesmitgadniekiem, kuri sarunājas savā starpā – izrunājamies no sirds, tas viss ir sanācis tā diezgan personiski. Režisors mums ir Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers.

„Bļitka” ir par vienu čali, kurš ir aizgājis no mājām. Viņš sēž uz ledus, jo grib mieru un savas problēmas risina šādā veidā. Un otru, kuram nav ģimenes, vien nauda, bet savu dzīvi viņš nav nokārtojis. Kuram ir labāk – tam, kuram ir ģimene un kurš risina rutīnas problēmas, vai tam, kuram ir nauda, bet nekā cita, un kurš dzīvo vienai dienai? Un tad mēs runājam par to, kurš ir laimīgāks. Patiesībā tas ir atkarīgs, no kura skatupunkta skatās. Galu galā izrādes laikā viņi saprot ne tikai viens otru, bet izmēģina arī sava veida drāmas terapiju un samainās ar dzīvēm, paprovē, kā ir – būt otra ādā. Lugu mums uzrakstīja Rasa Bugavičute-Pēce, tas nav nekāds šovinistiskais gabals, kurā noniecinām sievietes, mazgājam rokas nevainībā (smejas). Būs interesanti.

Kā izdevās Džilindžeru piesaistīt darbam Goda teātrī, kuram pat nav savu telpu Liepājā?

Ja Valmieras teātris Džili var atļauties reizi piecos gados, tad arī mēs reizi mūžā viņu atļaujamies. Džilindžeram, man un Dombrovskim ir attiecības (smejas). Bet, ja nopietni, es pieņemu, ka Džilindžers pats tagad ir tādā punktā, ka grib pamēģināt kaut ko no citas operas. Un šī nav Dailes teātra lielā skatuve, bet luga par diviem vīriešiem pēc četrdesmit, kuru dzīvē ir kaut kāds punkts vai komats. Es pieņemu, ka viņam tas bija interesanti, mums bija interesanti, viss vienkārši atkal organiski sakrita, kā vajag. Pirmizrāde būs 5. oktobrī Liepājā, agrākajā kinoteātrī “Viktorija” Graudu ielā. Pagaidām domāju, ka pasākums būs bez biļetēm, varēs nākt visi, kas grib. Varbūt, ka kāds sametīs ziedojumus aktieriem tējai. Esam tirgojuši biļetes, bet, ja nespēlējam Goda teātra izrādes skolās, tā atsaucība tomēr ir diezgan niecīga. Liepājā tas ir kaut kā drusku citādāk. Cilvēki, nezinu, kāpēc, neuzskata, ka izrādes, kas nenotiek teātrī, ir teātris. Pagaidām mēs taustāmies un provējam, un šoreiz paskatīsimies, cik liela būs interese, ja rādīsim izrādi bez maksas.

Vai ideju par savu telpu Goda teātrim esi pilnībā atmetis?

Tādā formātā, kādā tagad strādājam, savas telpas nav vajadzīgas. Lai būtu pilnīgi neatkarīgi no lielā teātra, mums ir vajadzīga tikai mēģinājumu zāle, kas mums droši vien būs Kaiju ielā, kur esmu nopircis vecu bērnudārzu, kuru gribu atjaunot, vai citur. Kas to lai zina. Man patīk mājas un dzīvokļi, man tikai neviens neļauj ar to nodarboties (smejas). Mēģinājumu zāle gan ir jāuztaisa, bet telpu, kurās spēlēt, Liepājā ir ļoti daudz. Visiem gribas, lai pie viņiem kaut kas labs notiek, telpas var sarunāt pat bez īres maksas. Iespējams, pat varētu kādu no tām dabūt ilgtermiņā, taču teātrim tad būtu cits profils, būtu jāstrādā pie tā, lai ir repertuārs, lai izrādes notiek regulāri, būtu jāpieradina cilvēki uz turieni nākt – tad ir jādara citi darbi, kurus es nepārzinu, tāpēc lai to dara citi.

Liepājas teātrī nav mazās skatuves, bet Goda teātris spēlē skolās, mazās telpās pavisam tuvu skatītājiem. Vai tās ir citādākas sajūtas?

Protams, ka ir, mainot vietu, vienmēr ir citādāk, bet katru reizi kaut ko jaunu pamēģināt ir forši. Būtībā jau tu spēlē ar partneri. Kad es nāku, ar skatītāju nesveicinos arī lielajās izrādēs. Būtībā skatītāja man nav. Protams, neesmu šizofrēniķis, zinu, ka viņi tur ir, bet es spēlēju tā, it kā viņu tur nebūtu. Goda teātra izrādēs es reti iesaistu skatītājus. Viņi ir samaksājuši naudu, un pēc tam viņiem vēl likt strādāt – tas nav forši.

Goda teātrī ir visai interesanti – pats būvē, pats skaņo, pats arī spēlē.

Mums ir ļoti labs scenogrāfs Varis Siliņš, kuram esmu parādījis Ford Galaxy bagāžnieku, un viņš parasti iekļaujas vajadzīgajos izmēros. Viņš zina arī noteikumu, ka atkarībā no tā, cik aktieru izrādē ir, mums jāvar ar vienu gājienu visu dekorāciju uznest, lai nav turpu šurpu jāstaigā (smejas). Tas nav kā Liepājas teātrī, ka līdzi brauc kolektīvs, kas tev palīdz, – matus es arī pats varu sataisīt.

Bet „Bļitkā” nešķiet, ka tā ir tikai viena kaste.

Nu, tāpēc jau viņš ir scenogrāfs – jo zina, kā skatītāju nomānīt. Viņš zina, kā no mušas izpūst ziloni, lai izskatās daudz. Visās izrādēs viņš ir panācis to, ka skatuve izskatās pilna, it kā ar vienu fordu nepietiktu.

Tev ir daudz blakus lietu – centies pārdot mašīnu un dāču Šķēdē, pērc dzīvokļus, remontē tos, pašam ir savs teātris, filmējies – kā tev vispār pietiek enerģijas vēl arī kāpt uz skatuves?

Stāsts atkal ir par tām mazajām lietiņām. Ja tu izdomā uzreiz darīt daudzas lietas, tu tās nevari izdarīt, bet, ja kaut kā saorganizē, ka tagad dari to, bet pēc tam to, tad sanāk. Ir tāds teiciens, ka vajag uzticēt lieku darbu tam, kam ir desmit darbi, tas arī vienpadsmito mierīgi izdarīs, bet tas, kas neko nedara, nekādi neizdarīs arī to vienu, jo viņš vienkārši nemāk saņemties. Kolēģi gan man visu laiku saka, ka esmu nenormāli slinks, no malas tā varētu izskatīties, bet nav tā, ka es neko nedaru, vienkārši viss notiek pats no sevis.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Ragana" (2011). Jaunais robežsargs – Kaspars Gods // Foto – Ziedonis Safronovs

Ja tavs dēls pēc 15 gadiem paziņotu, ka grib kļūt par aktieri, ko tu viņam teiktu?

Gan jau viņš nepaziņos (smejas). Nu, tad viņš būs aktieris, ko tad es darīšu. Būtu arī sliktākas lietas, ko paziņot. Es neuzskatu, ka aktiera profesija ir briesmīga, ir savi labumi un sliktumi. Brīvdienās tu strādā, darba dienās mēdz atpūsties, tāpēc visi domā, ka aktieri dzer, jo viņiem brīvdienas ir pirmdienas. Visiem ir jāiet uz darbu, bet aktieri sēž krogā. Viņi nedomā, ka tad, kad viņi atpūšas, aktieri strādā.

Un dzīvē – kas tevi iedvesmo?

Mani viss iedvesmo. Jādzīvo ir šeit un tagad. Tu nevari dzīvot piecas minūtes uz priekšu vai atpakaļ. Tu vari dzīvot tikai tagad. Ja tu tagad nedzīvo, tad tu rīt „tagad” arī nedzīvosi, jo tu dzīvosi atkal parīt. Parītdiena pienāks, un nekas… Vai arī sēdēsi un domāsi, cik forši tev kādreiz ir bijis, bet neesi to novērtējis. Neesi, jo nenovērtē arī šo brīdi. Pie tā ir jāpiestrādā – ja tu noķer to mirkli, ka tu dzīvo tagad, dzīve paliek baigi interesanta un forša. 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Cits onkuls 03.10.2016

    Paldies Zandai par feino sarunu, Gods iedvesmo ;)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt