Maija Svarinska 06.10.2016

Sapnis – radīt savu teātri

Portreta foto – Georgs Vilhelms Hibneris

Augusta beigās ciemojos “LNSO Vasarnīcā”, proti, baudīju lielisko koncertu Cēsīs. Orķestra pavadībā spēlēja Vestards Šimkus, bet 2. daļā skanēja Fransisa Pulenka monoopera “Cilvēka balss”, ko iestudējis Andrejs Žagars. Izrāde mani pārliecināja un saviļņoja: brīnišķīgs dziedātājas Karenas Vūras veikums, smalki niansēta orķestra spēle. Uzrunāja arī režisora darbs – izteiksmīga un precīza ķermeņa valoda un tikpat izteiksmīgs, bet neuzbāzīgs mizanscēnu sakārtojums. Šķita, ka tas tapis viegli un, tā sakot, vienā rāvienā, kaut gan izrādes programmiņā režisors uzsver, ka šis uzvedums viņam esot izaicinājums. Lai kā arī būtu, bet ir skaidrs, ka Andreja Žagara radošais spars ir neizsmeļams. Šīs intervijas fakti to arī apliecina.

Maija Svarinska: Tu tik daudz esi iestudējis operas. Kāpēc darbs pie “Cilvēka balss” tev ir bijis izaicinājums?

Andrejs Žagars: Žana Kokto monodrāma kā luga ir izteikts kamerdarbs, kā opera tā rakstīta lielam orķestrim, kas ir izaicinājums režisoram, jo klavieru pavadījums būtu itin kā organiskāks, lai atklātu šo smalki niansēto dramaturģiju, cilvēka psiholoģisko stāvokli, pārdzīvojumu. Un, protams, manī uzreiz raisās asociācijas ar Džuzepes Verdi, Riharda Štrausa vai, teiksim, Riharda Vāgnera mūziku. Parasti mani iedvesmo iespēja pārcelt darbību laikā, telpā, meklēt laikmetīgas asociācijas ar mūsdienām, tomēr, strādājot pie šī iestudējuma, bija būtiski pieturēties pie autora norādītā laika. Darbojas trīs personāži: galvenā varone un divi, kas neparādās uz skatuves. Mīļotais cilvēks, ar kuru viņa runā pa telefonu, un telefoniste – simboliskais tēls, kas visu laiku pārtrauc sarunu un tur varoni emocionālā spriedzē. Monoopera par cilvēka izmisumu, kad zūd savstarpējās attiecības, kad šķiet, ka dzīve ir beigusies, kas būtībā vienmēr ir laikmetīgi.

Karena Vūra, kā teikts izrādes programmiņā, ir ieguvusi maģistra grādu kvantu fizikas jomā. Tātad īpaši gudra dziedātāja?

Jā, viņa ir studējusi fiziku, aizraujas ar astronomiju. Vienlaikus viņu vienmēr ir saistījusi arī mūzika, tomēr īstenā kaisle ir bijusi zinātne. Karenai joprojām ir teleskops, dažbrīd savā mājā viņai patīk vērot zvaigznes. Kad Karenai Vūrai sāka veidoties zinātnieces karjera, viņu tomēr pārliecināja pievērst uzmanību arī savam muzikālajam talantam. Viena no 20. gadsimta pasaules mūzikas autoritātēm – Krista Ludviga (Christa Ludwig – aut.piez.) viņu pierunāja mācīties, pati strādāja ar jauno dziedātāju, darīdama to bez atlīdzības, un ļoti veicināja mākslinieces radošo izaugsmi. Dziedātājai patīk arī laikmetīgā mūzika, kuras izpausmei, starp citu, intelektuālā kapacitāte ir ļoti nepieciešama. Viņa daudz dzied šo mūziku un teic, ka savā ziņā attiecas pret to kā pētniece. Karena Vūra šo monooperu bija dziedājusi iepriekš, turklāt dziļi izdzīvoja savu lomu, līdz ar to man bija viegli ar viņu strādāt.

Karena Vūra monooperā "Cilvēka balss" // Foto – Anrijs Požarskis

Tev tagad ir pieredze gan operā, gan dramatiskajā teātrī. Vai šajā kontekstā ir kāds secinājums par sevi kā par režisoru?

Man ir bijusi iespēja iestudēt vairāk nekā 20 operas dažādās valstīs un teātros, esmu guvis pieredzi, kā tikt galā ar apjomīgiem uzvedumiem. Dramatiskajā teātrī līdz šim nebiju strādājis. Kad man piedāvāja iestudējumu uz Dailes teātra lielās skatuves, meklēju materiālu plašākam ansamblim. Čehovs ilgāku laiku nav bijis repertuārā, tāpēc arī izvēlējos viņa lugu “Trīs māsas”. Nezinu, varbūt kļūstu vecāks, bet man pretēji saviem ieradumiem negribējās šos varoņus pārcelt citā laikā un telpā. Tieši otrādi. Bija vēlme sajust Čehova Krieviju, tās gaisotni. Varbūt nevajadzīgi ieildzināju lugas lasīšanu ar aktieriem, to gan secināju tikai vēlāk. Man gribējās tuvāk iepazīt aktierus, ar kuriem neesmu strādājis. Operā es ik pa laikam sadarbojos ar vieniem un tiem pašiem solistiem – tu zini viņu dotumus, zini, kas nepatīk, kas var neizdoties. Tu jūti viņu dabu, temperamentu. Lugas lasīšanas periodā nav tik svarīgs emocionālais stāvoklis, vairāk mēģini strādāt ar teksta loģiku, panākt, lai aktieris akcentē domu. Pēc tam atbilstoši režijas iecerei veidoju tēlu attiecības, meklēju un attīstu darbības zemtekstu, konflikta kulmināciju utt. Tāda, lūk, ir mana pieredze, kas, protams, noderēs nākamajā teātra darbā.

Un kas būs tavs nākamais darbs?

Gribu iestudēt de Laklo “Bīstamos sakarus” jaunajā versijā, kas nesen izdota Francijā. Adaptācijas autore Anna-Marija Filipe (Anne-Marie Philipe – aut.piez.) pati materiālu arī iestudējusi, un tam bija milzīgi panākumi. Šīs jaunās versijas atšķirība no pārējām ir tā, ka Merteija tiek saprasta kā feministe, kas grib panākt ar vīriešiem vienlīdzīgu brīvības pakāpi. Merteija un Valmons ir apmēram vienā vecumā, un viņu sākotnējā spēle pāraug dzimumu karā, kurā abi beigās ir zaudētāji. Pašlaik top tulkojums. Tā ir jaunā dramaturģija, un man ir vēlme to iestudēt. Kurā teātrī es to darīšu, vēl nezinu, varbūt savā (smaida).

Jā, atceros tavu ideju par teātri kopā ar Vladislavu Nastavševu un Dmitriju Petrenko. Kā arī to, ka bija iecerēta vieta, kur īstenot sapni par teātri. Bet diemžēl šī konkrētā iecere nav realizējusies.

Jā, bet to nevar realizēt īsā laikā! Kā paraugs mani iedvesmoja un joprojām iedvesmo Varļikovska projekts – Jaunais teātris Varšavā. Pamesta industriāla celtne, kas pārtop mākslas platformā. Šādā veidā varētu piesaistīt jaunus režisorus, kuriem vēl nav savu māju, kā arī tos, kas gribētu pamēģināt kaut ko principiāli nebijušu. Nastavševs un Petrenko – vēroju viņu darbu, man būtu interesanti sadarboties ar viņiem. Šo režisoru rokraksts ir atšķirīgs, taču es viņus saprotu, viņu radošais gars man ir tuvs.

Skats no DT izrādes "Trīs māsas". Maša – Ieva Segliņa, Irina – Dārta Daneviča, Olga – Kristīne Nevarauska // Foto – Gunārs Janaitis

Kas tevi ierosināja dibināt Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fondu?

Pēc darba Operā sapratu, ka jāveido struktūra, kurai būtu līdzekļi, lai turpinātu radīt mākslas notikumus, vienlaicīgi atbalstītu jaunradi, meklētu talantus un atbalstītu tos, kā arī veidotu apmācības programmu. Savulaik, mūsu Operai iestājoties ENOA (European Network of Opera Academies – aut.piez.), mēs kopā ar 11 Eiropas teātriem realizējām šādu projektu un saņēmām finansējumu no Eiropas fondiem. Organizējām meistarklases, izstrādājām apmācības programmas, tādējādi stimulējot jauno talantu izaugsmi. Man bija sajūta, ka šis process ir pārtraukts. Gribējās kādu tā turpinājumu, tāpēc arī tapa Fonds. Tādā veidā es varu piesaistīt līdzekļus radošiem projektiem. Pirmais fonda pasākums bija Mihaila Barišņikova viesizrādes, sadarbojāmies ar kompāniju “Baryshnikov Productions” un itāļu “Change Performing Arts”. Un, protams, sadarbība ar pašu Barišņikovu, kas aizsākās vēl 1997. gadā, kad es, būdams Nacionālās operas direktors, viņu pirmoreiz uzaicināju uz viesizrādēm Latvijā. Nākamais Fonda projekts ir Kristīnes Opolais koncerts. Gribu realizēt arī jauno solistu meistarklašu programmu.

Vai šogad ar GITISu (Valsts Teātra mākslas institūts Maskavā – aut.piez.) darba kontakti tev turpināsies?

Jā, turpināšu. Esmu Mūzikas katedras profesors un mākslinieciskais vadītājs. Dažreiz eksāmena laikā, dzirdot uzrunu “profesors”, pašam gribas iekšēji pasmaidīt. Man bija aktieru kurss, kura studenti jau ir veidojuši diplomdarbus (“8 sievietes”, “Džanni Skiki”), tie mani patīkami pārsteidza – rezultāts bija diezgan veiksmīgs, kaut mēģinājumu process bija sarežģīts. No šī kursa vēl ir palikuši pieci režisori, kuri mācās gadu ilgāk. Man jāvada viņu diplomdarbi. Jaunajā kursā līdzīgi kā iepriekš profesiju apgūst gan aktieri, gan režisori. Eksāmenos un intervijās ar jaunajiem režisoriem varēju secināt, ka viņi ir intelektuālāki, gados, bet galvenais – skatījumā, dzīves uztverē nobriedušāki.

Bet kāds kopumā ir tavs secinājums par Krieviju?

Tā kā mana pamatprofesija nekādi nesaistās ar politisko procesu pētniecību un es neesmu valsts amatpersona, kurai būtu jāpauž politiska nostāja pret vienu vai otru režīmu, es, godīgi sakot, tam tad arī netērēju savu laiku. Man ir draugi, ir cilvēki, ar kuriem esmu sen pazīstams, tā ir mana vide un īstā pieredze Krievijā. Visi viņi ir kultūras cilvēki, viņu pamatnostāja pret režīmu un tā politiku, protams, ir kritiska, jo tie ir domājoši, radoši cilvēki. Bet interesanti, ka neatkarīgi no attieksmes, neatkarīgi no pārdzīvojumiem, no tā, ka demokrātiski procesi tiek apturēti, ka mākslā ir parādījusies cenzūra, viņi reaģē uz to, kaut arī ne vienmēr protestu formā. Saņēmu piedāvājumu strādāt jauno solistu konkursā TV programmā “Kultūra”, kas ir ārkārtīgi saistoši. Divas reizes biju žūrijā: gan konkursā “Lielais balets”, gan “Lielā opera”. Kopā ar Ilzi Liepu esmu vadījis programmu “Lielais balets”, kurā piedalījās 10 Krievijas un 11 Rietumu horeogrāfi, kā arī 7 baletdejotāju pāri no Krievijas – jaunās zvaigznes. Žūrijā bija iespēja strādāt kopā ar izcilām personībām – madam Brižitu Lefevru (Brigitte Lefevre – aut.piez.), kura Francijā 20 gadus vadījusi Grand Opera baletu. Tā ir tāda līmeņa profesionālā komunikācija, ko es esmu iepazinis laikā, kad biju Operas direktors, un kuras man pietrūka pēc aiziešanas no Operas. Man patīk vērienīgi projekti. Kvalitatīva montāža, DVD ieraksti. Man ir ļoti būtisks kvalitātes skaistums, tas mani fascinē.

Monooperas "Cilvēka balss" pirmizrāde Cēsīs // Foto – Anrijs Požarskis

Jā, tu daudz braukā, vari salīdzināt...

Katram cilvēkam ir savas kaislības, kam ziedot brīvo laiku. Vienam slēpošana, citam – kāpšana kalnos, vēl kādam – svētceļojums. Man tie ir vasaras braucieni uz festivāliem Francijā. Tu vari baudīt dabu Francijas dienvidos, gūt ārkārtīgi daudz iedvesmas Eksaprovansas Operas festivālā, kur redzami vismaz četri jauni iestudējumi. Nedēļu vēlāk sākas Aviņonas teātra festivāls, kur ir teju 100 jaunas izrādes. Pēc tam laikmetīgās dejas festivāls Monpeljē, un tad vēl arī fotomākslas festivāls Arlē. Četras pilsētas, kas ir 40 minūšu brauciena attālumā cita no citas, – tu izvēlies pareizo dzīvesvietu starp tām un vari katru vakaru baudīt augstas raudzes mākslas darbus.

Šovasar vienu no vislielākajiem iespaidiem atstāja izrāde, ko skatījos antīkajā amfiteātrī Arlē, kurā, starp citu, mūsu Operai bija viena no pirmajām viesizrādēm. Mēs tur rādījām “Nabuko” un “Karmenu”. Šoreiz es tur redzēju angļu dziedātājas Pollijas Džīnas Hārvijas (P.J. Harvey – aut.piez.) mākslas projektu. Viņa runāja savu dzeju, kas bija apvienota ar izcilu kara fotogrāfiju – Bosnija, Kosova, Afganistāna... – projekcijām. Viņa runāja par aktuālām problēmām, sāpīgi agresīvā izpildmanierē uzrunājot publiku un tuvinot mūs sapratnei, ka daudz kur pasaulē cilvēki dzīvo ļoti sāpīgi. Ārkārtīgi iespaidīga forma.

Bet kāda ir tava galvenā radošā iecere, varbūt sapnis?

Radīt savu teātri. Savu trupu. Esmu sapratis, ka man ir spēks un ambīcijas realizēt šo plānu. Protams, strādāšu arī Maskavā, turpināšu iestudēt izrādes, veidot teātra festivālus, bet savs teātris – tas ir mans sapnis.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt