Edīte Tišheizere 24.10.2016

Pats savā taksometrā un naktī

Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatā” ir kāda zīmīga epizode. Lidsabiedrības noīrētā taksometrā viņš brauc naktī uz Zalcburgu, pamana, ka šoferis pārgurumā mieg ciet, un ierosina apmainīties vietām. “Ap četriem naktī beidzot pats ar savu taksi piebraucu pie viesnīcas vecpilsētā.” Hermanis raksta precīzi un ar “bildi”, un tajā nolasāms būtiskākais režisora (jebkura, pieņemu) dzīvē – vientuļais ceļš naktī un atbildība, ko viņš pats no brīva prāta uzņēmies par citiem.

Būtībā grāmata ir izlasāma vienā paņēmienā. Atkarībā no lasīšanas ātruma – vienā vakarā vai naktī. Labs formāts, lieli burti. Muļķīgā kārtā tomēr vazāju to apkārt jau mēnesi, lasu autobusā no Valmieras uz Rīgu, pa gabalam no jebkuras vietas paķeru tramvajā. Ko es tajā meklēju?

Pirmkārt, man vienkārši patīk lasīt labi savirknētus vārdus, perfektā valodas izjūta, kas atklājas šajā grāmatā, pati par sevi sagādā baudu.

Otrkārt, Hermanis ir lielisks gids – tādi ir sastopami Pēterburgā: visu, ko stāsta, viņi redz, visi cilvēki, arī tie, kas dzīvojuši pirms gadsimtiem, viņiem ir personiski pazīstami. Viņš raksta par pilsētām, kurās kādu laiku dzīvo, par aktieriem un dziedātājiem, ar kuriem strādā, ļoti personiski. Droši vien to nosaka režija kā profesija: viss, ko iestudē, taču ir jāiemīl līdz galam.

Treškārt... Nu, treškārt, kuram gan tomēr negribas ieskatīties otra cilvēka dzīvē vai saprast, kāpēc, tieši šādi pasniegtu, viņš gatavs to publiskot. Teiksim, palūrēt, kā savā Dominikānas vasaras salā dzīvo Mihails Barišņikovs.

Ceturtkārt. Regulāra “Dienasgrāmatas” rakstīšana, paredzot, ka to lasīs cilvēki ar citādu dzīves pieredzi, pēkšņi liek formulēt kādas profesionālas lietas, kas ikdienā šķiet tik pašsaprotamas, ka par tām nav vērts pat īpaši domāt. Par sadarbošanos ar aktieriem. Vai dziedātājiem. Par skatuves patiesību, kas atklājas aiz vai bez valodas – no 70 iestudējumiem, izrādās, pusi Hermanis veidojis, aktieriem runājot valodā, ko viņš nesaprot. Režisori ir teātra intelektuālā elite, un gandrīz visi kādā brīdī nonāk pie tā, ka vajag savus “baušļus” tomēr fiksēt, tāpat kā to izmantošanu vai maiņu jaunā iestudējumā. Starp citu, pārsteidzošākais atklājums, lasot šo “Dienasgrāmatu”, ir tas, ka zināšanas par autora izvirzītajiem mērķiem, iemiesotajām idejām un darba procesu patiesībā gandrīz neko nemaina tajā emocionālajā, jutekliskajā, intelektuālajā vēstījumā, ko manā uztverē ir atstājis redzētais mākslas darbs.

Piektkārt un galvenokārt. Dienasgrāmata savā īstajā veidolā ir unikāls žanrs – tā patiesībā nav apspriežama (tāpat kā, teiksim, sapņi), jo ir pilnīgi individuāla, dziļi intīma, spontāna, tā fiksē acumirkļa domas vai izjūtas, kas citā brīdī būs pavisam atšķirīgas. Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – pēdiņās likta! – protams, nav tāda. Tajā nav ko meklēt intīmu atzīšanos pašam sev, tā nelaiž iekšā īsti privātā sfērā, un paldies dievam, ka tā. Bet – ir tāda josla starp dziļi personisko un populāro, ko man gribētos nosaukt par publiski intīmo zonu: tās ir palaikam ļoti svarīgas lietas, ko tomēr grūti domāt un formulēt pilnīgā vienatnē un tikai personiskai lietošanai. Tās ir nepieciešams arī izteikt publiski, jo vienatnei tās ir par... patētisku varbūt. Piemēram, par dzīvi un jēgu, par mākslinieka misiju, par teātra būtību – to visu taču pašam sevī vien pārdomāt būtu drusku smieklīgi, ir jābūt iespējai tās domas paust uz āru. Un šādai publiski intīmai zonai ideāls risinājums ir izdošanai domāta “Dienasgrāmata”. Un tas, iespējams, ir pats interesantākais šajā grāmatā.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā lasot izsauc līdzīgas publiski intīmas pārdomas, arī visai rezignētas. Režisors raksta par to, kā uz nomoda un miega robežas pie viņa ierodas nākamie tēli un bildes, kā šajā rēgainajā joslā atnāk pēkšņas atklāsmes – par to, kas patiesībā ir Svētais Grāls un kur to jāmeklē. Tik pazīstami – tieši tāpat taču kritiķim gadās saprast izrādes jēgu vai ieraudzīt senu teātra vēstures mirkli līdz sīkumiem skaidri. Režisors raksta par savas profesijas nepārejošo vientulību, tieši tāda pati ir kritiķa ikdiena – katrs ir viens ar savu datoru, pieredzi, neizpratni, nezināšanu, šaubām.

Jūtos drusku priviliģētā stāvoklī: sekodama Alvja Hermaņa darbam, esmu bijusi uz visām tām viņa izrādēm, kas pieminētas šīs vienas sezonas “Dienasgrāmatā”, esmu braukusi naktī uz Zalcburgu (gan autobusā, ērti izlaidusies), esmu Parīzes bulvārī nejauši uzgājusi virsū teātrītim, kur pirms nepilnas nedēļas notikusi apšaude, iela ir ziedu un zīmīšu pilna, un, pie koka piespiedies, raud pieaudzis vīrietis. Un tieši tāpēc, ka šajā gadā reizēm esmu atradusies patuvu tam, par ko raksta Hermanis, jo skaidrāka un, iespējams, arī skaudrāka ir apzināšanās, ka māksla un kritika, tāpat kā mākslinieki un kritiķi, bija, ir un paliks cieši saistītas un tomēr šķirtas pasaules. Jo atšķirīgi mēs skatāmies uz gandrīz visu. Un ir, ir pamats tam, kas rakstīts uz nu jau apbružātā pēdējā vāciņa – “neesmu pārliecināts, ka jelkurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv.” Protams, režisor. Pilnīgi noteikti. Tomēr mākslas darbam ir jēga tikai šajā divu atšķirīgo izpratņu saskarsmē: kamēr darbs nav ieraudzīts/izlasīts/uztverts – vienalga, vai tā būtu glezna, izrāde vai grāmata – tas paliek noslēgta “lieta sevī”.

Varbūt tas arī ir īstais iemesls, kāpēc atkal no jauna lasu kādu gabalu no Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatas”. Tā ir gandrīz saruna, kas turpinās tālu aiz izlasītājiem vārdiem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt