Ieva Rodiņa 27.12.2016

Tradīcijas un avangards Lietuvas teātrī

Skats no Kauņas Drāmas teātra izrādes "Mežainis" // Publicitātes foto

Nedēļa Kauņā

Baltijas Teātra forums šogad norisinājās novembra vidū, brīdī, kad Latvijas teātra dzīve mutuļot mutuļoja. Vēl 14. novembrī Rīgā notikušajā konferencē „Teātris šodien” ārzemju kritiķi dalījās iespaidos par redzēto „Spēlmaņu nakts 2016” izrāžu skatē, bet jau nākamajā dienā bariņš Latvijas teātra profesionāļu devās uz Kauņu, lai no 15. līdz 20. novembrim skatītos lietuviešu nacionālās dramaturģijas iestudējumus. Pārslēgties no latviešu uz lietuviešu teātri sākotnēji nebija viegli – galvā maisījās domas gan par nupat redzētajiem sezonas jauniestudējumiem, gan aiz stūra gaidāmo „Spēlmaņu nakts” balvu dalījumu, taču festivāla intensīvā un dažādā programma, kā arī nepiespiestā gaisotne ātri vien lika visam citam palikt kaut kur aizkadrā.

Tas, ka Baltijas Teātra forums šogad atgriezies Kauņā, šķiet pašsaprotami – jau 2013. gadā, kad festivāls pēdējoreiz pabija Lietuvā (skat. Normunda Akota http://www.kroders.lv/runa/386 un Valdas Čakares http://www.kroders.lv/verte/376 piezīmes Kroders.lv), tas notika tieši šeit – modernajā, tobrīd vēl rekonstrukcijas procesā esošajā Kauņas Nacionālajā Drāmas teātrī. Kopš tā laika notikušas dažas un, kā šķiet, visās nozīmēs pozitīvas pārmaiņas. Jau otro gadu festivāls norisinās mainītā formātā, būtiski pārbīdot tā akcentus – ja agrāk visu triju Baltijas valstu oriģināldramaturģijas iestudējumi tika vesti uz rīkotājvalsti, tad šobrīd festivāla programmu veido tikai šīs vienas valsts izrāžu skate, ļaujot parādīt ne tikai plašāku, bet arī daudzveidīgāku programmu. To, ka šis modelis ir ne tikai dzīvotspējīgs, bet pat visumā auglīgs, redzējām jau pirms gada Igaunijā, kur nedēļu pavadījām, kursējot starp divām igauņu „teātra lielpilsētām” – Tallinu un Tartu. Šogad lietuvieši bija parūpējušies par to, lai festivāla viesiem „jāceļo” būtu tikai tik daudz, cik sekojot izrāžu sižetiem, nomitinot mūs viesnīcā triju minūšu gājienā no Kauņas Drāmas teātra – ēkas, kas aiz neko daudz nesološas ārējās fasādes sevī slēpj tiešām apskaužamas tehniskās iespējas teātra radīšanai un rādīšanai.

Mazās revolūcijas

Jau ar pirmo izrādi tiekam ierauti lietuviešu teātrī. Režisora Agņus Jankeviča (Agnius Jankevičius) tepat, Kauņas Drāmas teātrī, veidotais iestudējums „Sacelšanās” (Maištas) mūs iesviež krāsainā, brīžiem drusku haotiskā, taču visumā simpātiskā pasaulē, kuru enerģiski apdzīvo spilgtos triko ģērbti jauni aktieri. Iestudējuma galvenais varonis gan nedaudz atšķiras no šī raibā, kustīgā bara – tas ir sakņupis, sanīcis biroja darbinieks (precīzāk – lelle-izbāzenis), vārdā Vaidas, kurš ir burtiski ieracies birokrātijas un papīru putekļainajā pasaulē, kamēr triko ģērbtie jaunieši aicina uz revolūciju, dziedot „Es gribu izlauzties brīvībā!” jeb dziesmu I want to break free no leģendārās grupas Queen repertuāra. Ar dziesmu, improvizētu aerobikas/deju priekšnesumu palīdzību tiek radīta atbrīvota atmosfēra, un pamazām darbībā tiek iesaistīti arī uz „demokrātiskiem” saliekama kartona beņķīšiem sēdošie skatītāji – no sākuma ar vieglu interakciju starpniecību, aicinot nobalsot par dažiem vienkāršiem jautājumiem (piemēram, kura no modelēm – ar Krievijas vai ASV karoga uzdruku uz peldkostīma – liekas seksīgākā, u.tml.), bet vēlāk atsaucīgākos aicinot iziet spēles laukumā un ar koka vāli dauzīt pa metāla mucām, uz kurām uzlīmētas politiķu bildes.

Izrādes pieteikumā teikts, ka režisors iedvesmu guvis no krāsu revolūciju fenomena – Rožu revolūcijas Gruzijā, Oranžās revolūcijas Kijevā, Tulpju revolūcijas Kirgizstānā u.tml. Tomēr to, kāds tieši ir izrādes mērķis un attieksme pret revolūciju kā mūsdienu pasaulē nemainīgi aktuālu instrumentu sociālpolitiskās situācijas izmainīšanai (vai vismaz ietekmēšanai), tā īsti neuztveru. Otrajā daļā „revolūcijas gars” pārņem visu telpu – izrādes darbība apstājas, un nez no kurienes uzrodas dažādas teltis ar radošajām darbnīcām, degustācijām un spēlēm, skatītāji kopā ar aktieriem var dziedāt, dejot, mētāt bumbiņas, ēst desmaizes vai zīmēt plakātus pēc sirds patikas, tomēr jau pēc pāris minūtēm šī jezga sāk nogurdināt. Kā šķiet, iestudējuma mērķis ir spēlēt spēles ar skatītājiem, piedāvājot scenāriju nevardarbīgai „nākotnes revolūcijai”, bet vienlaikus ar šķietami nevainīgo interakciju starpniecību parādot, cik viegli ļaujam ar sevi manipulēt – pat ja tas notiek „tikai teātrī” un „tikai joka pēc”.

Skats no Kauņas Drāmas teātra zrādes "Sacelšanās" // Publicitātes foto

Sacelšanās tēma vijas cauri arī dažiem citiem iestudējumiem, tomēr tajos, kā jau tas parasts tradicionālākās teātra formās, stāsts orientēts uz izrādes varoņu iekšējās pasaules cīniņiem, skatītājam atvēlot vien novērotāja un līdzpārdzīvotāja lomu.

Pēc franču eksistenciālisma rakstnieka Žana Pola Sartra darbu motīviem tapusī lietuviešu jaunās režijas paaudzes pārstāvja Artūra Areimas (Artūras Areima) izrāde „Intimitāte” (Intymumas) man nedaudz atgādina Alvja Hermaņa vai Gaļinas Poliščukas rokrakstu. Palielajā skatuves telpā redzams pieticīgi, taču glīti iekārtots dzīvoklis ar vairākām darbības ligzdām. Pie rakstāmgalda iekārtojies neirotisks jauneklis, kurš laiku pa laikam iešņauc kādu nenosakāmas izcelsmes vielu, un viņa cita pēc citas izšņauktās ampulas krājas kartona kastē zem galda. Pār virtuves izlietni pārliekusies sieviete, kas mokās ar sliktu dūšu, taču itin drīz atgūstas un dodas savās profesionālajās gaitās uz ielas. Gultā valstās sākotnēji pilnīgi kaila, bet vēlāk pieticīgi ģērbta meitene. Bet dzīvokļa centrā atpūtas krēslā, truls kā mēbele, izgāzies sēž jauns vīrietis, absolūti nejūtīgs pret apkārtējo pasauli, un redz tikai sev priekšā novietoto TV ekrānu. Izrādes stilistiku varētu raksturot kā hipernaturālistisku – Areimas būvētais pasaules modelis veidots kā sadzīvisku detaļu un groteskas spēles apvienojums. Asprātīgas epizodes (piemēram, prostitūtas ierašanās pie neirotiskā jaunekļa, kurš viņai liek staigāt pa paklāju, atveidojot gulbi – t.i., izteiksmīgi cilājot kājas un rokas) mijas ar ne tik viegli skatāmām. Izrādes skaļā, eksplozīvā darbība, ko pavada izteiksmīgi piemeklēts muzikālais noformējums, beidzas ar galvenā varoņa, neirotiskā jaunekļa juceklīgu mēģinājumu nošaut visus pārējos un nošauties arī pašam, taču, neveikli izmēģinājis visus iespējamos scenārijus, kā smukāk un ērtāk izdarīt pašnāvību, viņš visam atmet ar roku. Iestudējuma „kardiogrammu” lielā mērā atspoguļo paša režisora veidotā scenogrāfija – izrādes laikā skatuves telpa tiek demolēta, piejaukta un piemētāta, bet finālā tā šķietami atguvusi savu sākotnējo kārtību, tādējādi liecinot, ka varoņu dzīvēs nekas nav mainījies un viss var sākties atkal no jauna. Kā jau eksistenciālisma drāmā pienākas – izejas no elles, ko sauc par dzīvi, nav, un vārīgais revolūcijas mēģinājums ir izgāzies.

Skats no teātra "Mens publica" izrādes "Intimitāte" // Publicitātes foto

Līdzīgs naturālisma un absurda mikslis tiek piedāvāts arī Viļņas Mazā teātra neatkarīgās trupas Ocean Workshop komiski traģiskajā muzikālajā izrādē „Dvēseles virtuve” (Sielos virtuvė), kura radīta, iedvesmojoties no kulta grupas The Doors daiļrades un tās līdera Džima Morisona personības. Režisora Aiņa Storpiršta (Ainius Storpirštis) iestudējums notiek ciešā tuvplānā, pāris metru no skatītāju sēdvietām. Jau ienākot zālē, dārd The Doors mūzika un pa skatuvi, manāmi apreibinājušies, steberē, vārtās, lēkā un citas jokainas fiziskas darbības izpilda septiņi jauni, harismātiski aktieri, seši puiši un viena meitene. Viņu vidū, starp citu, arī viens latvietis – aktieris Kaspars Zvīgulis, kurš izrādē iekļāvies absolūti organiski savu muzikālo un plastisko dotību dēļ (tikai vienā epizodē pārējie varoņi iesmej par to, ka viņš no pārējā bara ir „atšķirīgs”, jo latvietis).

Neringas Keršulītes iekārtotā spēles telpa, kā to paredz izrādes nosaukums, pirmajā acu uzmetienā atgādina nedaudz noskretušu, nedaudz netīru, tomēr savā īpašajā haosā māksliniecisku, omulīgu virtuvi, kurā atrodas pāris galdi un krēsli un kuras gala siena nolīmēta ar mūzikas plakātiem. Izrādes pieteikumā darbības vieta nodēvēta par Džima Morisona virtuvi – pa pusei reālistisku, pa pusei simbolisku popkultūras ikonas telpu, kurā mītošie jaunieši sevi uzskata par „māksliniekiem”, lai gan būtībā viņi nedara neko oriģinālu, bet tikai kopē savus elkus. Oriģināli vai ne, bet vērot, kā aktieri izspēlē šīs īpatnējās mākslinieciskās komūnas savstarpējās attiecības, vienlaikus citējot un parodējot dažādus popkultūras produktus, ir bezgala aizraujoši. Greizsirdība, ambīcijas, ideāli, seksuālās dziņas, draudzība, naids – tas viss tiek izspēlēts fiziski un emocionāli intensīvā aktieriskajā darbībā. Bet izrādes pulsu lielā mērā diktē tieši aktieru dzīvajā izpildītās The Doors dziesmas, kuru iekšējā dramaturģija arī veido izrādes stāstu. „Dvēseles virtuve” kļūst par manu šī festivāla favorīti – izrādi, kurā ideālās proporcijās savijas izklaide (ārkārtīgi ironiski aktierdarbi un absolūti harismātisks muzikālais noformējums, atsaucot atmiņā to iespaidu, ko radīja Oskara Koršunova „Izraidītie” Dailes teātrī) un emocionāls pārdzīvojums. Jo pamazām arvien noteiktāk kļūst redzams, ka katrs no varoņiem aiz sava bravūrīgā bohēmista paštēla slēpj kādu nepiepildītu vēlmi, un par šo nesasniedzamo vēlmju simbolu kļūst aizslēgtās durvis (atsauce uz grupas The Doors nosaukumu), kuras viņi izmisīgi atkal un atkal mēģina atvērt.

Skats no Viļņas Mazā teātra trupas "Ocean Workshop" izrādes "Dvēseles virtuve" // Publicitātes foto

Avangardiskas skatuves bildītes

Sadrumstalotu pasaules skatījumu, kurā sajaucas realitāte ar fantāziju un sapņi ar murgiem, redzam divos nosacīti avangardiskos iestudējumos. Režisora Karola Vilka (Karolis Vilkas), sadarbojoties mākslinieku apvienībai Arts Printing House un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijai, iestudētā izrāde „Bērnība” (Vaikystė) veidota kā apziņas plūsmas uzplaiksnījumi tumšā, tukšā spēles telpā, bez teksta. Izrādei sākoties, to palēnām cits pēc cita piepilda dažādi cilvēki – ikdienišķi un viegli atpazīstami. Kāds remontē dzīvokli, sparīgi zāģējot vecu koka loga rūti, cits ar āmuriņu klapē gaļu, vēl kāds izpilda vingrojumus ar hantelēm, u.tml. Līdzās sadzīves radītajiem trokšņiem gaisu piepilda arī katra cilvēka līdzatnestā radio aparāta raidītās skaņas – mūzika, reklāmas vai radio dīdžeju balsu murdoņa, bet telpas dziļumā kāda garā, baltā kleitā tērpta meitene, sekojot impulsiem, dejo līdzi šīm skaņām. Tikai vēlāk uzzinu, ka šis prologs iecerēts kā mūsdienu daudzstāvu mājas attēlojums, kur katrā šūniņā jeb dzīvoklī tiek dzīvota sava dzīve, bet plānās, skaņas caurlaidīgās sienas šīm mazajām pasaulēm ļauj savīties neatšķetināmā murskulī. Manā apziņā uz skatuves redzamais tā arī nenoformējas vienā mākslinieciskā tēlā, bet šķiet, ka tāds arī nav iestudējuma mērķis, jo pavisam drīz nosacīti reālistiskos skatuves tēlus nomaina daudz abstraktāki. Pēc tumsas uzplaiksnījuma uz skatuves pēkšņi parādās pieauguša aktiera ķermenis bērna rāpulītī ar lielu, baisu masku – hipertrofēti lielu galvu. Šis „zīdainis” ne tikai precīzi atdarina maza bērna fizisko un emocionālo izturēšanos (piemēram, dažādas raudāšanas stadijas – no gražīgas neapmierinātības līdz histēriskām raudām), bet kādā brīdī arī sastopas ar spožās bruņās ģērbtu viduslaiku bruņinieku. Jau nākamajā mirklī skatuves centrā pustumsā savā „valodā” attiecības risina divi orangutani, un tā tālāk. Izrādes pieteikumā rakstīts, ka tās veidotājus nogurdinājušas „paredzamās lugas tradicionālās interpretācijās (pat jaunu režisoru izpildījumā)” un tā vietā viņi grib piedāvāt „haotisku, fantasmagorisku procesu, cerot, ka tas ierosinās skatītājus pievērsties savai zemapziņai”. Mani zemapziņas kanāli, vērojot šīs skatuves bildītes, gan paliek aizvērti.

Skats no "Art Printing House" izrādes "Bērnība" // Publicitātes foto

Nedaudz mulsinošs „bilžu teātris” redzams arī neatkarīgā teātra „Apeiron” iestudējumā „Psihe”, ko iestudējušas divas jaunas mākslinieces – Egle Kazickaite un Grēta Kazlauskaite (viņa arī viena no divām izrādes izpildītājām). Uz mainīga skatuves prospekta fona – balta audekla, uz kura ģeometriskus melnbaltus efektus un gaismu spēles risina video mākslinieks Vids Valinčjus, – darbojas trīs tēli: jauns vīrietis, kuram galvā no iepriekš redzētās izrādes brēcošā „zīdaiņa” aizlienēta hipertrofēti liela, balta galva, un divas jaunas melnā tērptas dāmas ar sarkaniem klauna deguniem. Tā kā iestudējumam netiek piedāvāts tulkojums, atliek vien vērot aktieru ķermeņa valodu, kas – gan par laimi, gan nelaimi – ir gana ekspresīva. Abas sievietes darbojas aktīvi un brīžam pat agresīvi, kamēr vīrietis sakņupis sēž vai stāv skatuves malā, un mēģinājumi viņu ierosināt uz sarunu vai vismaz noskaidrot viņa vārdu atkal un atkal cieš neveiksmi. Izrādes žanrs programmiņā pieteikts kā „inteliģents detektīvs”, detektīviem raksturīgā spriedze tik tiešām ilgst visu pusotru stundu garo priekšnesumu: gan pateicoties dinamiski mainīgajiem video zīmējumiem, kurus apspēlē un papildina abu aktrišu izpildītas plastiski izteiksmīgas un ironiskas pantomīmas starpspēles, gan avangardiskajai skaņu partitūrai, kurā līdzās elektroniskās mūzikas akcentiem ievijas arī pie skaņu pults sēdošas meitenes „dzīvajā” izpildīti ziņu lasījumi. Taču tikai pēc izrādes noskatīšanās, izlasot programmiņā piedāvāto aprakstu, saprotu, cik atšķirīga no tā, ko esmu redzējusi un (lielākoties jau valodas barjeras dēļ) sapratusi, bijusi iestudējuma ambiciozā iecere – izķidāt Šekspīra „Hamletā” uzdoto hrestomātisko jautājumu „Būt vai nebūt?”, tikai šoreiz prātojot, vai šī morālā dilemma mūsdienu nemorālajā pasaulē maz vairs ir aktuāla.

Skats no teātra "Apeiron" izrādes "Psihe" // Publicitātes foto

Tradīcijas līdzsvara saglabāšanai

Kaut arī lielākā daļa festivāla programmā iekļauto izrāžu gan izvēlētās formas, gan tajā apspēlētā satura ziņā šķiet oriģināldramaturģijas lauciņam neierasti modernas, līdzsvaram tiek piedāvāti arī divi tradicionāli, t.i., izteikti reālpsiholoģiski iestudējumi, kas visai smagnējā skatuves valodā pievēršas vēsturiskām tēmām. „Sacelšanās” režisora Agņus Jankeviča Kauņas Drāmas teātrī uzvestā izrāde „Cilts” (Gentis) balstīta lietuviešu klasiķes Ievas Simonaitītes 1935. gadā sarakstītajā romānā „Aukštijas Šimoņu liktenis”, autobiogrāfiskā rakstnieces dzimtas hronikā, kuras centrā ir vairāku paaudžu sievietes – vecmāmiņa, māte un meita – un viņu dažādie likteņi, caur tiem iezīmējot arī laikmeta un līdz ar to arī sievietes sabiedriskā statusa maiņu sabiedrībā. Cik sastingusi, barga šķiet vecmāmiņa, tik dzīves alkstoša, savai sirdsbalsij atvērta ir māte, un šos pretstatus visai klišejiski iezīmē arī Lauras Luišaitītes iekārtotā skatuves telpa, kur video fonā demonstrēti ieplaisājušas akmens sienas, ērkšķu vainaga un asaru lāšu motīvi, kamēr visa skatuves grīda, izņemot centrālo apli, nobārstīta ar sārtām, maigām rožu ziedlapiņām. Tikmēr meitai Rozei, ko ar lielu jūtīgumu un emocionālu amplitūdu atveido jaunās paaudzes aktrise Inga Mikulavičūte, atvēlēta stāstnieces loma, pasīvi noraugoties uz savas dzimtas likteni, kas daļēji atsauc atmiņā Blaumaņa „Indrānus”. Arī šajā stāstā paralēli melodramatiskajai mīlestības līnijai izspēlēta sāpīgā tēma par bērniem, kas egoismā un cietsirdībā vēršas pret vecākiem un līdz ar to – arī savām saknēm. Tikai lietuviešu gadījumā šīs saknes ir ne tikai asinssaites, kas saista vienas dzimtas locekļus, bet arī katolicismā balstītā grēcīguma un piedošanas tēma, zīmējot apkārtējo sabiedrību kā nežēlīgu soģi, kas bieži vien netaisnīgi atļaujas lemt cilvēku likteņus Dieva vietā.

Skats no Kauņas Drāmas teātra izrādes "Cilts" // Publicitātes foto

Otrs nosacīti tradicionālais iestudējums ir Lietuvas vēsturē balstītās Joza Gruša lugas „Barbara” (Barbora) iestudējums vecmeistara Jona Juraša (Jonas Jurašas) režijā. Vizuālajā līmenī izrāde it kā savieno vēsturisko un mūsdienīgo – scenogrāfs Mindaugs Navaks skatuvi iekārtojis kā milzīgu šaha laukumu, pa kuru, risinot savstarpējās varas spēles, pārvietojas izrādes varoņi. Par vēlmi pietuvināt vēsturisko sižetu mūsdienām liecina arī režisora ieviestais „teātris teātrī” princips, lugas stāstam pievienojot paralēlu sižetu par slimu aktrisi, kura, neskatoties uz savu fizisko vājumu, izmisīgi vēlas spēlēt šo lomu, jo uz skatuves viņa it kā atbrīvojas no sava slimības saēstā ķermeņa un kļūst par spēcīgo lietuviešu valdnieci Barbaru. Tomēr kopumā iestudējums atstāj smagnēju iespaidu – aktieri spēlē izteikti eksaltēti, cīnīdamies te ar milzīgo teksta kvantumu, te ar neveikli modernizētajiem kostīmiem, te ar režisora klātpiedomāto sižetu, Barbaras lomas atveidotāju ik pa brīdim pieslēdzot pie „sistēmas” – sarkaniem vadiem, it kā imitējot asins pārliešanas procesu, bet, kā skatītājiem pavēsta aktrise, patiesībā nevis ārstējot, bet lēni indējot viņu. Jāpiebilst gan, ka izrāde, kaut arī uz viesiem nekādu īpašu iespaidu neatstāj, saprotamu iemeslu dēļ pamatīgi saviļņo lietuviešu skatītājus – acīmredzot savu lomu nospēlē īstajā brīdī atdzīvinātais sižets par harismātisko valdnieci, kas cīnās par Lietuvas nākotni laikā, kad tā vēl nav ieguvusi neatkarību no Polijas un kad valda nežēlīgas politiskās spēles, par kuru upuriem kļūst ne tikai valstis, bet arī cilvēki.

Skats no Kauņas Drāmas teātra zrādes "Barbara" // Publicitātes foto

Gabaliņš Latvijas

Protams, subjektīvi, taču ne tikai mans, bet visas latviešu delegācijas gaidītākais festivāla notikums ir Valtera Sīļa un Jāņa Baloža otrais Lietuvā tapušais uzvedums „Mežainis” (Miškinis), ko skatāmies zīmīgā datumā – 18. novembra vakarā. Sīļa un Baloža veidotais stāsts par latviešu mežabrāli Jāni Pīnupu, izrādē lokalizācijas labad pārdēvētu par Jonu Petruti, reālu vēsturisku personību, kas Otrā pasaules kara laikā dezertējis no Sarkanās armijas un 50 gadus slēpies no padomju varas, ir kā svaiga gaisa malks. Tas ir ārkārtīgi asprātīgs, ironisku, teatrālu detaļu pieblīvēts uzvedums, kas vienlaikus risina arī dziļas, dzīvas cilvēku attiecības uz vēsturiski konkrēta laikmeta fona. Izrādes divos cēlienos ātrā tempā tiek izskriets cauri laikam no Otrā pasaules kara beigām, kad Lietuvu, tāpat kā Latviju, okupē Padomju Savienība, līdz pat neatkarības atgūšanai, un skatītājiem kā šī ceļojuma „gids” tiek piedāvāts aktiera Šauļa Čučeļa  atveidotais stāstnieks, kurš gan savos vaibstos, gan teātra mājaslapā atšifrēts kā pats Jānis Balodis – dramaturgs-pētnieks-arheologs, kurš cenšas izdzīvot un ar teātra palīdzību atdzīvināt konkrēta cilvēka dzīvesstāstu. Šajā stāstā netrūkst gan sentimentālu, gan dramatisku, gan apburošu ironisku detaļu. Piemēram, par vienu no izrādes asprātīgākajiem mirkļiem kļūst epizode, kur aktieri attēlo Gagarina gatavošanos lidot kosmosā ar diviem suņiem, kurus fantastiski ticami nospēlē divas aktrises melnos triko, bet zāle burtiski uzvirmo smieklos epizodē, kurā no ieslēgta radio aparāta „izlien” jeb uz skatuves materializējas dažādas balsis, apspēlējot padomju laika Baltijas telpā pazīstamas frāzes, piemēram, „Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, kā atsauce uz Latviju pat tiek nodziedāts pantiņš no pazīstamās dziesmas „Ripo, ratiņ, ripo vecais draugs!”, u.tml. Mākslinieka Uģa Bērziņa iekārtotā spēles telpa nemitīgi transformējas, pārbīdot skatuves prospektā novietotu puscaurspīdīgu aizslietni, kas no vienas puses apsists ar dēļiem, tādēļ, attiecīgi izgaismots, ļauj konkretizēt darbību gan iekštelpās, gan mežā, kurā slēpjas Jons. Taču skatuves un arī izrādes centrā nemainīgi ir galds – simbols ģimeniskai vienotībai, neskatoties uz laikmeta vētrām, kas plosās visapkārt. Sīlis un Balodis šajā izrādē, tāpat kā šosezon Nacionālajā teātrī iestudētajā „Veiksmes stāstā”, apliecina spēju balansēt uz vēsturiskas realitātes un fantāzijas robežas. Iestudējums nelika vilties, un, kaut arī oficiālas balvas festivālā netika pasniegtas, to par savu favorītu atzina ne tikai latvieši, bet arī igauņi.

Skats no Kauņas Drāmas teātra izrādes "Mežainis" // Publicitātes foto

Bez pārsteigumiem

Kaut arī kopumā festivāla programma ir dažāda gan formā, gan saturā, īpašus atmiņā paliekošus nospiedumus tas nav atstājis. Mazu ārpus-meinstrīma prieku gan sagādā mazformāta izrāde „Mīlestība, nebeidzies” (Meile, don’t stop), ko uz Kauņu atvedusi Klaipēdas leļļu teātra trupa „459” – iestudējums, kura laikā skatītāji pilnīgā tumsā tiek vadīti no vienas „stacijas” uz nākamo, piedāvājot skatīties caur mazu lūramcaurumiņu melnos kubos, kuru iekšienē tiek spēlētas miniatūras objektu izrādes. Uzveduma pamatā ir dažādu mākslinieku veidotas instalācijas par tēmu „mīlestība”, un ir tiešām fascinējoši vērot, cik dažādi iespējams noteiktā laika un telpas ierobežojumā reflektēt par vienu un to pašu tēmu, atspoguļojot ne tikai dažādas mīlestības formas, bet caur to eksponējot arī pašu mākslinieku intereses un, jādomā, arī personības. Kā izteiksmes līdzekli mākslinieki izmanto ne tikai mazas lelles, bet arī dažādus materiālus – smiltis, plastmasu, ūdeni, vēju, gaismas utt. –, bet to visu apvieno austiņās skanošā transcendentālā mūzika, kas liek aizmirst par to, ka patiesībā atrodies aptumšotā teātra zālē, kur kā uz konveijera lentas no vienas „izrādes” uz nākamo ceļo tumsas apdullinātie skatītāji. Mazs, bet neaizmirstams piedzīvojums, kas gan, manuprāt, īsti neiekļāvās festivāla programmā – gluži tāpat kā divas redzētās ekspresīvās dejas izrādes, pēc kurām bija grūti spriest par to, kas notiek lietuviešu oriģināldramaturģijā, bet kuras tik un tā bija iespējams vērot ar aizrautību.

Baltijas Teātra forums Lietuvā aizvadīts bez lieliem idejiskiem vai mākslinieciskiem satricinājumiem – lietuviešu teātris joprojām balstās metaforiskā valodā, nacionālās dramaturģijas iestudējumi risina tēmas par cilvēka dzīvi pagātnē un šodienā, taču festivāla pēcgarša ir visai blāva. Atliek vien atgādināt, ka nākamgad Baltijas Teātra festivāls norisināsies Latvijā, lietuviešu un igauņu teātra profesionāļiem piedāvājot latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumu skati.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt