Armands Kalniņš 08.02.2017

Apsēstības un būtības

Ierosinājumam rakstīt skatītāja (ne kritiķa) dienasgrāmatu atsaucos uzreiz. Jau vairākkārt gribējies uzrakstīt plašākus izrāžu vērtējumus, ne tikai twitter formāta atsauksmi. Lai gan februāris ir nejaukākais mēnesis, jo vēl ir ziema, bet tas brīdis, kad „jaunie putni drīz būs klāt, atlidos pār jūru”, vēl jāgaida, turklāt pastāv liela iespējamība, ka izrādes var tikt atceltas mākslinieku slimības dēļ. Tomēr izaicinājums beidzot jāuzņemas. Vistuvāk šāda veida rakstīšanai biju tad, kad, uzmanīgi sekojot Dailes teātra iestudējuma „Ričards III” (režisors Viesturs Meikšāns) vērtējumiem, ilgāku laiku nevarēju sagaidīt kādu publikāciju, kas kaut daļēji atspoguļotu to, ko saskatīju šajā izrādē. Toreiz šķita, ka izrāde nepelnīti noniecināta. Taču pēc kāda laika parādījās Edītes Tišheizeres niansēta recenzija par šo izrādi, ar kuru varēju solidarizēties, līdz ar to paslinkoju un nemēģināju rakstīt. Kopš tā laika īpaši iedziļinos viņas recenzijās, kuras vienmēr šķiet vērtīgas, pat tad, ja viedokļi nesakrīt (piemēram, par izrādi „Sieviete” Nacionālajā teātrī), jo zinu, ka lasīšu argumentētu viedokli. Tāpēc priecēja Edītei Tišheizerei piešķirtā Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslu kritikā. Domāju, ka vērts iepazīt plašāku vērtētāju loku, tāpēc gandarī arī otrs laureāts Toms Čevers, par kuru jāsaka –„Pamanīts!”.

„Spēlmaņu nakts” ceremonijā minēju, ka gadā noskatīties ap 100 izrādēm nav grūti. Varbūt tas šķita joks. Pēc pasākuma sarēķināju redzēto izrāžu skaitu: 2015./2016. gada sezonā – 99 izrādes, 2014./2015. gadā – 103 izrādes. Vai visu bija vērts noskatīties? Vairumā gadījumu – jā, gandrīz no katras ir kāds ieguvums: kāda aktiera pārliecinošs tēlojums, režisora profesionālās izaugsmes pazīmes, kāda būtiska, tieši tagad nepieciešama atziņa. Protams, iepriekš nekad nav zināms, vai būs kas vērtīgs, jebšu šoreiz tukšā. Būtiski, lai izrāžu skatīšanās nekļūst par apnicīgu pienākumu, jo solīts vērtējums vai jābūt pirmizrādē.

Nesen noskatījos filmu „Vienu biļeti, lūdzu!” (One Ticket Please, pirmizrāde solīta 13. martā, par filmu – šeit), kas ir „dokumentāls stāsts par Nikiju Kokrenu”, aizrautīgu teātra skatītāju Ņujorkā, kura, šķiet, noskatās 500 izrādes gadā. Vai tā ir apsēstība, vai tomēr šai aizrautībai ir dziļāka jēga? Filma ir visai atklāta, daudzas epizodes ir tādas, ko vairums cilvēku, visticamāk, censtos noslēpt. Un tomēr kaut kas šajā stāstā paliek neizzināts (droši vien visu izzināt pat nav iespējams). Sarežģītas attiecības ar tuviniekiem, kāda līdz galam neizstāstīta personiskā drāma, izjūta, ka dzīve nav bijusi piepildīta? Kas ir labāk – spēcīgi izteikta aizraušanās (piemēram, puķkopība, medības utt.), kas var piešķirt citiem ne visai saprotamu dzīvošanas jēgu, vai arī depresīvs nīgrums, jo dzīve, palaidne tāda, nav sniegusi cerēto un daudzi jāvaino neveiksmēs, un nekas vairs neliekas interesants? Ļoti patiess šķiet Nikijas apgalvojums, ka pietiek ar vienu teikumu izrādē, lai tā kļūtu būtiska. Kā viņa izsakās, noteikti vērts sagaidīt izrādes beigas, jo bieži vien tikai noslēgumā viss „saslēdzas”. To ievēroju arī es – esmu aizgājis tikai no divām izrādēm (tas gan bija pasen). Savukārt filmā teiktajam, ka vislabākās ir depresīvās izrādes, noteikti būtu piekritis 18 – 20 gadu vecumā, ne tagad. Lai cik smaga izrāde nešķistu, tajā būtu jābūt kam cerīgam.

„Saniknotā slieka” JRT, Mazā zāle, 01.02.

Par šo izrādi lasīts, ka gan luga, gan iestudējums ir tikai tāds nieks. Manuprāt, izrāde nav par padomju laikiem, kaut tie trāpīgi izsmieti (ārējās pazīmes un būtība). Vai kāds žanrs tiktu uzskatīts par sliktāku, vai karikatūra ir kas zemāk vērtējams par gleznu? Vieni izteiksmes līdzekļi vērtējami augstāk par citiem? Varbūt pietrūkst pacietības vai patikas iedziļināties izrādē? Vai neesat sastapuši kādu izrādes galvenajam tēlam Sibillai līdzīgu cilvēku, kas pareizi pamāca citus, bet savu dzīvi sakārtot nespēj? Nikija no filmas „Vienu biļeti, lūdzu!” sevi īsteno teātra apmeklējumos, bet Sibilla mēģina dzelžaini vadīt citu dzīves, padarīt tās pareizākas, tā varbūt neapzināti mēģinot mazināt, iespējams, nelabojamo pāridarījumu savam dēlam. Visi, ko pazīst Sibilla, ir kaut kādā ziņā nepareizi, bet viņas pamācības – pareizas vai vismaz dzīves pieredzes diktētas, tomēr pēc būtības – nepareizas. Iveta Pole asprātīgi parāda Sibillas ārējo stingrību, viņa ir gatava ļauties cilvēciskam vājumam, bet to Gata Gāgas Jurgenam šajā „milžu cīņā” nemaz nevajag. Atliek cīnīties līdz galam par mazmeitas laimi, kaut citādi, mainot taktiku, un tā pierādot savu pārākumu neceļos aizgājušajam dēlam. Sibillas mērķtiecīgā aizrautība citos apstākļos būtu jēdzīga.

Skats no JRT izrādes "Saniknotā slieka" // Foto - Jānis Deinats

Iestudējumā darbojas saskanīgs ansamblis, daudz jauku detaļu. Izrādes režisors Ģirts Ēcis mērķtiecīgi veido savdabīgu stilu (redzētu jau, piemēram, izrādē „Lidojošā klusuma darbnīca”), kas šajā profesijā ir tik būtiski. Gandarījums arī par to, ka teātri sekmīgi iestudē latviešu lugas (īpaši Nacionālais teātris un Valmieras teātris). Tendence pievērsties padomju laikam un tā seku apzināšanai, greizo nostādņu pārmantojamībai mūsu rīcībā var būt veiksmīga, ne tikai atkārtoti jau kuru reizi iestudējot, piemēram, Aleksandra Volodina „Piecus vakarus” (laba luga, protams), bet aktuālo meklējot arī Gunāra Priedes, Paula Putniņa, Harija Gulbja, Leldes Stumbres, Jāņa Jurkāna lugās. Labi piemēri jau ir radīti („Jaunākā brāļa vasara” JRT, „Smaržo sēnes” Valmieras teātrī u.c.). Jāatzīst, ka savulaik nenovērtēju Priedes darbus, tie šķita pārāk piezemēti, sadzīviski. Acis atvēra Ādolfa Šapiro iestudētais „Aivaru gaidot” savulaik Jaunatnes teātrī. Trafareti būtu saistīt cerības ar jubilejām, jo, piemēram, tikai daži teātri atvērās Rainim un Aspazijai, kaut tas kopumā notika pārliecinoši. Naivi jājautā: varbūt Latvijas simtgade rosinās pievērsties mūsu dramaturģijas mantojumam ne tāpēc, lai „piespiestu mīlēt Raini”, bet gan tāpēc, ka tajā ir vērtības, kas mums vajadzīgas (piemēram, kas gan mūsu kopējai apziņai patlaban varētu būt nepieciešamāks par Raiņa „Jāzepa un viņa brāļu” tematiku).

„Dienas nodaļas students”, lugas autors – Igors Gatins, režisors – Iļja Bočarņikovs, Rēzeknes teātra „Jorik” viesizrāde Rīgā, Maskavas namā, 02.02.

Priecē, ka izveidots (faktiski – attīstīts) teātris ārpus Rīgas (un žēl, ka profesionālu teātru nav, piemēram, Jelgavā un Ventspilī). Iespaidi par iestudējumu ir pretrunīgi. Vislielākās problēmas šķiet dramaturģiskajā materiālā. Ir gan trāpīgi novērojumi par padomju laiku, gan uzskatāmi un tieši atainotas saistošas pagājuša gadsimta 80. gadu Maskavas un kādas Krievijas provinces pilsētas epizodes, kas nav tik plaši zināmas, piemēram, „noziedzības” (par tādu padomju laikā uzskatīja to, kas tagad ir bizness) saplūšana ar t.s. „tiesībsargājošajām institūcijām”. Bet diemžēl ir arī ļoti klišejiski satura risinājumi, piemēram, kārtējie provinciāļa sapņi par galvaspilsētu (arī var uzskatīt par apsēstību), visu samilzušo problēmu risinājums, kā ierasts, ir pieteikšanās dienēt armijā, jo tajā, lūk, izveido īstu cilvēku (padomju armija tolaik!). Arī izrādes formas ziņā dažkārt izmantoti stereotipi, piemēram, sieviešu kopmītnes iemītnieču kustības ir uzsvērti un vienādi „pavedinošas”. Otrajā izrādē divu dienu laikā skan Raimonda Paula „Miļion alih roz” kā padomju laika raksturojums, bet ja JRT izrādē tam ir būtiska nozīme, tad šoreiz – tikai ilustrācija. “Dienas nodaļas studentā” lietots it kā brehtisks paņēmiens – dažkārt pārtraukt sižetu un tieši uzrunāt skatītājus, bet šoreiz tas neiedarbojas, jo paužamais tāpat ir skaidrs, izskan didaktiski un sagausina darbību. Arī Brežņeva apsmiešana un dažu ārēju padomju laika pazīmju atainošana nešķiet ievērības cienīga. Tomēr izrādē ir arī kas vērtīgāks – tiek parādīti dubultstandarti (publiskā pareizā morāle un pavisam cita rīcība privātajā dzīvē – modelis, ko pieņem visi), kas stabili izveidojās padomju laika noslēgumā un ietekmē mūs joprojām. Jauna cilvēka dzīves jēgas meklējumi mēdz būt saistoši. Labi, ka aktieriem ir piedāvāts darbs, interesanti bija vērot kādu laiku teātrī neredzēto talantīgo Juriju Djakonovu, savukārt Edija Zalaka spēlē brīžiem pietrūka nianšu, kaut kopumā – simpātisks tēls. Cerams, būs arī šī teātra latviešu trupas viesizrādes Rīgā.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Dienas nodaļas students" // Publicitātes foto

„Doriana Greja portretsDailes teātris, Lielā zāle, 04.02.

Izrāde satrieca, bet ne tāpēc, ka pirmo reizi skatu/lasu jauna cilvēka pārliecinošo ceļu uz strauju iznīcību it kā sīka kļūmīga lēmuma dēļ, vai tāpēc, ka sižets zināms. Nikija droši vien šo iestudējumu vērtētu kā galēji depresīvu, tātad – lielisku. Vērtīgais un tik aktuālais šajā izrādē – cik viegli padoties ļaunumam, cik tas var būt pievilcīgs sākotnējās izpausmēs, nedomājot par to, kas ir labs un kas – slikts. Tik kārdinoša var būt vēlme padoties vieglas dzīves vilinājumam soli pa solim, sākumā nevēloties, bet pēc tam vairs nespējot mainīt savu dzīvi, būtībā – bez iespējām kaut daļēji atgriezties labajā, cilvēcīgajā (daudzos līdzīgos sižetos tomēr paveras kāda cerīgāka iespēja labot kļūmīgos lēmumus). Tik saprotams ir izpriecu kārdinājums, dzīve bez rūpēm (glamūrs, tieksme pēc baudām, ļaunuma ziedu aicinājums utt.), īpaši jaunībā. Posta ceļu sekmē gan lorda Henrija, iespējams, pamatotais cinisms, gan Bazila māksla, gan paša Doriana vēlme patikt. Sibillas Veinas nāve traucē Dorianam viņa bezrūpīgajā, virspusīgajā dzīves baudīšanā, it kā apgrūtinot to ar patiesumu, jo nāve vairs nav viegla spēle, tā šķiet aizvainojoši raupja, biedējoša un tikpat nesaprotama kā modernā deja. Šāds Dorians Daiņa Grūbes tēlojumā ir trāpīgs. Gandrīz visi, kas sastopas ar Dorianu, viegli pakļaujas ļaunā dīvainajam pievilcīgumam, agrāk vai vēlāk saprotot, ka kļūdījušies. Interesants ir Intara Rešetina Bazils – gleznotājs, kurš radījis ko tādu, ko pats ne visai saprot un nekad nespēs pārspēt. Izrādē radīta skaista (ārēji/iekšēji) forma, kas veido tās saturu. Piemēram, tik spožs izskatās pagrimuma orķestris, sākotnēji interesants, asprātīgs, daudzsološs, jautrs, bet tad pakāpeniski degradējas un vēlāk kļūst atbaidošs, idejiski (ne formas ziņā) kļūdams līdzīgs Paolo Sorentīno attēlotajam tukšajam „dižajam skaistumam” ( La grande bellezza). Ne visas Vailda asprātības šajā izrādē priecē, daudzas izskan skumji, rezignēti – tāds pavisam bēdīgs stāsts. Vai bezcerīgi pretoties sliktajam? Vērīgākam skatītājam vajadzētu secināt ko citu. Izrādes autori gan seko Vaildam, gan, kā šķiet, oponē viņa teksta burtam. Jebkurš vērtētājs droši var secināt gan to, ka tas nav, gan to, ka tas ir Vailds – viss ir tik relatīvi („Tie, kuri cenšas..., dara to uz savu atbildību”, jo „visa māksla ir pilnībā nelietderīga”). Racionāli izvērtēt šo izrādi var būt nepanesams uzdevums, tās būtību vieglāk uztvert, to neskaidrojot, bet mēģinot izjust, ja vien izdodas uztvert ko rezonējošu.

Skats no Dailes teātra izrādes "Doriana Greja portrets" // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

***

Atbildība par mākslas darbu uztveri ir pašu vērtētāju ziņā (arī par to, kas izlasīts šajā publikācijā), jo radošumā nepareizais bieži vien ir pareizs un pareizais – nepareizs. 

Atsauksmes

  • Dace 08.02.2017

    Patīkams un priecīgs pārsteigums, paldies :)

  • ? 08.02.2017

    kā var tik daudz tekstā uzrakstīt tieši NEKO?

  • Linda 08.02.2017

    Paldies Kroderam par šo izvēli- sen jau gaidīju kādu nekritiķa pārdomu sleju! Un paldies Jums - jo 140zīmju domas ir kodolīgas, bet vienmēr gribējies uzzināt ko vairāk! :)

  • DaDa 09.02.2017

    Apsveicu Līgu Ulberti un Ievu Rodiņu! Kroderam paldies neteikšu, jo sers jau mūžībā, samierināšos ar kroderu lv, Galvenais- saglabāt radošumu un atsijāt sev vēlamus "maizīšu smērētājus". Priekā!

  • Žakete 19.02.2017

    Vai ar teātri apsēstajam dzīve ārpus teātra arī ir? Draugi, sexiņš, sportiņš?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt