Kroders Runā

Feb
17
2017

Atšķirīgais, savādais, citādais, īpašais, ģeniālais...

Šoreiz uzreiz sākšu ar pārdomām par divām izrādēm, bet vispārīgākas atziņas paudīšu noslēgumā. Šīs izrādes tematiski vieno cilvēki, kuri ir atšķirīgi, citādi, īpaši, varbūt savādi, viņi var kādās izpausmēs šķist nepieņemami mums, kas sevi, visticamāk, uzskatām par nepārprotami pilnīgi garīgi veseliem. Šī nav pirmā reize, kad Latvijas teātri pievēršas savādajiem, piemēram, Mārtiņš Eihe to darījis vairākkārt (iepriekš izrādēs „Crazy” un „Lūša stundā” Valmieras teātrī). Tomēr izrādes, kuras raksturošu, būtībā ir ļoti atšķirīgas.

Savādais atgadījums ar suni naktī”, Nacionālais teātris, Lielā zāle, 05.02.

Jau izrādes starpbrīdī nodomāju: sen nav nācies tik ļoti just līdzi galvenajam varonim un cerēt, ka viņam viss izdosies (līdzīgas izjūtas bija pusaudža gados, skatoties kādu piedzīvojumu filmu). Iestudējuma sižetu var izklāstīt ļoti īsi: īpašais/savādais zēns Kristofers mācās dzīvot viņam bieži vien tik nesaprotamajā pasaulē. Par autismu, Aspergera sindromu u.c. līdzīgiem jautājumiem var uzzināt daudzviet, piem., http://www.autisms.lv/. Manuprāt, Valtera Sīļa iestudējums ir principiāli svarīgs, jo stāsts ir par cilvēku, kas vizuāli nedaudz atšķiras no citiem, bet no ārējām izpausmēm vien ir tik viegli veidot pirmā iespaida secinājumus – neaudzināts, agresīvs, slikts raksturs utt. Kristoferam ir relatīvi viegla atšķirīguma forma: grūtības dažās jomās, talants vai varbūt ģenialitāte – kādā citā (zināms, ka, piemēram, Einšteinam skolā ir bijušas pieticīgas sekmes un grūtības apgūt „mācību vielu”). Savādumu, atšķirīgo pieņemts slēpt, un bieži vien tikai tad, kad gūti panākumi, atklājas, ka aktierim vai zinātniekam ir bijis autisms, disleksija u.tml. Bet, ja nu tomēr nav savlaicīgi pamanīts, palīdzēts (nospriests: „kā ir, tā ir” vai „tā gadās”)? Kāda konflikta situācija, asa apkārtējo pretreakcija, un var notikt kas nelabojams. Pieaugušajiem citādajiem arvien vairāk iesaka pievērsties sava talanta attīstīšanai, ne trūkumu novēršanai, ja vien tas būtiski netraucē dzīvē un darbā. Kārlis Krūmiņš Kristofera lomā ir precīzs, ne vien ārēji, bet arī iekšēji, ticams šajā paša izveidotajā pasaulē, kurā daži ir tuvāki (labi un arī ne tik ļoti uzticami), citi – šaubīgi, citi – pilnīgi nepazīstami kustīgi objekti. Kārlis Krūmiņš joprojām nav plaši pazīstams, izrādes starpbrīdī paziņa man vaicāja, kas viņš ir. Stāstīju par viņa režisēto izrādi „Truša alā” Nacionālajā teātrī, kuru nosaukuma dēļ daži skatītāji bija uzskatījuši par bērniem domātu (žēl, ka šim iestudējumam bija tik īss mūžs), par iespaidīgo titullomas tēlojumu izrādē „Andrievs Niedra” Dirty Deal Teatro, bet piemirsu gan trāpīgo „Mērfija” iestudējumu NT, gan pārliecinošo lomu „Leģionāros” un bargi un nepelnīti nokritizēto „Kolperta kunga” iestudējumu ĢIT, pat Noliņu Ķimeles (Valmieras teātrī) un Seņkova (Rīgas Krievu teātrī) „Indrānos”. Cerams, ka Kristofera loma Krūmiņam pavērs lielākas iespējas, jo viņa talants ir atšķirīgs un savdabīgs – sakrītot labvēlīgiem apstākļiem un rodot atbalstu, varam iegūt ne tikai teicamu aktieri, bet arī nozīmīgu režisoru (pieredzes dažādās profesijās parasti bagātina).

Ļoti iederīgs šajā izrādē šķita Ulda Anžes spēlētais Tēvs, kuram arī noteikti bijusi tā pati kaite, kas dēlam, tikai vieglākā formā vai mazināta līdz ar pieredzi. Tāpēc viņš cenšas dēlu pasargāt, kaut neprasmīgi. Mazāks atšķirīgums (prasmīgāka piemērošanās svešādajai pasaulei?) Tēvu padarījusi pieņemamāku citiem, bet nelaimīgāku – varbūt viņam ir bijusi iespēja būt īpašam, tomēr iznācis tikai neveiksminieks, kura vienīgā cerība ir talantīgais dēls (Uldim Anžem bijis tik daudz nomināciju dažādām balvām, ka jāgaida di Kaprio „Oskaru” stunda, nu nevar būt, ka viņu vēl ilgi nenovērtēs). Atbilde uz Kristofera jautājumu, vai viņš turpmāk varēs visu, ir „nē”, jo neviens cilvēks nespēj visu, taču, ja būs tuvinieku u.c. saprotošs atbalsts, viņš var kļūt ģēnijs, izcilnieks. Vai tomēr mūžīgi palikt aprūpējams savdabis, izsmiekla objekts.

Noteikti jāatzīmē, ka izrādes telpas iekārtojums un mūzika šķiet piemēroti.

Skats no NT izrādes "Savādais atgadījums ar suni naktī" // Foto – Kristaps Kalns

“Mana māsa”, Dailes teātris, Kamerzāle, 10.02.

Izrādei ir precīzs, taču ne visai uzrunājošs nosaukums. Tās kopiespaidu var raksturot kā bezcerības traģēdiju, vienā teikumā – vai vienmēr iespējams izglābt tuvu cilvēku? Viena no māsām ir īpaša, izcila, talantīga; otra – arī īpaša, kuras kaites mēdz vispārināt dažādi, bet neviens no iespējamajiem raksturojumiem („cilvēki ar īpašām vajadzībām”, „garīgi traucējumi”, „garīga atpalicība” u.c.) nav tik vispārpieņemts, lai nevarētu tikt apšaubīts. Abas māsas ir savdabīgas, kaut katra savā veidā. Neapšaubot tēmas aktualitāti, tomēr ir šaubas par dramaturga Jāņa Baloža un režisora Mārtiņa Eihes nostādņu mērķtiecību. Speciālistus “Mana māsa” neizbrīnīs (tā var sarūgtināt tos, kas godprātīgi strādā šajā jomā, bet tos, kas pacientus dēvē par „durikiem”, iestudējums nemainīs), savukārt tos, kas par „īpašajiem cilvēkiem” neko daudz nezina, tā var satraukt vai likt izvairīties. Cik korekti ir Latvijas sabiedrībai pārmest neiejūtību šādu traģēdiju gadījumā? Nedomāju, ka sabiedrība kopumā novēršas no šādām problēmām, attieksme ir dažāda, līdzīgi kā citur pasaulē. Var cerēt, ka pārtikušās valstīs (arī Latvijā, pieaugot labklājībai) šādos gadījumos būtu lielāka palīdzība, bet arī tad situācijas un cilvēki atšķiras un arī turpmāk atšķirsies. Kāda labā māsa, kas ir empātiskāka par nosacīti vidējo sabiedrības pārstāvi un centīsies vairāk palīdzēt, var profesionāli izdegt, tātad – kļūt līdzatkarīga, vai nocietināties, lai saglabātu sevi. Protams, mūsu sabiedrība bieži vien ir ļoti neiecietīga pret atšķirīgo, neizprotamo, tā iemesli noteikti būtu pētāmi, arī mākslā. Mūsu vēsturē ir daudz ciešanu, tāpēc šķiet, ka vajadzētu labāk savstarpēji saprasties. Vai arī sabiedrība ir izdegusi un zudušas izturības rezerves? Varbūt neapzināmies, ka visbūtiskākais zaudējums ir tas, ka cilvēka dzīvība vairs nav vērtība? Tādā gadījumā nav jābrīnās par daudziem neizskaidrojamajiem nelaimes gadījumiem ar bērniem un attieksmi pret atšķirīgiem līdzcilvēkiem.

Aktrises Ieva Segliņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa māsu lomas izdzīvo ļoti pārliecinoši. Viņu tiešo un precīzo tēlojumu spēles laukuma daļēji nosacītā vide ne vienmēr atbalsta, taču iespējams, ka tas saasina izjūtas, kas nepieciešamas izrādei. Vai veselajai māsai bija cita izvēle, tas vispārināti nemaz nav atbildams. Konkrētajā situācijā, apstākļiem kaut tikai nedaudz mainoties, notikumu gaita varēja būt atšķirīga, bet tas jau var būt vienmēr, kad nepieciešama principiāla izšķiršanās. Domāju, kāpēc iestudējums neiedarbojās tā, kā varbūt bija cerēts? Varbūt pie vainas vienpusēja, skarba, tiesājoša kritika pārāk daudzos virzienos, ļoti sabiezināts faktu koncentrāts, vainas uzvelšana visiem? Izrādes skatītāja iespējamā reakcija var būt šāda: „Kā ir, tā ir” (Toms Kreicbergs) vai „Tā gadās” (Kurts Vonnegūts).

Skats no DT izrādes "Mana māsa" // Foto – Daina Geidmane

Lai cik līdzīgas/atšķirīgas abas izrādes būtu, tās uzvedināja uz pārdomām, kas vispār dzīvē un mākslā ir normāls, kas savāds vai īpašs, bet kas ir raksturojams kā ģeniāls? Kā atšķirt ģeniālo no „sliktām manierēm”, „nepareizas uzvedības”? Ikdienas dzīvē daudz ko no īpašā vai ģeniālā varam nepieņemt, jo daudzas ārējās šī īpašā izpausmes var šķist apgrūtinošas vai tracinošas. Lasīts, ka savādais, savdabīgais, īpašais un ģeniālais ir tik tuvu, ka robežas grūti saskatīt. Pirms kāda laika sociālajos tīklos raisījās neliela diskusija par režisoru ģenialitāti. Vai jāpaiet ilgākam laikam (jāsasniedz kāds noteikts vecums, darba stāžs?), lai kādu režisoru iekļautu īpašajā slavas zālē? Vai tikai pēc nāves drīkst atskanēt slavas dziesmas (ar piebildi – cik žēl)? Varbūt tomēr vērts labus vārdus pateikt izcilnieku dzīves laikā, jo vai aizgājējam tos vairs vajadzēs? Sakrītot nelabvēlīgiem apstākļiem (piemēram, personiskās dzīves likstām, radošajām domstarpībām, skatītāju atsalumam, vērtētāju skarbumam, iespējams, pat nemēģinot izprast radošas personības atšķirīgumu), varam pazaudēt perspektīvu mākslinieku. Kas zina, ko varētu iegūt, saudzīgāk izturoties pret to, kas dažkārt šķiet savdabīgs, neizprotams, ērcinošs?

Latvijā izveidojusies un attīstās labu (varbūt savdabīgu, izcilu vai ģeniālu, kurš šo raksturojumu un talanta mērogu precīzi izsvērs?) režisoru kopa, kuru izrādes gaida. Nav pat īpaši svarīgi, ko iestudē Hermanis, Nastavševs, Seņkovs, Kairišs, Meikšāns, Groza-Ķibere, Sīlis, Roga, Ķimele, Slucka, Vaivars, Eihe (šo uzskatījumu var turpināt, noteikti kādu talantu piemirsu), viņu izrādes ir un būs īpašas, kaut varbūt ne uzreiz izprotamas un novērtētas. Kāda no tām var neizdoties, ja to vērtē atbilstoši formāliem kritērijiem, arī skatītājiem var šķist nesaprotama („kas tas bija?”). Bet, ja skatītājs drīkst neiedziļināties izrādē, dodot priekšroku kam ierastākam, tad vērtētāja pienākums būtu pārdomāt gan pozitīvu, gan negatīvu vērtējumu (kā reklāmas kampaņā par motociklistiem: „Skaties divreiz! Divreiz!!”). Kļūdīties ir viegli, īpaši, ja ir stabili uzskati par to, kam kā jābūt. Piemēram, sākotnējā JRT informācija par Alvja Hermaņa iestudējumu „Garā dzīve”, piesakot sezonas jaunumus, nerosināja vēlmi to skatīties, bet tagad uzskatu to par vienu no nozīmīgākajām Latvijas teātros tapušajām izrādēm. Pirmā doma, dzirdot par Hermaņa vēlmi iestudēt „Revidentu” vai Seņkova – „Kaiju”, bija – „Atkal?”. Taču iestudējumi izdevās pārliecinoši. Līdz Elmāra Seņkova „Kaijai” man Trepļeva luga šķita murgaina (līdzīgi kā estēti var uztvert Sibillas Veinas moderno deju Lauras Grozas-Ķiberes izrādē „Doriana Greja portrets”), bet izrādījās – tas ir neveikls mēģinājums neskaidri veidot ko jaunu.

Savukārt pirmais Vladislava Nastavševa iestudējums „Mitjas mīlestība” Dirty Deal Teatro uzreiz šķita kas savdabīgs, svaigs. Pēc izrādes, pārrunājot ar kādu manis respektētu kritiķi iespaidus par skatīto, viņa man pajautāja: „Bet kas tajā šķiet tik īpašs?” Skaidri pamatot savu vērtējumu toreiz nevarēju, kaut parasti varu savus iespaidus izklāstīt samērā racionāli. Pēc Nastavševa „Jūlijas jaunkundzes” iestudējuma Valmieras teātrī kļuva skaidrs: tā ir aktieru saspringtā fiziskā eksistence, kas saasina izjūtas arī skatītājiem (kaut ķiršu burciņa nesaplīstu!), tiešāk iesaistot tos izrādes norisēs, liekot dziļāk izjust notiekošo.

Piebilde

Žēl, ka tik savdabīga aktrise kā Esmeralda Ermale nav bijusi pietiekami novērtēta. TV raidījumā „Personība. 100 g kultūras” redzējām to pašu Raiņa un filmas stipro Baibu, kas uzvar ar gara spēku, zaudējot. Protams, teātros jāienāk jauniem režisoriem un aktieriem, bez tā grūti attīstīties un to nevajadzētu apšaubīt. Saprotams, ja nav sava režisora domubiedra, tad mazticams, ka būs lomas, kurās talants var pietiekami izpausties. Būtu žēl, ja vairs nebūs Ermales Hannai (Dailes teātra izrāde „Visas viņas grāmatas”) līdzvērtīgas lomas. Protams, tautu masu skatos var atainot daudzi, tam aktrise nav nepieciešama. Vispārinot: vai varētu būt, ka sabiedrība nepieņem spēcīgas, pašapzinīgas, gudras, mērķtiecīgas sievietes? Līdzīga situācija savulaik tika izspēlēta Nacionālā teātra izrādē “Izrāde “Gals”” ar Ināras Sluckas atveidoto aktrisi Lolitu. Interesanti, ka pēc šīs darba arī pati Ināra Slucka radoši īpaši atplauka, kopš tā laika tapušas vairākas nozīmīgas režijas un lomas.

Turpinājums sekos.

 


  Citi autora raksti 

 
 
piebildīšu
piebildīšu
19. februāris, 2017 · Atbildēt
" vai varētu būt, ka sabiedrība nepieņem " Kāda sabiedrība? Skatītāji novērtē, bet, ja pareizi izprotu, teātrim, konkrēti režisoriem nav vajadzīgi inteliģenti aktieri. Te nevar runāt vienīgi par Ērmali. Lai visu veidu mākslinieki varētu izpausties, apliecināt savu talantu, nepieciešams attiecīgs repertuārs. Kalniņa k-gs, pasakiet godīgi, kurā no, piemēram, Džilindžera vai Grozas izrādēm varētu būt noderīga Esmeralda. Turklāt mēs nezinām, ko aktrise spētu, ja viņai piešķirtu spilgtu raksturlomu.
Par nominācijām. Jūs minat Anži, bet Ināra Slucka ir nominēta vismaz 6 reizes. Atvainojiet, bet tām zinātniecēm nemaz kauna nav, noliekot citus kā apsmieklā.
Nemaz jau nerunāsim par tiem, kuru vārdi nekad neparādās. Izrādās, ka tā pat ir labāk.
Arī mēdzu pierakstīt.
Arī mēdzu pierakstīt.
20. februāris, 2017 · Atbildēt
Jums prieks, ka tiekat nodrukāts. Ne vainas, katram jau nepieciešams apliecinājums.
Viens jautājums, kā būtu, ja jūs rakstītu mazāk pieglaudīgi un saskanīgi ar kritiķēm?
Kā saprotu, esat ilgstošs teātra mākslas pētnieks, kāpēc neizteikties, neredzu neviena iemesla. veiksmi!
dubult'piebilde
dubult'piebilde
20. februāris, 2017 · Atbildēt
Lai kādam vai kādai "piešķirtu spilgtu raksturlomu", sevi iepriekšs jāpierāda darbā - gan procesā (kas teātrī nav mazāk būtisks, par rezultātu), gan ikdienas uz skatuves. Nepietiek vien ar vienu mūžsenu lomu un vienu veiksmi nesākā pagatnē.
Diez' kādi tad ir šie iemesli, kāpēc pēc brīnišķīgās Hannas lomas (ko neviens neapšauba vai nenoniecina) EE tomēr neatradās "savs režisors"?
Par teātri, aktieriem, režisoriem un skatītājiem runāt no viena konkrēta skatupunkta, tomēr nav pārāk objektīvi.
Nevar nepiekrist
Nevar nepiekrist
21. februāris, 2017 · Atbildēt
Manuprāt, Alvis Hermanis, Vladislavs Nastavševs, Laura Groza-Ķibere jau ir sevi apliecinājuši tik augstā līmenī, ka teātra cienītāju acīs jebkāda kritika ir bezspēcīga.

Turklāt piebildē pieminēto vispārinājumu par spēcīgajām, gudrajām, mērķtiecīgajām sievietēm var pilnā mērā attiecināt arī uz Lauru Grozu-Ķiberi.

"Ir tikai viena lieta, ko cilvēki otram nepiedod - tas ir talants." (J.Putniņa)
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta