Kroders Runā

Feb
23
2017

Andreju vakara Odiseja

Skats no diskusijas Andreja Upīša memoriālajā muzejā // Foto – Ilze Ziemele

2016. gada 30. novembra vakarā Andreja Upīša memoriālais muzejs piedzīvoja „Andreju vakara Odiseju” – sarunu par Latvijas Nacionālā teātra šīs sezonas iestudējumu „Sieviete” Ināras Sluckas režijā, kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Andreja Upīša romāns.

Pēc A. Upīša romāna „Jauni avoti” (1909) veiksmes – īsā laika sprīdī trīs atkārtotiem izdevumiem, dižpārdokļa statusa un polemikas literatūras kritikā – rakstnieks acīmredzot saprot, ka ir vērts turpināt eksperimentēt un raisīt diskusijas sabiedrībā ar savu daiļradi. Jau 1909. gada 19. decembrī laikrakstā „Jaunā Dienas Lapa” izziņota jauna A. Upīša oriģinālstāsta (kā tas tolaik tiek nosaukts) „Andreju vakara Odiseja” publicēšana nākamajā gadā. Savukārt laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis” 31. decembrī ar norādi „Feļetona lasītājiem” tiek atgādināts, ka nākamajā gadā feļetonā tiks publicēts Upīša stāsts „Naids”. Abi minētie stāsti ir iestrādes romāna „Sieviete” 1. un 2. daļai, jo sākotnēji autors bija iecerējis divdaļīgu romānu.

A. Upīša darbi Latvijas teātros tiek aktualizēti periodiski, taču romāns „Sieviete” dramatizēts pirmoreiz – 106 gadus pēc romāna publicēšanas. Lai parunātu par iestudējuma tapšanas procesu un rezultātu un A. Upīša daiļradi, diskusijā piedalījās režisore un aktrise Ināra Slucka (turpmāk – I. S.), aktrise Dita Lūriņa (turpmāk – D. L.), aktieris Ģirts Liuziniks (turpmāk – Ģ. L.) un teātra kritiķis Atis Rozentāls (turpmāk – A. R.). Sarunā iesaistījās arī vairāki klausītāji.

Arnis Koroševskis: Kāda katram no jums ir bijusi saskarsme ar Andreja Upīša darbiem līdz šim? Piemēram, gan Ģirtam Liuzinikam, gan Inārai Sluckai pēdējo trīs gadu laikā šis jau ir otrais A. Upīša darbu dramatizējums un iestudējums.

Ināra Slucka: Jā, sākotnēji bija „…bagātā kundze…” [Nacionālā teātra izrāde „…bagātā kundze…” pēc A. Upīša romāna „Smaidoša lapa” motīviem I. Sluckas režijā, 2013 – red.], kur Ģirts ieleca lomā [galvenajā Oļģerta Kurmja lomā – red.] ļoti veiksmīgi, aizvietojot Normundu Laizānu. Kad sāku studēt „Smaidošu lapu”, vācu informāciju par Upīti un viņa dzeju – gan vienā, gan otrā iestudējumā Upīša dzeja tiek citēta. Tā būtu īsā atbilde par saskarsmi ar Upīti… „Zaļajā zemē” [Nacionālā teātra izrāde pēc tāda paša nosaukuma A. Upīša romāna, 1996 – red.] es neesmu darbojusies, to toreiz iestudēja Edmunds Freibergs. Dita?

Dita Lūriņa: Saskare man bijusi ļoti tradicionāla, arī skolā. Klidziņas braucienu [sākuma aina A. Upīša romānā „Zaļā zeme” – red.] es lasīju pa diagonāli, tālāk gan aizrāvos un lasīju katru vārdu, bet Klidziņas brauciens bija nepārvarams arī man. Tur man kaut kas sasaucās ar „Sievieti” – galvenais, tiec sākumam pāri, bet „Sievietē” es lasīju katru vārdu un tiku pāri arī sākumam. Tāda saskare ar Upīti – tik cieša kā iestudējums – man ir pirmoreiz.

Ģirts Liuziniks: Kā jau Ināra teica, man bija „…bagātā kundze…”, kad es vienas nakts laikā iepazinu Upīti… vai Ināru… vai izrādi… „Sievietes” gadījums ir dziļāk izpētīts. Skolas laikā obligāti lasāmo jau negribas lasīt, tā ka tikai šajā laika posmā esmu vairāk pievērsies Upītim.

Atis Rozentāls: Jūs jau esat tādi jaunāka gada gājuma. Tad, kad es studēju, „Zaļā zeme” bija pirmajās piecās biļetēs mutiskajā literatūras eksāmenā. Vēlāk, 90. gadu sākumā, es studēju Pedagoģijas fakultātē, un tur bija viena tāda kundze, dežurante kopmītnēs, kura teica, ka Upītim ir divi sevišķi pretīgi romāni – „Zelts” un „Sieviete”. Protams, kā jau tas gadās jauniem cilvēkiem, ja ir kaut kas šausmīgi pretīgs, tieši to gribas izlasīt. Tā ka… pirmoreiz es šo romānu izlasīju tieši tāpēc, ka man kāds teica, ka to nevajag darīt. Arī tā reizēm ir laba reklāma.

A. K.: Saprotu, ka pārējiem sarunas dalībniekiem saskarsme ar romānu „Sieviete” ir bijusi tikai tagad, gatavojoties iestudējumam?

I. S.: Jā. Šo romānu es lasīju, kad gatavojos „…bagātajai kundzei…”, un pēc tam tas palika nomaļus. Kad jaunajai sezonai vajadzēja kādu darbu oriģināldramaturģijā, es trīs reizes lasīju “Sievieti”, un mani visu laiku māca šaubas. Ne jau tāpēc, ka tas nebūtu tā vērts, par to es nešaubījos, bet šis romāns manā skatījumā ir diezgan nežēlīgs. Visu laiku bija doma – vai to vajag, vai nevajag?

A. K.: Droši vien situāciju salīdzinoši sarežģītāku padarīja tas, ka „…bagātā kundze…” tomēr bija dialogs ar ekranizāciju [Leonīda Leimaņa spēlfilmu “Pie bagātās kundzes”, 1969 – red.]

I. S.: Kaut kādas filmas epizodes toreiz tika izmantotas, bet principā dramatizējums ir veidots no jauna – paplašinātas vairāku centrālo raksturu līnijas un ņemti dialogi konkrēti no „Smaidošās lapas” novelēm. Leimaņa filmā ir vesels bloks ar politiku, no kuras, tieši tāpat kā šajā gadījumā [izrādes „Sieviete” kontekstā – red.], es principā atteicos. Man bija interesanti padziļināti pētīt trīs sieviešu līnijas. Māte, Emma un Kalnkājas kundze – trīs sievietes, dažādā vecumā un dažādos statusos. Tāpēc arī bija daudzpunkti izrādes nosaukumā, jo tas konceptuāli attiecās uz visām šīm sievietēm.

Inese Kaire, A. Upīša memoriālā muzeja direktore: Valdis Lūriņš kādreiz iestudēja trīs Upīša vēsturiskās traģēdijas [Nacionālā teātra izrādes “Spartaks” (1977), “Karnevāls” (“Žanna d’Arka”, 1982), “Mirabo”(1987) – red.], ik pa pieciem gadiem, sākot ar 1977. gadu. Un reiz viņš sarunā teica tā – es uzskatu, ka Upīts ir romānists, viņš nav dramaturgs. Tad, kad viņi veidoja gan „Spartaku”, gan „Mirabo”, gan „Žannu d’ Arku”, ļoti daudz vajadzējis svītrot tekstu. Kā jums ar to veicās; jums konsultante bija prozaiķe Inga Ābele?

I. S.: Inga bija aizņemta ar saviem darbiem, viņa tobrīd pabeidza savu romānu. Upītim ir ļoti labi dialogi, bet arī Inga ir palīdzējusi to izveidē un papildināšanā. Varbūt problēma drīzāk ir ar romāna apraušanos – pēdējā romāna daļā, kas it kā iet, iet, iet un tad strauji beidzas. Bija jautājums – kā to atrisināt uz skatuves? Taču arī šeit viss izdevās lieliski kopdarbā ar aktieriem. Kad ir dramatizējums un teksts, tad nav nekas daudz jāizdomā – mēs varam paslēpties aiz teksta. Taču šajā gadījumā man bija izaicinājums atrast izeju, kā izmantot ne tik daudz tekstu, bet drīzāk pielietot teatrālo valodu, izstāstīt kaut ko tajā valodā, kas piemīt tikai un vienīgi teātrim.

Skats no Andreja Upīša romāna "Sieviete" iestudējuma NT // Foto – Kristaps Kalns

A. K.: Kādas jūsu vērtējumā būtu lielākās atšķirības starp romānu un dramatizējumu? Dažas no tām jūs jau ieskicējāt, bet varbūt ir vēl kādas?

I. S.: Noteikti ir atšķirības. Upītim vīriešu raksturi ir vienkārši briesmīgi. Puņķaini, bez zobiem, nošņurkuši… Un ja tādus uzsūtītu uz skatuves… /smejas/ Mani uztaisītu par feministi numur viens. Es neesmu feministe un, lai izbēgtu no šāda piekariņa, izdarīju visu iespējamo, un paņēmu pašus skaistākos, izskatīgākos teātra vīriešus un viņus eksponēju. /smiekli auditorijā/ Tā ir viena ļoti liela atšķirība.

Otra – man likās, ka nevajag nekādu politisko līniju par Elzu [izrādes centrālais raksturs, kuru atveido Dita Lūriņa – red.] un strādnieku runām. Es patiešām negribēju likt Elzai cīnīties par savu vietu zem saules. Man liekas ļoti svarīgs, un es ar to saskaros arī ikdienā, jautājums – ko nozīmē atriebties. Un Upītim romānā tas lielākā vai mazākā mērā ir. Vai viņš to definē vienā vai otrā veidā, bet tas ir klātesošs. Par to, ka ļaunums kā bumerangs atgriežas pie mums pašiem…

D. L.: Romānā vis kaut kas klumpaču klampačiem notiek, tur, manuprāt, arī pats Upīts ir sācis rakstīt vispirms par vienu, pēc tam par kaut ko citu… Spoži uzrakstīts, manuprāt, ir pats fināls, tur Upītim ir traģēdijas augstumi. Bet mēs ļoti ilgi diskutējām, kā lai to iegūst izrādes, teātra valodā.

I. S.: Es visvairāk atceros no Upīša vienu ainu, kas mani šokēja, kad to pirmoreiz lasīju… Kā viņš apraksta mazgadīgās meitenes izmantošanu. Romānā viņa ir 13-14 gadīga, pavisam skolniece, uz skatuves to nevarējām atļauties, jo mums vienkārši piesietu pedofiliju. Bet tas, kā Upīts savam laikam tik ļoti atklāti uzraksta šīs seksuālās vajadzības un kaisles… Es nekad to nebūtu no Upīša gaidījusi; lai nu kam, tikai ne Upītim… Es pat nezinu, kurā romānā vēl būtu tik ļoti akcentētas tieši šādas vīriešu un sieviešu seksuālās attiecības… Tas, ka sieviete ļoti var nīst vīrieti, bet tajā pašā laikā gulties un mazgāt viņam kājas… Mēs jau mēdzam teikt: viņa viņam mazgā kājas… To mēs mēģinājām arī tieši vizuāli parādīt. Ar visām iebildēm, es tomēr uzskatu, ka Upīts ir ļoti talantīgs rakstnieks. Viņš varēja pēc tam daudz ko nerakstīt, tā ir cita lieta. Bet šos romānus [„Smaidoša lapa” un „Sieviete” – red.] viņš ir labi uzrakstījis.

A. R.: Par atšķirību starp romānu un izrādi… Izrādē izmantots viens elegants gājiens, proti, tiek pabīdīta laika skala uz priekšu. Tas ir rafinēti un gudri, jo tā mēs iegūstam drusku elegantāku laikmetu, dabūjam iespēju Upīša raupji tēsto dēļu būdiņu iztapsēt ar gaumīgākām tapetītēm. Kā jau minēts, vīrieši vairs nav tik briesmīgi, un līdz ar to sievietes drāma izvēršas mazliet citāda, jo viņa vairs necieš no brutāliem, prastiem večiem, bet no elegantiem, izsmalcinātiem jaunekļiem. Un līdz ar to palielinās šīs izrādes komercpotenciāls – cik saprotu, izrāde šobrīd ir izpārdota. Paradoksālā kārtā šis stāsts, tādā formā, kā tas ir uztaisīts, pilda arī nelielu izklaides funkciju. Mūzika ir ļoti veiksmīgi atrasta… Nav paņemta jebkura pirmā klišeja, kas ienāk prātā, jo šī mūzika [Marka Marjanovska dziesmas – red.] ir mazāk dzirdēta, un līdz ar to skatītājam ir daudz kā jauna. Izrādes forma un veidols ir veiksmīgi atrisināti. Taču mani mulsina jūsu absolūtā pārliecība, ka atriebties šajā gadījumā nevajag. Jautājums, kas tad īsti ar Elzu izrādē notiek. No izrādē redzamā mūsdienu skatītājs, manuprāt, nepārprotami saprot,  ja vīrieši iekāpj liftā ar krogā pazemotu un savāktu meiteni un nobrauc lejā, tur viss notiek līdz galam… Un arī pati Elza pēc tam saka: es esmu sagānīta… Tātad skatītāju uztvere absolūti skaidri tiek virzīta uz izvarošanu, taču patiesībā tas, kas tur īsti notiek, ir dažādi traktējams. Un tad ir nākamais jautājums: kurā brīdī Elzā nāk vaļā pašiznīcināšanās atspere – izrādes pēdējo pusstundu ir grūti skatīties, jo žēl galvenās varones. Dita Lūriņa brīnišķīgi spēlē, acis viņai pilnas asaru… tajā brīdī Elza pilnībā sadeg skatītāju acu priekšā. Es pēc tam izgāju no teātra tāds… iekšēji sabakstīts. Man bija ļoti daudz jādomā par to – ko viņai bija darīt? Tāpēc arī recenzijai liku virsrakstu: „Ko Elzai bij darīt” [recenzija izlasāma šeit  red.]. Izrāde šai ziņā dod lielāku polemikas iespēju, nekā Upīts, kuram viss ir stingrās līnijās. Romāna beigās Elzu patiešām aicina iestāties strādnieku kustībā, kaut viņa to nemaz nevar izdarīt, jo jau tiek uzlūkota kā prostitūta utt. Principā izrādes stāsts ir iznācis daudznozīmīgāks nekā romāns.

I. S.: Ja jūs zinātu, cik mēs esam prātus ar Ingu Ābeli lauzušas, stundām runājušas… Jo šeit tiešām ir iespēja darīt dažādi. Vieni saka, ka šī izrāde ienīst sievietes. Otri saka, ka – vīriešus. Katrs tur ierauga kaut ko pilnīgi savu, līdz beidzot mēs metām mieru. Atgriežoties pie jautājuma, vai Elzai vajadzēja atriebties, vai nē… Redz, ko viņa ieguva, kad atriebās. Bet vispār, ko gan var izdarīt sieviete… Ņemsim kaut vai šodienu. Ja sieviete ir izvarota, kā viņa var atriebties, nu ko viņa var izdarīt? Ko tas dos, ka viņa atriebsies? Ir tāds placebo efekts, kad sieviete iemīlas savā pāridarītājā. Izrādās, ir statistika, ka 30% sieviešu atbilst šai kategorijai. Ir brīnišķīga filma ar Izabellu Ipēru – „Viņa” [Pola Verhovena spēlfilma „Elle”, 2016 – red.) par tieši šo fenomenu. Elzas gadījumā man liekas svarīgi, ka viņa tomēr nolemj kaut kādā veidā izturēt un ieskatīties saviem pazemotājiem acīs. Bet tas tomēr neko nedod.

D. L.: Par to sadurstīto sajūtu… klausījos Atī un nodomāju – cik labi, ka tā. Kad lasīju romānu un īpaši finālu, es patiešām nepārspīlējot apēdu veselu šerberta paciņu. Man vajadzēja kompensēt to, ko es lasu. Un patiesībā tas ir forši, tas nozīmē, ka mēs to Upīša garu esam saglabājuši. Bet par to izvarošanu – cik mēs esam strīdējušies mēģinājumos... Kad visi, visi aktieri saka – ja mēs viņu izvarojam, tad mēs nevaram šitā spēlēt uz priekšu. Es saku: bet, ja jūs mani neizvarojat, tad ko es daru?

I. S.: Un rezultātā mēs atstājam katram brīvu fantāziju – kas kur notiek...

Ģ. L.: Jo katram jau tā izvarošana ir kas pilnīgi cits. Vienam – tu viņu piedzirdi, un tā jau ir izvarošana, otram – tu pieskaries, un tā ir izvarošana, trešajam – tu viņu tiešām izvaro, tas ir... Katram ir sava vērtību skala. Mēs jau neparādām uz skatuves izvarošanas faktu kā tādu.

D. L.: Bet Elzai tā ir izvarošana... Viņi viņu apgrābstīja. Viņai, tikumīgai lauku meitenei, sabrūk visa pasaule. Viņa deg elles liesmās, viņa ir sagānīta, jo ļāvusi diviem džekiem sevi grābstīt un bučot. Neko vairāk nemaz nevajadzēja. Un vēl māte viņu nedzird, tēvs nomirst un brālis vispār... Elzai nav nekā šajā pasaulē, un viņa pieķeras tam, ka... Ziniet, ko, veči, es jums tūlīt parādīšu!

Skats no Andreja Upīša romāna "Sieviete" iestudējuma NT // Foto – Kristaps Kalns

A. K.: Izrādes programmiņa ir ļoti interesanti veidota, tur ir minēti tikai ar iestudējuma tapšanu saistīto sieviešu viedokļi.... Tādēļ vēlējos izmantot izdevību un vaicāt tieši Ģirtam – kāds bija jūsu viedoklis par romānu „Sieviete”, kad jūs to lasījāt un strādājāt jau konkrēti ar izrādes scenāriju?

Ģ. L.: Pietiekami profesionāls. Es lasu romānu, jau zinot, ka izrādes scenārijs būs pavisam atšķirīgs. Tāpēc cenšos šajās daudzajās lapās neiemīlēties un neņemt to kā absolūtu patiesību, jo tad būs sarežģījumi ar to darbu, ko man iedos vēlāk.... Jo kā tad es teikšu: bet romānā bija tas un tas... Ir jābūt pietiekoši atvērtam tam izrādes procesam, ko mēs radām pāris mēnešu laikā. Laika gaitā esmu sapratis, ka nevaru pieņemt kādu lēmumu, pirmoreiz izlasot materiālu, jo darbs būs daudz grūtāks, ja es nesarunāšos, bet mēģināšu pierādīt savu patiesību. Līdz ar to man ir grūti atbildēt, kāds bija pirmais iespaids par Upīša romānu. Darbu izlasot, bija smagi, grūti... Bet tad es vēl nezināju, kāda būs mana loma.

I. S.: Jā, tad es vēl neteicu.

A. K.: Tā vispār ir liela starpība...

Ģ. L.: Jā, jā... Dažas vīriešu lomas izrādē ir apvienotas...

I. S.: Mēs dramatizējumu veidojām kompaktāku. Darbību bāzējām vienā pansijā, mazo meiteni – skolnieci padarījām par Mariannas kundzes meitu utt.

Ģ. L.: Es izlasīju vienu un otru variantu un sapratu, ka tie atšķiras. Un viss... Ķērāmies klāt darbam ar skaidru prātu un vēlmi. Man liekas, ka Ināras veidotajā materiālā brīnišķīgi ir tas, ka visiem ir lomas. Un mums kā aktieriem tas ir svarīgi – šajā izrādē visiem ir lielas lomas.

D. L.: Apse [viens no romāna centrālajiem raksturiem, kuru izrādē atveido Ģirts Liuziniks – red.] jau te arī ir ieguvis... Viņam ir radīta lielāka nozīme, nekā Upīša romānā...

A. K.: Ināra, kādi bija Ingas Ābeles komentāri vai domas par šo romānu, kad jūs kopīgi strādājāt?

I. S.: Viņa arī teica, ka briesmīgs. Vispār jau visi teica, ka briesmīgs. Pirmais, ko visi, romānu izlasījuši, man prasīja – kāpēc tu to vispār gribi taisīt? Un Ingai arī bija šis jautājums – kāpēc? Bet pēc tam izrādījās, ka gandrīz neviens šādu romānu nezināja...

A. K.: Par spīti tam, ka naturālisma estētika padomju periodā bija visai nevēlama, romāns tika atkārtoti izdots 20. gadsimta 80. gadu sākumā un arī salīdzinoši nesen, 2007. gadā, taču jaunākais izdevums joprojām nav izpirkts... No vienas puses – it kā labi zināms darbs, no otras – bieži tomēr nepamanīts. Turpinot diskusiju – kuras epizodes šajā izrādē ir vissarežģītākās – gan no psiholoģiskā, gan no aktiermeistarības viedokļa?

Ģ. L.: Ziniet, lielākas ainas spēlēt ir pietiekami sarežģīti, bet vēl grūtāk ir nospēlēt mazā ainā kādu lielu notikumu vai nogriezni...

I. S.: Precīzi!

Ģ. L.: Uztaisīt ainu bez teksta un nospēlēt to, kas ir noticis visa vakara gaitā un romānā sešpadsmit lapaspušu garumā, bez vārdiem, ar acīm, ar vienu vārdu vai vienu sajūtu, tas ir pietiekami grūti... Tāpēc ir vajadzīga koncentrācijas jauda. Tad, kad jau izrāde iet uz beigām, tad ir cita veida grūtības, jo no sevis daudz kas jāplēš tīri fiziski un emocionāli. Bet tikpat grūti ir nospēlēt kaut kādas maigas, mazas, it kā iedomājami vieglas ainiņas. Ināra ļoti precīzi taisa izrādes, tā, lai nav muļļāšanās, lai patiešām emocijas būtu precīzas un īstenas. Patiesībā – uz lielās skatuves nospēlēt kino tuvplānu, tas ir grūti. Šajā izrādē ir diezgan daudzas vietas, kur tas ir tīri jānospēlē.

I. S.: Mana visdziļākā pārliecība ir – ja aktieris emocionāli, iekšēji jūt, tad arī plastikā ļoti precīzi darbojas. Tāpēc es uzskatu, ka var nospēlēt bez teksta – roka ies tieši tādā ritmā un pieskarsies tieši tajā vietā, ja emocija nāks no iekšienes. To uzreiz var nesaprast, bet to nevar nesajust. Ļoti bieži tas tiek paslēpts aiz teksta; tekstā mēs pasakām – tā ir māte, tā ir meita, un skatītājs notic, jo viņam to pasaka. Dažreiz es domāju – ko es saprastu, ja viņi nerunātu, un ko es saprastu, ja nebūtu scenogrāfijas, mūzikas. Ko es saprastu?

Ģ. L.: Mēs taisījām ļoti daudz etīdes. Bieži runājām par to… Tu sēdi, teiksim, kafejnīcā, un aiz loga redzi – starp cilvēkiem notiek dialogs. Un tev ir pilnīgi skaidrs, kas starp viņiem ir noticis. Bet kā to panākt uz skatuves?

D. L.: Pats grūtākais, protams, ir mēģinājumu process. Es ļoti ilgi mocījos un Ināru mocīju ar pirmo cēlienu. Kāda tā meitene ir? Kāda viņa atbrauc, tad – kas ar viņu notiek? Tur ir daudz pavērsienu un notikumu, tieši attiecībās ar Grīna kungu, kuru spēlē Gundars Grasbergs… Man ir viena aina, kas sagādā lielas grūtības – mīlēt Liuziniku, mazgāt viņam kājas un runāt tā, lai skatītājs visu dzird. /smiekli auditorijā/ Tur ir jāatrod tas piegājiens, lai mana sirds patiesība saiet kopā ar teātra patiesību. Ja skatītājs mani nedzirdēs, tad viņam būs pilnīgi vienalga, ko es jūtu tur pie tā vīrieša kājām.

I. S.: Man pašai viena no mīļākajām ainām ir otrajā cēlienā, Ditas/Elzas skats ar māti…

D. L.: To es atceros, tur ir garš monologs… Mēs mēģinām, mēģinām… Un tad Ināra saka: Dita, mēs svītrosim Ko mēs svītrosim?  Mēs svītrosim tavu monologu. Visu! Un visi stāv un gaida kādu manu reakciju. /smiekli/ Bet nebija nekādas reakcijas, svītrojām arī.

A. K.: Uz mani lielu iespaidu atstāja minētā epizode – tas ilgais klusums, kurš uzbur spēcīgu enerģētiku, un, jā, tas moments, kurā Elza zaudē bērnu – tieši veids, kā tas mākslinieciski atrisināts. Un, Ģirt, jūsu gadījumā, tas ir pats fināls, kur Apse pietuvojas skatuves malai un ar nozieguma un soda apziņas pilnu skatienu raugās skatītāju zālē… Manuprāt, tur ir absolūta sasaukšanās ar Upīša ieceri romāna finālā, kur ir pilnīgi skaidras Apses šausmas tajā brīdī, kad viņš saprot, kas ir noticis.

D. L.: Šajā ziņā man ļoti patika Silvijas Radzobes doma Satori recenzijā [recenzija izlasāma šeit – red.]. Proti, ka stāsts ir par Apsi – nevis par to, kā Elza atriebās un kā šī atriebība viņu saēd, bet gan par to, kā vīrietim, kurš izdara vienu kļūmīgu soli, tas atspēlējas.

Skats no Andreja Upīša romāna "Sieviete" iestudējuma NT. Apse – Ģirts Liuziniks, Elza – Dita Lūriņa // Foto – Kristaps Kalns

A. K.: Atgriežoties pie jautājuma par darbības pārcelšanu uz citu desmitgadi – Upīša darbs tiek rakstīts laikā, kad kultūras telpā un tai skaitā, protams, literatūrā valda jūgendstils, un šie mākslinieciskie elementi pamatīgi tiek ierakstīti romāna vēstījumā. Nocitēšu ilustratīvu piemēru: „(..) baltā tērpā, gariem baltiem cimdiem augšup paslietās rokās, viņa lēnām vilka laukā cepurei caurizspraustās adatas ar zaļām zīlēm galos (..) Vienu pēc otra novilka cimdus, bezrūpīgi nometa cepurei virsū. Zelta aproce nomuka līdz plaukstas resnumam. Kad viņa atkal pacēla roku, tā slīdēja atpakaļ līdz stilba viducim. Noņēma kaklam un krūtīm aplikto, mēteļa saņurcīto gāza lakatiņu, svieda uz cimdiem. Bet sakustinātais gaiss uzķēra vieglo audumu kā atklīdušu mākonīti, ņirbīgi šūpodams, panesa istabas vidū un izstieptu atstāja uz grīdas.(..)” Varētu turpināt un turpināt, tā ir Upīša ārkārtīgi piesātinātās valodas burvība, taču ar šo piemēru vēlējos teikt, ka, izrādē, pārnesot darbību uz 20. gadsimta 20. gadiem, jūgendstila vijīgums, jaunības kults tiek savdabīgā veidā transformēts. Vislabāk tas parādīts Elzas sapņa epizodē, kas atbilst oriģināldarba 2. daļai, kur šķietami vieglprātīgā uzdzīve ar Apsi, notriektie līdzekļi un Elzas garderobes papildināšana, kas izrādē atveidota tikpat kā modes skate, patiesībā atbilst jūgendstila vieglumam. Tā viennozīmīgi ir veiksmīga sadarbība ar tērpu mākslinieci Keitu.

I. S.: Mēs vēlējāmies, lai izrādē būtu dejas. Sākotnēji bija iecerēta cita horeogrāfe, taču dažādu apsvērumu dēļ viņa nespēja pieslēgties šim projektam. Agnese Vanaga, kura ir absolūta tango speciāliste, atnāca uz vienu nodarbību parādīt mums dejas soļus… Un jau pirmajā nodarbībā es redzēju, cik jutekliski izskatījās, kad Liuziniks ar Grasbergu bija iemācījušies pirmos soļus, kad viņi ļoti lielā koncentrācijā viens otru mēģināja sajust un saklausīt… Manā uztverē tas bija tik ļoti skaisti, ka vīrietis dejo ar vīrieti, man vienkārši tas ļoti patīk… Agnese ir tango speciāliste, viņa ir Argentīnā mācījusies, turklāt viņa veido programmas Saules cirkā [Cirque du Soleil – red.], iekļaujot tieši aerobikas elementus; tādēļ izrādē ir arī lidojuma epizode. Ar aktieriem pavasarī daudz strādājām tieši ar kustībām. Skaisti ir tas, ka Ģirts ar Grasbergu var dejot un arī brīvi improvizēt, izmantot deju soļus, zinot tango ābeci. Nevis tādu tango, kādu mēs to zinām – atlieciens un soļi, tā teikt, pats vienkāršākais…

Ģ. L.: Ar rozi zobos. /smiekli auditorijā/

A. R.: Es nezinu, cik lielā mērā tas darīts mērķtiecīgi, taču izrādē ir zināma koķetērija ar Brehta episko teātri…

I. S.: Jā. Absolūti.

A. R.: Brehtam jau arī netrūkst elegances… Elza izrādē uzdod jautājumu diviem vīriešiem, un viens no viņiem atbild, ka viņš jau ir nogalināts, bet otrs – ka viņš vēl nemaz nav sācis spēlēt. Tas ir pilnīgs episkais teātris, un tas ir absolūti brīnišķīgi. Ļoti interesanti, ka saspēlē tiek izmantots viss, ko vien var. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka principā varētu iet arī vēl tālāk. Bet tad būtu pa skarbo… Tad visi būtu ar izdrupušiem zobiem un bez skaistām dziesmām.

A. K.: Paturot prātā to, cik bieži Upīša darbos klātesošas ideoloģiskas zemdegas, izrādē ir izdevies atmest pilnīgi visu lieko. Tas pat ir likumsakarīgi – Upīts sākotnēji bija iecerējis divdaļīgu romānu, tādēļ pieļauju, ka trešā daļa ir mākslīgi kombinēta – gan dialogs ar Līcīti, gan brīnišķīgie jaunie apvāršņi, ko Elza ierauga pagrīdnieku sapulcē… Izrādē tas viss veiksmīgi nošķelts nost. Savukārt, ja runājam par otrā cēliena lūzumu, kontrastu atmosfērā un intonācijā, izrādes ritmā kopumā, tad jāpiemin brīnišķīgs romānā atrodams teikums – „tagad visa dzīve šķiebjas laukā no sliedēm.” Būtībā šī izmisuma un izolācijas atmosfēra ir saglabāta maksimāli tuvu oriģināldarbam. Silvija Radzobe savā recenzijā gan ir citās domās, rakstot, ka „uz skatuves, organizējot Elzas dzīves baiso noslēdzošo cēlienu, manuprāt, parādās zināms ilustratīvisms, kas kontrastē ar iepriekšējo izrādes valodas izsmalcinātību.”

I. S.: Nu jā, tur es recenzentei nepiekrītu. Nē, nu es jau nevaru piekrist vai nepiekrist, es vienkārši tā nejūtu. Man šķiet, ka viss otrais cēliens ir Elzas sapnis. Pēc viņas dzīves ir īss cēliena nobeigums … Viņa uzlido, un tad, kad atgriežas Apse un viņa saslimst, viņa jau nomirst uzreiz faktiski, pat bērnu neiznēsā. Romānā, kad Elza gaidīja Apsi atgriežamies, viņa lika trīs baltus spilvenus. Man tas ļoti patika, tādēļ es gribēju, lai uz skatuves ir matrači, lai Apse no cietuma tiek sagaidīts kā princis. Elza ir gatava pat liekties šīs mīlestības dēļ… Nu tā ir sievietēm… arī pati esmu pieredzējusi, kā vienu brīdi krītu izmisumā, bet otrajā brīdī esmu gatava locīties un darīt visu… Arī Elza krīt galējībās. Izrādes ainā, kad Apse Elzu paņem uz tiem baltajiem palagiem ar tādām mehāniskām kustībām – tās ir kamasutras pozas. Kamasutra ir klātesoša pirmajā cēlienā – viņi skatās kamasutras kārtis, savukārt otrajā cēlienā es šīs kamasutras kārtis iekodēju minētajā ainā… Tāpēc šīs pozas ir tikai ilustratīvas, bez emocijām. Es nekādā ziņā negribu būt ne sieviešu, ne vīriešu pusē. Pateikt, ka es nemīlu vienus vai otrus – tās ir pilnīgas muļķības.

A. K.: Ati, jūs savukārt savā recenzijā nodēvējāt otrā cēliena pēdējo pusstundu par „Ditas Lūriņas pašsadedzināšanās režīmu”. Vai ir tā lielā disonanse starp pirmo un otro cēlienu, ko uzsver Silvija Radzobe?

A .R.: No brīža, kad Apse atgriežas no cietuma, man kā skatītājam ir iekšēja pretestība pret to, ko dara Elza… Jo es esmu visu laiku tā kā gājis Elzai līdzi, un tajā brīdī, kad viņa patiešām ieslēdz šo pašiznīcināšanās režīmu, ko aktrise brīnišķīgi dara, man ir iekšējs skatītāja protests. Respektīvi, man liekas, ka varone ir nojūgusies, un es visu laiku uzdodu jautājumu: kāpēc? Jo patiesībā jau Ģirts Liuziniks arī dara visu iespējamo, lai Apse būtu nepievilcīgs. Viņš iznāk, rūc, ņurd, ir nepatīkams, nelaipns, kamēr Elza ir ārkārtīgi gatava izplāties… Mani tas pārsteidz, neteiksim pat, ka nesagatavotu, bet manī tas rada lūzumu, jo es visu laiku tā kā eju, eju, eju Elzai līdzi un priecājos, cik viņa forši ar tiem večiem tiek galā. Brīdī, kad viņa pārlūzt un aiziet, tā teikt, otrā virzienā, es to labprāt nepieļautu. Tajā it kā ir zināma loģika, bet vienkārši man kā skatītājam to negribētos pieļaut. Es redzu, ka notiekošo nevaru ietekmēt, un vienā mirklī emocionāli, tā kā gludeklis, vienkārši izslēdzos.

Ģ. L.: Neizturējāt spriedzi…

A. R.: Jā, un tad, kaut viss turpinājās, es biju pilnībā atslēdzies. Rodas jautājums par skatītāja pārsātinātību, kurš mēģina iet varonei līdzi, līdz iestājas kaut kāds īssavienojuma mirklis un viņam izsit korķus. Absolūti satriecoša ir aina, kad Dita Lūriņa skatās ar neko neredzošām acīm zālē, bet mans iekšējais līdzpārdzīvojums iet citā trajektorijā, es vairs Elzai īsti nevaru just līdzi, jo viņa pati ir izdarījusi to, ko ir izdarījusi… Un tur jau ir tas izaicinājums – skatītājs tiek šokēts, jo Elzas rīcība tomēr ir tik radikāla.

I. S.: Man šķiet, Ati, ka tas ir rezultāts, ko jūs saredzat… Jo ne Elza, ne Dita jau nedomā, ka tā ir pašiznīcināšanās, vienkārši tas ir tik ļoti raksturīgi sievietei… no vienas galējības otrā… Un no malas mēs tik bieži redzam, ka cilvēks sevi iznīcina attiecībās…

Ģ. L.: Dzīvē tas ir redzams – tieši kā Ināra saka – pat sekojot līdzi kādām attiecībām, pienāk mirklis, kurā tu kā cilvēks vairs nevari tam pieslēgties. Viss, man pietiek, man ir tā kā bail, es vairs tajā nepiedalos. Tu to vienkārši nedz fiziski, nedz emocionāli nevari saprast, ja neesi tajā iekšā. Tas ir tāpat, kā sieviete stāsta par bērna dzimšanu – ja tev nav bērns dzimis, tu nevari saprast, kā tas ir. Un tāpat arī mūsu izrādē varbūt. Es pat nezinu, kā nākt pretī skatītājam… Tieši tāds arī ir šis darbs – tu saproti, ka neko nesaproti…

A. R.: Bet pasakiet man vienu. Apse iznāk no cietuma. Viņam viss riebjas, viņš jūtas pazemots…

I. S.: Bet, Ati, to jūs tā redzat. Silvija Radzobe Apses iznākšanu no cietuma apraksta citādāk, un arī citi saka – Ģirts ir tik salauzts, un tas ir tik aizkustinoši…

A. R.: Jā, jā. Man vienkārši netapa skaidrs, kāpēc izrādē Apse piekrīt tam, ka Elza, kas viņu ir iegāzusi, tagad guļas viņam apakšā un mazgā kājas. Respektīvi, kāpēc viņš viņu neatraida. Viņš viņu tiešām mīl?

Ģ. L.: Sākotnēji viņš varbūt arī iet ar mērķi aizraidīt. Bet satikšanās izvēršas pavisam citādāka, nekā Apse bija iedomājies, sēžot cietumā. Viņš jau tā kā raida, tā kā neraida… Ir jau tomēr starp viņiem arī kāds posms, kad it kā viss varētu būt kārtībā, kad viņi tur sēž un Elza mazgā Apsem kājas... Bet Dievs Tas Kungs zina labāk. Nebūs te tāda nelaimes laime...

I. S.: Apse jau arī mēģina pēc tam darīt pāri Elzai... Par to pāridarījumu, kuru viņš ir saņēmis. Bet mīlestība tur tomēr ir par spīti vajadzībai darīt pāri. Finālā Apse paliek kā zvērs, kas sagrābis savu un vairs nelaidīs vaļā. Jo viņš ir nobraucis tik tālu, ka cilvēks savā ziņā – kā normāla būtne – ir pazudis.

Skats no Andreja Upīša romāna "Sieviete" iestudējuma NT // Foto – Kristaps Kalns

A. K.: Pats interesantākais, ka arī toreiz – pirms gadsimta – kritikā centrālais jautājums nebija par kādiem atsevišķiem mākslinieciskiem paņēmieniem romānā, bet tieši par psiholoģisko pamatotību. Arī mēs šovakar runājam precīzi par to pašu. Kādai tālaika recenzijai virsraksts skanējis – „Kā Elza kļuva tik stipra?”

A. R.: Elzas atriebības gājieni absolūti nav izsmalcināti. Viņa tos večus apmāna vienkāršiem paņēmieniem. Un viņi uzķeras nekļūdīgi! Šinī gadījumā jautājums nav par to, kā viņa kļuva tik stipra, jo viņa ir bijusi stipra visu laiku. Tieši tāpēc tas lūzums ir tik šausmīgs – viņa kļūst tik ātri vāja. Un te varbūt ir mans jautājums par psiholoģisko pamatotību... Bet, ja jūs sakāt, ka tā notiek, es turu muti un neko neiebilstu... /smiekli auditorijā/

D. L.: Mūsu draugs – autors Andrejs Upīts – romānā ir uzrakstījis ļoti precīzu ilustratīvu paskaidrojumu, kas tas ir... Viņa atnāk mājās uzvarējusi – pansija ir tukša. Viņa to izbauda... Tad seko nemiers. Viņa kādu gaida. Un ko viņa gaida? Viņa pēkšņi saprot, ka gaida Apsi, kuru pati ir iebāzusi cietumā. Un tad viņa skrien uz policiju viņu pestīt ārā... Un tur ir tas paradokss, ka viņa tikko vēl bija stipra meitene, kurai viss ir izdomāts līdz pēdējam, precīzi. Bet te – atnāk histēriķe, kas saka: lūdzu, lūdzu, laidiet viņu ārā no cietuma, vainīga esmu es! Elza sev pārmet, ka nepamanīja agrāk, ka Apsi mīl. Viss varēja būt citādāk. Romānā viņi abi vienā brīdī ir salona lauvas – perfektais pāris... Viņš iegūst paaugstinājumus, viņi ieiet augstākajā sabiedrībā. Neviens nezina, kas viņi ir, bet visi pieņem, ka viņi kaut kas ir...

I. S.: Vēl man šķiet interesanti, ka Elza ir no laukiem. Viņai tā ir seksualitātes apzināšanās, jo līdz tam bijuši tikai romāni, seksuālās pieredzes viņai nav. Tādēļ arī tiek izspēlēti šādi paņēmieni, jo viņa par tiem ir lasījusi un viņai ir šādi priekšstati par pasauli. Elzai pašai tas sagādā prieku – no vienas puses, viņa atriebjas, bet, piemēram, skatā ar Līcīti, izģērbšanās viņai sagādā baudu. Viņai vienkārši patīk to darīt. Tā ir aizturētās seksualitātes atbrīvošanās.

D. L.: Un arī varas apziņa! Tas ir baigais kaifs – viens jauns džekiņš tev stāsta: tu zini, ka viņš ir babņiks, meitenīt mīļo, ko tu dari...? Un tu saki: tak es zinu, ka viņš ir babņiks, un es vēl daudz ko vairāk par viņu zinu! Puisīt, esi mierīgs! Pēc tam jau nākas apzināties arī sevi, bet tajā brīdī tā ir vara, tas ir kaifs. Jūs visi domājat, bet es zinu divus gājienus uz priekšu! Bet trešo nezinu...

Ģ. L.: Tā ir ar tām sievietēm, ka viņas tā domā... /auditorijā smiekli/

A. K.: Vai ir viegli atgūties pēc tik emocionāli smagas izrādes?

D. L.: Ak, vai, mīļie, piedodiet, kurš no manis to dzird desmito reizi, bet tā patiešām ir, kā mums savulaik teica – tad, ja tu visu esi atdevis, tad smagi ir jābūt skatītājam, jo viņš to visu ir saņēmis. Tu esi atdevis visu, tu esi brīvs. Nekāda smaguma nav, nekā nav. Nav tā, ka es nevaru iziet no lomas. Tad, ja kaut kas nesaslēdzas, un tu visu neatdevi, nu tad gan… Tad tu vari vienkārši sisties gar sienām, neiet ārā no teātra, runāt ar kolēģiem, jo tu to nevari atdot nākamajā izrādē – tas nav iespējams. Bet, ja viss saslēdzas, tad visas asaras izraudātas, viss pateikts, viss izmīlēts, nomirts, paldies, es eju mājās.

Ģ. L.: Vienīgā problēma ir tā, ka tu nospēlē to izrādi, fiziski ir kaut kāds nogurums, bet pēc tam – aiziet, vēlreiz! /auditorijā smiekli/ Spēlējam!

I. K.: Tajā izrādē, kuru es apmeklēju, skatītāji raudāja…

D. L.: Man liekas, ka tā ir teātra būtība. Ir jāraud, ir jāsmejas un ir jājūt līdzi. Man tad ir vislielākais gandarījums. Nevis tādēļ, ka mēs te jūs visus baigi saraudinājām, bet tādēļ, ka mēs kaut ko sakustinām…

I. S.: Jā, arī man absolūti patīk intelektuālas izrādes. Es uzskatu, ka primāri ir jādarbojas ar vēl kaut kādiem jutekliskiem līdzekļiem, ko var tikai teātris, kas nav pieejams citiem.

D. L.: Es pēdējā laikā ļoti daudz domāju par to, kāds ir teātris, kādam tam ir jābūt… Tā ir viena no retajām vietām, kur it kā atnāk skatītāji zālē, bet tajā pašā telpā, tajā pašā gaisā ir vēl arī aktieri, un tā enerģētika ir sajūtama abpusēji. Tur ir tā lielā teātra burvība – tu vari redzēt cilvēkus zālē, tu redzi, ko viņi domā, jo tas tiešām ir redzams. Varbūt mēs ikdienā, skrienot garām, to aizmirstam, bet teātrī var redzēt, kā cilvēks uz cilvēku var iedarboties, kas tas ir par garīgu spēku. Tas ir jūtams pat tad, ja kaut kas noiet greizi. Kino arī ir sava burvība, bet tur ir montāža… Tāpēc arī es vienmēr esmu par emocionālo teātri.

Jautājums no auditorijas: Izrādē ļoti skaists bija Elzas sapnis, lidojums. Tas bija ļoti negaidīti, vienīgā vieta izrādē, kur bija tāda īsta, tīra un skaidra mīlestība, jo viss pārējais grima drausmīgās kaislībās un briesmās. Jūs tik fantastiski filigrāni to izdarījāt, kā tas bija tehniski paveicams?

D. L.: Paldies! Tur, protams, jāsaka liels paldies Agnesei Vanagai, kas pārvalda šos paņēmienus. Protams, pirmajā reizē, kad mani iekāra lonžā, bija skaidrs, ka es lidošu ar visiem „pleciem”, tāpēc, ka bail. Agnese vēl teica – drīz būs jāvāc nost pleci, jāmācās ķermeni noturēt ar muskuļu spēku! Nākamajā reizē, kad man uzlika tos “plecus”, likās, ka es vienkārši nomiršu. Tagad jau ir vieglāk, kad mēs pirms tam izmēģinām, izdejojam un izlidojam. Es vienmēr Indulim saku: tev ir jārauj mani augstāk, citādi nekas nesanāks!

I. S.: Šo deju dejo trīs cilvēki. Tur ir tādas kāpnes, un viņš tur kā kaķis skrien augšā, lejā…

Ģ. L.: Viņš ir atsvars.

I. S.: Atsvars, dzīvs cilvēks. Un tas ir skaisti, jo arī viņam visa horeogrāfija ir precīzi jāizpilda – viens solītis augšā, tad līdz augšai, tad viņš noliecās, un atkal…

D. L.: Jā, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums.

Ināra Slucka, Dita Lūriņa un Ģirts Liuziniks diskusijā Andreja Upīša memoriālajā muzejā // Foto – Ināra Odiņa

A. R.: Man ir viens jautājums Arnim kā Upīša speciālistam. Arturs Skutelis savā recenzijā portālā kroders.lv [recenzija izlasāma šeit – red.] minēja, ka Upītim pašam šī izrāde diez vai patiktu. Viņš patiesībā teica vēl skarbāk – noteikti nepatiktu.

A. K.: Jā, nu, grūti teikt, ko Upīts būtu padomājis par Nacionālo teātri šajā rudenī… /smiekli auditorijā/ Iespējams, Upītim nepatiktu tas, ka sižetiski ir noņemta nost ideoloģiskā puse…

D. L.: Man ir versija, ja drīkst… Es domāju, ka Upītim bija seksuālas dabas problēmas. Elzas traumu viņš ir uzrakstījis tik sajūtamu, tik ticamu… Es domāju, ka viņš to pazina pats, un tāpēc nevarētu izrādi pieņemt, tik daudz juteklības un kaislības viņu traumētu.

I. S.: Tas, ka Upīts kā vīrietis šeit vietām izrakstās – mani kā sievieti šī sajūta nepameta visu romānu laiku.

A. K.: Vispār par to juteklību jūs ļoti precīzi pateicāt. Upīša naturālisms ir specifisks ar to, ka viņš spēj detaļās aprakstīt visneiedomājamākās vardarbības un riebeklību ainas, šāda estētika ir klātesoša arī citos darbos. Piemēram, romānā „Ziemeļa vējš”, kur tiek rādīta 1905. gada revolūcija, Upīts veselu rindkopu izvērš par to, kā ar šautenes laidni cilvēkam tiek izšķaidīts žoklis… Bet seksualitāti – vismaz atklātā veidā – Upīts savos darbos nerāda. Paldies, ka to pieminējāt, Upīša daiļrades kontekstā tas patiešām ir ļoti būtiski.

Ģ. L.: Tieši tā. Bet līdz šim mēs neesam sajutuši nekādu negāciju no Upīša puses. /smiekli auditorijā/ Ir bijušas izrādes, kur laikam tie autori tomēr ir…

I. S.: …ir pastrādājuši savu.

Ģ. L.: Jā, jā, vai nu ar elektrību kaut kas notiek, vai nu kas cits… Bet šajā gadījumā Upīts staigā brīvā gaitā un ar liftu braukājas fonā… /smiekli auditorijā/

D. L.: Mums bija „Trubadūrā uz ēzeļa” [Nacionālā teātra izrāde, kuras scenāriju Jānis Peters un Valdis Lūriņš veidoja, bāzējoties uz Jāņa Sudrabkalna un Birutas Skujenieces personībām, 2013 – red.] precīzi tāds gadījums; mēs toreiz norunājām savā starpā: mhm, Sudrabiņš ar Birutiņu ir atnākuši… Nostaigāja mums garām… Kaut kas pilnīgi tāds, ka bezmaz vai ieraugi, ka viņiem ir viedoklis par pasākumu.

Ģ. L.: Šeit Upīts tā brīvi – atpūšas…

A. K.: Viņš var priecāties, ka jūs teātrī viņu vismaz pieminat.

D. L.: Jā, viņš sēž kaut kur…

 
 
Upīts patiesi nav peļams
Upīts patiesi nav peļams
23. februāris, 2017 · Atbildēt
Nu, forša šāda izrunāšanās, ja esi redzējis ( kā man), bet beigas bija par grūtu, es neprotu laiski atšļukt beņķī un gaidīt, es piedalos.
Un tagad lasīt un pārstaigāt notikušo ir interesanti un, vai zi', būs jāiet vēlreiz!
Armands
Armands
23. februāris, 2017 · Atbildēt
Vērtīga saruna. Ja par izrādi ir tik daudz atšķirīgi viedokļi, tad trāpīts
Irina
Irina
14. marts, 2017 · Atbildēt
Es romānu neesmu lasījusi, bet dzirdēju, ka izrādi neizpratīšu, jo neesmu lasījusi. Izlasīju tikai anotāciju mājas lapā. Nezināju, ka bumerangs skars pašu Elzu.
Es izpratu izrādi. Vai varbūt jāsaka - uztvēru. Varbūt citādi nekā citi. Un es raudāju..kur citi smējās, es arī raudāju.. Kad Elza turēja Apsi rokās, mazgāja kājas... Tas bija tās stipras sievietes lūziens, pazemība un tas manu dvēseli aizkustināja. Sieviete var vīrieti iznīcināt un var pacelt..žēl tikai, ka pati iznīcināja sevi.. To es negribēju pieņemt.
(13.03. izrāde)

Uz izrādēm tieku reti. Iepazīstu jauno iestudējumu veidu. Interesanti. Patika.
Potams, lieliska aktieru spēle!!!
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta