Armands Kalniņš 03.03.2017

Interpretēt un saprast dažādo

Noslēdzošajā manas skatītāja dienasgrāmatas ierakstā par divām pārdomu vērtām izrādēm, kā arī mākslinieku un vērtētāju attiecībām.

“Krietnais cilvēks no Sečuānas”, Rīgas Krievu teātris, 25.02.

Bertoltu Brehtu mūsdienās iestudēt (interpretēt) ir liels izaicinājums. Līdz šim biju redzējis tikai vienu “Krietnā cilvēka no Sečuānas” iestudējumu – Jaunajā Rīgas teātrī (skat. www.jrt.lv). Tas, kas Brehtam bijis svarīgs: vēršanās pie prāta (domāšanas), ne jūtām (aizkustināt skatītāju nav grūti), atsvešinātības efekts u.c., teātrī vairs nav nekas neierasts. Samērā bieži izrādēs lieto atsvešinātības paņēmienus, izdomas ziņā gūti labi panākumi (piemēram, asprātīgie risinājumi Ināras Sluckas iestudējumā „Sieviete”). Daudzi skatītāji gan vēlas teātrī līdzjūtīgi apraudāties vai kārtīgi izsmieties. Tomēr pat tad, īpaši – ja pēc izrādes ir izveidojusies pēcgarša un atceramies kādu iestudējuma tēlu vai notikumu, šķiet, tomēr esam arī domājuši, vērtējuši, secinājuši. Elmārs Seņkovs nav mēģinājis šo lugu iestudēt tradicionāli (brehtiski), izrādē sabalansēts gan tas, kas stimulē redzamā analīzi, gan tas, kas var raisīt emocionālu reakciju. Ansambļa darbība ir labi saskaņota (daudz elegantu aktierspēles risinājumu, piemēram, Gaļinas Rosijskas atveidotais mātes tēls), arī video šoreiz nav ilustratīvs. Īsi un vienkārši formulējot iestudējuma pamatideju: labais, turpinot būt neierobežoti labs, var kļūt ļauns. To gadījies piedzīvot īstajā dzīvē: piemēram, kāds ideālists vai entuziasts, profesionāli un cilvēciski pārdegot, kļūst cinisks vai negants. Ētiski neviennozīmīgas situācijas, to risinājumi (šādu gadījumu analīzi izmantoju, vadot studiju seminārus) – vai gan teātrī var būt kas būtiskāks? Labais, kas var kļūt ļauns (teikt nepatīkamu patiesību cilvēkam, kas to nespēj pieņemt?), vai ļaunais, kurā ir kas attaisnojams vai vismaz saprotams (zādzības Viktora Igo „Nožēlojamajos”). Zīmīgi, ka Brehta lugā krietnā varoņa skarbais brālēns tomēr piespiež strādāt liekēžus, kas pieraduši iztikt no pabalstiem. Jāatzīmē, ka Elmārs Seņkovs joprojām nestaigā ierastus ceļus, visi viņa pēdējie iestudējumi atklāj ko līdz šim nepamanītu, negaidītu, bet būtisku.

Skats no RKT izrādes "Krietnais cilvēks no Sečuānas" // Foto – Katrīna Neiburga

Lidojošais Travolta, Nacionālais teātris, Jaunā zāle, 28.02.

Izrāde ir daudz skarbāka nekā luga (nevarētu teikt, ka izrādes noskaņa ir bezcerīga, taču optimistiska skatījuma tajā nav), kaut nav sasniegta „Kolka Cool” sakāpinātība (filma šķita komiski depresīvāka). Zināms un jau pierasts, ka Regnārs Vaivars neiestudēs parasti (luga iestudējumā var būt knapi atpazīstama). Režisora vēlme iestudēt tādu izrādi, kurā viss ir tieši tā, kā viņa iecerē (pat radikāli izmainot tekstu), nevarētu tikt apšaubīta. Interpretācijai jābūt, tā var būt atšķirīga vai pat pilnīgi pretēja sākotnējā dramaturģiskā materiāla idejām. Šī izrāde tiek dēvēta par brīvu fantāziju pēc lugas motīviem (skat. www.teatris.lv), bet diezgan daudz kas no Artūra Dīča lugas saglabāts, ne vien sižetiski, bet jo īpaši – idejiski. Arī par šo iestudējumu kāds skatītājs, kas, iespējams, līdzcilvēku dzīves daudzveidību pietiekami nepazīst vai cenšas izvairīties no nepatīkamām norisēm, varēs teikt, ka tā nenotiek (līdzīgas domas savulaik izskanēja, vērtējot Agneses Rutkēvičas lugas „Mans nabaga tēvs” iestudējumu Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā). Diemžēl dzīvē mēdz būt vēl sliktāk (ne tikai laukos, tikpat iespējams kas līdzīgs ir arī lielpilsētu rajonos), bet ir zināmi arī daudzi apņēmības un veiksmes stāsti. Šķiet, ka izrādē (salīdzinot ar lugu) notikusi uzsvaru maiņa tēlu sistēmā, jo centrā izvirzījies Ivara Kļavinska trāpīgi izdzīvotais Ivars, kura pašpazudināšanās ir loģiski pamatota: ja vajadzīgajā brīdī līdzās nav tuva cilvēka (turklāt tas notiek vairākkārt), ne katram ir pietiekami daudz spēka, lai nedienas pārvarētu. No malas palīdzēt kādam, kas grimst, ne vienmēr ir iespējams, pat ja mēģinām būt krietnie cilvēki no Popervāles (vai citas vietas Latvijā). Savukārt Raimonda Celma Travolta izrādē kļuvis traumētāks – lugā viņa jocīgās izdarības šķiet vairāk kā savdabīga, taisnīga, dzīves skarbumam nepiemērota ideālista maska, kas bieži tiek izmantota, lai aizsargātos no nejēdzībām, nepieņemamā (jo risinājuma nav). Salīdzinot lugu ar iestudējumu, ir gan zaudējumi (1. cēliena beigās darbība buksē, 2. cēlienā stāsts par iespējamo biznesu Amerikā ir pārāk garš – dzīvē tā var notikt, bet izrādē tas garlaiko), gan ieguvumi (mazāk ilūziju, piemēram, svītrots skolotāja teiktais par palikšanu laukos). Smagākā apsūdzība šajā iestudējumā ir vecākajai paaudzei, kuras saļodzītā vērtību sistēma sagandē bērnu dzīvi pat tad, ja jaunie mēģina no šīs degradējošās vides izrauties. Attiecībā uz lugu un tās iestudējumu ir divas cerības: ka Nacionālā teātra izrāde salāgosies, novēršot nepilnības un attīstot vērtīgo, kā arī ka luga tiks iestudēta atkārtoti, interpretējot to citādi.

Skats no NT izrādes "Lidojošais Travolta" // Foto – Kristaps Kalns

Šķiet, tas posms Latvijas kritiķu un teātra mākslinieku attiecībās, kad šķita, ka kara cirvis izrakts uz ilgiem laikiem, pagājis vai pierimis (pamiers, kompromiss, sapratne vai sadarbība?). Kritikas attiecības ar teātri nekad nav piemīlīgas (un tādām tām nav jābūt). Tomēr būtu slikti, ja kritiķa uz leju vērsts īkšķis izrādi nogalinātu kā gladiatoru cīņās senajā Romā (jo sacensībās uzvarējis kāds cits iestudējums vai mākslinieks) vai diskreditētu to, kā piemēram, Ņujorkas teātros (aina ar šerpo kritiķi Tabitu Dikinsoni no Alehandro Injaritu filmas „Putnuvīrs”, skat. www.imdb.com/title un www.imdb.com/character). Pēdējā laikā nācies lasīt vairākas recenzijas, kuras sniedz no mana viedokļa atšķirīgu vērtējumu, bet tajās asredzīgi pievērsta uzmanība tam, ko neesmu pamanījis (piemēram, Henrieta Verhoustinska un Guna Zeltiņa par “Doriana Greja portretu” vai Līvija Dūmiņa par “Saniknoto slieku”). Ja kritiķis, interpretējot un skaidrojot iestudējumu, ir tajā rūpīgi iedziļinājies, tas rosina domāt par izrādi atkārtoti, lai to labāk saprastu. Sarūgtina, ja recenzijā nevis tiek vērtēts iestudējums, bet pamācīts, kā vajadzēja iestudēt (vērtējuma autors ir tiesnesis un prokurors izrādes sodīšanas procesā), kā arī gadījumi, kad kritiķis nevērtē reālo rezultātu, bet atbilstību saviem priekšstatiem par to, kādam šim rezultātam jābūt. Ko režisori var līdzēt šai sakarā? Varbūt anotācijā paziņot, ka iestudējums nebūs tāds kā autora luga un brīdināt, ka tapis nedarbs (vērts informēt ne tikai par to, ka izrādē smēķē, bet arī par to, ka interpretācija ir neparasta, un aicināt uz sapratni)? Vērtētāji savukārt var dot prettriecienu: ja tā, tad neskatīšos un nerakstīšu (vai gluži otrādi – tieši tas man vajadzīgs). Tad gan būs miers mājās.

Tviterierakstos mēdz parādīties arī kas vērtīgs, nupat bija publicēta atziņa: veiksmīgie atšķiras no neveiksmīgajiem ar to, ka veiksmīgajiem neveiksmju ir vairāk. Ak, dod mums, skatītājiem un vērtētajiem, sapratni atšķirt veiksmīgu neveiksmi no neveiksmīgas neveiksmes! Jo citādi: „Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs” (Rainis).

 

Turpmāk nebūs.

Atsauksmes

  • Mēs celsimies un mirdzēsim no jauna 03.03.2017

    "Kritiķis informē – un tas ir viens no viņa eksistences iemesliem – taču viņš darbojas arī kā atklājējs, kurš spēj stāvēt pāri dažādiem virzieniem un saskatīt teātra globālo ainu. Viņa skatiens nav ne vienaldzīgs, ne neitrāls, jo vienmēr ietver domu par teātri un tā misiju. Kritiķis pārvar barjeras, ko nespēj pārvarēt mākslinieki (..) Kamēr mākslinieki ir ieslodzīti savos uzskatos, mēs esam tie, kas nolīdzina robežas, laipodami starp viņiem, lai nodotu skatītājiem ziņu par galvenajiem virzieniem un strāvojumiem, kuru metamorfozes un mitoloģiju esam izpratuši." (Ž.Banū)

  • paldies, Dieviņam par visu! 03.03.2017

    Kad nepārtrauktā erekcija būs apstādināta, kad viss nebūs dabūts, bet būsim centušies, kad gara gaisma atgriezīsies uz teātru skatuvēm, kādēļ taču cilvēki turp tiecas, kad laipotāji un prātuļotāji būs noguruši paši no sevis, kad plikie atgriezīsies pirtīs, kad paviršas izteiksmes vietā visapkārt skanēs skaista latviešu valoda, kad kloāka un vircas bedre būs pilna tik līdz malām, ka nākošais malks jau smelsies mutē, kad pēdējais kliedziens skanēs: tikai, lūdzu, vairs ne----s, kad rubeņi un kalniņi vairs neatainos virzību, KAD...
    Mēs celsimies un mirdzēsim, un pastāvēsim!

  • Viedokļu atšķirība 04.03.2017

    brīdināt, ka tapis nedarbs... Tad gan būs miers mājās. „Kolka Cool” sakāpinātība (filma šķita komiski depresīvāka)
    Neizdodas sameklēt, bet bija arī kaut kas par teātra MISIJU
    Ko nu vairs brīdināt, ja nu vienīgi kā tagad no NACIONĀLĀ T, kā no mauku mājas ziņo, ka līdz 18 gadiem nebūtu ieteicams. Kam depresīva komika, kam debilitāte un veidotāju infantilisms, un neprofesionalitāte. Miers varētu iestāties? Tagad ir miers, jo mākslas kritiķu jūsmas dēļ nejēdzību aizvien vairāk. Kritiķim bieži svarīgi, lai viņam būtu interesanti.
    Skatītāja balss-tas būtu tā kā no tautas, vai? Te nu tagad ir tā izskalotā balss, krodera rindās, sveiciens no paša sera Krodera!

  • guste 07.03.2017

    viens nu gan ir skaidrs par kritiķi nepiedzimst

  • G 09.03.2017

    nevajag piedzimt. vajag skaidru skatienu un saprātīgu runu. to mēs šeit redzam. autors nevienu netiesā - TAS IR GALVENAIS!

  • G 09.03.2017

    Ž,Banū. "Kamēr mākslinieki ir ieslodzīti..." utt. interesanti, kāpēc viņš pats domā, ka NAV IESLODZĪTS savās idoloģizētajās shēmās. Lūdzu, msjē, argumentējiet!

  • :) 09.03.2017

    Palasiet "Teātra Vēstnesi" - tur daudz kas arī par kritiku un kritiķiem

  • G :) 09.03.2017

    Bet varbūt, ka būtu vērts palasīt, ko vēl 2008,gada Kultūras dienā par to pašu Banū kungu uzrakstīja Undīne Adamaite - šis teksts, kas šķiet ataino šo "berjeru pārvarētāju" daudz ticamāk - ka vecais zēns ir vienkārši uzpūtīgs profesors, kam varas apziņa noēdusi visas sirdsapziņas atliekas. Tad varbūt "TeatraVēstneša" lasītavā arī vairs negribēsies šo vīru citēt tikai tāpēc, ka skatās "autoritāte", Tiem, kas citu neko nelasa, kā vien "T V" saite https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/talanti-un-birokrati-13454672

  • :)) 10.03.2017

    Izlasīju to, kas rakstīts pirms deviņiem gadiem :) Visu, kas ir kādu personīgi aizskarošs vai nesmalkjūtīgs (arī tajā rakstā), uzskatu par tendenciozu un neņemu vērā. Piedodiet, atvainojiet :)

  • G :))) 10.03.2017

    ai!! nekas, nekas, kam negadās!! tikai mēģināsim, ja tas būtu iespējams, nenorobežot kāda skatītāja viedokli no "objektīvajiem" (dikti obj, kā saprotat, nespēju nenotraust asaru), tikai tāpēc, ka viņš nevienu netiesā. Un ja jau aizgājuši citāti, tad vēl 40 gadu vecāks citāts arī no Francijas - proti - M. Fuko mūsu pašu izdevumā "Patiesība. vara.patība, raugiet: "Cilvēkiem ārkārtīgi patīk tiesāt... Es (viņš saka) nespēju atturēties domāt par tādu kritiku, kas censtos nevis tiesāt, bet likt eksistēt kādam darbam ... " Pretstatā tam - gan pirms 40, gan 10, gan šodien - vienalga NEKAS NAV MAINĪJIES, lai kā mēs tam nespētu noticēt :)) Kritika ir dažu personu ideoloģizēta un vāji maskēta varas iedibināšanas un izmisīgas noturēšanas līdzeklis (te jātceras sensenais R. Barts, arī jau minētais Fuko - "vara caurauž visu")

  • :D 10.03.2017

    Piekrītu. Jo vairāk subjektīvi ambiciozā, jo pēc būtības nevērtīgāka kritika.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt