Kroders Runā

Mar
15
2017

Atgriežoties „Skatuvē”, jeb Tas viss Tev, Anna

Pagājušā gada 1. augustā apritēja 25 gadi, kopš oficiāli tika reģistrēts Neatkarīgais studijteātris Skatuve – visilgāk eksistējošais neatkarīgais teātris Latvijā. Lai to atzīmētu, teātra vadītāja Anna Eižvertiņa šī gada janvāra beigās un februārī organizēja septiņu pasākumu ciklu „Atgriežamies Skatuvē”, pulcinot aktierus un režisorus, kuri te savulaik darbojušies.

Skatuves tapšana

Latviešu teātrī ir vairākas personības un jēdzieni, kuri šķiet nešķirami, piemēram, Eduards Smiļģis un Dailes teātris, Ādolfs Šapiro un Jaunatnes teātris, Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris. Annas Eižvertiņas vārds jau vairāk nekā divdesmit gadus saistās ar teātri Skatuve, jo bez viņas šāda teātra vienkārši nebūtu.

Iesākumā bija tukšs, jau sešus gadus slēgts kinoteātris Daina Maskavas ielā, kur 1990. gadā sāka rosīties Anna ar saviem toreizējiem domubiedriem – dramaturgiem Leldi Stumbri un Jāni Jurkānu, režisoriem Valdi Lūriņu un Juri Rijnieku, jaunajiem aktieriem – Konservatorijas absolventiem no tā dēvētā Nacionālā teātra kursa – Normundu Laizānu, Aiju Uzulēnu, Dinu Balodi un citiem. Neatkarīgo teātru kustība Latvijā bija tikko aizsākusies: jau 1987. gadā ar Teātra darbinieku savienības (tolaik LPSR Teātra biedrības) aizdevumu un Rīgas domes (tolaik Rīgas pilsētas izpildkomitejas) atvēlētajās telpās Vecrīgā seši jauni, enerģiski režisori, Arnolda Liniņa režijas kursa audzēkņi – Kārlis Rings, Jānis Holšteins, Ģirts Sils, Indulis Smiltēns, Jānis Rēdlihs un Diāna Romanoviča – nodibināja pirmo neatkarīgo teātri Kabata, kas sāka darboties pagrabtelpās Krāmu ielā 4 un drīz vien arī Peldu ielā 19. Līdzās jaunajiem režisoriem tur izrādes iestudēja arī Māra Ķimele, Oļģerts Kroders, Fēlikss Deičs, Baņuta Rubesa, aktieru pamatkodolu veidoja Indra Burkovska, Ruta Vītiņa, Nikolajs Ērglis, Raimonda Vazdika un citi. M. Ķimeles savdabīgajā Šekspīra „Otello, Venēcijas moris” interpretācijā istabas teātra stilistikā intriģēja Alvis Hermanis Jago lomā; izcils aktieru ansamblis (Dina Kuple. Ausma Kantāne, Juris Strenga, Ivars Stonins u.c.) tika piesaistīts B. Rubesas un Nila Barleta veidotajā Aspazijas lugas „Atriebēja” uzvedumā; Ģirta Sila iestudētajā Tenesija Viljamsa „Ilgu tramvaja” uzvedumā tapa spilgti Zanes Jančevskas, Ingas Aizbaltes un Arņa Līcīša aktierdarbi; Ditas Balčus iestudētās bērnu izrādes bija pārpildītas un tika spēlētas gadiem ilgi. Vienu laiku tas bija intelektuāls šiks – apmeklēt Kabatas izrādes, doties uz teātra restorāniņu pusdienās vai vienkārši iedzert kafiju, jo tur gaisā allaž virmoja jaunas idejas un varēja sastapt daudzus, kam lielo akadēmisko teātru žņaugi bija kļuvuši par nomācošiem.

Bet – kur gan tagad pērnie sniegi? Restorāns un naktsklubs sākotnēji pelnīja naudu teātra izrādēm, bet pamazām izrādes tur tapa aizvien retāk; kluba naktsdzīve aprija mākslu. Teātrī no Kabatas dibinātājiem praktiski vairs nestrādā neviens, Peldu ielas telpās ir atvērta grandioza alus zāle, teātra programma saglabājusies vien Kabatas savulaik atvērtajā jaunajā telpā – klubā Austrumu robeža, kas arī jau mainījis savus īpašniekus. Savu neatkarīgu kamerteātri Stabu ielā nodibināja inteliģentais režisors Ģirts Sils, taču bez regulāra finansiāla atbalsta tas ātri nomira, tā arī neiesakņojoties mūsu teātru ainavā. Patlaban vienīgi režisore Dita Balčus, kura arī Kabatā darbojusies kopš teātra pirmsākumiem, turpina kopt mākslu un ir nodibinājusi savu teātri – kultūrtelpu Trīs māsas Zirgu ielā 1.

Kā būtu ar Skatuvi? Pirmais smagā darba gads, kad bija jāveic dažādi remontdarbi, prasīja krietnas finanses. Bija jāuztur arī aktieru trupa, kura paspēja kopā ar A. Eižvertiņu iestudēt Leldes Stumbres lugu „Meitiņa-kaziņa” un Rūdolfa Blaumaņa „Zagļus”, bet ar J. Rijnieku – divus Rutku Tēva viencēlienus uzvedumā ar nosaukumu „Čurka”. Tās arī bija jaunā teātra, kas ieguva nosaukumu Rīgas Mazais teātris, vienīgās izrādes. Jaunais teātris, kur toni noteica dramaturgi, atteicās no domas dzīvot Maskavas ielas telpās un aizgāja ar cerību iekārtoties Rīgas centrā, Ausekļa ielā, Japānas vēstniecības ēkā. Anna Eižvertiņa atteicās aiziet no sūri grūti izcīnītajām telpām, sava ieguldītā darba un 1991. gada 1. augustā Uzņēmumu reģistrā oficiāli reģistrēja juridisku personu – teātri Skatuve, paralēli jau kopš 1988. gada strādājot arī Daugavpilī ar teātrim paredzētajiem diviem aktieru kursiem.

Teātra dibināšanas sākotnējais patoss? Annu vadīja pārliecība par nepieciešamību decentralizēt kultūras procesus, doma, ka jaundibināmais teātris varētu kļūt arī par Daugavpils teātra rezidenci Rīgā, jo galvaspilsētā ir ļoti maz tādu telpu, kam piemīt teātra specifika (slīpa grīda, augsti griesti, zāles samērīgums, iespējas īpaša skatuves apgaismojuma ierīkošanai, u. tml.). Turpmākie divarpus gadi pagāja, atgūstot un atjaunojot teātra centrālo ieeju, kapitālā remonta un labiekārtošanas darbos, dokumentu sakārtošanā. Mākslinieciskā ziņā tas bija kluss periods, kad te notika videolektoriji bērniem, studentu nodarbības un eksāmeni, piemēram, antīkās grieķu traģēdijas eksāmens Daugavpils teātra aktieru kursiem, jo jaundibinātajai Latvijas Kultūras akadēmijai toreiz nebija savas mācību praktiskās bāzes. Pamazām izkristalizējās teātra mākslinieciskās darbības virzieni – nozīmīgu literāru darbu pirmiestudējumi Latvijā un studentu startēšana uz lielās skatuves.

Skats no Annas Eižvertiņas izrādes "Kokteiļu vakars". Cīlija Kaplstouna - A. Anužīte, Doktors Reilijs - J. Paukštello // Foto no teātra arhīva

Eksperimenti un „dzīvo lugu bibliotēka”

Annas Eižvertiņas teātra prioritāte ir laba dramaturģija un tas savā veidā iemieso „dzīvo lugu bibliotēkas” ideju. Režisore izvēlējās teātra dzīvi bez restorāna un šika, kas varētu piesaistīt skatītājus. Dzīvi, kas balstījās tikai uz pašas, draugu un audzēkņu entuziasmu. Annas draudzene arhitekte Anda Ārgale bija uzdāvinājusi teātra pārbūves skices, izdomājusi akustiskos griestus zāles labskanības radīšanai, tagadējais JRT aktieris Ģirts Krūmiņš kopā ar kursabiedru Daini Bērziņu kala nost vecās trepes, lai skatuvieši un apmeklētāji varētu staigāt pa jaunām, flīzētām kāpnēm. Jau vairāk nekā divdesmit gadus uzticams cīņu biedrs un līdzgaitnieks visās Skatuves norisēs Annai ir Dainis Sumišķis, arī viens no slavenā Daugavpils pirmā aktieru kursa, kurš te ir darbojies gan kā aktieris, ar lielisku humora izjūtu spēlējot tēvus un raksturlomas, gan kā uzvedumu tehniskās bāzes pārzinātājs un gaismotājs.

Turpinot cīnīties par savu neatkarīgu teātri, režisore kā teātra mērķi un misiju izvirzīja uzvest līdz šim latviešu teātrī nezināmus ievērojamus pasaules literatūras darbus. Teātra darbība oficiāli tika atjaunota ar Žana Batista Moljēra latviešu teātrī nekad neiestudēto lugu „Amfitrions” (1994). Annai izdevās gūt atbalstu savām idejām Sorosa fondā – Latvija, un dienasgaismu ieraudzīja gan Kristiāna Dītriha Grabes „Dons Huans un Fausts” un Henrija Millera „Dēzija Millere”, gan T. S. Eliota „Kokteiļu vakars” un latviešu teātrī līdz tam neiestudētais V. Šekspīra „Simbelīns”, Pola Klodēla „Dienvidus šķiršanās”, Edmonda Rostāna „Romantiķi”, vairākas poļu autoru lugas un citi darbi. „Kokteiļu vakara” uzvedumā režisore sapulcināja lielisku aktieru ansambli – Jāni Paukštello, Aurēliju Anužīti un citus, „Romantiķos” spēlēja Jānis Reinis, Moljēra „Tartifā” – Ivars Stonins. Tieši pēc Annas pasūtījuma tapa gan pirmais „Amfitriona” tulkojums (Milda Grīnfelde), gan Jāņa Elsberga „Simbelīna” tulkojums latviešu valodā. Skatuve bija tā, kas latviešu teātrim ar lugas „Vārds” uzvedumu, kurā piedalījās J. Paukštello, Inese Ķirsone, Lauris Subatnieks un citi, jau 2001. gadā atklāja norvēģu autoru Jūnu Fosi. Pēc Annas Eižvertiņas iniciatīvas Dagnija Dreika iztulkoja Lopes de Vegas komēdiju „Apķērīgā mīlniece”, kura pirmiestudējumu Latvijā un Skatuvē pārdomātā spāniskā stilizācijā piedzīvoja 2010. gadā ar Lienīti Osipovu, Ievu un Kasparu Aniņiem, Zani Vaļicku un citiem aktieriem un vēlāk tika iestudēta arī Daugavpils teātrī. Anna smejas, ka no viņas inspirētajiem (un, paldies Dievam, Kultūrkapitāla atbalstītajiem!) lugu tulkojumiem varētu publicēt pabiezu grāmatu.

Anna labi sapratās ar Latgales priekšpilsētas vadību, taču viņu pretimnākšana un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalsts bija nepietiekams, lai teātri uzturētu. Pati sev Anna nekādu atlīdzību nevarēja atļauties, un arī viņas Kultūras akadēmijā nopelnītā pedagoģes, asociētās profesores alga nereti ieplūda teātrī. Aktieru trupas kodolu sākotnēji veidoja režisores bijušie audzēkņi, Daugavpils teātra aktieri Indra un Vigo Rogas, Artis Robežnieks, Normunds Bērzs un citi, kurus pēc tam piesaistīja lielie teātri. Bet Skatuve pamazām pārvērtās par praktisku mācību bāzi Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras studentiem – bakalauriem un maģistrantiem, par starta laukumu jaunajiem talantiem.

Savu pirmo izrādi „Emma Bovarī” (1995) pēc Gistava Flobēra un Vudija Alena darbu motīviem te estetizēta minimālisma stilistikā iestudēja Dž. Dž. Džilindžers ar I. Rogu kā Emmu un Regnāru Vaivaru kā Kugelmasu. Izaicinošs un provokatīvs bija R. Vaivara realizētais Tadeuša Ruževiča lugas „Baltās laulības” uzvedums, kur ar organiku abu māsu seksuālo fantomu un naivi dramatiskās erotomānijas atspoguļojumā, kā arī tā dēvētās body art principu iemiesojumā izcēlās jauno aktrišu Evijas Kromules (Skultes) un Anitas Sproģes duets. Savukārt īstu postmoderna nežēlības teātra uguņošanu R. Vaivars, kurš tolaik dižojās ar segvārdu Wagentrotz un uzrakstu „It’s Me” uz izrādes dalībnieces kailās muguras uzveduma afišā, sarīkoja pēc Luisa Kerola darbu motīviem veidotajā „Alises” iestudējumā (1996), kur tika imitēta grupveida kopošanās, grieza galvu dzīvai zivij, lamājās, kāvās, skaņu kakafonijā pārvēršot skatuves telpu dejojošā, spiedzošā haosā, u. tml. Rakstā „Baltais sekss uz Skatuves” Normunds Naumanis savulaik atzina: „Studijteātris Skatuve kā lidlauks jaunu režisoru izlidināšanai tautās kļūst aizvien svarīgāks, bijušais kinoteātris Daina Annas Eizvertiņas pūliņu rezultātā pamazām pārtop tādā kā kultūras saliņā. [1]

Lūkass T. Rozītis te uzveda Maksa Friša lugu „Bīdermans un dedzinātāji” (1996), kur Bīdermanu spēlēja Arturs Skrastiņš un pārējās lomās bija Baiba Broka, Ģirts Ēcis un citi, kā arī sava tēva Jura Rozīša romānu „Kuņas dēls” (1997), kur galveno varoni atveidoja Andris Keišs. Zane Kreicberga te iestudēja veselas četras izrādes: eksistenciālas, sirreālas variācijas par Žana Pola Sartra stāstu „Istaba” ar B. Broku un Ivaru Lūsi galvenajās lomās, kur tumsā pēkšņi atdzīvojās melnā bufete, no kuras izsprāga galvenās varones vecāki, bet uz sienām baisi iemirdzējās fosforizētās krāsās vizualizētas zīmes – slimā varoņa apziņu apsēdušie dēmoni; atraktīvu uzvedumu bērniem – Bjārnes Roitera „Jokdara Bustera pasaule” (abas izrādes 1997) un divus L. Stumbres psiholoģiski piesātinātus viencēlienus ar intriģējošu nosaukumu „Vilkiem puķes nedod” (2001). Savas pirmās izrādes te savulaik iestudējis Viesturs Meikšāns – poļu dramaturga Mihala Valčaka lugu „Pirmā reize” (2006) Skatuves tā dēvētajā poļu sezonā ar Ivaru Kļavinski, Ilzi Ķuzuli (tolaik vēl tikai Ķuzuli) un Ilonu Balodi, kā arī iestudējumu ar nosaukumu „Ja apguļas horizontāli un lūkojas vertikāli” pēc Migela Servantesa darba „Dons Kihots” motīviem.

Skats no R. Vaivara izrādes "Baltās laulības" (1996) // Foto no teātra arhīva

Jauno aktieru ligzda

Jau 1995. gadā Anna teātrī iedibināja kursus jauniešiem „Aktiera meistarības pamati” ar nopietnu profesionālo nodarbību programmu gan aktiermeistarībā, gan skatuves runā, dejā un kustībā. No šīs studijas, kurā izglītojušies pāri par 300 jauniešu, izspietojis ne viens vien vēlākais aktieris, režisors un teātra darbinieks, piemēram, Mārtiņš Eihe, Inga Gaile, Varis Piņķis, Ivars Kļavinskis un citi. Patlaban M. Ķimeles vadītajā aktierkursā mācās seši audzēkņi, kas savulaik darbojušies Skatuves kursos.

Kamēr akadēmijas teātra māja Zirgu pasts vēl tikai tapa, Skatuvē Kultūras akadēmijas topošie aktieri gan piedalījās nodarbībās, gan iestudēja un rādīja savus eksāmenus, kursa un diplomdarbus; te tapušas vairāk nekā 30 diplomdarbu izrādes. Te jaunie aktieri izgāja gan caur antīkās drāmas, gan Blaumaņa, gan Šekspīra gaņģiem, kopā ar Annu piedalīdamies arī Senās grieķu drāmas vasaras festivālos Kiprā un starptautiskos teātra festivālos ar asprātīgo Šekspīra komēdijas „Sapnis vasaras naktī” interpretāciju. Te ganījušies visi Annas Eižvertiņas un citu pedagogu skolotie aktieri, tostarp vairāki tā dēvētie Nacionālā teātra aktieru kursi, piemēram, kurss, kur studēja Dita Lūriņa, Egils Melbārdis, Mārtiņš Egliens un citi. Tolaik tapa gan Kārenas Bliksenas „Sapņotāji”, gan Heinriha fon Kleista „Heilbronas Katiņa” un citi darbi. Praktiski visi šī kursa aktieri dziedāja, kā vienā no cikla vakariem izteicās E. Melbārdis – arī tie, kam lācis bija uzminis uz ausīm, bet dziedāšanas pedagoģe Anita Garanča tomēr iemācījusi dziedāt. Savos tikšanās vakaros Annas Eižvertiņas organizētajā ciklā gan Dita Lūriņa un Mārtiņš Egliens, gan Egils Melbārdis un Zane Dombrovska šo Skatuvē aizvadīto laiku atcerējās ar patiesu sirsnību.

Šiem aktieriem pieaugot un aizejot lielajā teātra apritē, vietā nāca nākamie. Tieši šeit Romeo lomā varēja iepazīt Ģirtu Liuziniku, bet Ilzi Ķuzuli, kura „Romeo un Džuljetas” diplomdarba uzvedumā spēlēja Aukli, varēja redzēt kā Antoniju „Skroderdienās Silmačos”. Un nu jau savus kursa un diplomdarbus, kā „Perikls. Tiras princis” un citus, te ir nospēlējuši arī visjaunākās paaudzes aktieri – Raimonds Celms, Lelde Dreimane, Samira Adgezalova un citi. Skatuve daudziem topošajiem aktieriem ir bijusi pirmā vieta, kur praktiski izjusta īsta teātra garša un smarža, lielās skatuves pievilcība un bīstamie spēles noteikumi.

Tie, kuri atgriežas

Ja sapulcinātu visus, kas savulaik spēlējuši teātrī Skatuve, varētu rīkot atmiņu vakarus visas teātra sezonas garumā. Režisore priecājas, ka viņas bērniem ir gana darbu citos teātros, tālab neskumst, ka ciklā „Atgriežamies Skatuvē” varēja piedalīties tikai tie, kas spēja izrauties no saviem ikdienas pienākumiem. Ciklu ievadīja trīs aktieri – Ivo Martinsons, Agnese Cīrule un Ainārs Ančevskis, kuri gan runāja sev tuvus tekstus, gan dziedāja un sarunājās ar publiku. Pilnīgi negaidītā gaismā te ieraudzīju NT jauno, daudzsološo vadošo lomu tēlotāju Agnesi Cīruli, brīnišķo Solveigu Ibsena „Pērā Gintā” un Līgavu Federiko Garsijas Lorkas „Asins kāzās”, pagājušā gada Spēlmaņu naktī atzīto sezonas labāko jauno aktrisi. Skatuvē Agnese ir pavadījusi pirmos mācību gadus, līdz topošo aktieru studiju programma tika pārcelta uz Zirgu pastu, Annas iestudētajā Šekspīra lugas „Perikls. Tiras princis” uzveduma versijā spēlējusi Dionīsu, bet diplomdarba uzvedumā „Skroderdienas Silmačos” – Tomuļmāti! Viņas lomas un būtība man līdz šim bija asociējusies ar ārēji trauslu, brīžiem pat aizlauztu ziedu, ko tomēr tur uz kāta veselīga vitalitāte un sievišķa gudrība. Cikla vakarā es ieraudzīju pavisam citu Agnesi – siltu, dzīvu, atraisītu, atraktīvu, asprātīgu, ar lielisku balsi un humora izjūtu apveltītu aktrisi. Kaut teātris vairāk izmantotu šīs jaunās mākslinieces personības krāsas, neiesaldējot viņu liktenīgajās varonēs!

Ivo Martinsons, kuram Valmieras teātris, liktenis un, protams, paša talants nodrošinājis vairākas spilgtas lomas klasiskajā repertuārā, ar Raiņa Antiņu sākot un Šekspīra Hamletu un Mortimeru Šillera „Marijā Stjuartē” beidzot, izrādās, savulaik ir ielecis Paka lomā NT diplomdarba izrādē „Sapnis vasaras naktī” (1999) un kopā ar izrādes ansambli devies uz starptautisku teātra festivālu Slovākijā, bet Leļļu teātra kursa Skatuvē iestudētajā diplomdarbā – A. Čehova „Ķiršu dārzs” uzvedumā (2005) ielecis Lopahina lomā. Patlaban aktieris ir uzaudzējis krietnu bārdu, bet jauneklīgums, garīga un sirds jutība, kas paradoksālā kārtā apvienojas ar intelektuālu asumu, joprojām ir viņa trumpji, ko apliecināja arī Pētera Jurciņa dzejas lasījums.

Aktieris Ainārs Ančevskis, kurš kļuvis par vienu no NT vadošajiem aktieriem un nospēlējis jau ap 40 lomu, Skatuvē ir piedalījies piecās izrādēs – gan iestudējumā „Sudraba slidas”, gan „Sapņotājos” un „Heilbronas Katiņā”, gan „Sapnī vasaras naktī” un poļu autora Mareka Modziļevska darba „Kronēšana” uzvedumā. Atgriešanās vakarā dziedošais aktieris bija izvēlējies muzicēt gan kopā ar Agnesi Cīruli (un saskanēja viņiem lieliski), gan viens pats, gan iesildīt skatītājus un plēst jokus pieredzējuša pasākuma vadītāja stilā. Taču tas šoreiz bija vietā, arī viņa un Agneses Cīrules Annai veltītā Mārtiņa Brauna dziesma ar Māras Zālītes vārdiem „Veltījums” patiesi aizkustināja.

Skatuvē uz vienu vakaru piestāja arī Mārtiņš Vilsons, kurš te ir nospēlējis vienu no savām labākajām lomām vispār – Fjodora Dostojevska darba „Lēnprātīgā” iestudējumā partnerībā ar Lieni Gāliņu vai Aurēliju Anužīti. Nekad nebiju dzirdējusi, kā M. Vilsons runā un dzied Alekandra Čaka dzeju – cikls šādu iespēju sagādāja un ļāva izbaudīt. Pārliecinot par to, ka gan talants, gan dzīves pieredze ļauj māksliniekam atklāt pazīstamo dzeju jaunā dziļuma dimensijā un cilvēciskā piesātinājumā. Čakisks bija arī Arta Robežnieka atgriešanās vakars Skatuvē un viņa izpildītās dziesmas, apliecinot to, ka Annas Eižvertiņas kādreizējais audzēknis un Daugavpils teātra aktieris ir iekarojis stabilu vietu ne tikai Dailes teātrī, bet arī savas aktieru paaudzes vidū. Un arī Skatuve, kur viņš savulaik nospēlējis vairākas būtiskas lomas (piemēram, Leporello izrādē „Dons Huans un Fausts”, Posthumus Leonātus „Simbelīnā”), ir palīdzējusi aktierim izvingrināt un izplest spārnus.

Interesantus faktus no abu aktieru biogrāfijām un pieredzes gan Nacionālajā teātrī, gan savulaik Skatuvē atklāja Egila Melbārža un Zanes Dombrovskas atraisītā tikšanās – atgriešanās ar abu solodziesmām un duetiem, tostarp pašas jaunās aktrises sacerētām oriģināldziesmām. E. Melbārža skatuviskā pievilcība, asprātība un dramatiskā izjūta un Z. Dombrovskas lirisms un atraktivitāte atklājās aktieru duetos no Andras Manfeldes un Zigmāra Liepiņa mūzikla „Adata” un citos dziedājumos un stāstos, apliecinot, ka arī viņu radošajā attīstībā Annas un citu pedagogu kaisītā sēkla kritusi auglīgā augsnē.

Viens no sirsnīgākajiem izvērtās vakars ar Ditas Lūriņas un Mārtiņa Egliena piedalīšanos, kas lika priecāties gan par daiļās NT prīmas Ditas, gan veselību atguvušā, enerģijas un vitāla humora pilnā Mārtiņa izvēlētās dziesmu programmas daudzveidību, gan šī jaukā pāra saskaņu un kopīgo muzicēšanu pie klavierēm, gan sniedza ieskatu viņu aktierkursa dzīvē Skatuves laikā. Dziesmas mijās ar atmiņu un komisku atgadījumu stāstiem, izstrāvojot tādu sirsnību, cieņu un siltumu pret Annu, ka tas sasildīja visus klātesošos. Lai šim atraktīvajam, talantīgajam pārim veicas visos viņu darbos un projektos!

Šie tikšanās vakari bija arī citu jauku pārsteigumu pilni. Samira Adgezalova ar savu krāšņo faktūru un skanīgo balsi piesaistīja jau Taīsas lomā ”Perikls. Tiras princis” iestudējumā un tagad veiksmīgi darbojas Liepājas teātrī; NT jaunais talants Raimonds Celms ar nevainojamu dikciju, niansēti un piepildīti runāja savus izvēlētos tekstus, bet jaunais brīvmākslinieks Emīls Kivlenieks ļāva izjust savas koptās balss pievilcību itāļu dziesmās. Ar norvēģu kulta rakstnieka Ērlenna Lū romāna „Mulejs” fragmenta lasījumu manī visdziļāko līdzpārdzīvojumu un ilgstošu pēcgaršu izraisīja Dailes teātra jaunās aktrises Leldes Dreimanes sniegums – stāsts par astoņpadsmitgadīgo Jūliju, kura aviokatastrofā zaudējusi ģimeni un izmisīgi lido pa visu pasauli, mēģinot izdarīt pašnāvību, jo dzīve bez pašiem tuvākajiem šķiet neiespējama. Intonatīvi precīzi un ar dziļu iejūtu interpretējot šo tekstu, kur eksistenciālas pārdomas mijas ar melnā humora un negaidītas vitalitātes uzdzirkstījumiem, L. Dreimane gan īstenoja savas pedagoģes mērķi – iepazīstināt skatītājus ar labu literatūru, gan apliecināja spēcīgu radošo potenciālu, kas viņas lomās lielajā teātrī vēl nav ne izpaudies, ne iekustināts. Kaut kāda dzidra, jūtīga un savdabīga stīga piemīt arī nesenās Kultūras akadēmijas absolventes, tagad jau maģistrantūras studentes Ances Kukules talantam, par ko viņa pārliecināja gan temperamentīgās, gan liriskās dziesmās un savā tēlojumā V. Lūriņa režisētās Paula Putniņa lugas „Naktssargs un veļasmazgātāja” uzvedumā.

Skats no Valda Lūriņa izrādes „Naktssargs un veļas mazgātāja” (2014) // Foto – Linda Lagzdiņa

Valdis Lūriņš Skatuvē vairākkārt darbojies gan kā aktieris („Dienvidus šķiršanās”, kopā ar J. Reini u. c., „Apķērīgajā mīlniecē”, utt.), gan kā režisors, iestudējot L. Stumbres lugu „Saulriets”, kas tapa kopprojektā ar NT, un uzvedumu „Klase – XX gadsimts” pēc Ventas Vīgantes savulaik populārās lugas „Palmas zaļo vienmēr”, kas tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Prieks, ka atgriešanās cikla ietvaros Annai bija izdevies sapulcināt visai plašo P. Putniņa lugas „Naktssargs un veļasmazgātāja” iestudējuma ansambli. Uzvedums apliecināja, ka dramaturga 1970. gados tapusī un savulaik NT uzvestā luga ar Lāsmu Kugrēnu un Rolandu Zagorski galvenajās lomās nav ne novecojusi, ne zaudējusi kaut mazumiņu no savas psiholoģiskās daudzslāņainības. Marta Grigale (Barbara), Ance Muižniece (Guntra) un Pēteris Galviņš (Maris) ar lielu enerģētisku atdevi – īpaši abas aktrises – izdzīvoja galveno varoņu skumjo mīlu/nemīlu stāstu. Spilgti, ņemot talkā arī komiskās izteiksmības līdzekļus, savas varones, mūsdienu panākumu drudža apmātās Ilonas drāmā ļāva ielūkoties Marta Ančevska. Ance Kukule nelielajā Mara draudzenes lomā paspēja ieskicēt veselu tēmu – savas varones (un jebkura jauna cilvēka) bailes no vientulības, alkas mīlēt un tapt mīlētai, lai arī par kādu cenu. Aizņemtās kultūrbiznesa lēdijas – Mara mātes lomā plastiski eleganti un ar vieglu ironiju precīzi darbojās Zane Vaļicka, kura Skatuvē nospēlējusi vienu no savām labākajām lomām – lēdiju Milfordi Šillera „Viltus un mīla” iestudējumā un radījusi citus interesantus aktierdarbus. Dace Makovska, kuras atveidotā Guntras māte kā lauvene cīnījās par meitas laimi, atsauca atmiņā aktrises lieliskās lomas Liepājas teātrī. Tagadējā Kultūras akadēmijas runas pasniedzēja Ruta Vītiņa Barbaras mātes lomā radīja tipisku sirsnīgas lauku mīļmāmiņas tēlu.

V. Lūriņa lakoniskajā režijā bija atrasti precīzi risinājumi gan izrādes varoņu samudžināto un sāpīgi sasaistīto dzīvju atspoguļojumam, gan skatuviskās vides pārveidei un rekvizītu nomaiņai, kur asprātīgi tika iesaistīti iestudējuma dalībnieki, gan trāpīgi muzikāli akcenti. Stāsts par tikšanos un nesatikšanos, jauniešu atbildību un bezatbildību, savas vienīgās dzīves scenāriju rakstot un kropļojot (kā saka Guntras māte: „Ko jūs ar tām savām dzīvēm spēlējaties!”), ir aktuāls visos laikos un īpaši šodien, kad iespēju lauks pavēries neaptverami plašs, bet pamatvērtību orientieri nojukuši. Gandarījums, ka iestudējuma veidotāji šo aktuālo intonāciju un nervu ir uztaustījuši – arī izrādes ne-didaktiskajā finālā, kas seko skumjajam sižeta noslēgumam par nesatikšanos: visas izrādes sievietes uz auklām izžauj veļu, tostarp Barbara – mazas bērna zeķītes...

Teātris kā dzīvesveids

Reiz pagarā ceļojumā ar kuģi uz Japānu un Ķīnu mēs ar toreizējo Lietuvas Kultūras institūta direktoru strīdējāmies par to, vai sievietei būt vai nebūt režisorei un teātra vadītājai. Erudītais kungs apgalvoja, ka esot divas nozares un profesijas, kur sievietes darbošanās ir pilnīgi pretdabiska un lemta neveiksmei: tās esot sieviete – režisors un sieviete – filozofs. Es to karsti apstrīdēju, kā pozitīvus piemērus minot gan franču režisori un Saules teātra vadītāju Arianu Mnuškinu, gan mūsu pašu Annu Lācis, viņas mazmeitu Māru Ķimeli, Felicitu Ertneri un Annu Eižvertiņu. Par sievietēm – filozofēm, jā, tur man piemēru pietrūka.

Kādā no savām intervijām Anna ir izteikusies, ka teātris ir viņas vīrs, bet studenti – bērni. Un tāpat māksliniece ir teikusi, ka sievietei nav ko darīt režijā, jo tā ir vājprātīga profesija, kas prasa milzu spēku un atbildību. Tālab viņa savos iestudējumos mēģina turēties pie teātra pirmbūtības, proti, aktiera, liekot uz viņu ļoti lielu likmi un gūstot gandarījumu tad, ja mēģinājumu procesā šis aktieris atplaukst un atraisās. Tomēr visbiežāk Anna kā režisore vienkārši nomirst aktieros un tekstā, iegūstot kā pedagogs un piepildot savu izglītojošo kultūrmisiju, bet zaudējot kā māksliniece. Nereti esmu prātojusi, ka vairāk režisoriska egoisma, kura citiem mūsu režisoriem ir pārpārēm, viņas izrādēm nāktu tikai par labu. Taču tāda nu reiz ir Annas darba stratēģija, filozofija un teātra izjūta: viņa respektē dramaturgu tekstus un uzskata, ka viņai jāiemāca topošajiem aktieriem šos tekstus piepildīt.

Protams, Anna sen vairs nav tā gaišmatainā meitene, kāda viņa 1970. gados atgriezās Latvijā pēc studijām Maskavā. No brīvas mākslinieces viņa ir pārvērtusies – un savas misijas pārvērsta – par sīkstu, nereti skarbu un valdonīgu latviešu sievu, kura ir spiesta tērēt laiku un enerģiju, gan slēdzot un pārslēdzot īres līgumus, gan baroties ar kurinātājiem, kuri atkal nav izkurinājuši teātri gana siltu vai vispār ir nolūzuši, gan pati ķeroties pie krāsnīm, slotas vai grīdas lupatas, lai sapostu Skatuvi pirms skatītāju ierašanās. Taču savu eleganto, pārdomāto ģērbšanās stilu, silto humoru un sirds inteliģenci Anna ir saglabājusi. Arī atgriešanās cikla vakaros nevarēja nejust to cieņu, mīlestību un pateicību, kāda uz viņu plūda no bijušajiem audzēkņiem, kolēģiem, draugiem. Un Annai patiesi ir, ar ko lepoties, jo no Skatuves ir izspietojuši un savu pirmo praktisko pieredzi guvuši tik daudz talantu, bez kuriem mūsu teātris šodien nemaz nav iedomājams. Nacionālajā teātrī vien strādā ap trīsdesmit viņas bijušo audzēkņu.

Bet katra cilvēka spējām un enerģijas krājumiem ir savas robežas, tādēļ mani nebūt neizbrīna tas, ka Anna beidzot no Skatuves vēlas atraisīties. Savu misiju viņa ir piepildījusi, tagad Kultūras akadēmijas mācību bāzes funkcijas ir pārņēmis Zirgu pasts, jaunajiem režisoriem starta iespējas piedāvā vēlāk tapušie neatkarīgie teātri, kā Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātris, kurus arī dāsnāk atbalsta Kultūrkapitāla fonds. Anna ir nolēmusi atdot vietu un iniciatīvu jaunajiem, varbūt paliekot valdē vai turpinot veidot kādu iestudējumu. Tik daudz šai ēkai un teātrim ziedots, ka tas iet pāri jebkura cilvēka spēkiem, un atelpu Anna tiešām ir godam pelnījusi. Patlaban viņa raksta arī grāmatu – mācību līdzekli, kurā latviešu valodā apkopos dramatiskā teātra (Anna uzsver – darbības teātra!) profesionālās aktiera un režijas meistarības teorijas, atklājumus un likumsakarības, kas var noderēt jaunajiem.

Tālab cikls „Atgriežamies Skatuvē” savā ziņā bija arī atvadīšanās cikls, pateicības akts no tiem (un ne tuvu ne visiem), kuriem Anna ir darījusi labu un kuri tieši viņas dēļ te bija pulcējušies. Bet, kā zināms, katras atvadas ir arī kaut kā jauna sākums. Un to es Tev, Anna, novēlu no visas sirds.

 


[1] Naumanis N. Baltais sekss uz Skatuves // Literatūra. Māksla. Mēs, 1996. gada 25. aprīlis.

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta