Kroders Runā

Mar
28
2017

Meklējot jaunas formas

No 2017. gada 9. līdz 12. martam pirmo reizi Latvijā notika starptautiskās bērnu un jauniešu teātra asociācijas ASSITEJ Latvijas nodaļas rīkotais teātra festivāls “Eju meklēt 2017”, piedāvājot gan bērnu un jauniešu auditorijai adresētu izrāžu skati, gan diskusijas par redzēto. Festivālā piedalījās izrādes no Igaunijas, Vācijas un Krievijas, kā arī labākie bērniem un jauniešiem veidotie pašmāju iestudējumi.

Par festivāla izrāžu spēles laukumu Rīgā kļuva ne vien profesionālo teātru skatuves, bet arī galerija “Istaba”, Kalnciema kvartāls, kultūras centrs “I-dejas māja”, Rīgas mākslas telpa, “Zirgu pasta” pagalms un kultūras pils „Ziemeļblāzma”. Intensīvā programma piedāvāja noskatīties pat astoņas izrādes dienā. Festivālu apmeklēja arī vairāki ārzemju pārstāvji, asociācijas ASSITEJ valdes locekļi, teātru darbinieki un tie, kuri vēlējās rast iespēju turpmākai starptautiskai sadarbībai. Ārzemju eksperti pārstāvēja Vāciju, Čehiju, Zviedriju, Somiju, Norvēģiju un Islandi un pēc festivāla labprāt dalījās iespaidos.

 

Ārzemju viesus uzklausīja LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura programmas 3. kursa studentes Katrīna Antonova, Annija Freiberga un Zane Henčele

Torhallurs Sigurdsons (Thorhallur Sigurdsson), aktieris, režisors Islandes Nacionālajā teātrī

Vienmēr ir aizraujoši redzēt, kā cilvēki veido teātra izrādes citur. Visas izrādes šajā festivālā bija ļoti dažādas – gan to izteiksmes formas ziņā, gan vietās, kur tās tika izrādītas. Man nesagādāja problēmas tas, ka dažas no izrādēm bija latviski, tāpēc ka teātris pats par sevi ir internacionāla valoda. Nav nepieciešams saprast vārdus, bet gan to nozīmi. Teātrī mēs varam sarunāties ar ķermeni, tāpat arī ar lellēm. Atklāšanas performancē bija jūtama liela enerģija no jaunajiem aktieriem [LKA Dramatiskā teātra aktieru mākslas 2. kursa studenti – red.]. Izskatās, ka jums šeit top labs teātris ar cerīgu skatu nākotnē.

Juta Marija Stērka (Jutta Maria Staerk), Ķelnes teātra “Comedia” mākslinieciskā vadītāja, Vācijas ASSITEJ valdes locekle

Es ļoti izbaudīju festivālu, izrāžu formu un tēmu dažādību. Patika Laura Gundara klaunāde “Hamlets” ar diviem igauņu aktieriem, izrāde bija ļoti īpaša, jo tādā formā šo lugu vēl nebiju redzējusi. Klauni rādīja jokus, bet pats stāsts bija ļoti spēcīgs, nozīmīgs, jo vēstīja par karu. Izbaudīju arī šo klaunu otro izrādi “Klauni Pīpa un Tūts koncertā”. Patika Vara Klausītāja zīmējumu teātra izrāde “7 pasakas par Ņukucīti”, kur tās veidotāji bija iepriekš izdrukājuši arī lapiņas ar satura aprakstu angļu valodā. Protams, izrādēs vienmēr atradās kāds, kurš pieteicās patulkot, bet tas ir traucējoši citiem izrādes skatītājiem, un arī man nebija viegli sadalīt uzmanību starp tulka teikto un izrādē piedzīvoto. Bet nevēlos apgalvot, ka šādam starptautiskam festivālam būtu jābūt angliski. Tas visvairāk ir domāts cilvēkiem, kas dzīvo šeit, un bija brīnišķīgi redzēt, ka bērni labprāt piedalījās.

Skats no Zīmējumu teātra izrādes "7 pasakas par Ņukucīti" // Foto – Zigmunds Ziemelis

Kārļa Krūmiņa veidotā izrāde pagalmā “Nāc laukā!” bija izcila. Šajā reizē tulka man blakus nebija, bet, kad man vēlāk izstāstīja tās stāstu, secināju, ka lielāko daļu biju sapratusi pat bez tiešās valodas, jo bija skaidri nolasāmas varoņu attiecības un konflikts, arī aktierspēle bija ļoti laba. Es domāju par to, kā kādas no redzētajām izrādēm uzaicināt nospēlēt Vācijā, bet būtu grūti, ja izrāde notiktu latviski. Dažas no izrādēm nav iespējams nospēlēt angliski, tāpēc šis pagaidām paliek vēl neatbildēts jautājums.

Ļoti patika arī Ditas Balčus muzikāli teatrālā spēle “Vai pagaršot?”, kas norisinājās teātra klubā “Trīs māsas”. Mani pārsteidz, cik Latvijā ir atsaucīga bērnu publika. Izrādē “Vai pagaršot?” un “Kas par traku, tas par traku” bērni ļoti droši atbildēja uz jautājumiem un bija gatavi iesaistīties. Taču pārsteidzošākais bija tas, ka viņi bija gatavi arī apstāties vajadzīgajā brīdī – pēc aktīvas kopā dejošanas bērni mierīgi apsēdās, turpinot sekot notiekošajam uz skatuves. Manuprāt, Vācijā tas nebūtu nostrādājis, jo bērni gribētu turpināt deju. Jāsecina, ka jums šeit ir disciplinēta bērnu auditorija. Būtisks ir jautājums, kādu modeli jeb paraugu teātris piedāvā savai publikai. Proti, kam bērni, aizejot no izrādes, vēlēsies līdzināties. Manuprāt, būtiski neiegalvot, ka katrai meitenei būtu jālīdzinās princesītei, jo arī meitenes var nēsāt brīvu apģērbu, bikses un justies labi tādā veidā. Šajās divās izrādēs tērpi bija skaisti, taču, manuprāt, nepieciešams parādīt meiteni ne vien kā skaistu būtni, bet arī spēcīgu, par sevi pastāvēt spējīgu, drosmīgu. Aktieru un mūziķu izpildījums bija augstā līmenī, šeit ir spējīgi un talantīgi mākslinieki. Taču ievēroju, ka uz skatuves dominējošo lomu ieņem vīrietis. Viņš ir tas, kurš atrodas skatuves centrā. Talantīgā dziedātāja pie klavierēm [Elizabete Balčus – red.] un citas aktrises [Egija Silāre – red.] arī būtu varējušas atļauties vairāk parādīt sevi, nostāties centrā, jo arī ir tikpat talantīgas un ir nozīmīga izrādes sastāvdaļa. Manuprāt, ir būtiski par šiem jautājumiem teātrī domāt, jo tas sniedz priekšstatu par sievietes un vīrieša identitāti un ietekmē arī skatītāja viedokli.

Mani interesē vienlīdzības un cilvēktiesību jautājumi, bet, ja kādam vēlāk stāstītu, ka izrāde, kurā kurmim uz galvas uzkakā, bija laba, neviens man neticētu. Taču “Kaka un pavasaris” [rež. Jānis Znotiņš – red.] noteikti bija viena no izrādēm, kas man patika visvairāk, kaut skumji, ka nebija tulkojuma.

Skats no izrādes "Kaka un pavasaris" galerijā "Istaba" // Foto – Zigmunds Ziemelis

Dagmāra Bednārikova (Dagmar Bednáriková), kultūras centra vadītāja, Čehija

Rīgā esmu pirmo reizi, ir ļoti patīkami iepazīties ar šejienes teātra telpu gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. No redzētajiem iestudējumiem man ļoti patika klauni no Igaunijas, apmeklēju abus viņu priekšnesumus [“Hamlets” un “Pīpa un Tūts koncertā” – red.]. Izrāde „7 pasakas par Ņukucīti” bija ļoti poētiska un romantiska, bet saruna ar bērniem pēc tās sekoja pārāk strauji. Līdzīga problēma bija arī pēc izrādēm „Hamlets” un „Ēnas” [Lilijas Liporas kustību izrāde – red.]. Skatītājs izrādes laikā iegrimst savās sajūtās, un šāda pēkšņa iejaukšanās iemet tādā kā TV šovā un iztraucē pārdomas, pie kurām pēc tam vairs neizdodas atgriezties.

Tikai labus vārdus varu veltīt Kārļa Krūmiņa izrādei „Nāc laukā!” ar ļoti veiksmīgi izvēlētu tēmu, kas noteikti uzrunātu jauniešus ne tikai šeit. Pēc noskatīšanās uzmeklēju režisoru un palūdzu atsūtīt lugas tekstu. Mēģināšu atrast cilvēku, kurš būs gatavs to pārtulkot čehu valodā, un, cerams, kāds to pēc tam pie mums arī iestudēs. Čehijā ir laikmetīgās dejas teātris, esmu redzējusi dažādus priekšnesumus ļoti augstā līmenī. Mūsdienās interesanti redzēt, kādus mākslas veidus režisors izdomās apvienot. Laikmetīgās dejas kombināciju ar ēnu teātri nebiju redzējusi, un izrāde “Ēnas” bija pārsteigums. Tur piedalījās arī ļoti labi dejotāji.

Leļļu teātra izrāde “Kaštanka” mani mazliet samulsināja, jo likās, ka pietrūka konsekvences, tā man šķita pārāk sarežģīta. Iespējams, režisors Dmitrijs Petrenko līdz galam nebija izdomājis veidu, kādā vēlas spēlēt. Lielās lelles vadītājs bija ģērbies melnā, visa seja aizsegta, plaukstas pārklātas, tātad doma bija palikt neredzamam. To pie mums sauc par melno teātri (čehu – černé divadlo), kas nozīmē, ka lelles vadītāja mērķis ir palikt nepamanītam un atļaut pārliecinoši darboties lellei. Taču šeit tomēr nez kādēļ viņš vēlāk pārsegu noņēma, parādīja seju, kas radīja neizpratni. Lai arī skumjais stāsts tika parādīts interesantā veidā, man bija grūti abstrahēties no savas valsts teātra pieredzes, kur melnajam apģērbam izrādes koncepcijā ir konkrēta nozīme. Arī skatuves iekārtojums nelikās līdz galam pārdomāts – novecojis skatuves dizains, kādu izmantoja sešdesmitajos gados. Tomēr, tā kā izrāde bija bez vārdiem, notiekošo varēja saprast un stāsts bija uztverams par spīti trūkumiem. Arī publikai noteikti bija interesanti, jo zālē bērni smējās un labprāt reaģēja uz notiekošo.

Ļoti saistoša un viena no manām festivāla favorītēm bija izrāde “Kaka un pavasaris”, tās norisei bija izvēlēta interesanta vieta [galerija “Istaba” – red.]. „Vai pagaršot?” izrādes stāsts bija grūti uztverams, tajā pietrūka skaidrākas dramaturģijas, cēloņu un seku attiecību starp notikumiem. Šis gadījums pierāda, ka teātra izrādes tapšanā kā otrajam acu pārim ir nepieciešams pieslēgties arī dramaturgam, jo režisors viens pats reizēm nesaredz svarīgas detaļas, kas palīdz stāsta kopsakarībai. Taču šajā izrādē redzējām ļoti labus māksliniekus, īpaši uzrunāja meitene, kura spēlēja klavieres un dziedāja, viņas skatuviskā klātbūtne ir spēcīga [Elizabete Balčus – red.].

Skats no Ditas Balčus teātra izrādes "Vai pagaršot?" // Foto – Zigmunds Ziemelis

Lucija Krāmere (Lucia Kramer), Štutgartes Jaunā teātra dramaturģe, Vācija

Spilgtus iespaidus guvu latviešu un igauņu kopdarbā „Hamlets”. Domāju, ka tieši tādā veidā teātri spēlēja Šekspīra laikā. Iepriekš arī biju redzējusi izrādes, kur Šekspīra traģēdijas tiek atveidotas caur smiekliem, bez tā nospiedošā smaguma, par kuru reflektē šajā “Hamletā”. Šekspīra traģēdijās parādās vairāki komiski varoņi un situācijas, tās nav tikai drūmas un dramatiskas, jo cilvēki devās uz teātri atpūsties un tur pavadīja gandrīz visu dienu. Un domāju, ka arī ceturtās sienas nebija, vajadzēja noturēt publikas uzmanību. Klaunādi apvienojumā ar Šekspīru gan redzēju pirmoreiz, un tā bija ļoti laba, lieliski aktieri. Apbrīnojami, kā abiem izdevās no ļoti smieklīgām situācijām pāriet uz nopietnām, padarot šo pāreju gludu un neuzkrītošu. Traģiskais un komiskais savienojās ļoti nesamākslotā veidā, kas pierādīja, ka arī traģēdiju var izstāstīt viegli. Šis ir visnotaļ labs veids, kā iepazīstināt bērnus ar Hamletu.

Vēl man ļoti patika izrāde “Kaka un pavasaris”. Protams, šāds nosaukums uzrunā arī bērnus. Bērnība ir laiks ar pastiprināto interesi par ķermeni, tā ir pasaules izpētes būtiska sastāvdaļa. Un ir tas viens vecumposms, kad īpaši smieklīgi liekas jokot tieši par kakām, pirdieniem un tamlīdzīgi. Izrāde jau nav par kakām. Tas vairāk ir stāsts par pasaules izpēti, nosaukums šo izziņas procesu ļoti labi atspoguļo. 

Izrāde “Ēnas” ļāva ieraudzīt ko jaunu un citādu, laikmetīgo deju apvienojumā ar ēnu teātri nebiju redzējusi. Tā atveidoja cilvēka dzīvi no piedzimšanas līdz nāvei, izejot cauri bērnības posmam, rādot attiecības ar vecākiem, lološanu mātes rokās, audzināšanu, kurai sekoja tīņa gadi, mīlestības jūtas. Bija izvēlēts poētisks veids, kā izstāstīt cilvēka dzīvi.

Man bija iespēja apmeklēt arī izrādi “Šausmu autobuss” [rež. Kārlis Krūmiņš – red.], kura sākas Nacionālā teātra pagrabā, tad ārpus teātra tiek atrasts autobuss, kurā darbība turpinās. Aktieri izspēlē situācijas, kas aizved līdz tai robežai, kad paliek tiešām bail. Uz to strādā arī šausmu filmas, sasniedzot baiļu kulmināciju. Tad tiek dots atslodzes mirklis un no bailēm var atbrīvoties. Izrādes veidotājiem izdevusies veiksmīga skatītāju iepazīstināšana ar šausmu estētiku. Pēc tam, kad aktieri radījuši situāciju, kas bērnus nobiedējusi, viņi paskaidro, kādā veidā tas tika izdarīts, atklājot mehānismus, caur kuriem šausmu sajūta tika panākta. Manuprāt, šī izrāde realizē arī festivāla mērķi – sniegt iespēju jaunajiem skatītājiem ne vien piedzīvot izrādes brīnumu, bet arī uzzināt kaut ko no aizskatuves, respektīvi, kā šis brīnums top.

Skats no Lilijas Liporas dejas izrādes "Ēnas" // Foto – Zigmunds Ziemelis

Liza Nāgela (Lisa Nagel), šobrīd strādā pie doktora disertācijas par bērnu teātri, Norvēģija

Pozitīvi, ka festivāla laikā sastapāmies ar ļoti dažādām teātra formām, no tradicionāla leļļu teātra līdz eksperimentālam nano operas žanram, līdz ar to teatrālās izpausmes ziņā šī bija bagātīga pieredze. Man kā viesim ir vērtīgi iepazīties ar Latvijas izrāžu spēles laukumiem – ir skatuve Leļļu teātrī kā institūcijā, bet tāpat ar ko pilnīgi atšķirīgu pārsteidza Babītes kultūrizglītības centrs, arī spēles vietas izvēle galerijā „Istaba”. Esmu ievērojusi, ka Latvijas sabiedrība teātrim piešķir lielu nozīmi un vērtību, visas festivāla izrādes bija plaši apmeklētas, netrūka bērnu auditorijas. Ja bērnu un jauniešu teātra festivālu rīkojam Oslo, tad zāļu rindas ir pagrūti aizpildīt ar mazākajiem izrāžu skatītājiem. Šeit ir jūtama arī bērnu interese par redzēto. Norvēģijas mūsdienu teātris bērniem ir eksperimentālāks, daudz iedvesmojoties no laikmetīgās mākslas un dejas. Pie mums ir arī leļļu teātri, tomēr šī tradīcija nav tik izteikta kā Latvijā. Norvēģijā mēs koncentrējamies uz iesaistes teātri, esam vairāk atvērti aktiera un skatītāju tiešajām attiecībām izrādes laikā.

Vērtējot redzētās izrādes, varu uzteikt Igaunijas klaunu aktierspēli [izrādē “Hamlets” – red.]. Tāpat ļoti izbaudīju āra izrādi „Nāc laukā!”. Tas bija moderns stāsts par bērnību, kuram nebija grūtību sekot. Iestudēts ikdienišķā, visiem pazīstamā vidē māju pagalmā, aktieri spēlēja brīvi un dabiski, un bija jūtama viņu interese par izvēlēto tēmu, kas ir aktuāla arī izrādes mērķauditorijai – pusaudžiem. Atrastā spēles vieta bija izrādei ļoti piemērota. Gan šajā, gan klaunu priekšnesumā galvenais komunikācijas līdzeklis bija humors, ko uzskatu par veiksmīgu izvēli sarunai ar bērniem. Bija redzams, ka viņiem ir viegli saprast stāstīto, vienlaikus labi pavadot laiku. Turpretī Leļļu teātra izrāde „Kaštanka” mani un, domājams, arī bērnus uzrunāja mazāk. Tajā bija pieaugušo varoņi pieaugušajiem pazīstamā vidē, tāpēc nešķiet, ka bērni saprata stāstu tā, kā mākslinieki to bija iecerējuši. Izrādes veidotāji mēģināja rādīt vispārinātu cerības ideju, bet bērni izrādes laikā drīzāk reaģēja uz teātra „šeit un tagad” dimensiju, nespējot ieraudzīt mākslinieku plašāko ieceri.

Skats no Laura Gundara izrādes "Hamlets" (Igaunija) // Foto – Zigmunds Ziemelis

Katarīna Metselampi (Katariina Metsälampi), Somijas ASSITEJ viceprezidente, mākslas zinātņu maģistre, Helsinku universitātes docētāja

Bija ļoti interesanti redzēt lielo stilu dažādību izrādēs. Jutu plūstam lielu enerģiju no jaunajiem aktieriem atklāšanas performancē. Igauņu un Laura Gundara kopdarbs “Hamlets” bija ļoti, ļoti labs. Patika arī otra klaunu izrāde “Klauni Pīpa un Tūts koncertā”Ditas Balčus izrāde “Vai pagaršot?” likās jaunu ideju pilna. Nano operā “Nenotikušais atklājums” [rež. Margo Zālīte – red.] bija redzamas spēcīgas personības ar ļoti labām dziedāšanas dotībām. Bija izraudzīta neierasta spēles vieta – kafejnīcas telpa Kalnciema tirdziņā, kas ļāva piedzīvot teātri netradicionālā vietā.

Dmitrija Petrenko “Kaštanka” bija ļoti spēcīga. Es tikai mazliet raizējos, vai izrādes vecuma ierobežojums bija piemērots. Momenti, kuros bērni smējās, nebija jautri man kā skatītājai. Šajā izrādē atmiņā paliekoši ir reālistiski veidotie ielu trokšņi un dzērājvīrs. Izrādes stāsts ir ļoti tiešs. Protams, bērni, iespējams, ko tādu ir piedzīvojuši arī reālajā dzīvē, bet jautājums ir par to, vai viņiem tas jāredz arī uz skatuves. Interesanta bija arī izrāde pagalmā [“Nāc laukā!” – red]. Es nesapratu, par ko tā bija, bet enerģija, kas no tās plūda, bija ļoti pozitīva. Tādu pašu enerģiju jutu no mazajiem skatītājiem Jāņa Znotiņa veidotajā izrādē “Kaka un pavasaris”, kuras laikā bērni ļoti daudz smējās. Aktieri bija ļoti labi, un ievēroju, ka bērni šajā izrādē bija ļoti iedziļinājušies. Atklāti sakot, nebija nevienas festivāla izrādes, kura man nepatiktu.

Volfgangs Štīsels (Wolfgang Stüßel), aktieris un Berlīnes teātra “STRAHL” vadītājs, ASSITEJ valdes loceklis, Vācija

Vēlos pateikt paldies organizatoriem par draudzīgo attieksmi un mierīgo atmosfēru visa festivāla laikā. Izpausmes veida un estētikas ziņā redzējām ļoti atšķirīgus priekšnesumus. Man ļoti patika izrāde „Hamlets”, nekad nebiju redzējis šīs lugas iestudējumu kā klaunādi. Izrāde bija smieklīga, bet netrūka arī spraigu un dziļu momentu. Varu uzteikt abus aktierus par spēju pārslēgties no ļoti nopietniem brīžiem uz jokiem un smiekliem. Viņiem izcili izdevās vēl pirms izrādes sākšanās tajā iesaistīt auditoriju.

Vēl viens veiksmīgs iestudējums bija izrāde pagalmā “Nāc laukā!”. Lai arī ārā bija auksts, priekšnesums radīja ļoti siltas sajūtas. Aktieri spēlēja ļoti atzīstami, ņemot vērā, ka ne visi no viņiem ir profesionāļi. Arī vecās un jaunās pasaules tēma ir aktuāla un svarīga. Veids, kādā mākslinieki to pasniedza, nerobežojās ar didaktisku vēstījumu, drīzāk šķita kā ļoti svaigs skatupunkts, ar kādu paskatīties uz mūsdienu tehnoloģiju problēmu, un tas uzrunāja kā bērnus, tā pieaugušos.

Skats no Kārļa Krūmiņa izrādes "Nāc laukā!" // Foto – Zigmunds Ziemelis

Izrādē „Kaštanka” stāsts bija saprotams, man patika arī atsevišķi izrādes momenti, bet kopumā iestudējums atstāja neizmantotas iespējas sajūtu ar ne pārāk veiksmīgu spēli ar skatītāja iztēli. Piemēram, kad aktieri nomet uz zemes vai iemet kulisēs cimdu, kas tikko bijis gulbis, zūd brīnums. Man nav iebildumu, ja aktieri šādās izrādēs parāda, kā redzētie brīnumi strādā, bet es nevēlos tos pazaudēt pavisam.

Festivālā redzētais īpaši neatšķiras no Vācijas teātra telpas. Līdzīgi kā šeit redzētā nano opera un vairāki citi iestudējumi, arī vācu teātris ir eksperimentāls. Pie mums, tāpat kā Latvijā, mākslinieki arvien meklē jaunas teātra formas, kurās ietērpt idejas bērnu un jauniešu izrādēm.

 
 
Viss TEV, Anna
Viss TEV, Anna
30. marts, 2017 · Atbildēt
Protams, viss Annai. Par pašaizliedzīgu, nesavtīgu darbu. Ar tiem, kas režisorei-pedagoģei tīkami. Bet tā Maskačka daudz ko izlemj ar savu atrašanās vietu. Tad daudz kņadas pirms izrādēm, kad Anna pati defilē pa gaiteni. Ja kāds svešāks apmeklētājs, tad nepaslīd viņas skatam garā bez piebildes- nu jūs jau laikam pirmo reizi, tad jau neko nezināt. Itin zobgalī, jo Annai aizvien diferencēta pieeja. Ne visai patīkama sagaidīšana. Ar dzedrumu. Tad starpbrīdī aktieri caur zāli iet uz zāles aizmuguru, kur var uzpīpēt. Pie Daiņa Sumišķa."Skroderdienas" bija izsludinātas kā pirmizrāde, tomēr negatava, ar kļūmēm. Dziesmas pavisam negatavas, pārtrūkst, sāk no jauna. Bieži skatītāju maz. Aiz tam laikam nevērība. Vēl dažās izrādēs visādas kļūmes, kas robežojas ar izvaļību. Ar vārdu sakot, ne visai labas pašdarbības dvesma. Tādos apstākļos īsti uz profesionālo teātri pretendēt nevar. Saprotamas visas grūtības. ar kurām jārēķinās, tomēr, tomēr. īsti nopietna lieta vis nerādījās. Šad tad negriba vairs atkārtoti iet.
Bet lai veicas. Annas Eižvertiņas darbs milzīgs. Atbildīga par visu.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta