Kroders Runā

Apr
10
2017

36 stundās dzimušais apsolījums

Skats no lugas "Čomiņi" lasījuma // Foto – Ģirts Gertsons

Ikgadējais lugu konkurss “36 stundas” šogad tika veltīts tēmai “Skola”, un tā rīkotāji – Latvijas dramaturģijas centrs, biedrība „Darbnīcas” un Goda teātris – vēlējās uzrunāt padsmitnieku auditoriju. Konkursam tika iesniegtas 10 lugas, no kurām žūrija – dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, dramaturgs un režisors Lauris Gundars un Liepājas Universitātes (LiepU) docente Zanda Gūtmane – fināla lasījumiem izvēlējās divas: Danutas Butrimas darbu „Cilpa” un Klāva Knuta Sukura lugu „Čomiņi”. 7. aprīļa pēcpusdienā LiepU Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes vestibilā Goda teātra aktieri parādīja 36 stundu mēģinājuma rezultātu, taču līdz sezonas beigām radošās grupas cer sagatavot pilnvērtīgas repertuāra izrādes.

Divu jaunu izrāžu uzmetumi Goda teātra izpildījumā vienlaikus ir LiepU jaundzimušā Latvijas dramaturģijas centra pirmais publiskais uznāciens. Sākums ir daudzsološs un ļauj cerēt, ka Liepājas radošais potenciāls ieguvis jaunu dimensiju: literāti – universitāte – teātris. Liepājā ir spēcīgas literārās un teātra mākslas tradīcijas, savukārt universitātes iespējas vēl nav pilnībā novērtētas. Taču Jauno mediju mākslas, Rakstniecības un topošās Aktiermākslas studiju programmas sinerģijā ar profesionālu teātri iegūtu milzīgu radošo potenciālu. Goda teātrim šajā stāstā ir katalizatora loma – tā būtu gan radoša laboratorija aktieriem, režisoriem un universitātes studentiem, gan veids, kā ieinteresēt jauniešus apmeklēt izrādes.

„Paliec pati vietiņā”

Danutas Butrimas luga „Cilpa” lasot mani ievelk ne uzreiz. Skolotājas sākuma monologs – telefonsaruna – liekas pārāk izteiktā vienkāršrunā, pārāk paredzamām frāzēm, un, godīgi sakot, nevaru atsaukt atmiņā nevienu skolotāju, kura derētu kā prototips – galvenokārt primitīvās valodas dēļ. Taču, tikko lugā parādās skolnieces, teksts sāk dzirksteļot, kļūst dzīvs, un tālāk jau izrauju lugu līdz beigām vienā elpas vilcienā. Te, šķiet, Danutas Butrimas skolotājas stāžs spēlējis pozitīvu lomu. Sākotnēji liekas, ka runa ir par tipiskām lietām – izstumtā teicamniece, vienaudžu nežēlība, skolotājas problēmas privātajās attiecībās… Taču intriga negaidīti savērpjas citādi. Fināls ir īsta hiperbola, taču tam ir sava loģika. Lasot lugu, saskatīju divus iestudējuma riskus – spēlējot jaunākā vecuma tīņus, aktieri var kļūt samāksloti, un, ņemot vērā skartās tēmas nopietnību, izrāde var kļūt didaktiska.

Skats no lugas "Cilpa" lasījuma. Barba – Gatis Maliks, Vizma – Sandis Pēcis, Unda – Kaspars Kārkliņš // Foto – Ģirts Gertsons

Iestudējuma radošā komanda – režisors Normunds Griestiņš, aktieri Sandis Pēcis (skolotāja Vizma), Kaspars Kārkliņš (13 gadus veca skolniece Unda) un Gatis Maliks (13 gadus veca skolniece Barba) – no šiem riskiem izvairās pavisam viegli, un viegls (bet ne plāns!) ir arī viņu spēles stils. Sandis Pēcis pirmo monologu nedaudz izmainījis, un nelielā improvizācija rakstīto tekstu organiski ieloka aktiera mutē. Īsais mēģinājuma laiks acīmredzot nav ļāvis filozofēt par mainīto dzimumu tēmu, un pirms izrādes katrs aktieris vienkārši nosauc atveidojamo tēlu. Iestudējumam šī nosacītība nākusi tikai par labu, lai gan brīžiem radās sajūta, ka puiši saminstinās, kad tīri gramatiski par sevi jārunā sieviešu dzimtē. Neesmu bijusi klāt šajos mēģinājumos, taču pieņemu, ka 36 kopdarba stundas ļauj vienoties tikai par kādām maģistrālām režijas līnijām un tehniski apgūt mizanscēnas. Pārējais ir aktieru spēja ļauties intuitīvai tēla izpratnei un improvizācijai. Tāpēc patīkami pārsteidza, ka teksta adaptācija skatuvei bijusi tik auglīga – tas interpretēts ne tik daudz performatīvi, cik jēdzieniski, un izrāde kļūst asociatīvi bagātāka par lugu, tajā pašā laikā nekonfliktējot ar autori un nezaudējot dialogu stilistisko rotaļību. Tikai dažas pamanītās izmaiņas – sakāpinātas spriedzes brīdī, pietrūkstot argumentiem, skolotāja telefonā atskaņo notis, skolnieces paklausīgi ieņem miera stāju un cītīgi atkārto vokālos vingrinājumus, radot sarkastisku metaforu par skolotāju un skolēnu attiecībām. Autores fināla versija, kur skolotāja pēc samezglotās situācijas atšķetināšanās uzliek galvā cilpu, no kuras pirms brīža izvilkusi skolnieci, izrādē ir aizstāta ar kopīgu tautasdziesmas dziedāšanu. Frāze „paliec pati vietiņā!” asprātīgi sabalsojas ar autores versiju, taču vienlaikus dziesma ir jēdzieniski daudz ietilpīgāka par piedāvāto mizanscēnu, turklāt atvaira vulgarizācijas risku. Interesanti, ka izrādes uzmetumā visi trīs aktieri bija tehniski precīzi, ar nevainojamu dikciju un savos tēlos organiskāki nekā dažā labā ilgi un pamatīgi mēģinātā iestudējumā uz lielās skatuves. Tas ir vēl viens arguments par labu tēzei, ka ikvienam aktierim palaikam jāspēlē mazajā skatuvē, tuvu publikai, kuras sapratni var panākt tikai ar absolūtu patiesumu. Piemēram, auditorija perfekti uztvēra emociju gammu, kas parādījās Sanda Pēča sejā, kad Unda sauc sava tēva telefona numuru, kurš patiesībā jau ir skolotājas kontaktu sarakstā. Sīka nianse, taču nozīmīga. Jācer, ka izrāde, turpinot iestudēšanas procesu, tikai pilnveidosies, nenovirzoties no precīzi noteiktajām koordinātām.

Atraktīvi par tipisko

Klāva Knuta Sukura luga „Čomiņi” vispirms samulsina ar norādi, ka nosaukums jāizrunā ar divskani [uo]. Mēģinu iegūglēt, lai saprastu, vai tas ir kāds īpašs haštags. Atrodu „skaļruņu čomiņus” un „kečupa čomiņus”. Lai gan man nav ne jausmas, vai tos izrunā ar „o”, vai varbūt ar „uo” vai „ō”, asociatīvi der abi – gan divas pudeles ar zēnu ģīmīšiem, no kuriem var izspiest sinepes un kečupu, gan sēdoši leļļi ar skaļruņiem sejas vietā. Lugas varoņi ir 15 gadus veci skolnieki, kuri darbojas skolas radio, turpat arī nelegāli tirgo enerģijas dzērienus un vēl apsver preču klāstu papildināt ar čipsiem un cigaretēm. Lugai iepriekšējā vakarā pavirši izskrienu cauri, piefiksējot, ka par spīti veselai klišeju kolekcijai par tēmu „pusaudži” skatuviskais potenciāls te ir, jo teksts ir raits, spraigs, asprātīgs. Sižets ir par diviem puišiem, kuri katrs savā veidā spiesti ievērot ģimenes izvirzītos noteikumus. Viens ir turīga tēva dēls, otrs nāk no mācītāja ģimenes un nelegālo tirdzniecību piekopj tādēļ, lai varētu atļauties tērēt naudu tāpat kā draugs. Ideālo saskaņu izjauc atklājums, ka turīgā tēva dēls sācis satikties ar drauga māsu, mācītāja meitu. Un uzvirmo kaislības. Detalizētajās autora remarkās gan iedziļināties nepūlos, jo daudz intriģējošāk šķiet redzēt to visu dzīvajā.

Skats no lugas "Čomiņi" lasījuma. Pāvils – Rolands Beķeris, Olivers – Edgars Ozoliņš // Foto – Ģirts Gertsons

Režisora Leona Leščinska vadībā strādājuši divi artistiski aktieri – Rolands Beķeris (mācītāja dēls Pāvils) un Edgars Ozoliņš (Olivers), kuri savas profesionālās prasmes papilnam liek lietā. Spriega atmosfēra, atslābuma nav ne mirkli, konflikta brīžos naturāli šķīst asinis un būkšķ galvas tā, ka pat pāris metru no norises vietas pārskrien šermuļi – vai tikai zēni nav pāršāvuši pār strīpu?! Taču, atšķirībā no pirmās izrādes, „Čomiņos” atkāpes no autora rakstītā ir minimālas un man pietrūkst pārsteiguma momenta, lai gan var tikai brīnīties, cik detalizēti īsajā mēģinājumu laikā puiši izstrādājuši mizanscēnas, cik ļoti iederas piemeklētais muzikālais fons – reperis Reiks un „Bermudu divstūris”, cik rūpīgi apdomāti rekvizīti un kostīmi. Pārdomas gan raisa tēlu interpretācija – Rolanda Beķera Pāvils izliekas jaunāks, nekā norādīts lugā. Nav arī īsti skaidrs, kāda ir Pāvila psiholoģiskā motivācija, kad viņš emocionāli atzīstas Oliveram, ka „man tās vecenes pie kājas”, un piedzīvojumus ar meičām viņš sacerējis, lai iegūtu drauga apbrīnu. Vai te ir runa tikai par sociālo statusu, par puišu sacensību, vai varbūt pusaudža identitātes krīzi un neapjaustu homoseksuālu tieksmi? Kaislību amplitūda pieļauj arī šādu interpretāciju, taču ne šai, ne citai versijai pārliecinoša psiholoģiska pamatojuma nav. Tomēr jāatzīst, ka tēlu psiholoģijas konsekventa izstrādāšana vairāk būtu vajadzīga aktieru profesionālās izaugsmes vārdā, jo izrāde jau šobrīd ir pietiekami atraktīva un mērķauditorija – skolēni – visdrīzāk to uzņems atsaucīgi arī pašreizējā versijā. Tāds jau bija lugu konkursa mērķis – ieinteresēt jauniešus apmeklēt izrādes, līdzpārdzīvot un saprast, ka teātris ir veids, kā izprast pašiem sevi un dzīvi.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta