Kroders Runā

Apr
13
2017

Izrādes skaņu meklējot

Foto no personīgā arhīva

Kārlis Auzāns – mūziķis un komponists. Viņa kontā – filmu un teātra mūzika, ieraksti un neskaitāmi koncerti… Mums sarunājoties, viņš ir nosvērts un mierīgs, konstruktīvs un pragmatisks. Bet tad viņu ieraugu koncertā – kur viņš deg, liesmo, lido, pārsteidz, aizrauj un valdzina… Mūsu saruna ir par mūziķa – komponista neredzamo aisberga daļu – par radīšanas procesu, kas ir ļoti intīms, saudzējams un sargājams.

Ingrīda Vilkārse. Varbūt sāksim ar to, kā nonāci līdz mūzikas skolai?

Kārlis Auzāns. Mani vecāki vienmēr mīlējuši mūziku, visu mūžu arī dziedājuši korī, bet nav bijuši profesionāli mūziķi. Un tad, kad man bija kādi seši vai septiņi gadi, viņi mani veda stāsties uzreiz trīs mūzikas skolās: Dārziņos uz kori (Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā I.V.), Mediņos uz klavierēm (Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā – I.V.) un Jurjānos uz vijoli (Andreja Jurjāna Mūzikas skolā – I.V.). Tajā laikā tas bija iespējams – stāties uzreiz trīs mūzikas skolās. Uz kori pirmajā reizē netiku, bet vēlāk gan biju pirmais, kuru uzņēma ar konkursu Doma skolas korī (Rīgas Doma kora skola – I.V.). No 100 zēniem paņēma tikai divus – mani un vēl vienu puisīti. Bet no tām trīs mūzikas skolām es nonācu Mediņos. Toreiz pie mana tēva pienāca Lolita Lilje (čelliste un pedagogs – I.V.) un teica, ka puikam labas rokas, kāpēc gan tās klavieres vajadzīgas, jo pianistu ir daudz un tā nav praktiska profesija… Vai negribat čellu pamēģināt? Un tad jau tas bija piecu minūšu jautājums – tēvs prasīja, vai spēlēšu, un es, daudz neko nesaprazdams, teicu jā… Pēc tam gāja labi. Pamatskolā gan dažādu apstākļu dēļ man diezgan daudz mainījās pedagogi, bet tas kopumā ir nācis tikai par labu. Tā bija vecāku iniciatīva, ka man vienmēr ir bijusi privātskolotāja čellā – Martas mamma (Martas Sudrabas mamma Lija Sudraba, čella spēles skolotāja – I.V.). Viņa palīdzēja visam sagatavoties, un es domāju, ka privātskolotājs ir bijis ļoti svarīgs faktors, lai no manis vispār kaut kas sanāktu. Jo tieši mājas disciplīna ir daudz ko devusi.

Ar tevi nebija tie gadījumi, kad bēg no mūzikas skolas stundām vai vispār atsakās mācīties?

Protams, krīzes bija, bet tās bija salīdzinoši vieglas… Izšķirošais laiks pienāca, kad bija jāstājas vidusskolā. Tad arī vecāki jautāja, ko tad es gribu darīt – vai turpināt mācīties parastā vidusskolā, vai iet uz mūzikas vidusskolu. Tad sapratu, ka ar mūziku man viss sanāca viegli, un izvēlējos to vieglāko ceļu…

Pēc vidusskolas Mūzikas akadēmija…

Mana skolotāja Eleonora Testeļeca bija centrs visam. Es savā laikā biju viens no retajiem audzēkņiem, kas pārgāja no Mediņiem uz Dārziņiem tieši pie viņas. Vidusskolā es jau sāku pie Eleonoras mācīties, pēc tam turpināju arī akadēmijas laikā. Vēlāk maģistratūrā paralēli mācījos arī Ķelnē (Ķelnes Mūzikas augstskola – I.V.) Erasmus programmā. Parasti tas projekts ir īss, kādus divus trīs mēnešus, bet man toreiz piedāvāja palikt uz gadu. Tajā gadā man bija iespēja mācīties arī pie Klausa Kangisera (pasaules klases čellista – I.V.). Tā arī bija ļoti laba pieredze. Ķelnes augstskola ir tāda asa, ātra, un tajā gatavo ļoti kvalificētus profesionāļus visaugstākajā līmenī. Tur es apguvu savu instrumentu, cik vien ir manos fiziskajos spēkos. Man bija ļoti daudz laika spēlēt, vingrināties, līdz pat astoņām stundām dienā. Paralēli mani iesaistīja arī dažādos projektos, ansambļos. Mēs spēlējām trīs reizes pa četrdesmit koncertiem… Un tā arī īstenībā ir ļoti liela pieredze. Tad varēja arī atpelnīt visu savu dzīvošanu Vācijā. Dauzīties nesanāca, jo nebija daudz brīvā laika.

Mūzikas producēšana – izdomāji, ka tas Tev būs vajadzīgs, vai vienkārši dzīve tur tevi ielika?

Pēc maģistratūras pabeigšanas Mūzikas akadēmijā gribēju vēl kaut ko mācīties, un tad man bija doma vai nu iet uz komponistiem, vai kaut ko studēt saistībā ar mūzikas menedžmentu. Izvēlējos Kultūras akadēmijas programmu, kas sadarbībā ar Hamburgas Mūzikas augstskolu piedāvāja mūzikas industrijas lietas.

Un kā tad ar kompozīciju?

Kompozīcijā lielāko daļu esmu iemācījies pats. Esmu spēlējis ar grupu “Autobuss debesīs”, attiecīgi rakstījis tai dziesmas – pat veselu albumu, kas mums diezgan labi aizgāja. Un tad mani piesaistīja Vides filmu studija (“VFS Films” – I.V.) ar manu kursa biedru Uldi Cekulu – režisora Daiņa Kļavas filmai (“Piejūra”, 2005.- I.V.) uzrakstīju mūziku. Un par to es uzreiz dabūju Lielā Kristapa nomināciju. Pēc tam diezgan daudz ir sanācis rakstīt filmām, un pieredze šobrīd jau ir ievērojama. Svarīgi šajā darbā ir arī tas, ka varu ne tikai spēlēt, bet arī ierakstīt daudz instrumentus. Līdz ar to es varu realizēt gala produktu.  

Skats no Dailes teātra izrādes "Mēdeja. Teātris" // Foto – Gunārs Janaitis

Kā reāli notiek darbs ar filmu?

Viss atkarīgs no materiāla, kuru saņem. Ja materiāls jau gandrīz ir gatavs, tad vienkārši jāmeklē vajadzīgās muzikālās idejas, lai šajā stāstā iedvestu zemapziņas dvēseli, kas ir mūzika. Mūzika ir ļoti svarīgs faktors vizuālajā uztverē, jo tu skaties it kā ar acīm, bet tieši tas, ko tu uztver ar dzirdi – tas tevi vada, dod emocijas, pareizo sajūtu. Darba process ir ļoti dažāds. Ir reizes, kad jāstrādā ar konkrētiem kadriem, skatiem, jāsaprot ilgums – cik garš muzikālais materiāls vajadzīgs. Citreiz režisors atkal prasa, piemēram, četras tēmas…un tad viņš ar tām pats tiek galā, iemontē filmā…

Jebkura filma ir ārkārtīgi strukturēta, vai tas kaut kādā veidā tevi neierobežo?

Nē, es uzskatu, ka tas ir dzenulis, viennozīmīgi, tā ir motivācija kaut ko izdarīt. Tev iedod mērķi, un tavs uzdevums ir izdomāt, kā to sasniegt. Un tas ir vairāk nekā tāds izaicinājums – notrāpīt mūziku, lai tā sasietos organiski kopā ar bildi. Pašam pēc tam ir prieks, ka esi trāpījis un tas ir aizgājis. Process ir interesants, jo katrai bildei ir savs ritms, tā dzīvo ar savu pulsāciju, un šī pulsācija īstenībā arī iedvesmo uz kaut kādu mūziku. Mani, teiksim, tas ļoti iedvesmo, es skatos un pilnīgi sāku dzirdēt, kam tur būtu jāskan. Citreiz atkal pretēji – jāieskatās sevī…

Tad, kad raksti mūziku, tu strādā ar čellu vai ar datoru?

Nav tā, ka obligāti jāstrādā ar čellu. Ir brīži, kad sāku kaut kādus motīvus veidot ar čellu un tikai tad audzēt apkārt partitūru. Citreiz atkal tā ir vienkārši improvizācija, kas pēc tam tiek strukturēta un sakārtota. Čells kā instruments jau ir ļoti pateicīgs, jo spēj emocijas izdziedāt līdzīgi kā cilvēka balss. Balss toni nekad nevar paņemt no nulles, jo tur vienmēr būs kāds mikropiebrauciens. Ar čellu ir tāpat, noliekot pirkstu uz stīgas, tur ir tāda kā mikrokustība, kas it kā pielīdzina, izlīdzina skaņas augstumu. Un tur rodas saķere… tā īstā dzīvība, kas ir šajā instrumentā.

Daudzi mūziķi bieži redz visādus nakts murgus, kad, piemēram, iziet uz skatuves un rokās nav instrumenta vai lociņa…. Tev tā nav?

(Smejas)…Nē, tie nav murgi, tā ir prakse! Uzkāp uz skatuves un tad saproti, ka nav lociņa. Tā ir bijis. Tad ej pēc lociņa… visi domā, ka tu aizej uz tualeti… Un koncertos arī  bieži plīst gan lociņa sari, gan kaut kas krīt… Pieredze jau ir tik liela, ka bijis daudz kas, bet tā arī ļauj ātri meklēt risinājumu.

Vai tev glabājas dažādas muzikālās tēmas arī kādai nenoskārstai vajadzībai?

Īstenībā visas tēmas, ko esmu sarakstījis, ir izmantotas. Tā ir noticis, un es domāju, kas tas ir tieši labi. Jo tas kaut kā veicina pareizo sajūtu. Tajā brīdī un tajā laikā. Es vienmēr esmu rakstījis mūziku, kas kādam ir vajadzīga… tas laikam ir pats būtiskākais.

Teātris un pirmā sadarbība ar Lauru Grozu-Ķiberi?

Pirmā sadarbība, kurā Laura mani uzaicināja spēlēt, bija “Mēdeja. Teātris” (Dailes teātris, 2012 – I.V.). Tur es spēlēju čellu dzīvajā.

Tas ir rets gadījums, kad dzīvais instruments un mūziķis ir izrādes aktieris…

Tā bija tāda kā radīšana uz vietas. Laura man bija devusi virzienu – konkrētas sajūtas… Es viņai spēlēju priekšā, to, kas derēja, piefiksējām… un tā pa gabaliņam salikās vesels saraksts… Beigās jau izrādes partitūra bija izrakstīta diezgan precīza – kura tēma, kurā vietā, pēc kuriem vārdiem… Pēc tam gan vairs netika nekas ļoti mainīts, mūzikas struktūra tika iesaldēta. Bet katrā izrādē tāpat jāklausās, ko aktieris runā, jāizjūt viņa ritms, jāsadzird viņa pauzes starp vārdiem, kad ir tava vieta – ielikt savu daļu… Un katru reizi jau sanāk arī nedaudz atšķirīgi – aktieris runā ātrāk vai lēnāk, līdz ar to arī es ar mūziku visu laiku pielāgojos. Bet tas ir interesanti! Un tie ir citādāki principi nekā ansamblī ar mūziķiem. Tāda improvizēšana man jau no seniem laikiem ir patikusi.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Piafa". Edīte Piafa – Agnese Jēkabsone // Foto – Ziedonis Safronovs

“Piafa” (Liepājas teātris, 2013 – I.V.). Tas ir ļoti īpašs gadījums. Kas šajā izrādē biji tu – komponists vai interprets?

Šajā izrādē es aranžēju visus Piafas skaņdarbus, kas ņemti no dziedātājas repertuāra, bet visa pārējā mūzika ir mana oriģinālmūzika, vairāk nekā pusotru stundu gara… Jāsaka, ka Piafas dziesmu aranžijas… nu nebija tā, ka nāca viegli. Mēs ar Lauru meklējām pareizo sajūtu, izrādes vibrācijas. Lai iznāktu kaut kas oriģināls, savdabīgs, kas neatgādina neko citu un tajā pašā laikā ir tieši šīs izrādes skaņa. Es domāju, ka tas arī ļoti veiksmīgi sanāca. Arī mana oriģinālmūzika izrietēja no tā laika skaņām, tā laika izjūtām, kad dzīvoja Piafa…

Lai satvertu laiku, tu klausies tā laika mūziku?

Jā, tie ir instrumenti, tie ir tembri, tie ir ritmi. Tu mēģini tajā laikā iejusties, bet tas nav ar vēlmi atdarināt. Bet tieši caur to laika krāsu tu veido savu piedāvājumu. Tas ir līdzīgi kā ar fotogrāfijām – mūsdienu fotogrāfijām var uzlikt virsū kādu vecmodīgu filtru, bet apakšā jau ir mūsdienas…

Vitālā, sirsnīgā un krāšņā izrāde “Pīters Pens” (Dailes teātris, 2014 – I.V.)?

Man liekas, ka šis ir mazliet nenovērtēts darbs. Tā ir ārkārtīgi bagātīga izrāde, kura viennozīmīgi neatpaliek no Londonas augstākā ranga iestudējumiem. Tajā ir arī ļoti daudz mūzikas, un man pašam liekas, ka tā ir viena no labākajām mūzikām, ko esmu uzrakstījis.

Kad vēlreiz skatījos izrādes fragmentus, man nepalika skaidrs, kurā brīdī tu rakstīji mūziku. Vai tad, kad izrāde bija daļēji gatava?

Īstenībā – nē. Pārsvarā es rakstu iepriekš. Tas process notiek tā. Mēs ar Lauru satiekamies kādu pusgadu iepriekš, izrunājam galvenās tēmas, kuras mums ir nepieciešamas, un tad es rakstu konkrētiem varoņiem vai konkrētai izrādes funkcijai. Piemēram, Pītera tēmu, Vendijas tēmu, Mīlas/Nāves tēmu… Tās ir atslēgas tēmas, pēc tam darba procesā to visu pielāgo arī izrādes formai. Bet primāri tiek meklēta izrādes skaņa. Skanējums, un vai tas piestāv šai izrādei, tēliem.

Skats no Dailes teātra izrādes "Pīters Pens" // Foto – Gunārs Janaitis

“Frankenšteins” (Dailes teātris, 2015 – I.V.) un zēnu koris. Kā radās šī ideja?

Ar “Frankenšteina” zēnu kori bija tā. Es Laurai ieteicu Liepājas teātra izrādei “1984” ierakstīt zēnu kori, kur galvenā muzikālā tēma tiek dziedāta. Doma zēnu koris arī to iedziedāja. Un laikam tas Lauru uzvedināja domāt par to, ka “Frankenšteinā” varētu būt koris uz skatuves. Tādi kā eņģeļi, tas dievišķais, kas “dzīvotu” Frankenšteina galvā… Man sākumā likās, ka latīņu teksti, kas zēniem jāiemācās, būs stipri par grūtu, bet kaut kā tas brīnums notika, un viņi spēja to izdarīt. Kora dziedājumi arī tapa speciāli šai izrādei, Evita (Evita Mamaja, Dailes teātra literārā padomniece – I.V.) piemeklēja latīņu tekstus. Tika ieguldīts milzīgs darbs, bet zēni, manuprāt, savu vietu izrādē attaisnoja.

Tagad mēs varētu parunāt par divām izrādēm, kas savā ziņā ir līdzīgas, – “M.Butterfly” (Dailes teātris, 2013 – I.V.) un “Doriana Greja portrets” (Dailes teātris 2017 – I.V.). Tur tev bija ne tikai jāraksta oriģinālmūzika, bet arī draudzīgi “jāsadzīvo” ar klasiķu radītajām mūzikas pērlēm

Jebkura mūzika, ja tā ir laba, tevi bagātina. Un, ja tu vēl tā pamatīgi izpēti un iedziļinies – kāpēc tad šī mūzika ir tik ļoti zināma, tik lipīga, atklājas jaunas dimensijas. Tad var saprast arī kompozīcijas nianses … Ar Pučīni (Džakomo Pučīni, operas komponists – I.V.) bija diezgan viegli – es pats esmu daudz šo mūziku spēlējis orķestros, operā. Interesantāk man bija strādāt ar ķīniešu mūziku, ķīniešu operas transkripciju. Tas bija liels izaicinājums. Ķīniešu mūzikas domāšana ir pilnīgi atšķirīga no Eiropas mūzikas tradicionālajiem likumiem, un, ja klausās neiedziļinoties, liekas, viss ir vienkārši – viss tur notiek pa pentatoniku (Pentatonika – skaņkārta no piecām skaņām, sakārtotām pa lielām sekundām un mazām tercām, sastopama austrumu mūzikā – I.V.). Bet ritmiskā un formas domāšana – tā ir tāda, ko mēs nevaram izskaidrot. Vismaz ar tradicionālajiem mūzikas terminiem to ļoti grūti izskaidrot. Ķīniešu operā vispār viss ir balstīts uz impulsu – teksts un impulss, teksts un impulss… Taču man liekas, ka beigās tomēr labi tikām galā.

Savukārt ar “Doriana Greja portretu” bija citādāk. Mērķis bija, lai būtu kontrasts starp klasiskās mūzikas skaņdarbiem un džeza ritmiem, kurus es rakstīju. Mēģinājām notvert pareizo sajūtu – kādā mūzikā tad parādās Doriana Greja iekšējais nemiers un viņa nemitīgā baudas vajadzība…

Skats no Dailes teātra izrādes "M. Butterfly" // Foto – Gunārs Janaitis

Vai ir kādas atšķirības starp darbu ar Lauru un citiem režisoriem?

Ir atšķirības, protams. Laura ļoti iedziļinās muzikālajā materiālā, viņa vispār piešķir mūzikai ļoti lielu nozīmi katrā savā izrādē. Viņa arī to labi izjūt. Tad, kad mēs taisījām “Mēdeju”, man ļoti patika strādāt, jo viņa spēj skaidri pateikt, ko īsti vēlas. Tas ir tā kā labs pedagogs. Un tad ir viegli, visu var saprast un tu vienkārši to izdari. Grūti ir tad, kad tev kaut ko stāsta, bet tu nevari saprast, ko no tevis grib. Ja salīdzina, tad grūtāk laikam tomēr rakstīt teātrim nekā kino, jo iztēlē jāredz iepriekš, jāierauga… jāizveido sava izrāde galvā, lai varētu kaut ko uzrakstīt. Teātris – tā ir fantāzijas veicināšana, tu sakopo visus savus priekšstatus, visu savu informāciju un mēģini uzbūvēt to skaņas klājumu, kas varētu tur iederēties. Līdz šim ir izdevies…

Vai tev ir bijušas idejas vai sapnis uztaisīt arī savu muzikālo izrādi?

Jā, bet diezgan būtisks ir jautājums par tēmu… Viens no dzīves svarīgiem moto, kas ik pa brīdim sev jāatgādina, kāpēc un priekš kam… Un, tiklīdz tu vari atbildēt uz šiem diviem jautājumiem, tad uzreiz tas ir jādara. Muzikālā izrāde – kaut kas ar to ir jāpasaka. Jebkurai mūzikas radīšanai kā tādai – jābūt kaut kādai funkcijai. Un būtisks ir arī laiks, kad tu to dari… Tas ir līdzīgi kā tad, ja kaut ko pasaki, bet tajā brīdī neviens tevī neklausās vai nedzird… Un tad ir atkal brīdis, kad pasaki to pašu, tikai citā laikā un citā vietā – un tas nostrādā desmitkārtīgi… Jā, es droši vien labprāt rakstītu, jo tas ir nebeidzams process un muzikāla izrāde man ļoti patiktu…

Tu strādā ļoti intensīvi, kā tu atpūties un uzkrāj spēkus?

Cenšos divreiz gadā kaut kur aizbraukt prom no Latvijas. Bet piekusis neesmu, jo ir jau tas teiciens – “jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt”… Jātur ritms, jātur savs iekšējais es un jābūt prātīgam, jāmāk kaut kā sadalīt iekšējos spēkus, kas man liekas ļoti būtiski. Man liekas, kamēr cilvēks ir fiziski vesels un kamēr viņam ir interese par savu darbu, cilvēka dzīve ir kā liesma. Un, ja tu dedz, tad viss ir kārtībā. Bet, ja tu sāc dzist, tad jāpiešauj kaut kas klāt, lai tā liesma ir lielāka. 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Jānis Apinis
Jānis Apinis
13. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Par komponistu var saukt tikai cilvēku, kuram augstākais grāds kompozīcijā, Komponists. Visus pārējos drīkst saukt par mūzikas autoriem. Lūdzu nepiedēvēsim cilvēkiem titulus, kuri viņiem nepienākas.
Profesiju saraksts
Profesiju saraksts
17. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Profesiju sarakstā ir amats komponists skaidri uzrakstīts:

2652 13 KOMPONISTS

bet nekādu mūzikas autoru tur nav un par "tituliem"vispār nav teikts.

Tāpēc - nejauksimies!
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta