Kroders Runā

Apr
19
2017

Dažādas mākslu realitātes

10. aprīlī radio “Klasika” studijā ar Edīti Tišheizeri un Sandru Ņedzvecku runājam par “Parsifālu”, jo Zaļajā ceturtdienā paredzēta interneta tiešraide. 14 eiro un Vīnes Valsts operas izrāde uz paplātes mājās… Jā, tehnoloģiju iespējas arvien vairāk veidos pārvar ģeogrāfiskās robežas un padara pieejamu pasaules mākslas pieredzi, kurai agrāk bija luksuspreces statuss. Protams, nekas nekompensē klātbūtnes efektu teātrī, tomēr kā ekonomiska alternatīva interesentiem izrāžu tiešraides internetā un arī televīzijas ieraksti ir ļoti vērtīga mūsdienu mediju kultūras daļa, lai arī tās patērētāju skaits droši vien ir daudz mazāks nekā, piemēram, seriālu auditorija. Nesen, “Kino Citadele” skatoties izrādes “Nāra” tiešraidi no Metropolitēna operas Ņujorkā, aizdomājos par tiešraides vadītāju tekstu, ka “nekas nelīdzinās izrādei klātienē”, un tā attiecībām ar realitāti. Latvijā operas tiešraides funkcionē citādāk nekā Amerikā. Šeit cilvēki nevis aiziet uz kino un tad joka pēc noskatās operu, jo nekad to nav darījuši, bet apzināti izvēlas tērēt naudu un laiku šķietamai mākslas “surogātformai”, jo alkst redzēt augstas kvalitātes sniegumu, paplašināt pieredzi un attīstīt gaumi. Turklāt arī Latvijas operzvaigznes ekrānā iespējams redzēt un dzirdēt biežāk nekā vietējā operteātrī. Pēc diskusijas ielavāmies 1. studijā, kur notiek Pētera Plakida 70. jubilejas koncerts, kas ļoti iepriecina ar lieliskiem interpretiem – uzskaitījums vien aizņemtu pārāk daudz vietas, tāpēc meklējiet “Klasikas” arhīvā! Plakida mūzikai raksturīga smalkas ironijas iekrāsota humora izjūta katrā skaņdarbā. Tas jauneklīgais dauzonīgums ir lipīgs, droši vien tāpēc visiem patīk Plakidi atskaņot!

Skats no DT izrādes "Liec Dievam pasmieties" // Foto – Jānis Deinats

11. aprīlis “ Liec Dievam pasmieties” Dailes teātra Mazajā zālē Rēzijas Kalniņas režijā. Izrāde, uz kuru dodos ar samērā lielu skepsi. Sadzīves komēdijas pieteikums par “kādas ģimenes attiecībām 30 gadu garumā”, kur turklāt viens no ģimenes trim bērniem ir priesteris, māsa – aktrise un trešais brālis – izbijusi futbola zvaigzne, kas gan izrādes tekstā īsti pieminēts netiek, gribot negribot liek domāt par kaut ko pašterapeitisku Kalniņu ģimenes kontekstā (Šona Brenana lugu no angļu valodas ir tulkojusi Rēzijas Kalniņas māsa Dana Kalniņa-Zaķe) vai pat didaktisku. Taču šis ir gadījums, kad varu atzīties, ka esmu alojusies, un šis fakts pat iepriecina, nevis skumdina. Atšķirībā no režisores iepriekšējiem mēģinājumiem interpretēt pasaules literatūras klasiku, Brenana lugas iestudēšanai noderējusi gan personiskā pieredze, gan jebkuram agrāk vai vēlāk aktuālie jautājumi par dzīves jēgu un paaudžu attiecību problemātika. Izrāde ir smieklīga un brīžiem pat sentimentāla, tomēr lieliskā aktierspēle, izstrādātie tēlu tipāži un emocionālā temperatūra no sadzīviska humora, kas aizsākas ar ģimenes mammas Rutas ik svētku reizē gatavoto Fantāzijas mērci, kura negaršo visiem, bet nevienam nav drosmes to pateikt, pamazām pārvēršas vieglā smeldzītē. Izrāde piedzīvo strauju kāpinājumu, atsedzot varoņu individuālās iekšējās drāmas un to krustpunktus, tā vai citādi pieskaroties jebkura skatītāja personiskajai pieredzei, reflektējot par šķietamības, vēlamības un realitātes trīsvienības mijiedarbību ģimenes attiecībās. Indra Briķe (Ruta) un Pēteris Liepiņš (Viljams) novecojošo vecāku lomās, izmantojot savu skatuves rūdījumu, plastiski “saspiež” laika ritējumu kinematogrāfiskā tempā, savukārt pieaugušie bērni, kurus tēlo Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lauris Dzelzītis un Gints Andžāns, izvērš psiholoģisko attiecību kontekstu gandrīz čehoviskā tonalitātē. Mazliet krīt uz nerviem tekstu burtiski ilustrējošās popmūzikas izvēle, lai arī pašai par sevi izlasei nav ne vainas (Bobs Dilans, Elviss, The Doors, The Fugees utt.), un par caurviju motīvu izvēlētais “Knocking On Heaven’s Door” (tulk. “Klauvējot pie debesu durvīm”), kas mazliet tomēr aizstūrē banālas didaktikas virzienā. Bet vispār “Liec Dievam pasmieties” piemīt ilga pēcgarša, sevišķi, ja negribot sanāk projicēt caur izrādes prizmu kādu personisku motīvu.

Skats no LNOB baleta "Pie zilās Donavas" // Foto – Andris Tone

12. aprīlis. Kostīmu baleta “Pie zilās Donavas” pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Aivara Leimaņa inscenētajā baletā, atzīmējot leģendārās baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces 110. jubileju, uzzied retro šarms. Sajūta, ka atvērusies sena mūzikas lādīte ar dejojošām, cukursaldām pasteļtoņu marcipāna figūriņām uz grezna, zilā daudzveidīgo nokrāsu piesātināta fona (Ināras Gaujas scenogrāfija un kostīmi). Iepriekšējām izrādēm uzjundījot tēmu “bailes no vecuma”, šī mazliet nomierina – ja es spētu vairākas stundas no vietas bez nīgruma baudīt Štrausa valšus (atskaitot gadījumu, kad tās ir vēlas un mazliet miegainas Jaungada brokastis ar šampanieti un TV tiešraidi no Musikverein koncertzāles, kur šos valšus spēlē Vīnes Filharmoniķi ar kādu no pasaules diriģēšanas spīdekļiem pie pults), tad patiešām sāktu uztraukties. Tomēr pašlaik pēc apmēram trešā valša pārņem viegls īgnums, tātad viss ir kārtībā. Aizprātojos, vai šo baletu būtu iespējams iestudēt laikmetīgā estētikā ar klasisku horeogrāfiju… Liriskie varoņi (Arturs Sokolovs – Francis, Jolanta Lubēja – Annele) pārliecina ar spilgtiem un godprātīgi veidotiem tēlu raksturiem, komisko tēlu groteskais klauniskums kaitina. Elza Leimane dejotājas Franciskas tēlā atklājas kā spilgta pantomīmas aktrise. Atskanot slavenajam Donavas valsim, kurā kungi virpuļo pa skatuvi ar gaišās aprikožu toņu volānu “tortēs” tērptām dāmām, publika sirsnīgi aplaudē. Mazliet kauns, ka nespēju tā sajūsmināties. Uzmanību saista Inetas Sipunovas videoupes viļņojums, kas piešķir dziļumu šim atdzīvinātajam pagātnes attēlam. Izrāde ir stilistiski izturēta, krāsaina, harmoniska un noteiktos estētiskos priekšstatos skaista, radot kontrastu dažāda tipa marginalitātēm, kas pēdējā laikā uz teātru skatuvēm ir nospiedošā vairākumā, tāpēc par publikas trūkumu sūdzēties noteikti nevarēs.

Skats no operas "Norma" koncertuzveduma LNOB // Foto – Monta Tīģere

14. aprīlis. Vinčenco Bellīni operas “Norma” koncertuzvedums uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves tieši Lielajā Piektdienā. Rets mirklis baudīt klātienē Marinas Rebekas dziedājumu pavisam īsi pirms jauniestudējuma pirmizrādēm Romā šonedēļ un gada nogalē arī Ņujorkas Metropolitēna operā. Iespējams – un tas ir pavisam reāli – Rebeka kļūst par vienu no spilgtākajām Normām mūsu gadsimtā. Izcils solistu sastāvs – bez jau pieminētās dīvas uz skatuves Aleksandrs Antoņenko (Pollions), vācu mecosoprāns Džamilja Kaizere (Adaldžīza), igauņu bass Ains Angers (Orovezs) un LNOB solisti Laura Grecka un Mihails Čuļpajevs nelielajās Klotildes un Flavio lomās. Pie diriģenta pults itālis Gaetāno Despinoza. Dramatiski piesātinātais belkanto operas lasījums orķestra un kora sniegumā komplektā ar solistu individuālo meistarību šķiet iezīmējam vienu no spilgtākajiem muzikālajiem notikumiem šajā sezonā. Īpaši tas sakāms par Marinas Rebekas un Džamiljas Kaizeres dueta apskaužamo harmoniju. “Normas” populārākais hits “Casta Diva” izskan neierasti lēnā tempā, vienlaikus apliecinot Marinas Rebekas augsto vokālo meistarību. Patiešām grezns Lieldienu priekšvakars.

 


  Citi autora raksti 

 
 
rēzijas sīrups neiztrūkstoši ar Dievu
rēzijas sīrups neiztrūkstoši ar Dievu
19. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Šopēns, Lists,Šuberts, Verdi, Pučini- ne vienam nav vainas. kas mums tā Rēzija par "Visbiju"- neaizskaramo, liekulīgi uzteicošo, ka nedrīkst pateikt mūzika ir neprofesionāli ilustrējoša. Vēl jau redzēsim par pašu režiju- aktieri tie labākie paši izvilks, bet diletante rukā tik uz priekšu.
Dieva vārda lietošanā Rēzija kā Oļiņiete: l;ai ioemeu, kur eimu, Dievs vārds man MUTĒ vajadzīgs.
Melizande
Melizande
1. maijs, 2017 · Atbildēt
Autore sevi pozicionē kā visai lielu klasiskās mūzikas speciālisti, tāpēc ir vēl jo dīvaināk, ka viņas uzslavētajā Normas un Adaldžīzas duetā Adaldžīza mazliet par kādu pussekundi atpalika no Normas. Un vispār, ja ir nācies dzirdēt Marinu Rebeku nedaudz vairāk un arī citās lomās, tad nevarēja nepamanīt, ka šoreiz viņa nebija tik perfekta kā ierasts. Grūti pateikt, vai tas bija pašsajūtas dēļ (nu neviens, pats vislabākais dziedātājs, nevar būt vienmēr savā ideālākajā formā) vai lomas dēļ, bet bija atsevišķi brīži, kad Marina Rebekas Norma skanēja mazliet samocīti, bez viņai raksturīgā dabiskā viegluma, jo viņas dziedājuma firmas zīme ir savu skaisto balsi ielocīt tik virtuozā tehnikā, lai klausītājam neļautu pat nojaust, ka šo daiļo skaņu veido ārprātīgs darbs un līdz perfekcijai pulēta un atstrādāta tehnika. Šoreiz vietām gan bija redzamas darbnīcas zāģu skaidas, kas varbūt jo vairāk krita acīs tāpēc, ka tas nu galīgi nav raksturīgi Marinai Rebekai. Jā, iespējams, viņā kļūs par 21. gs. pirmās puses "La Norma", ko viņai no visas sirds novēlu, bet pēc šī koncertuzveduma tomēr šādus secinājumus izdarīt nevarētu. Ļoti mīlu šo dziedātāju un novēlu viņai, lai katra nākamā Norma kļūt pārāka par iepriekšējo. Nekas jau nav perfekts uzreiz, un mēs te Rīgā redzējām/dzirdējām ļoti talantīgas un strādīgas dziedātājas darbu un ceļu uz turpmākiem sasniegumiem.
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta