Zanda Borga 03.05.2017

Vējš, zāģu skaidas un teātris

Foto no personīgā arhīva

Everita ir cilvēks, kam ir visskanīgākie smiekli, kādi jebkad dzirdēti. Viņa smejas tik atbrīvoti un sirsnīgi, ka gribot negribot jāsmejas līdzi. Viņa ir strādīga un atbildīga (kā smejoties saka Liepājas teātra aktieris, izrādes “Par mīlestību” režisors Leons Leščinskis – pat pārāk), skatītājs var būt pilnīgi drošs – puskājā uz skatuves viņa nekāps nekad, lai kāda arī būtu loma. “Man ir jāzina, ka esmu izdarījusi maksimumu. Ne skatītāju, sevis pašas dēļ,” paškritiski saka Everita. Līdz šim viņu vairāk ierasts redzēt panaivu meitenīšu lomās, bet jaunākais – Klāva Elsberga dzejas iestudējums “Par mīlestību” – atklāj viņā citādas aktrises šķautnes. Everitai ir gan vēlēšanās, gan mīlestība un pietāte pret teātri, kā arī milzīgas darba spējas. Un ir sajūta, ka lielākais vēl tikai priekšā.

Kad vienojāmies par interviju, godīgi atzini, ka negribi runāt par darbu, ka centies atjaunot sevī enerģiju. Kas dod spēku tavam ķermenim un dvēselei?

Atpūta, svaigs gaiss, ļoti iedvesmojoša ir saule. Nekas oriģināls. Izeju no rīta uz balkona, paņemu kafiju un baudu. Pastaigājos daudz ilgāk ar sunīti. Praktiski nedaru neko. Baudu, ka varu rušināties, būt mājsaimniece. Patīru, kārtīgāk ēst pagatavoju, piemēram, stundu taisu Boloņas mērci. Vairāk tāda prāta atpūtināšana. Pēdējais iestudējums “Par mīlestību” (Liepājas teātris, 2017 – aut.) ne mirkli neļāva atslābt smadzenēm. Visu laiku bija tāda nepabeigta sajūta, dziesmas it kā ir iemācītas, bet varētu vēl un vēl mēģināt. Sāku nedaudz jūgties nost, nepratu šim projektam pielikt punktu. Ne tikai dziesmām, arī dzejoļiem. Leons (režisors un aktieris Leons Leščinskis – aut.) izdarīja ļoti viltīgi, viņš pilnībā paļāvās uz mums, paļāvās uz dabīgumu, uz to, ko ar mums izdara dzejas vārdi, bez stingra rāmja iestudējumā. Tas uzlika lielāku atbildības sajūtu smadzenēm. Es nevarēju atslābt, smadzenes visu laiku bija nodarbinātas, nāca virsū slimības – iesnas, klepus, iekšējās raudas pēc atpūtas. Pirms Elsberga (izrādes “Par mīlestību” pamatā ir Klāva Elsberga dzeja – aut.) pirmizrādes, pastaigājoties ar suni, izdziedāju visas dziesmas, lai cik dīvaini tas neliktos kādam garāmgājējam (ķiķina), bet šobrīd es vienkārši eju, baudu, skatos, smaržoju gaisu. Savā atpūtas laikā atslēdzos un nedomāju par teātri.

Tik ļoti noguri no Elsberga?

Laikam vairāk no ZAZ (franču dziedātāja, kuras dziesmas tiek izmantotas izrādē – aut.) dziesmām. Ja būtu jādzied latviski, tad mazāk satrauktos par vārdiem, bet lielāks slogs būtu likts uz vokālo, kā es to dziedu. Tagad domāju par vārdiem, esmu sastādījusi smadzenēs shēmiņas, kā tos atpazīt, par vokālo nedomāju vispār. Bet patiesībā tieši tas rada džezisko brīvību, kas šajā muzikālajā materiālā vajadzīgs.

Dzirdot, kā izpildi ZAZ dziesmas, tā vien šķiet, ka franču valoda tev ir asinīs. Kā tu nonāci līdz tam, lai dziedājumā iegūtu tik daudz viegluma?

Dievs man ir devis ļoti labu muzikālo dzirdi. Augstskolā skatuves runā mums bija tāds vingrinājums – latviski jārunā ar citu valodu akcentiem. Es sapratu, ka ļoti labi saklausu nianses. Man ir arī trenēta redzes atmiņa, uzrakstīju burtu pa burtam izrunu latviešu valodā un tad vienkārši dragāju. Palūdzu Normundam (muzikālās daļas vadītājs Normunds Kalniņš – aut.), lai viņš palēnina ZAZ oriģinālmūziku, lai varu visu izdziedāt līdzi, jo dziesmas ir ātras. Dziedāju līdz vēmienam, satrenējot mutes un mēles tehniku, kā ātrrunas vingrinājumus. Tad, kad jutu, ka dziedot līdzi varu vairs neskatīties vārdos, sāku galvā gatavot stāstu. Iztulkojām katru teikumu, galvā sāku zīmēt bildītes. Divus mēnešus no rīta līdz vakaram, tika ieguldīts liels darbs. Bet, neskatoties pat uz to, stress ir milzīgs, neatliek nekas cits, kā pilnībā uzticēties, ka esmu izdarījusi maksimumu, lai kaut kur no augšas dziesma vienkārši nāktu. Tikko pieslēdzu loģiku, aptveru situāciju, ka stāvu un dziedu franciski, man viss nobrūk. Liekas, ka dziedot es atrodos trīs centimetrus virs zemes, nevis stāvu tajā mazā zālītē blakus Leonam un dziedu. Loma lomā gandrīz. Tā esmu un tajā pašā laikā neesmu es.

Franciski vienu dziesmu dziedāju arī “Piafā” (Liepājas teātris, 2013 – aut.), bet tad man bija pilnīgi cita stratēģija. Pēc Elsberga pirmizrādes, spēlējot “Piafu”, biju mazā panikā, jo nevarēju vairs atcerēties “Piafas” dziesmas vārdus, faili vienkārši bija pārklājušies. Likās, ka “La Vie en Rose” varu nodziedāt nakts laikā, bet nekā. Atbildība gan “Piafas” iestudējuma sagatavošanas laikā bija tikpat liela – Laura (režisore Laura Groza-Ķibere – aut.) mums iedzina, ka nedrīkstam sabojāt Agneses (aktrises Agneses Jēkabsones – aut.) izrādi. Bija milzīga atbildība pret kolēģes lielo misiju.

Everita Pjata – Marlēna Dītriha un Agnese Jēkabsone – Edīte Piafa izrādē "Piafa" // Foto – Ziedonis Safronovs

Biji pārsteigta, ka Leons šim darbam uzrunāja tieši tevi?

Nevarētu teikt, ka mēs jau no pirmās dienas, kad sāku strādāt teātrī, ar Leonu būtu bijuši baigie čomi, bet viņš gan pēc “Vējiņiem” (“Pūt, vējiņi!”, Liepājas teātris, 2011 – aut.), gan koncertiem ir bijis viens no tiem, kas ir izteicis atzinību par manu vokālo sniegumu. Pirms vairākiem gadiem viņš man piedāvāja citu projektu, taču tas netika realizēts. Kad Leons man piedāvāja Elsbergu, biju tā kā pārsteigta, bet arī ļoti pateicīga. Sākumā gan viņš pateica par dzeju un vienkārši dziesmām, kuras kopā atradīsim, tad gluži nejauši iepazīstināju viņu ar ZAZ mūziku, viņš uz to uzsēdās. Pati jau vien sev to franču valodu piesaucu.

Cik daudz zināji par Elsbergu pirms tam?

Gandrīz neērti teikt, ka nezināju neko. Zināju, ka ir dzejnieks Klāvs Elsbergs, bet viņa dzeja man nebija pazīstama. Vēlāk gan izrādījās, ka “Asaru zirnekļu tīklā” (dzejolis “Neatvadīsimies” – aut.) vienmēr esmu zinājusi, nezinot tik, kas ir autors.

Pēc Elsberga pirmizrādes atzini, ka tagad spēlēt citās izrādēs šķiet pavisam viegli. Tomēr šī nav tava pirmā saskarsme ar dzejas iestudējumu, sava veida pieredze ar dzeju bija arī izrādē “Spēlē, Spēlmani!” (Liepājas teātris, 2011 – aut.).

“Spēlmanī” bija pavisam citādi. Tur bija etīdes, visādi interpretējām, nebaidījāmies no eksperimentiem. Ar Madaru un Lauru (aktrisēm Madaru Melni-Tomsoni un Lauru Jerumu – aut.) ņēmāmies pat ar šautenēm, tas bija ārkārtīgi interesanti. Šoreiz uzreiz bija skaidrs, ka būs tikai saturs, bet nebūs palīglīdzekļu. Pirms sākām mēģināt, ar Leonu tikāmies vairākas reizes, bija ļoti interesanti. Sākumā man bija bail, lasīju dzejoļus un likās, ka neko nesaprotu. Baidījos, kā es varēšu nodot skatītājiem emocijas, ja pati nesaprotu. Tad ar Leonu izrunājos un sapratu, ka viss ir vienkāršāk – tā, kā es biju jau kautri domājusi. Dzeja jau ar to ir interesanta – nekad tā īsti nevar zināt, ko gribējis pateikt pats dzejnieks. Bet sākumā tiešām bija bail, jo nezināju, kā un kas būs. Kamēr nebiju sākusi strādāt, dzīvoju drebulī, nepārliecinātībā, nesapratu, kur esmu ieberzusies.

Vairāki cilvēki pēc šīs izrādes noskatīšanās ir atzinuši, ka nekad tevi nav redzējuši tik sievišķīgu, spilgtu, siltu. Ka esi no mazās meitenes pārvērtusies sievietē. Vai tev pašai arī šķiet, ka Elsberga iestudējums tevi ir mainījis?

Man šķiet, ka nē. Bet liekas, ka man tika dota iespēja strādāt ar lomu, kurā es varu atvērties arī tā. Esmu ļoti pateicīga gan Dievam, gan teātrim, nesūdzos par noslogotību un jūtos teātrim vajadzīga. Esmu daudzos iestudējumos, bet gribot negribot, vai nu sava mazā auguma dēļ, vai vokālo dotību dēļ, man ir izveidojies kaut neliels, bet tomēr ampluā – maza, blonda, nedaudz naiva. Elsberga iestudējums man ir lieliska iespēja atklāt dažādas mīlestības formas un sevi pašu. Taču man ne mirkli nebija mērķis kaut kā parādīt, kāda nu es esmu. Dziesmas un mīlestība pati par sevi mani dabīgi atvēra.

Kā tu tiec galā ar satraukumu pirms izrādes?

Kā pirms kuras, sajūtas atšķiras. Vienīgās zāles ir darbs. Darbs dara darītāju. Līdz pēdējam mirklim atkārtoju mizanscēnas, tekstu. Satraukumam gan ir jābūt, tas tikai parāda, ka joprojām ir dzirkstele un vēlēšanās, taču tam nedrīkst ļauties. Reizēm pasaku pati sev – es taču to gribu, vai ne? Būs taču skaisti! Leons reiz man teica: “Iedomājies, cik tas ir kaifīgi. Cik tev bieži sanāk tā dziedāt ar Normundu, piemēram?” Tas palīdz. Ne jau katru dienu kāpju uz skatuves. Stress ir jāpārvērš pozitīvā un vērtīgā enerģijā.

Leons Leščinskis – Viņš un Everita Pjata – Viņa izrādē "Par mīlestību" // Foto – Ziedonis Safronovs

Pieejot pie informācijas dēļa teātrī un ieraugot savu lomu jaunā izrādē, pieļauju, ka ne vienmēr ir sajūsma, jo lomas ir bijušas dažādas. Kā ar savu raksturu un temperamentu visu šo gadu laikā esi spējusi saglabāt tik nopietnu attieksmi pret to, ko dari?

Es ar to ļoti nopietni strādāju. Pirmkārt, tas aizsākās ar Anužu (pedagogi – Velta un Vītauts Anuži – aut.) doto mīlestību, otra ir cieņa pret teātri, bet vissvarīgākā man ir cieņa pret sevi, būt godīgai pret sevi. Katrā lomā var atrast, kāpēc tā tev šobrīd ir dota, ko tā varētu mācīt, ko palīdzēt kā cilvēkam. Interesanti, citi saka, ka es esmu čaklīte, bet tas nav bezmērķīgs čaklums. Es vienkārši pazīstu sevi un zinu, kas man jāpiedzīvo konkrētās situācijās, lai nenosirmotu uz skatuves. Zinu, kas man sagādā problēmas, pie kā man vairāk jāpiestrādā. Zinu, ka jutīšos slikti, ja neizdarīšu visu, kas manos spēkos. Es nedaru kaut ko, lai vienkārši darītu. Galvenais, lai esmu pārliecināta un justos labi. Ja zinu, ka man ir jāizdzied tā dziesma pirms izrādes trīsdesmit reizes, tad tā arī izdarīšu. Man patīk arī slinkot, neko nedarīt, gulēt (smejas), neesmu nekāda pārčaklīte un perfekcioniste, bieži vien uznāk niķi un savi kukaiņi pa galvu danco, taču vienmēr cenšos būt godīga pret sevi un savu darbu.

Tavs tēvs strādāja galdniecībā Liepājas teātrī – vai bērnībā pazini šajā teātrī katru stūri?

Ne gluži. Es biju ļoti maziņa. Bet ir viena spilgta atmiņa. Bija viesizrāde – balets “Riekstkodis”. Mamma mani aizveda pie tēta uz darbnīcu, kamēr pati sapucējās, pārvilka kurpes un tā. Tētim darbnīcā, protams, ir translācija, es tur kaut ko nagloju, darbojos, līdz pēkšņi abi ar tēti dzirdam aplausus. Man, protams, nebija nekāda laika sajūta, tētis arī aizrāvies ar darbiem, līdz izrādās, ka mēs visu pirmo cēlienu esam nokavējuši (smejas). Satiekam mammu, viņa jautā, kur mēs esam bijuši, domājusi, ka esam kaut kur citur apsēdušies. Bet es biju vienkārši ļoti aizrāvusies, rušinājos pa skaidām, man ļoti patīk skaidu smarža.

Tad jau tu bērnībā, dzīvojot pa teātri, nedomāji, ka būsi aktrise.

Nē, drīzāk metinātāja un naglotāja (smejas). Apjausma, ka varētu būt aktrise, nāca tikai vidusskolā. Iespējams, bija kaut kāda apslēpta vēlme, jo gāju skolas teātra pulciņos, bet biju pārāk kautrīga, lai skaļi to pateiktu. Ja godīgi, es ilgstoši un no mazotnes gribēju būt pianiste. Kad bija jāmācās eksāmeniem etīdes un gammas, gribēšana pārgāja, bet liriskie skaņdarbi gan man ļoti patika un vēlme atgriezās (smejas).

Kādā 6. vai 7. klasē es dejoju deju grupā pie Ainas Apenes. Tas bija tāds dziļāks teātra izpētes laiks. Ar šo deju grupu dejoju izrādēs “Īkstīte”, “Buratino”, pabiju viesizrādēs, paspēju sākt baidīties no Ritas (izrāžu vadītāja – Rita Krodere – aut.) (ārkārtīgi sirsnīgi smiekli). Reiz viesizrādēs bija atgadījums – Borgs (aktieris Gunārs Borgs – aut.) visiem, kas gāja uz vannasistabu, slēdza ārā gaismas. Bija vēls, bet, kā jau normālas meitenes, pusnaktī vēl negājām gulēt (smejas). Ieraudzījām, kā viņš iznāk no istabas un mierīgi izslēdz gaismu. Lelde (režisore Lelde Kaupuža – aut.) bija gājusi sūdzēties, jo redzēja, kā mēs tur vazājamies, un domāja, ka esam vainīgas. Mēs saprotam, ka tas ir viņš, aizmirstam, ka ir jau vēls, un nobļaujamies, lai visi dzird, ka tās neesam mēs: “Ak, jūs esat tas, kurš slēdz tās gaismas!” Atveras durvis, nāk izrāžu vadītāja… Tur bija divas tualetes, mēs – četras meitenes, pārējās visas saskrēja tualetēs, man bija kauns, zināju, ka viņa sapratīs, ka esam tur. Dabūju rājienu par visām četrām (seko gari smiekli). Tajā laikā Lelde mums jautāja, vai esam iepazinušas teātri un gribēsim būt aktrises, visas kā viena atbildējām – nē, bet nu pārējās trīs arī tiešām negribēja.

Kad ienāci teātrī jau kā aktrise, vai šī pazīstamības sajūta” tevi ietekmēja? Uzlika lielāku atbildību vai tieši pretēji – atbrīvoja?

Man jau nav, ar ko salīdzināt. Nezinu, kā justos, ieejot citā teātrī, bet es jutos kā mājās. Esmu liepājniece, te ir mana ģimene. Esmu runājusi ar kolēģiem, daudziem traucē, ka izrādes skatās ģimenes locekļi, bet man nē, es zinu, ka viņi mani no pirmā mirkļa ir pozitīvi atbalstījuši, man tas ļoti palīdz. Zemapziņā jau sēž doma, ka skatās mamma, bet esmu pie tā pieradusi. Atbildības sajūta ir pārvērtusies pozitīvā enerģijā, kas dod spēku. Man ir sajūta, ka esmu mājās, savā teātrī. 

Liepāja man ļoti patīk daudzu iemeslu dēļ, ne tikai tāpēc, ka šī pilsēta ir manas mājas. Es ļoti mīlu jūru un vēju. Citam vējš varbūt traucē, bet mani tas iedvesmo. Ļoti patīk šis teātris un kolektīvs, bet es domāju, ja pa īstam mīli profesiju, ja centies būt labs un laimīgs cilvēks, ir pilnīgi vienalga, kur tu esi. Anglijā, Vācijā vai Liepājā.

Tātad ļoti mīli savu profesiju…

(Samulst.) Nu, var būt, ka tas ir skaļi teikts, bet jā. Bet vispār ar teātri ir tāpat kā ar labāko draugu un vecākiem. Tu viņus mīli, bet dažreiz viņi tevi sakaitina un gribas viņiem uzšaut. Tāpat ir ar profesiju. Man patīk kāpt uz skatuves, bet reizēm varu būt arī ļoti nokaitināta. Ne jau profesija, lomas vai režisori ir vainīgi. Reizēm es vienkārši nepagūstu atjaunot enerģiju, tad viss sāk kaitināt.

Everita Pjata – Nastasja Fjodorovna Merčutkina izrādē "Jubileja" // Foto – Krista Burāne

Teātrī ienāci spilgti – Nastasjas Fjodorovas Merčutkinas lomā Čehova viencēlienā “Jubileja” (Liepājas teātris, 2009 – aut.). Bez pamatīgas ieskatīšanās tevi nemaz pazīt nevarēja – Everita milzīgā tauku mētelītī. Vai šis ārēji spilgtais tēls tev palīdzēja, veidojot lomu, vai tieši otrādi – atņēma spēku, fiziski traucējot?

Man ļoti patika tā loma. Visu mūžu būšu pateicīga pasniedzējiem Anužiem par to, kā viņi prata iedēstīt bijību un mīlestību pret aktiera profesiju. Kā nu kurš pēc tam ir mācējis apieties ar šo iedoto auglīti, tā nu katram iet, bet studijas bija tāds uz dzīvību un nāvi laiks. Jaunības maksimālisms – lika krist, kritu, lika skriet, skrēju. Arī uz trako kostīmu skatījos pozitīvi – jutu, kā svīstu, kā tek tauki (smejas). Polsteros varēju tā smieklīgi klupt, mani kostīms vispār netraucēja. Kad mēģinājām Klaipēdā, jau tad atradu vecu peldkostīmu, kurā bāzu iekšā drēbes, lai justu, kā ir būt lielai. Katru dienu trīs stundas mums bija lekcijas, un katru dienu tās trīs stundas pusgada garumā arī staigāju tajos polsteros.

Konkrēti šajā gadījumā tas ļoti palīdzēja iejusties lomā. Vienreiz mēģinot noņēmu polsteri, man pat īstā balss pazuda. Man vajadzēja sajūtu, ka esmu piecus metrus plata – tas deva gan balsi, gan stāju (smejas).

Kuru tu pati uzskati par savu mīļāko lomu, ja aktieris vispār tā var to definēt, un par kuru tev ir bijis lielākais gandarījums, jo loma bijusi pašai visizaicinošākā?

Ārkārtīgi mīļa man bija Anitas loma. “Vestsaidas stāsts” (Liepājas teātris, 2010 – aut.) bija pamatīgs izaicinājums. Kivlenieka (horeogrāfa Alberta Kivlenieka – aut.) kustības – pilnīgs ārprāts, bet pozitīvā nozīmē. Atskatos uz sevi ar tādu lepnumu, kā mūs ar Agnesi, ar kuru dublējāmies Anitas lomā, meta pa gaisu. Tas bija kolosāli! Mūs izgrieza kā citronus, gājām uz maksimumu. Mīļa ir arī Vendla “Pavasara atmodā” (Liepājas teātris, 2013 – aut.), lai gan šī izrāde, man šķiet, ir nedaudz piemirsta.

Bet loma, kas man nāk visu laiku līdzi, protams, ir Baibiņa. “Pūt, vējiņi!” tapšanas process bija ļoti emocionāls. Bija jātiek galā ne tikai ar vokālo materiālu, bet arī ar lielo spiedienu. Bija sajūta, ka izrādes veidotāji neticēja, ka teātrī kāds ar Baibiņas lomu tiks galā, tāpēc tika pieaicināta Aija (dziedātāja Aija Andrejeva – aut.). Radošai grupai bija vēl citas Baibiņas padomā, bet Herberts (Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins – aut.) bija manā pusē, par to saku milzīgu paldies. “Ja tiksi līdz tām augšām, tad pamēģini,” ar šādu teikumu sākās mans mēģinājuma process. Tagad varbūt mani tas aizvainotu, bet tajā brīdī es skatījos jēra acīm un atbildēju, ka centīšos. Bet arī par to tagad saku paldies.

Tā kā man nebija pārliecības, strādāju ļoti pazemīgi – pamācīšos, paskatīšos. Bija vairākas situācijas, kad par Baibiņu runāja tikai ar Aiju. Tad nu pati sev teicu, ka es to varu, es to varu, es to varu, lai gan arī pati sev līdz galam ne vienmēr noticēju. Šī loma man ir ārkārtīgi būtiska, ne tāpēc, ka tā ir galvenā, bet tāpēc, ka bija jāiet caur ērkšķiem uz zvaigznēm, bija jāpierāda sev pašai, ka to varu. Kad darbs tika izdarīts, sākās ģenerāļi, man sāka ticēt arī pārējie, jutos arvien labāk un labāk. Pirmizrādē sapratu, ka tā ir mana loma. Pirmizrādē Baibu spēlēja Aija, tā bija pirmā un pēdējā reize, kad skatījos izrādi, bet tikai tādēļ, ka nākamajā reizē, kad spēlēju, man bija sajūta, ka viņa sēž man blakus un es salīdzinu, kā viņa to darīja. Mēģinājumos es kaut kā to nedarīju. Skatījos uz viņu kā uz materiālu, kuru varu izmantot, lai mācītos. Bet nu ir pilnīgi skaidrs, ka viņa ir viena Baiba, es cita.

Baibiņas loma arī man pašai kā cilvēkam deva kaut kādu klikšķi. Tas bija vesels piedzīvojums. Atceros, ka skates izrādē mirklī, kad biju Uldim uz rokām mirusi, sāku raudāt, pilnīgi raustījos, domāju, ārprāts, es taču esmu mirusi. Uldis arī raudāja, tās bija tādas emocijas! Redzēju ar acu kaktiņu, ka Edžim (Ulda lomas atveidotājam Edgaram Pujātam – aut.) birst asaras, un arī pati sāku raustīties.

Zane Radzobe recenzijā rakstīja, ka Baibiņa izrādē satriec ar to, ka šķiet gluži vai izkāpusi no lugas lappusēm. Kā tu atradi sevī Baibas trauslumu?

Uzrakstītais materiāls jau daudz pateica priekšā, deva krāsu, kādā krāsot. Man horeogrāfe Inga Krasovska pateica perfektu lomas āķīti: “Iztēlojies, ka tu esi būtne ar vairākiem nervu taustekļiem, tu pārvietojies un eksistē tikai tā.” Kā dabas bērns, kas jūt ik sīkumu – šalko vējš, un tev tas daudz ko nozīmē. Esība šeit un tagad. Viņu neinteresē zemes lietas, viņa ir ēteriska būtne. Iztēlojos, ka mans ķermenis it visu sajūt ar pastiprinātu jūtību, tas palīdzēja jebkurā situācijā.

Edgars Pujāts – Uldis un Everita Pjata – Baiba izrādē "Pūt, vējiņi!" // Foto – Ziedonis Safronovs

Mūsdienās var būt tāda mīlestība kā Uldim un Baibai? Un tāda goda sajūta, ka jālec Daugavā slīcināties?

Noteikti. Varbūt tagad tas ir kaut kā citādi, bet mīlestība un sāpes jau nemainās. Ir cilvēki, kas mīlestību un skaistās ēteriskās jūtas vērtē augstāk par visu. Visi gudrie zinātnieki mūs māca būt ar visu līdzsvarā, nesatraukties, bet man liekas, ja tu esi līdzsvarā, ar tevi nekas īsti nenotiek. Kad ielaiž sevī tādu galēju mīlestību – kaislīgu, lielu, kad ir sajūta, ka nevari dzīvot bez mīlamās būtnes, tā jau ir izvēle. Tu atveries, zinot, ka tev varbūt arī sāpēs, bet vari piedzīvot arī kaut ko ļoti skaistu. Es domāju, ka ir cilvēki, kuriem tik ļoti patīk mīlestības sajūta, viņi to tik ļoti ielaiž sevī, ka ir gatavi otra cilvēka dēļ pilnībā pazaudēt sevi.

Esi bijusi neparastā situācijā, jo, Agnesei Jēkabsonei bērniņu gaidot, vairākas reizes nospēlēji arī Zanes lomu. Kā bija – no bārenītes un biklās Baibas pārtapt saimniekmeitā Zanē un redzēt, ka tavs Uldis mīl citu?

Tas bija ekstrēmi, viss notika dažu dienu laikā. Man piezvanīja pirmdienā, Agnese man atnesa eksemplāru, skatījos video, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien no rīta līdz vakaram mācījos. Bet materiālu jau es pārzināju, melodiju arī, bija jāiemācās tikai vārdi. Es Zani ar Baibu nesalīdzināju. Tā kā Baibu spēlēja Aija, manā galvā tā bija cita izrāde, es tik ļoti koncentrējos Zanes misijai. Vienīgais, par ko man ir žēl, es nejutu, ka Zanei ir fināls. Baibiņai ir punkts, bet Zanes līnija paliek atvērta. Es domāju, ka Agnese tā nejūtas, jo tas ir viņas stāsts, bet, tā kā man līdz šim fināls bija cits, likās dīvaini.

Šī maiņa, palūkošanās no cita skatpunkta palīdzēja tev atklāt kaut ko jaunu par Baibu un Zani?

Man liekas, ka nepārtraukti atrodas kaut kas jauns. Nu jau spēlējam izrādi sesto gadu. Pagājis tik ilgs laiks, esmu mainījusies arī pati. Uztveru citādāk nianses – iepriekš kāds teikums varēja sasāpināt, sadusmot, citā reizē izraisīt žēlumu, līdzjūtību. Rutīna gan “Pūt, vējiņi!” nav. Tagad izrādi spēlējam tik reti, ka jau pusgadu iepriekš gaidu, kad varēšu atkal būt Baibiņa.

Kurš tēls vairāk atbilst tavai būtībai?

Katrā no mums ir gan Baibiņa, gan Zane. Nav jau sliktais un labais tēls, abas ir mīlošas. Atšķirīgas ir nianses – viena ir pazemīgāka, otra pašpārliecinātāka, bet patiesībā nemaz tik ļoti neatšķiras.

Tev ir bijušas daudzas dziedošās lomas. Tās tev pašai šķiet vieglākas vai sarežģītākas?

Dziedošajās lomās nav svarīgi, cik kruta ir tava muzikālā dzirde un izglītība, visu izsaka pieredze. Jo vairāk ir iespēja dziedāt uz skatuves, jo vieglāk tas šķiet, es tikai to latiņu visu laiku ceļu augstāk. Man muzikālā loma nav nekas viegls, es sevi vērtēju ļoti kritiski, jo nevaru vairs dziedāt kā sākumā. Cenšos nedomāt, ko cilvēki gaida, bet esmu prasīga pati pret sevi. Bet jā – muzikālais materiāls ir viena no lietām, aiz kā aizķerties, veidojot tēlu. Tas palīdz. Saka priekšā noskaņu, raksturu.

Kas tev kā aktrisei sagādā lielāku baudu – mēģinājumu process vai jau gatava izrāde?

Mans mīļākais process ir ģenerālmēģinājumi, kad atdzīvojas gan izrādes, gan tēla dvēsele. Kad ir tērps, scenogrāfija, kad sāc just īsto garšu.

Everita Pjata – Jakobīne izrādē "Minhauzena piedzīvojumi" // Foto – Ziedonis Safronovs

Kad ņēma nost “Minhauzena precības” (Liepājas teātris, 2013 – aut.), atzini, ka tev ārkārtīgi grūti šķirties no savas Jakobīnes un ka tev pietrūks šīs sirdssiltās izrādes. Kāpēc Jakobīne tev bija tik mīļa?

Tajā izrādē bija tik daudz mīlestības. Man patīk jampadracīgās, jautrās, pozitīvās izrādes. Un Valdim (izrādes režisoram Valdim Lūriņam – aut.) tādas vienmēr sanāk – ar mīlestību, sirds siltumu. Man ļoti patika sadarboties ar Mārtiņu (Minhauzena lomas atveidotāju Mārtiņu Kalitu – aut.), patika dejas un mūzika. Valda izrādes mani vienmēr uzlādē, tā bija ar “Spēlmani”, tā bija ar “Minhauzenu” un “Sprīdīti” (Liepājas teātris, 2013 – aut.). Jakobīne bija tik sievišķīga, tā bija tiešām skaista pieredze.

Esi spēlējusi visās Lūriņa Liepājā iestudētajās izrādēs, turklāt nozīmīgas lomas – Anitu, Sapņu meiteni, Jakobīni. Vai vari teikt, ka Valdī esi atradusi savu režisoru?

Es viņu kaut kā saprotu un viņam ārkārtīgi uzticos. Valda cilvēciskā enerģija, kas no viņa plūst, mani uzrunā, nopērk. “Trīs draugos” (Liepājas teātris, 2012 – aut.) man bija maza prostitūtas loma, bet es tajā jutos tik fantastiski!

Tu vispār domā tādās kategorijās – mans/ ne mans režisors, vai vienkārši strādā ar visiem, par to nedomājot?

Tie būtu kaut kādi zīmogi, kas man pašai traucē elpot. Man vispār nepatīk ielikt sevi rāmjos. Es gribu būt brīva, cik nu tas iespējams. Man patīk domāt, patīk gribēt, es gribu būt elastīga. Man nepatīk skaļi paziņojumi, jo ne vienmēr tas, ko domāju vakar, man būs aktuāls arī rīt.

Atzini, ka tev patīk sirdssiltas izrādes, un te pēkšņi stjuarte “Stavangerā” (Liepājas teātris, 2012 – aut.) un lomas “Blasterā” (“Mans Blasters ir izlādējies”, Liepājas teātris, 2015 – aut.). Pilnīgi cits darba process. Vai tajā juties ērti?

Nē, es nejutos ērti. Sākumā pavisam neērti. Bet man ļoti patika “Stavangera”. Katrs mēģinājums, viss mēģinājuma process pie Bogomolova (režisors Konstantīns Bogomolovs – aut.) bija tik īpašs. Viņš arī mums spēlēja teātri. Lika katru dienu jaunas ainas, skatījās, kā mēs reaģējam, ja kāda aina mūsos raisīja pārāk daudz smieklu, nākamajā dienā tā tika noņemta. Tikko bija pārāk skaidrs, ka tas ir smieklīgi, režisoraprāt, vairs nederēja.

Iestudējuma procesā katru dienu gāju mājās un domāju, ārprāts, kas ar to teātri notiek, biju šokā, bet izrāde iznāca lieliska! Tikām iepazīstināti ar citu teātri, šoks pārvērtās kaifā. Viena no retajām izrādēm, kur visu izrādi jāturas, lai pats nesmietos. Smieties režisors neļāva arī mēģinājumu laikā, bet gadījās jau visādi. Vienu reizi mēģinājums tika manis dēļ pat pārtraukts, pieliku punktiņu uz “i”. Biju iegājusi tēlā, uzreiz nenoreaģēju, joku sapratu vien vēlāk, visi beidza smieties, es tik sāku. Pēc “Stavangeras” ir ļoti dīvaina sajūta, pēc katras izrādes beigām liekas, ka tā tomēr vēl nav beigusies. Spēlēt šo izrādi ir kaifs. Stjuartes loma man arī ir ļoti mīļa. Bet arī “Mans Blasters ir izlādējies” bija interesants piedzīvojums.

Bogomolovu es ļoti cienu. Viņā var klausīties ar atvērtu muti stundām ilgi. Nav pat visam jāpiekrīt, bet viņš ir ļoti suģestējošs. Interesanti, Lūriņš un Bogomolovs ir tik dažādi, bet viņos abos ir kaut kas tik cilvēciski skaists, kas viņus padara par man mīļiem režisoriem.

Stavangerā”, it īpaši uzreiz pēc pirmizrādes, daļa skatītāju gāja ārā, cērtot durvis. Vai pati arī esi kādreiz izgājusi ārā, jo redzētais tev nepatīk?

Savu kolēģu izrādes esmu redzējusi visas un savā teātrī aizgājusi neesmu nekad. Izrādes mēdz būt dažādas, bet es sirsnīgi jūtu līdzi kolēģiem, vērtēšana paliek otrajā plānā. Kaifs ir tad, kad izrādēs varu sajusties kā parastais skatītājs. Kad uz skatuves viss ir tik dzīvi, ka esmu izrādē pilnībā. Vienu reizi mūžā esmu aizgājusi no otrā cēliena cita teātra viesizrādes laikā, bet starpbrīdī. Cēliena laikā durvis cirtusi neesmu un protestu neesmu izrādījusi. Tā būtu diezgan liela pozīcija, lieka poza, skandāls, negribētu pievērst sev tik lielu uzmanību (smejas).

Everita Pjata – Stjuarte izrādē "Stavangera. Pulp People" // Foto – Ziedonis Safronovs

Kamēr esi teātrī, ik gadu esi viena no nodarbinātākajām aktrisēm. Kā tev pašai šķiet, cik ir maksimālais lomu skaits vienā sezonā?

Astoņas (smejas). Joks. Nodarbinātākajā sezonā nospēlēju 140 izrādes, man bija sešas jaunas lomas. Divas no tām tika mēģinātas paralēli – “Bezgalīgo stāstu stāsts” un “Žanna” (abas Liepājas teātrī, 2014 – aut.), bet “Žannā” man bija tikai viena aina. Bez problēmām, nebija tā, ka tas būtu neiespējami. Aizgāju uz pāris stundām mēģināt “Žannu”, pēc tam atgriezos “Bezgalīgajā stāstā”. Ja būtu lielas lomas, kas paralēli mītos, tad gan nezinu, kā būtu bijis. Bet vispār tas ir atkarīgs no situācijas un no tā, cik pats tam esi gatavs. Ziemas laikā ķermenis nogurst, nav saules, tu netiec ārā, tas ir laiks, kad ir grūtāk kaut kam lielam un smagam pieslēgties, jo tas atņem visu enerģiju. Tajā mirklī ir pagrūti.

Es priecājos par to, ka ir darbs, ka ir labas lomas, skaistas iespējas, jauni izaicinājumi gan man pašai, gan teātrim, ķeru no tā kaifu, bet nu tās sešas izrādes sezonā es tomēr laikam vairs negribētu. Spēka ir tik, cik ir, un brīžiem liekas, ka vairs nav, ko dot. Kad pats esi saguris, viss kaitina, liekas, ka viss brūk un gribas tikai mieru. Ja esi izsmēlies, tad skatītājam nevari iedot neko. Tas ir vienīgais iemesls, runa nav par slinkumu.

Ir izskanējusi ziņa, ka teātrī tiks uzņemts jauns aktieru kurss. Kā tu skaties uz to, ka pēc pieciem gadiem teātrī ienāks jauni kolēģi?

Teikšu, kā ir – negribu (smejas). Nezinu, kā jutīšos pēc pieciem gadiem, bet, protams, katras pārmaiņas baida. Es uztraucos par savu grimgaldiņu (skaļi smiekli), esmu tik labi iekārtojusies stūrītī, man blakus neviena nav. Ja tur kāds sēdēs, tad traucēs. Bet, ja godīgi, tad interesanti, protams.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt