Kroders Runā

Mai
15
2017

Selfijs teātra zālē

Foto no personīgā arhīva

Pirms septiņiem gadiem mani uzaicināja vadīt aktiermeistarības studiju bērniem un jauniešiem. Es piekritu ar norunu, ka nevis amatierizrāžu veidošana būs šī pulciņa mērķis, bet gan bērnu un jauniešu personību attīstīšana. Teātris ir lieliska platforma, kur bagātināt prātu spēlējot, fantazējot, iztēlojoties, vērojot, analizējot u.tml., par to pārliecinājos, mācoties dramatiskā teātra režijas mākslu, un jutu iekšēju nepieciešamību ar savu pieredzi dalīties tālāk.

Apskatīt un analizēt praktisko pieredzi, kā teātra veidošana ietekmē jaunas personības psihi, nevar nedz viena, nedz četru rakstu ietvaros, tāpēc šoreiz aprakstīšu vien kādu “sacensību” jeb “spēli”, ko ar jauniešu grupu iesākām pirms diviem gadiem, un tajā sasniegtos rezultātus.

Spēle tika radīta, jo regulārie atgādinājumi skatīties teātra izrādes vienkārši nestrādāja. Jaunieši man turpināja apgalvot, ka viņus interesē teātris, tomēr reti kurš to bija apmeklējis pārskatāmā pagātnē. Spēles noteikumi šādi:

  • aizej uz izrādi, kā pierādījumu apmeklējumam uztaisi selfiju ar sevi un biļeti vai ielūgumu teātra zālē, parādi aktiermeistarības skolotājam – saņem vienu punktu;
  • uzraksti recenziju par redzēto izrādi un atkarībā no recenzijas kvalitātes saņem papildu 0 – 2 punktus;
  • sezonas beigās visvairāk sapelnīto punktu īpašnieks būs uzvarētājs, kuram tiks balva. Kāda tā būs, atkarīgs no kopējā punktu skaita (piemēram, ja ar trim redzētām izrādēm pietiks, lai uzvarētu, tad nekāda lielā balva nesanāks).

Likās, ka viņiem spēle patīk, un sākās mūsu piedzīvojums.

Minu, ka sākotnēji tieši spēles princips jauniešus iedvesmoja, un viņi sāka iet uz izrādēm, arī rakstīt recenzijas. Dažiem interese neatslāba visa gada garumā. Iespējams, tāpēc, ka katrai recenzijai rakstīju atbildi, kas dažreiz pārsniedza oriģinālās recenzijas garumu.

Rezultāti, manuprāt, iespaidīgi. Spēlē piedalījās 15 jaunieši, vecumā no 13 līdz 20 gadiem. Gandrīz visi aizgāja uz teātri kaut reizi, 8 jaunieši teātri apmeklēja 4 – 10 reizes sezonā, trīs tika pāri desmit izrāžu robežai. Visvairāk redzēja puisis, kurš 8 mēnešu laika apmeklēja 16 izrādes. Recenzijas regulāri rakstīja tie, kas sezonas laikā pārsniedza 4 izrāžu robežu.

Domājot par balvu diviem (10+ izrādes) uzvarētājiem no pirmās grupas, sieva ieteica uzaicināt viņus piedalīties izrādē, lai bagātinātu viņu pieredzi. Ideja bija jauka, un sagadījās, ka man arī bija iespēja to īstenot, un tā ar šo divu puišu līdzdalību pagājušajā vasarā tapa izrāde “Nāc laukā!” (pārējās lomās Jekaterina Frolova un Jānis Kronis).

Šogad laika trūkuma dēļ neesmu spējis atbildēt uz recenzijām, tās pamazām krājas kaudzē uz mana galda. Loģiski, ka šīs recenziju – atbilžu sarakstes trūkums mazina jauniešu vēlmi rakstīt. Taisnības labad arī jāsaka, ka vienā no grupām nevarēju izdomāt adekvātu balvu iepriekšējā gada uzvarētājai, kas man laupīja morālas tiesības konkrētajā grupā sacensības atkārtot šogad. Esmu apņēmies spēli ar šo grupu atjaunot nākamsezon.

Lai nu kā, ar autoru atļauju piedāvāju ieskatīties dažās no recenzijām, kas šajā sezonā ir sakrājušās uz mana galda. Autoru vecums – no 14 līdz 17. Varbūt kādam šo recenziju fragmenti būs kā svaigs skats uz nesenākām un senākām izrādēm, kādam citam – tuvāka iepazīšanās ar “grūto auditoriju”, kurai “vienmēr trūkst izrāžu teātru repertuārā”. Vēl kādam – iedvesmas avots darbā ar bērniem un jauniešiem.

Skats no NT izrādes "Lidojošais Travolta" // Foto – Kristaps Kalns

Lidojošais Travolta” Nacionālajā teātrī*

Izrādes nosaukumā un aprakstā kā galvenais varonis tiek minēts Travolta, bet, ja spriež pēc “galvenā varoņa definīcijas”, proti, ka galvenais varonis ir tas, kurš izrādes laikā mainās visvairāk, tad šajā izrādē par galvenajiem varoņiem var nosaukt visus, izņemot Travoltu (es mazliet pārspīlēju, bet domu var saprast). Pēc manām domām, vienīgās izmaiņas, kuras Travolta piedzīvoja izrādes laikā, ir viņa nāve, kas, protams, ir būtiskas pārmaiņas jebkura cilvēka DZĪVĒ, un, atskatoties uz Travoltas iepriekšējām darbībām (7 vai 8 reizes mēģināja veikt pašnāvību), tās ir izmaiņas viņam pierastajā ciklā. Es nevarēju saprast, vai šim tēlam ir vājš un nepastāvīgs raksturs, vai arī viņam ir garīgas slimības ievirzes. Man nepatika, ka tas nebija saprotams. Prasījās mazliet vairāk konkrētuma.

Svina garša” Nacionālajā teātrī

Mēs visi esam vienādi. Vienmēr esam bijuši vienādi. Tad kāpēc viens cilvēks vai vairāki var iedomāties, ka var nogalināt citus cilvēkus? Un, ņemot vērā, ka mēs visi esam vienādi, es savā ziņā jūtos vainīga. Izrādi es skatījos otro reizi. Pirmoreiz es nebiju izlasījusi grāmatu. Mani māca ziņkāre, cik ļoti izrāde atbilst grāmatas sižetam. Pēc grāmatas izlasīšanas nolēmu doties uz izrādi vēlreiz. Jāsaka, ka lielas atšķirības starp grāmatu un izrādi nebija.

Vecene” Nacionālajā teātrī

Izrāde par ilūzijām, kas rodas no alkohola, manuprāt. Ir divi galvenie varoņi – rakstnieks un viņa ilūzija. Rakstnieka griba ir, lai šī vecene, kas emocionāli viņu moka, pazūd, bet vecenei, manuprāt, nav iekšējas gribas, ir tikai tas, ka viņa vēlas, lai rakstnieks tiktu sagrauts līdz nāvei. Nesaprotu, kāpēc pa vidu dramatiskajam notikumam vajadzēja šīs komiskās etīdes, jo tās mani izsita no iejušanās tajos apstākļos. Sākumā, kad vecene reāli šķita baisa, es gaidīju tās smieklīgās etīdes, lai kaut kādā mērā aizmirstu pirmīt redzēto, bet vēlāk, kad pieradu, šīs etīdes traucēja, protams, bija smieklīgi, bet mani vairāk interesēja, kas notiks ar rakstnieku. Asiņainās siekalas, no kurām es izvairījos, varbūt nebija tas, ko es gaidīju. Kad aktieris pienāca pašā tuvumā, man pazuda bailes.

Andrievs Niedra” Dirty Deal Teatro

Izrādes koncepcija varētu būt parādīt, kas slēpjas zem varonīgās Lāčplēša un Latvijas Republikas biezās ādas. Izrādi ar vārdu “patika” nevajadzētu apzīmēt. Guvu vēsturisko zināšanu papildinājumu un iesaku to apmeklēt visiem, kam interesē politika, jo, lai saprastu mūsdienu sistēmu, ir jāzina, kā tā būvēta. Man pietrūka izmaiņas noformējumā, tas radīja stagnējošu iespaidu.

Savādais gadījums ar suni naktī” Nacionālajā teātrī

Man nepatika, ka dažreiz nevarēja saprast, ko runā aktieris (es sēdēju 15. rindā), skaņu es dzirdēju, bet nesapratu vārdus. Šī bija mana pirmā apmeklētā pirmizrāde no skatītāju sēdvietām. Skatītājiem pirmizrāde no parastas izrādes atšķiras ar vienu lietu – tu kā skatītājs sēdi starp Latvijā pazīstamām sejām (aktieri, politiķi, mūziķi utt.). Godīgi sakot, man nepatika, ka 5 metrus no galvenajām durvīm uz trotuāra atradās kāda politiķa Porshe, kura gaidīja “svarīgo amatpersonu” iznākam no teātra.

Kristofera tēva griba ir mīlēt savu dēlu, pasargāt no apkārtējās pasaules. Viņa mātes griba arī ir mīlēt savu dēlu, nodrošināt tam vislabākos iespējamos apstākļus. Kristofera griba ir būt labākajam matemātikā un piepildīt savus sapņus. Man patika režisora drosme iekļaut arī lamuvārdus, jo lielajā zālē to darīt izrādē, kur zināms, ka atnāks arī mazi bērni, bija drosmīgi. Sēžot zālē, varēja redzēt mātes, kas izlikās, ka tos vārdus nedzird.

Skats no VDT izrādes "Meistars un Margarita" // Foto – Matīss Markovskis

Meistars un Margarita” Valmieras teātrī

Izrāde, kas ilga 4 stundas, tik garu nebiju redzējis. Priekš manis šī izrāde bija par smagu/nesaprotamu. Es īsti nesapratu sižetu, tad kur nu vēl līdz aktieru gribām. Ar to es nesaku, ka izrāde bija slikta, tikai to, ka manam vecumam/prātam nepiemērota. Lai nu kā, kopumā man tā patika, jo bija dekorācijas, kuras neapšaubāmi pārliecināja, ka tie ir 30tie gadi, un mans mīļākais aktieris šajā izrādē bija velna runcis, lai cik dīvaini tas neizklausītos, jo tik nopietnā izrādē cilvēks tēloja dzīvnieku, kuram bija sava, cilvēciska griba – būt uzmanības centrā.

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

No aktieru spēlēšanas puses varu teikt, ka Ķesteris joprojām spēlē sevi, nevis tēlu, taču visi citi aktieri ir ļoti veiksmīgi. Izrādes dekorācijas bija izvēlētas atbilstoši notikumiem, un delfīni, kas tika gandrīz visu laiku rādīti pa TV, uzbūra ainu, ka viss ir slikti, bet iztēlosimies, ka viss ir lieliski. Izrādes galvenā doma bija, ka psihiskā slimnīca nevis palīdz izveseļoties, bet gan iegrūž tevi vēl lielākā bedrē. Tika parādīts arī tas, ka ārstiem ir negatīva attieksme pret pacientiem.

Plikpaurainā dziedone” Nacionālajā teātrī

Aktieri brīvi darbojas, iesaistot arī skatītājus. Vispirms sasveicinoties ar katru, izdalot rekvizītus un nododot informāciju konkrētam indivīdam zālē. Jāpiemin, ka aktieris, zinot, ka būs kontakts ar skatītājiem, varētu nesmēķēt tieši pirms izrādes, tas nebija īpaši patīkami. Fascinē, ka mazas lietas var nozīmēt tik daudz. Tādi sīkumi kā svece, karte vai metronoms, bet katram no tiem ir kāda nozīme – tie ir svarīgi. Kā specefekti jāpiemin arī dūmi. Par tiem gan man nav nekā laba, ko pateikt, jo sēdēju ļoti tuvu dūmu avotam un man kā astmatiskai personai tas izsauca klepu, bet es esmu tikai viena no visiem pārējiem desmitiem cilvēku, kas apmeklēja, un tomēr tas varēja tikt vismaz ierakstīts pie izrādes apraksta. Grūti pateikt, par ko bija izrāde. Tā bija vairāk kā spēle, kuras mērķis ir sajaukt tev galvu tās nenozīmīgajā sižetā.

Sieviete” Nacionālajā teātrī

Izrādes galvenā varone ir ārišķīgi stipra, pašpārliecināta, drosmīga un tai pat laikā arī ļoti ievainojama sieviete. Elza, tāpat kā citas sievietes, tiecas pēc vienlīdzības, brīvības, laimes, mīlestības, apmierinājuma. Šīs vēlmes viņai savā veidā apspiež dzīves apkārtējo skarbums. Es apmulsu no izrādes “dotās mācības” – ar ļaunu neko nepanāksi, un naids ir kā bumerangs. Nekā nepareiza tur it kā nav, bet tas radīja divējādas sajūtas izrādes kontekstā. Sākumā Elza tiek gan morāli, gan fiziski pazemota, un tas ir tīri loģiski, ka pēc tam viņa neizjūt īpašu patiku pret šiem cilvēkiem. Es nesaku, ka viņas vēlme atriebties bija pareizākais lēmums, bet nostādīt Elzu vienīgā pāridarītāja lomā man likās mazliet absurdi. Manuprāt, šī bija ļoti klasiska izrāde – ar lielām sāpēm un lielu mīlestību. Bija interesanti skatīties kaut ko citādāku, jo parasti apmeklēju ļoti mūsdienīgas izrādes.

Skats no NT izrādes "Sieviete" // Foto – Kristaps Kalns

Pēc kādas izrādes bērnu un jauniešu teātra festivālā “Eju meklēt!” sarunājos ar kolēģi no Vācijas un izstāstīju arī par šo spēli un tās rezultātiem. Viņa man jautāja, vai drīkst nozagt šo ideju. Jā, lūdzu, zodziet, un dodiet pretī jauniešus, kas apmeklē teātri!

* Recenziju fragmentos jauniešu izteiksmes veids ir saglabāts nelabots.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Armands Kalniņš
Armands Kalniņš
15. maijs, 2017 · Atbildēt
Interesants jauninājums.
feini
feini
15. maijs, 2017 · Atbildēt
Televīzijas kanālā TVT par ilgu ieskatījies, sabijos, ka drīz nevarēs saprasties ar citu- jaunāku paaudzi. Tad mierinājos- tas jau šovs, varbūt viņi daudz ko izspēlē, jo kameru priekšā.
Šis raksts pilda cerību daļu, ko visiem spēkiem uzturu. Mūsu jaunieši ir lieliski.
 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta