Kroders Runā

Jūn
12
2017

Delartiskās piezīmes

Foto no personīgā arhīva

Jūnija sākumā “Zirgu pastā” pagaidām pēdējo reizi varēja vērot Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktieru 4. kursa diplomdarbu “Ričards III. Aklā zarna” pēc Viljama Šekspīra lugas motīviem. Izrādes režisors – delartiskās komēdijas meistars Dāvids Džovanzana, es biju viņa radošais asistents. Atceros kādu mēģinājumu, kurā studentiem aizrautīgi stāstīju, cik noderīga un vērtīga šī pieredze var būt viņu turpmākajā darbā. Bet jau todien nodomāju, ka bez konkrētiem piemēriem tie ir tukši vārdi, kas neko nenozīmē. Tad nu, lūk, šī raksta ietvaros mēģināšu pamatot iepriekš izvirzīto hipotēzi vai drīzāk to, kā pie tās nonācu, aprakstot darbu pie dažām lomām, kurās esmu izmantojis delartiskās komēdijas tehniku vai spēles principus.

Mana sadarbība ar Dāvidu iesākās pirms desmit gadiem, kad viņš pirmo reizi viesojās Latvijas Kultūras akadēmijā, lai veidotu aktiermeistarības diplomdarba izrādi dramatiskā teātra režisoru 4. kursam. Toreiz tapa izrāde “Simbelīns” pēc Šekspīra lugas motīviem, kurā darbojos kā aktieris. Divus gadus vēlāk kā tehniskais asistents palīdzēju Dāvidam darbā pie izrādes “Latvia for sale” pēc Šekspīra lugas “Karalis Līrs” motīviem. Un pagājušogad satikāmies vēlreiz, strādājot pie ievadā jau pieminētās izrādes.

Kas ir Dāvids Džovanzana? Oficiālo versiju var atrast guglē, neoficiālā – reiz bija kāds puisis, kuru interesēja delartiskā komēdija, taču viņš neko daudz par to nezināja. Tas gan netraucēja pieteikties vadīt delartiskās komēdijas meistarklases ārzemēs, un, iespējams, pateicoties itāliskajam uzvārdam, nereti viņš uzaicinājumus strādāt arī saņēma. Viņa pasniegtās meistarklases sākumā esot bijušas visai neveiksmīgas, bet tas viņam netraucēja turpināt iesākto un, tieši praktiski strādājot, pamazām apgūt to, ko bija vēlējies un ko daudzus gadus vēlāk no viņa mācījos es un vēl kopumā ap simts Latvijas teātra un horeogrāfijas studentu. Šī versija diezgan precīzi atspoguļo delartiskās komēdijas žanra problemātiku kā tādu: ir saglabājušies izrāžu apraksti, zīmējumi, teksti, bet, kas īsti ir delartiskā komēdija, kā tā darbojusies, kā izskatījušās izrādes un kā tās patikušas cilvēkiem, nezina neviens. Varam tikai interpretēt, minēt, fantazēt un iztēloties. Ar to gribu teikt, ka delartiskā komēdija teātra vēstures kontekstā un delartiskā komēdija šodien nav gluži viens un tas pats.

Kristofers

Delartiskās komēdijas rašanās sākumposmā, itāļiem ar izrādēm viesojoties tuvējās ārzemēs, franču aktieriem itāļi likušies ārkārtīgi veikli. Lai arī ko viņi darītu, itāļi allaž izskatījās ātrāki un izveicīgāki. Kā izrādījās, noslēpums slēpās nevis aktieru izveicībā, bet kustību tehnikā. Teorētiski pavisam vienkārši: ķermeni kustinot, to var uztvert gan kā vienu veselu, gan iztēloties, ka tas ir sadalīts atsevišķās daļās un attiecīgi pa daļām arī kustināms. Vienkāršs piemērs – galva, viduklis, kājas. Tas nozīmē, ka, pagriežoties pa labi vai pa kreisi, aktieris no sākuma pagriezīs galvu, tad vidukli un tikai tad kājas. Lineārā laikā pat ļoti veikli izpildīta, šī kustību sekvence prasīs vairāk laika nekā kustības sadzīviskā versija, tomēr vizuāli atstās pavisam citu iespaidu.

Skats no NT izrādes "Savādais atgadījums ar suni naktī" // Foto – Kristaps Kalns

Katram delartiskās komēdijas tēlam ir vadošā ķermeņa daļa, kas nosaka viņa kustību centru un vada kustību telpā. Kapteinim (Capitano) un mīlētajiem tās ir krūtis; Doktoram (Dottore) – vēders; Pantalonem (Pantalone) – galva. Veidojot Kristofera lomu izrādē “Savādais gadījums ar suni naktī”, nebija viegli atrast veidu, kā Kristofers varētu kustēties un eksistēt telpā. Reālpsiholoģiskais izrādes uzstādījums nepalīdzēja, vajadzēja domāt citādāk. Ņemot talkā delartiskās komēdijas pieredzi, iedomājos, ka Kristofera vadošā daļa varētu būt galva (smadzenes). Pārējais nav viņa prioritāte, ķermenis viņam mēdz būt mazsvarīgs, atstāts novārtā vai apgrūtinošs. Nolēmu pamēģināt pakļaut Kristofera tēlu kustību loģikai – galva vispirms, ķermenis pēc tam. Mēģinot pasvītrot Kristofera pedantismu un perfekcionismu, atdalīju arī citas kustības. Saglabājot galvu kā vadošo, mēģināju ierobežot Kristofera perifēro redzi, kas atsevišķās situācijās ļautu viņam būt arī gana neveiklam. Vēlamais iespaids – Kristofers ir ass, precīzs, perfekts tajā, kas viņu interesē, un neveikls, neredzošs attiecībā pret visu pārējo.

Andrievs Niedra

Domājot par izrādes “Andrievs Niedra” galveno varoni, ienāca prātā Doktors. Gudrinieks ar lielu vēderu, kura gudrības reti kādam ir noderīgas. Atpazīstamākais žests – pirksts gaisā. Doktors, pirms pārvietojas uz citu punktu telpā, mazliet palecas, ko gan lomā neizmantoju. Tēls bija rokā, atlika vien sabalansēt delartisko arhetipu ar izrādes varoni un spēles principiem. Vajadzēja arī atrast tēla balsi – manējā īsti nederēja. Līdzīgi kā iztēlojoties dažādus ķermeņa kustību centrus, arī balss rezonējošie centri delartiskajā komēdijā tiek pakļauti tēlu loģikai. Piemēram, Doktora rezonējošais centrs ir vēders, bet, radot Andrieva Niedras tēla balsi, izmantoju tikai apjēgumu, ka balss var būt arī tehniski veidota. Jau sen atmiņā bija iespiedušies 20. gadsimta 20. – 50. gadu ieraksti, kuros cilvēki runā mazliet dīvaini – nedaudz spalgi, reti augstos balss tembros un latviešu valodā ar visai mīkstu ‘l’ un ‘ŗ’ burtu. Kāpēc ‘l’ burts tika tā izrunāts un kāpēc ‘ŗ’ burtu mūsdienās vairs neizmanto (kaut likums, kas to atcēla, vairs nav spēkā), nav šī raksta jautājums, bet balss spalgums un augstā tembra tonalitāte ir saistīta ar tā laika ierakstīšanas procesa tehniskajām iespējām un īpatnībām. Iznāk, ka izvēlējos tēlam piešķirt spalgu, nedaudz nazālu, tembrā augstu balsi, kas imitē noteikta laika ierakstu tehniskās īpatnības, nevis mēģināju uzminēt iespējamo Andrieva Niedras balsi. Cerēju, ka skatītājiem šī balss asociēsies ar laikiem, kad norisinās izrādē tēlotie notikumi, un komplektā ar mīksto ‘l’ un ‘ŗ’ raisīs empātiju pret galveno varoni, sākotnēji kaut vai viņa visai simpātiskās runas manieres dēļ.

Skats no DDT izrādes "Andrievs Niedra" // Foto – Inga Plūme

Sļepenkovs

Izrādē “Leģionāri. Diskusija ar kaušanos” Sļepenkovs ir padomju ierēdnis, kas mēnešiem ilgi tiranizē zviedru ierēdni, kurš savukārt vēlas nokārtot baltiešu internēto karavīru izdošanas jautājumu. Saskaņā ar vēstures lapaspusēm Sļepenkovs dzirdīja zviedru ar lētu vīnu un divos mēnešos no solītā neizdarīja neko. Mūsu izrādē Sļepenkovs tiranizē zviedru ar vārdu spēlītēm un plastilīna ķiņķēziņiem, kuri ir gadījuma atradums, kad reiz mēģinājumā piedalījās režisora meita –kādā brīdī viņas līdzi paņemtais plastilīns nonāca uz aktieru galda un kļuva par ainas neatņemamu sastāvdaļu. Savukārt vārdu spēlīšu uzbūve lielā mērā saistāma ar delartiskās komēdijas pieredzi. Te izmantoto principu Dāvids Džovanzana angliski sauc par “pushing drama”. Ilgi esmu domājis, kā šo terminu latviskot, nezaudējot tā nozīmi, bet neko gudrāku par “attīstīt drāmu” neesmu atradis, tāpēc mēģināšu izskaidrot, ko tas nozīmē praktiski.

Veidojot reālpsiholoģiskas etīdes, nepieciešams noteikt tēla gribu. Zviedru ierēdņa griba ir viegli saprotama, viņš grib pēc iespējas ātrāk nokārtot izdošanas jautājumu – izpildīt savu darbu; bet Sļepenkova rīcība, ņemot vērā situācijas kontekstu, šķiet absurda, viņa griba ir nesaprotama un informācijas trūkuma dēļ – nenosakāma. Šādā gadījumā klasiski reālpsiholoģisks risinājums būtu mēģināt to uzminēt, tad improvizēt un izvērtēt, vai šāda interpretācija izrādei der. Tomēr mēs gājām citu ceļu. Improvizējot atstājām noteiktu tikai zviedru ierēdņa gribu un viņa drāmu, bet mans aktiera uzdevums, spēlējot Sļepenkovu, bija sagādāt zviedru ierēdnim pēc iespējas lielākas ciešanas. Zviedru ierēdņa drāma – viņš grib nokārtot baltiešu internēto karavīru izdošanas jautājumu, bet viņš to nevar, jo nespēj vienoties ar Sļepenkovu. Tātad tieši uz to man kā aktierim vajadzēja strādāt (nevis domāt par savu gribu). Vēsturiskās situācijas absurdums ir faktā, ka par šo jautājumu kungi nespēja vienoties vairāk nekā divus mēnešus, kaut tikās regulāri un par kaut ko taču tikšanās reizēs runāja. Ainas ietvaros tas nozīmēja atrast neskaitāmus variantus, kā Sļepenkovs var atlikt, neizpildīt zviedru ierēdņa prasīto. Te gan jāpiemin, ka ar šo paņēmienu var visai viegli kļūdīties. Ir atšķirība, vai partnera drāmu attīsta aktieris caur tēlu, vai tēls. Otrajā gadījumā pastāv liels risks, ka tēls kļūs plakans un ļauns, kamēr pirmais variants neizslēdz to, ka, aktiera vadīts, tēls trāpīs tur, kur otram sāp, netīšam, pašam (tēlam) to nemaz neapzinoties. Galu galā drāmas attīstīšana arī neizslēdz tēla gribu. Kad aina jau gandrīz bija gatava, gribu noteicām arī Sļepenkovam, lai noslēptu izmantoto paņēmienu.

Vēl delartiskā komēdija māca uzdot jautājumus. Brīdī, kad reālpsiholoģijā visiem viss ir skaidrs, sākas konflikta risināšana. Delartiskajā komēdijā turpretī vienmēr būs precizējoši jautājumi, lai to atbildes dotu iespēju aktierim izspēlēt savu drāmu. Izmantojot šādu delartisku paņēmienu reālpsiholoģiskā situācijā, var panākt visai komisku efektu. Piemēram, Sļepenkovs vairākas reizes ar dažādiem līdzekļiem mēģina pierunāt zviedru ierēdni, lai tas solidarizējoties pasaka, ka neieredz norvēģus. Zviedrs visu laiku atsakās, tomēr pēc vairākām Sļepenkova manipulācijām sava uzdevuma izpildīšanas labad beidzot pakļaujas spiedienam un saka: “Jā, Sļepenkova kungs, man jums jāsaka, ka man laikam tiešām nepatīk norvēģi.” Izrādē tam seko reālpsiholoģiskai ainas interpretācijai netipisks, bet delartiskā komēdijā bieži dzirdams jautājums: “Kāpēc? Kāpēc jums nepatīk norvēģi?”

Skats no ĢIT izrādes "Leģionāri. Diskusija ar kaušanos" // Foto – Ģirts Raģelis

Noslēdzot šo rakstu, varu teikt, ka man delartiskā komēdija ir kā zelta bedre, nevis pāršķirta vēstures lappuse.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Armands Kalniņš
Armands Kalniņš
12. jūnijs, 2017 · Atbildēt
Vērtīgi
Dace
Dace
12. jūnijs, 2017 · Atbildēt
Kārlis Krūmiņš ļoti patika kā aktieris "Vecenē" un "Indrānos", kā režisors "Truša alai". Veiksmi un panākumus arī turpmāk :)
Zane Kreicberga
Zane Kreicberga
12. jūnijs, 2017 · Atbildēt
Paldies, Kārli! Te ir brīnišķīgs paraugs profesionālai diskusijai par aktiermeistarību.
vilnis tērauds
vilnis tērauds
13. jūnijs, 2017 · Atbildēt
3. rindkopā brīnišķīgi paskaidrots, kādas kvalifikācijas viespasniedzējus piesaista it kā profesionāļus gatavojošā LKA
Guna
Guna
14. jūnijs, 2017 · Atbildēt
Šis ir ārkārtīgi interesanti. Vai ir kādi apraksti par šo skatuves kustības tehniku? Vai ir iecerētas meistarklases?
 
 
Sūtīt
 
 
 
 
 

  Mūs atbalsta