Kroders Runā

Jūn
30
2017

Piezīmes par atklāšanu kopā

Šī gada maijā Kaņepes kultūras centrā pēc serbu dramaturģes Sodjas Zupancas Lotkeres atvērtās lekcijas-dzīvās esejas “Kurš teica, ka tā?! Dislokācija un atsvešināšanās kā mākslas ieroči” satiku horvātu horeogrāfu un dramaturgu Sergeju Goranu Pristašu, ar kuru iepazinos 2013. gadā Rīgā, radošo darbnīcu BaNd Expanded ietvaros. Mūsu tikšanās šī gada maijā bija pavisam īsa. Es pajautāju, kā viņam iet. Uzzināju, ka Sergejs turpina mācīt dramaturģiju Zagrebā un strādā pie izrādes. Sergejs ir politiskā ziņā kreisi noskaņots, tāpat kā daļa jaunu cilvēku Zagrebā, kurus viņš pieminēja, stāstot, ka pretestība ekonomiskam un politiskam neoliberālismam Horvātijā nav apstājusies.

Sergeja teiktais man atsauca atmiņā nesen redzēto dokumentālo filmu “Utopijas bastardi” (Bastards of Utopia) [1]. Filma paver durvis uz nelielu anarhistu kopienu pēc-Dienvidslāvijas Horvātijā divtūkstošo gadu sākumā un stāsta par šīs nelielās grupiņas centieniem radīt jauno kreisumu. Filmas notikumi ir skatīti amerikāņu etnogrāfa/antropologa acīm, kurš kādu laiku ir dzīvojis Horvātijā, zina horvātu valodu un pazīst filmas varoņus, bet tomēr spēj palikt gana rezervēts, lai uzlūkotu notiekošo no malas. Izstāstīju par filmu Sergejam un teicu, ka man šķiet, ka daži no viņa pieminētajiem aktīvistiem ir tie paši, kuri darbojas “Utopijas bastardos”. Sergejs piekrita, ka tā varētu būt.

Tad Sergejs jautāja man, ko es daru, un es teicu, ka šis ir mans pirmais gads Latvijas Kultūras akadēmijā, mācot dramaturģiju, un es turpinu domāt par to, kā to vajadzētu darīt. Sergejs teica, ka, viņaprāt, viss ir kārtībā, kamēr tu nezini, kā īsti to vajadzētu mācīt.

Man šķiet, ka mācīšanās un mācīšanas esence ir – atklāt kopā. Bet ko tas nozīmē – atklāt kopā?

Parādības, lietas, idejas, teorijas, paņēmieni – nekas no tā nav pašsaprotams. Jauna situācija var iedot jaunu skatījumu uz it kā jau nostiprinātu atziņu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par dramaturģijas veidošanas vai dzīves kārtības patiesību.

Tāpat nav tikai viens atklājējs un otrs, kuram kaut kas tiek atklāts. Nav tikai viens, kurš māca, un otrs, kurš tiek mācīts. Lomas var tikt mainītas vietām, un izcili ir tad, ja visi iesaistītie vienlaikus gan mācās, gan māca.

Pasniedzēja uzdevums, manuprāt, ir nodrošināt to, lai mācīšanās process varētu notikt, tajā pašā laikā līdz galam nezinot, kā un kur tas var aizvest.

Bet, ja nav iespējams paredzēt, kur šis process aizvedīs, kā tomēr nodrošināt to, ka cilvēki uzzina, kā jāraksta lugas vai kino scenāriji? Un kas ir dramaturģija? Teksts teātrim vai ekrānam? Struktūra? Spēja strukturēt? Spēja izprast esošo un piedāvāt savu versiju par to? Rīks esošo struktūru pārvērtēšanai un jaunu izveidošanai?

2010. gadā pašintervijā slovēņu mākslinieks Janezs Janše (viens no trim māksliniekiem, kurš nomainīja savu vārdu, pieņemot labēji noskaņotā slovēņu premjerministra Jeneža Janšes vārdu) [2] uzsver: “Es domāju, ka lielākā atšķirība starp tradicionālo un laikmetīgo mākslu ir tā, ka tradicionāls mākslas darbs ir noslēgts, un tas ir noslēgts tāpēc, ka tradicionālā māksla vienmēr ir apsēsta ar bezgalību. Tradicionālā māksla ir balstīta humānistiskajā tradīcijā un vienmēr tiecas izteikt patiesību par realitāti, pasauli un tā tālāk, – patiesību, kura būs mūžīga, patiesību, kura vienmēr būs, un būs tā pati, neatkarīgi no tā, vai izteikta viduslaikos vai mūsdienās. Un tagad, ja mēs nopietni uztveram terminu “laikmetīgs” kā kaut ko, kas ir izstrādāts laikā, kurā tas ir radies, tad tas ir kaut kas, kas nevar beigties, un tas nekad nevar izlikties sakām patiesību, jo patiesība ir universāla. Tātad mūsdienu mākslas struktūras grafiskā forma būtu lauzta līnija, nepabeigta arka.” [3]

Ko es ar to gribēju teikt? Visvienkāršākā atbilde būtu tāda, ka ir iespējams veidot gan noslēgtu, gan atvērtu dramaturģisku darbu. Ja noslēgts darbs piedāvā skatītājam iespēju pilnībā nonākt citā pasaulē un mainīties iekšēji, tad saraustītākas struktūras darbs, iespējams, uzaicina aktīvāk iejaukties. Rodas tādi kā “iejaukšanās caurumi” jeb vietas, kur struktūra ir salauzta, kaut kādā ziņā nenobeigta, aicinot ieplūst tajā. Ļoti dažādos veidos. Tieši domas par šiem “iejaukšanās caurumiem” man visvairāk nedod miera. Kā tos vairot? Kā palīdzēt tos veidot tiem, kuri grib ko tādu radīt paši?

Manuprāt, ir svarīgi paturēt prātā, ka es kā pasniedzējs arī nezinu, kā. Šo “iejaukšanās caurumu” radīšana ir ļoti atkarīga gan no autora, gan materiāla. Ja tradicionālā dramaturģijā ir uzskats, ka iespējamo naratīvu skaits ir ierobežots un unikāli ir tikai radītie cilvēku raksturi, tad salauztākas struktūras dramaturģijā unikāla varētu būt šo “iejaukšanās caurumu” radīšana.

Nobeigumā es varu pats sev pajautāt: “Jāni, ja jau tu gandrīz visa raksta garumā nemitīgi uzsver to, ka neko nezini, un katrā otrajā teikumā ievieto vārdu “manuprāt”, vai vispār ir kaut kas, ko tu zini un kam tu neliktu klāt savu “manuprāt”?” Jā. Ir kaut kas, ko es zinu un kam varu nelikt klāt “manuprāt”. Šobrīd. Un tā ir doma, ka dramaturģija nav luga, scenārijs, struktūra. Dramaturģija ir pieredze, un mācīšanas uzdevums būtu meklēt, kāda veida pieredzi var sniegt tas, kurš mācās, lai pēc tam meklētu veidus, kā šo pieredzi pārnest dramaturģiskā darbā.


[1] Rasza, Maple. Bastards of Utopia. https://vimeo.com/188424121
[3] Jansa, Janez. From Dramaturgy to Dramaturgical. Self-interview. http://sarma.be/docs/2871

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta