Margarita Zieda 05.07.2017

Jūlijs. Berlīne. I

Teātris "Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz" // Foto no autores personīgā arhīva

1. jūlijs. Visu dienu līst. Un līst jau veselu nedēļu. Vairākas metro stacijas ir applūdušas. Pie teātra Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz ir saceltas melnas teltis. Šodien notiek atvadīšanās no vesela laikmeta – Franka Kastorfa vadītā teātra ēras 25 gadu garumā. Uz teātra jumta abos sānos plīvo melni karogi ar laupītāju simbolu baltā krāsā – riteni uz kājām. Karogi ir noskranduši – tie tur atrodas jau visu sezonu. Tāpat kā gigantiskās baltās izsaukuma zīmes uz melna fona, kas abās pusēs ēkas fasādei kliedz pa visu pilsētu. Šo teātra kliedzienu nevar nepamanīt.

Franka Kastorfa vadītā Volksbühne piederēja ne tikai Vācijas, bet visas Eiropas svarīgākajiem teātriem. Pirms vairākiem gadiem Amsterdamas pilsētas teātris aizsāka „Brandstifter”/ „Uguns aizdedzinātāja“ ciklu, iepazīstinot skatītājus ar svarīgākajiem mūsdienu teātra māksliniekiem, kas strādā ārpus Holandes. Toreiz atklāšanas gods tika Alvim Hermanim. Nākamajā gadā tika ielūgts nevis vairs viens mākslinieks, bet vesels teātris – Berlīnes Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz kā atšķirīgu, spēcīgu režisoru rokrakstu kopums. Līdzās Frankam Kastorfam te plecu pie pleca strādāja Kristofs Martālers un Anna Fībroka, Renē Polešs, Herberts Fričs.

Arī nu jau mirušais mākslinieks Kristofs Šlingenzīfs, kurš ar teātra cilvēkiem devās iekšā reālajā dzīvē, mēģinot esošo sistēmu traucēt, mainīt no iekšpuses. Īsi pirms teātra slēgšanas, jūnija beigās Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz notika filmas „Chance 2000” pirmizrāde, kurā dokumentēts Kristofa Šlingenzīfa darbs gadsimtu mijā. Tolaik vienā no teātra mājvietām – Prater – viņš bija ierīkojis cirka telti un līdzās tai biroju. Kopā ar sabiedrības autsaideriem, bezdarbniekiem un invalīdiem Šlingenzīfs bija izveidojis politisku partiju „Chance 2000” ar saukli „Ievēli sevi pats”. Un tā viņi tur darbojās gandrīz gadu. Atklājot skatītāja acīm visu virtuvi, kā tas lielajā dzīvē notiek – no partijas dibināšanas, ņemšanās pa biroju, kopīgu krekliņu izgatavošanas un vienotas apakšveļas iepirkšanas līdz partijas reģistrēšanai un vēlētāju vervēšanai ielās un laukumos pa visu Vāciju. Un beigu galā – kopīgās lielās vēlēšanu nakts. Šlingenzīfa teātra partija startēja vēlēšanās tikpat reāli cik visas citas, tiesa, palika zem 5% barjeras, bet atrāva galvas vaļā daudziem, ļaujot ieraudzīt šo pavisam elementāro tehnoloģiju tam, kā lietas notiek. Un demitoloģizējot politiķus.

Renē Polešs ir īpaša figūra Vācijas teātrī, viņš piedāvā skatītāja uztverei pavisam citas sarežģītības pakāpes tekstus, nekā tas teātrī ierasts. Rakstot urbānajam skatītājam adresētas poētiskas lugas par cilvēka pašsajūtu šodienas pasaulē, par cilvēku savstarpējam sarunām, kas aiziet viens otram pilnīgi garām, Polešs tās bagātina ar socioloģiskām, filozofiskām perspektīvām, kas atrodamas spēcīgāko mūsdienu domātāju un arī klasiķu darbos. Izrādes programmiņā aizvien pašā apakšā tiek ierakstīts, kādas grāmatas Polešs ir lasījis, savus tekstus rakstot. Un ko katrs var tālāk palasīt, turpinot attīstīt izrādes domas jau savā galvā.

Kristofs Martālers teātra izrādes sacer kā muzikālus skaņdarbus. Tajās ir neikdienišķs smalkums, skaistums un cilvēkmīlestība. Un dzīves redzīgums. Caur šo skatienu skaudri atklājas cilvēka traģika, kuru izturēt palīdz humors. Kopā ar mākslinieci Annu Fībroku viņiem izdodas ieiet un uzkavēties laikā, kas it kā sen jau ir pagājis. Un ļaut sajust to, ka pagātne nav pagājusi, tā turpinās šodienā.

Herberta Friča gumijas lokanībā dzīvojošie cilvēki un viņu nesaprotamā pasaule atdeva skatītājam prieku, smieklus un spēju teātrī brīnīties.

Visbeidzot Franks Kastorfs. Pārdzīvojis atzinību un slavas nogurdinātību, krīzi un Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz augšāmcelšanos caur citiem režisoriem, savā pēdējā izrādē viņš bija ielicis visu savu radošo spēku. Martā pirmizrādi piedzīvoja septiņas stundas ilgais „Fausts”, Johana Volfganga Gētes Opus magnum papildināts ar mūsdienu postkoloniālo pasaules skatījumu un refleksijām, grandiozo Kastorfa aktieru izspēlēts. No atmiņas vairs nedzēšas ārā pats izrādes sākums – milzīgā videopalielinājumā redzams kolbā mītošais homunkuls, kuru aplūko piedzērušies tipi, un smejoties izlej mazajam cilvēciņam trīs šņabja pudeles tieši uz galvas.

Franka Kastorfa izrādes ir izaugušas no naida un nolieguma. Gan bijušās VDR reglamentētajā dzīvē un lumpenismā, gan vēlīnā kapitālisma realitātē lūkojoties. Šis režisors nebeidza un nebeidza cīnīties ar parādībām, kas viņam riebās. Paša sētā un globāli visā pasaulē.

Un uzskatīja, ka skatītājs ir maksimāli jānoslogo un jāpārslogo. Kastorfa izrādes bija piecas, septiņas stundas gari romānu inscenējumi. Iestudēti tika gandrīz visi Dostojevska darbi, no lielajiem romāniem līdz stāstiem. „Dostojevskim tiek pārmests, ka viņa romāni ir haotiski un daudz par gariem,” saka Kastorfs, „ka tie ir pārāk nepārskatāmi un neplūst plašā straumē kā upe Volga, bet ir kā ūdenskritums, kas gāžas lejup. Racionālie franči, apstrādājot skatuvei Dostojevska romānu „Brāļi Karamazovi”, bija nosvītrojuši visas ainas, kuras nevirza tiešā veidā darbību uz priekšu. Bet tieši šī pārmērība, stāstīšanas haoss mani sajūsmina. Dostojevska rakstītais palīdz mums saprast mūsu laiku visā tā pretrunīgumā.” Tādā veidā Kastorfs attīstīja arī savas izrādes.

Ar Franku Kastorfu simboliski izrēķinājās jaunais laiks. Pa politiskās karjeras kāpnēm rāpelējošais popmūzikas menedžeris, kurš uz īsu brīdi nokļuvis Berlīnes kultūras dzīves vadītāja amatā, un, pilnīgs diletants būdams, nolēma, ka tagad vajag kādu modernu gājienu. Un nolēma Franku Kastorfu nomainīt pret vizuālās mākslas kuratoru – Londonas Tate Modern kādreizējo direktoru Krisu Derkonu. Šobrīd šis menedžeris ir izvirzījis savu kandidatūru nākamajām Bundestāga vēlēšanām un dara visu, lai tiktu iekšā valdībā. Beidzot sākas aktīvas runas, ka šis cilvēks vienreiz jāaptur, kamēr nav izdarījis vēl kaut ko tikpat katastrofālu.

„Faustam” vajadzēja būt Kastorfa pēdējai izrādei šajā namā. Bet, tā kā bija vēl brīvs mēnesis, viņš izveidoja vēl vienu izrādi. Pēc Fjodora Dostojevska stāsta „Vājā sirds”, kas ilga „tikai” četras stundas. Bez pārtraukuma. Tas ir stāsts par to, kā cilvēks nespēj izturēt sastapšanos ar savu laimi. Un metas iekšā bezjēdzīgā darbā, kamēr sajūk prātā.

Caur Leonīda Gaidaja komēdijas „Ivans Fjodorovičs maina profesiju” filmu fragmentiem Kastorfa izrādē Dostojevska stāstā iemaisās arī Ivans Bargais, raisot asociācijas ar Josifa Staļina un Mihaila Bulgakova attiecībām (filma par padomju inženieri, kas izgudrojis laika mašīnu, ir uzņemta pēc Mihaila Bulgakova lugas „Ivans Vasiļjevičs”). Un Kastorfa iestudējums ir arī par totalitārā režīmā dzīvojošiem māksliniekiem. Par to, kas notiek ar viņiem. Izrāde noslēdzas ar melnbaltu filmiņu – Dostojevska varonis, sajucis prātā, soļo pa pļaviņu teātra priekšā, atdodams militāru godu laupītāju ritenim.

Vairākas desmitgades tur patiešām atradās milzīgs ritenis uz kājām. Scenogrāfs Berts Noimans izdomāja, ka Frankam Kastorfam, iestudējot Šillera „Laupītājus”, ir jānovieto viņu zīme pie ieejas. Šis skulpturālais nonkonformisma simbols nu jau ir kļuvis par tikpat spēkpilnu pilsētas zīmi kā Brandenburgas vārti, Reihstāgs vai Uzvaras kolonna.

Divas dienas pirms teātra slēgšanas ieradās smagā tehnika, lai ratu aizvāktu. Franks Kastorfs dodas tālāk uz Aviņonas festivālu, kur tiks izrādīts viņa Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz iestudētais Mihaila Bulgakova „Svētuļu jūgs”. Un riteni viņš ņemšot sev līdz uz Franciju un uzstādīšot to tur. Ar pirmo piegājienu to ārā neizdevās dabūt. Laupītāju ritenis bija jau iesakņojies Berlīnes zemē. Nākamajā dienā tas tomēr tika izrauts un aizvests.

„Šim ritenim ir kājas,” savā atvadu runā pēc četru stundu garās Ibsena „Celtnieka Sūlnesa” atvadu izrādes teica Franks Kastorfs. Pēc ilgām ilgām stāvovācijām, svilpieniem, bravo saucieniem, skatītājiem un visiem teātra darbiniekiem bezgalīgi aplaudējot cits citam (un uz skatuves tiešām bija viņi visi, lielās zvaigznes, visi cehi, visi visi teātra darbinieki) teātris bija iznācis uz ielas un durvis aizslēgtas. „Šis rats staigā. Un šobrīd tas dodas prom,” jau tumsā uz teātra kāpnēm savu runu turpināja Franks Kastorfs. „Kādreiz varbūt ritenis atkal parādīsies Berlīnē.”

Pēc teātra "Volksbühne" atvadu izrādes –  Franka Kastorfa iestudētā Henrika Ibsena "Celtnieka Sūlnesa" // Foto no autores personīgā arhīva

Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz bija pilsētas neērtais teātris. Ēka, kurā dzīvoja pavisam īpašs, bezbailīgs un inteliģents gars. Volksbühne uzdeva cilvēkiem jautājumus. Darbināja domāšanu. Uzdeva sabiedrībai jautājumus. Un tas uzdeva politiķiem jautājumus. Un tieši politiķi šo teātri arī noraka.

„Man saka, lai es naidu nejaucu ar dusmām. Jo tikai vienas no tām ir uz priekšu virzošas. Lai lietus līst, un lai līst vēl pamatīgāk! Un lai šī lietainā diena kļūst simboliska tam, kas te notiek!” tā savu nikno runu, gandrīz kliedzot teātra priekšā, noslēdza Franks Kastorfs.

Balkānu pūšamajam orķestrim atskaņojot sēru maršu, tika nolaisti melnie laupītāju karogi un baltās izsaukuma zīmes. Jau iestājusies tumsa, līst, un ir tik biezs no cilvēkiem, ka ir gandrīz neiespējami pārvietoties. Pa visu garo ielu no teātra līdz nākamajam krustojumam izvilkti galdi ar baltiem galdautiem, kurus kapā lietus. Pusnaktī teātrī tika izslēgta gaisma. Un nams kļuva tumšs.

2. jūlijs. Joprojām līst. Šovakar beidzas Klausa Peimana astoņpadsmit gadus vadītā Berliner Ensemble ēra. Šis režisors un teātra vadītājs pieder 20. gadsimta 70. un 80. gadu lielajām leģendām. Štutgartes, Bohumas teātru un visbeidzot Vīnes Burgteātra vadītājs. Nemiera radītājs, sabiedrības skandālu izraisītājs, politiķu bieds, publikas rāvējs ārā no miega un nedomāšanas. Mākslinieks, kurš spēja izveidot tādu teātri, kam ne tikai neviens nespēja paiet garām, bet kura dēļ cilvēki pārcēlās dzīvot uz pilsētu ar tādu teātri, kura dēļ izvēlējās teātri par sava mūža darbavietu. Zinu vismaz četrus tādus. Pavisam neērti domājošus laikabiedrus.

Kad Klauss Peimans bija piekritis vadīt Brehta teātri Berliner Ensemble un pārcēlās strādāt uz Berlīni, pilsētnieku prieks bija patiess un gaidas milzīgas. Taču laikam jau radošā enerģija un spēks nav bezgalīgi. Arī lielajiem gariem. Peimanam tolaik ir sešdesmit divi gadi. Un Berlīnē konkurence ir pavisam cita nekā pilsētā ar vienu vai dažiem teātriem. Tur tu vairs neesi vienīgais lielais, bet pretī jau strādā Franks Kastorfs un Kristofs Šlingenzīfs. Un visi jaunieši un intelektuāļi dodas uz Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz. Berliner Ensemble to pārtrumpot nespēja un gadu gaitā kļuva par kaut ko citu. Par mantojuma glabātāju, par nedekonstruētu lugu spēlētāju. Postmodernā teātra vilnim veļoties pāri visai Vācijai, Berlīnē ar tās pāri par 140 teātriem neizārdītu lugu spēlētāji bija palikuši tikai daži. Un par Berliner Ensemble marku, par tā pamatrepertuāru kļuva klasikas, tostarp arī Bertolta Brehta lugu iestudējumi. Reti kurš no tiem kļuva par spilgtu māksliniecisku notikumu. Teātra kritika metās ar augstprātību un nicinājumu Peimanam virsū. Taču notika dīvainais – skatītājs uz šo teātri turpināja nākt, turklāt tādā intensitātē, ka Berliner Ensemble kļuva par visapmeklēto teātri pilsētā. Un tas bez neviena Reja Kūnija vai cita šāda kalibra autora iestudējuma. Ja komēdija, tad Heinriha fon Kleista. Klausa Peimana pozīcija ir skaidri definēta: „Ja man saka, mēs esot muzejs, lai tā būtu. Ja cilvēku un kultūras vērtības šodien var saglabāt tikai vairs muzejs, es esmu ar mieru par to būt.”

Deviņdesmitajos gados un jaunajā tūkstošgadē Klausa Peimana radošais gars bija apsīcis, un viņa iestudējumi šajā laikā nekļuva ne par mākslas, ne sabiedriskiem notikumiem. Taču viņš nekļuva mazisks, aicinot Berliner Ensemble iestudēt vēl mazāk spējīgus kolēģus, lai tādejādi celtu savu lielumu. Berliner Ensemble Klausa Peimana vadīšanas laikā kļuva par mājām Robertam Vilsonam. Ik gadu amerikāņu teātra ģēnijs šeit veidoja kādu jaunu darbu. It kā varētu likties, nu ko tur Robertam Vilsonam tāda Berlīne, viņš taču ir gaidīts un aicināts strādāt visā pasaulē un var izvēlēties sev vislabvēlīgākos darba noteikumus. Tāpēc dīvaini bija pirms vairākiem gadiem piedzīvot tikšanos ar Robertu Vilsonu Berlīnes Mākslas akadēmijā. Lielais mākslinieks sēdēja uz skatuves kopā ar horeogrāfi Lusindu Čaildsu, kopā viņi nule kā bija restaurējuši Filipa Glāsa operas “Einstein on the Beach” iestudējumu un dalījās pārdomās par mākslu un tās interesi raisošajiem ceļiem. Un tad vienā brīdī Roberts Vilsons emocionāli aizlauztā balsī teica, ka ir bezgala pateicīgs Berlīnei, jo ir atradis šeit iespēju strādāt, atradis šeit sev mājas. „Manā Ņujorkā valsts teātri neatbalsta, tur tas nav iespējams,” teica Vilsons. Apklusa un sāka raudāt. Milzīgā auguma cilvēks, pasaules atzīts un mīlēts, raudāja kā neaizsargāts bērns.

Klauss Peimans aicināja savā teātrī strādāt ģeniālus un izcilus aktierus. Daži no viņiem sen jau bija pārsnieguši pensijas vecumu, bet Peimans viņus kategoriski turēja štatā. Ļaujot viņiem sajust – teātrim tu esi vajadzīgs. Lai arī fiziskais spēks ir iedragāts, enerģija limitēta, bet joprojām klātesošs ir kas cits, šo cilvēku īpašais garīgais, dvēseliskais raidījums. Un šie aktieri izrādījās kaut kas ārkārtīgi vērtīgs Robertam Vilsonam, kurš viņus visus ar lielu prieku ņēma savās izrādēs un izgaismoja viņus pavisam īpašā perspektīvā.

Berliner Ensemble atvadījās no skatītājiem ar programmu, kas sākās septiņos vakarā un noslēdzās jau pēc pusnakts. Fragmenti no izrādēm, videoieraksti ar jau mirušu aktieru izciliem darbiem.

Klauss Peimans "Berliner Ensemble" atvadu programmas noslēgumā // Publicitātes foto, "Berliner Zeitung"

Kad stāvovācijas jau bija ilgušas minūtes divdesmit, Klauss Peimans uz skatuves piegāja klāt aktrisei Angelai Vinklerei, lielajai, izņēmuma māksliniecei, kā vācieši savus ģēnijus mēdz saukt, un ilgi un pacietīgi uz kaut ko pierunāja. Izrādās – nodziedāt vienu no savām dziesmām. Tik samulsušu Angelu Vinkleri uz skatuves nekad nebija nācies redzēt. Sekoja liela liela pauze. Bezgalīga. Un tad atskanēja kaut kas tik dvēseliski dzidrs un neikdienišķi skaists. Iz citas, jāsaka, bez visiem sentimentiem, tiešām dievišķas dimensijas. Kurā ievest var tikai mākslinieks.

Kad jau skanēja vētraini aplausi, nāca atmiņā aktrises Alla Demidovas teiktais par šādiem spontāniem lūgumiem aktieriem kaut ko nolasīt. “Jā, protams – maļčik vstaņ na stuļčik i pročitai stišok („Puisīt, uzkāp uz ķeblīša un nolasi dzejolīti”). Tas taču nav iespējams. Vispirms ir jāiet tajā īpašajā koridorā.” Angela Vinklere ir lielo režisoru aktrise. Pētera Cadeka Raņevska, Zāra (Čehova „Ivanovā”), Pēra Ginta māte-sapņotāja Oze, arī trauslais, niansētais, Hamlets, Roberta Vilsona Lulū un Dženija Avene. Kur un kad Angelu Vinkleri, šo mākslinieci ar tik īpatno talantu un fascinējošo spēku, kāds redzēs atkal uz skatuves? Meinstrīma režija ar to neko nevar iesākt.

Klauss Peimans visus aicina ārā uz salūtu. To viņš ir noorganizējis nevis par teātra naudu, bet samaksājis no saviem personiskajiem līdzekļiem. Laukā ir melnas zvaigžņotas debesis. Lietus ir beidzies. Un Peimana salūts uzlido kā gaismas spēks pāri visai naksnīgajai Berlīnei. Skan Pola Makartnija dziedātais Yesterday un tad varens, grandiozs valsis. Salūts ir daudzveidīgs, pārsteidzošs, uzkomponēts ar īstu inscenētāja jaudu un vērienu. Tās ir arī Peimana personiskās atvadas. Bez sentimentālas asarainības. Bez neviena rūgta vārda. Atstājot aiz sevis skaistumu un gaišumu. Arī tad, kad uz teātra jumta mastā tiek novilkts baltais Berliner Ensemble karogs.

Savos astoņdesmit gados Peimans nekādā atpūtā doties netaisās. Jau sezonas sākumā viņš dosies uz savu agrīno cīņu vietu – Štutgarti – un iestudēs tur “Karali Līru”. Lugu par valdnieku, kurš palicis bez varas. Un kļuvis vienkārši par cilvēku.

Braucot ar riteni mājup no Berliner Ensemble, ceļš ved garām Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz. Visos diennakts laikos aizvien izgaismotais teātris ar nākamās dienas moto uz jumta tagad slīgst pilnīgā tumsā. Un tikai pavisam augstu uz tā fasādes vāri izgaismojas milzīgs uzraksts. WIR WERDEN EWIG LEBEN. Ar sarkaniem burtiem uz balta fona. MĒS DZĪVOSIM MŪŽAM.

Arī Franks Kastorfs nākamsezon atgriezīsies Berlīnē, lai Berliner Ensemble iestudētu Viktora Igo romānu „Nožēlojamie”. Kā runā, bez īsinājumiem. Tas būs viņa veltījums Berlīnei.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt