Kroders Runā

Jūl
11
2017

Jūlijs. Berlīne. II

Skats no iestudējuma "Jakobs Lencs" // Foto: Bernds Ūligs (Bernd Uhlig)

5. jūlijs. No rīta izlasu e-pastu, ko vēl vakar vakarā nosūtījusi kolēģe no Vācijas lielās dienas avīzes Frankfurter Allgemeine Zeitung. Viņa raksta: “Sēžam pretī Volksbühne, ar smagu sirdi dzeram alu. Pie teātra visu laiku nāk cilvēki un to fotogrāfē. Tas ir tiešām aizkustinoši.“ Un pielikumā pievienota fotogrāfija. Ar saknēm izrautā laupītāju riteņa vietā pļaviņā teātra priekšā ir uzstādīta melna pārogļojusies grieķu kolonna. Tas ir Berta Noimana scenogrāfijas fragments no Franka Kastorfa izrādes “Kaputt”. Un uz jumta sarkaniem burtiem labi salasāms “Mēs dzīvosim mūžam!”. Saki nu vēl, ka teātris šodien nevienam neko vairs nenozīmē. Jūnijā, pirms slēgšanas, Volksbühne savā mājaslapā rakstīja: „Tiem, kuriem mūsu teātris bija kļuvis par dzīves daļu, šajās dienās sabrūk pasaule.“

Kad sabrūk pasaule, pulkstenī neskatās. Berliner Zeitung vēlāk lasu, ka skatītāju stāvovācijas pēc Franka Kastorfa un viņa Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz pēdējās izrādes “Celtnieks Sūlness” ilgušas četrdesmit piecas minūtes. Un tas pie tā, ka Vācijā pēc izrādēm skatītāji kājās neceļas gandrīz nekad. Ir jābūt notikušam kaut kam patiešām lielam un būtiskam, lai skatītājs pieceltos un šādā veidā izteiktu savu attieksmi.

Šovakar Berlīnes Valsts operā pirmizrāde Volfganga Rīma operai “Jakobs Lencs” Andreas Brētas režijā. Tas ir Štutgartes operas, Briseles Karaliskās operas La Monnaie un Berlīnes Valsts operas kopprojekts. Izrāde tika veidota 2015. gadā un žurnāla Opernwelt starptautiskajā kritiķu aptaujā atzīta par Gada izrādi. Uzvedums saņēmis arī Vācijas teātra balvu “Fausts” kā gada spēcīgākais mūzikas teātra iestudējums. Un beidzot tas ir atceļojis uz Berlīni.

Ir tik dīvaini saprast, ka traģiskais, saplosītais “vētru un dziņu” laikmeta dzejnieks Jakobs Lencs nāk no Latvijas. Dzimis Cesvainē, mācītāja ģimenē, ģimnāzijā gājis Tērbatā, klausījies Imanuela Kanta lekcijas Kēnigsbergas universitātē un tad devies uz Eiropu, kur, vēl divdesmit četrus gadus jauns būdams, sadraudzējies ar Johanu Volfgangu Gēti. Dižais vācu dzejnieks viņu ievedis Veimāras sabiedrībā.

Andreas Brētas versijā tieši tur, Veimārā, viņš arī ir sajucis prātā: “Lencs vienkārši bija piedzimis par ātru savam laikmetam. Neviens nesaprata viņa teorētiskos sacerējumus par mākslu, tie bija avangardistiski drosmīgi. Savās lugās “Zaldāti” un “Mājskolotājs” (“Der Hofmeister”) viņš uzveda uz skatuves tādus tēlus, kuriem tur nebija, ko meklēt, un ko neviens negribēja redzēt. Ar sava laika ideālismu viņam nebija nekā kopīga. Viņa darbos varēja likties, it kā būtu atrautas vaļā Gētes “Ifigēnijas” istabas un iekšā būtu iegāzušies vieni vienīgi atkritumi un netīrumi, un tas viss ar tādu varmācību un kaislību, par kuru vienkārši neviens neko negribēja zināt. Tādam brīvdomātājam kā Lencam tas varēja laupīt jelkādas cerības un iznīcināt viņu. Šodien tiešām ir jājautā – vai Lencs bija no dzimšanas psihiski slims, vai dzīve viņu padarīja slimu? Pēc visa tā, ko tagad zinu, es neticu, ka viņa slimība bija endogēna, ka to bija izraisījuši iekšējie cēloņi. Viņš vienkārši nespēja izturēt Veimāras laiku, tas viņu iedzina ārprātā.”

Andrea Brēta zina, ko viņa runā, jo viņā mīt tā pati slimība, kas iznīcināja Jakobu Lencu. Šodien to sauc par maniakālo depresiju. Režisorei aiz muguras ir vairāki pašnāvības mēģinājumi, slimības nokauts grandiozs Frīdriha Šillera “Vallenšteina” projekts, kas bija iecerēts Vīnes Burgteātrī uz diviem vakariem ar izcilo aktieri Gertu Fosu galvenajā lomā. Izrādi beigās iestudēja cits kolēģis, un tas bija kompakts dažas stundas ilgstošs vakars.

Atceros interviju ar režisori Berliner Zeitung, lasītu nu jau pirms daudziem gadiem. Andrea Brēta tolaik bija uzvarējusi slimības lēkmi un neierastā atklātībā dalījās, kas šādos gadījumos ar mākslinieku notiek. Ekscesi, kas liktos vairāk no rokzvaigznes, ne klasikas inscenētājas repertuāra. Automašīnu pirkšana, un tikai tās dārgākās, un uzreiz trīs, labi, ka divas pēc tam veikali esot paņēmuši atpakaļ un atdevuši naudu. Drausmīgi savainoti tuvākie cilvēki un izmisums no tā, ka vairs neatceries, ko esi viņiem sarunājis. Pārtrauktas attiecības ar teātri, atstājot aiz sevis aizcirstas durvis.

Andrea Brēta ir no pasaules lielo režisoru plejādes. Viena no tiem pavisam dažiem pāri palikušajiem režisoriem, kas spēj klasikas darbus kopā ar aktieriem atvērt visā to dziļumā, sarežģītībā un mūsdienīgumā. Laikā, kad Vācijai gāja pāri dekonstrukcijas vilnis, kad parādījās un nostiprinājās postdramatiskais teātris, vēlāk jau kļūstot par dogmu, Andrea Brēta turpināja iestudēt lugas to veselumā. Un dara to vēl šodien. Septiņas reizes šīs režisores darbi ir tikuši ielūgti Vācijas, Austrijas, Šveices ievērības vērto uzvedumu desmitnieka skatē Theatertreffen Berlin.

Martins Bukovseks, Grēta Bušermēle un Georgs Nīgls iestudējumā "Jakobs Lencs" // Foto: Bernds Ūligs (Bernd Uhlig)

6. jūlijs. Skaņas un attēli no vakardienas “Jakoba Lenca” neatstājas. Neticami intensīva un iedarbīga izrāde. Viņi arī strādājuši ilgāk, nekā to būtu darījis jebkurš cits kolēģis Vācijā. Stundu un divdesmit minūtes garo uzvedumu viņi mēģinājuši divus mēnešus. No rīta līdz vakaram. Ieguldītais darbs ir radījis neikdienišķu kvalitāti. Turklāt visos līmeņos. Likās, ka tādas izrādes uz mūsdienu operas skatuvēm jau vairs nemēdz tapt.

Volfgangs Rīms “Jakobu Lencu” sarakstījis 1976. gadā vienpadsmit instrumentiem un deviņiem dziedātājiem un nodēvējis to par kameroperu. Šī iemesla dēļ “Jakobs Lencs” aizvien ticis uzvests mazos spēles laukumos. Arī Latvijā pirms gadiem piecpadsmit šī opera bija iestudēta LNO Jaunajā zālē. Andrea Brēta ir pirmā režisore, kas uzvedusi šo darbu uz lielās skatuves, tā panākot šajā stāstā īpašu eksistenciālu trauslumu. Trīspadsmit ainās, trīspadsmit sagrūstošas pasaules bildēs. Ekspresīvā skaņu straume ieņem visdažādākos veidolus, arī citējot mūzikas formas – no korāļiem līdz madrigāliem, un uz skatuves tā turpinās nenaturālistiskā pasaulē. Gaismas lauztos attēlos, atspulgos, trīspadsmit skatuves uzbūvēs, kas ir pārsteidzoši atšķirīgas un nomainās zibenīgā ātrumā, un visu centrā – galēji izmisis cilvēks. Izrāde ļauj sadzirdēt Jakoba Lenca iekšējo pasauli, ko ārējās pasaules iemītnieki neuztver. “Vai tad jūs tiešām neko nedzirdat, vai jūs nedzirdat to šausmīgo balsi, kas kliedz līdz pašam horizontam un ko mēdz dēvēt par klusumu?”

Brētas stāsts nav par trakumu, kas apsēdis mākslinieku. Tas ir stāsts par mākslinieka izmisumu pasaulē, kura visu redz, dzird un jūt citādāk. Normālāk. Brētas stāsts ir par šādu, izkāpināti jūtošu mākslinieku nevajadzību, viņu sasiešanu trako kreklā un aizslaucīšanu prom. Kā saka režisore pati: “Mūsdienu pasaulē jau nav citādi. Nekas šajā ziņā nav mainījies.”

Jakoba Lenca atveidotājs Georgs Nīgls ir fenomenāls, ar tik galēju iekšējās pasaules izmisumu viņš dzīvo uz skatuves. Turklāt dziedāt un spēlēt šis mākslinieks var vissarežģītākajos noteikumos. Gan horizontāli guļot, iespiests šaurā grāmatplauktā augstu virs skatuves. Gan citā ainā, krītot no skatuves griestiem lejup, teju sašķīstot pret skatuves grīdu. Nu, šis gan tomēr izrādās ir bijis kaskadieris. Taču viņa izmisuma ekspresija izlaužas tik ļoti bez jelkādiem štampiem, tik smalkā un trauslā veidā, ka tas iet cauri kauliem un sirdij. Šajā tik ārkārtīgi smalkajā mākslinieka tēlā lūkojoties, tu redzi cilvēku, nevis slimnieku.

Vācijā ir lieliska tradīcija, ko būtu vērts pārņemt arī Latvijā. Gan operās, gan teātros pēc pirmizrādes visi to svin kopā – radošais ansamblis un skatītāji. Nevis tikai atsevišķi lūgtie, smalkie viesi. Un nekādi papildus tēriņi teātrim no tā neceļas. Skatītājs ēdienus un dzērienus var iegādāties bufetē, bet tos, kuri šovakar ir atdevuši sevi visu, un par “Jakoba Lenca” ansambli to tiešām var teikt, gaida mielasts par brīvu.

Operas intendants Jirgens Flimms katram no ansambļa pasaka kaut ko personisku. Vārdu ņem arī Andrea Brēta, kura saka savu paldies Flimmam: “Es gribu pateikt paldies cilvēkam, kurš padeva man roku melnā brīdī, kad man neticēja vairāk neviens”. Tas bija pirms vienpadsmit gadiem. Pēc slimības izraisītās lielās bedres vairāku gadu garumā tā laika Zalcburgas festivāla vadītājs Jirgens Flimms uzaicināja Brētu iestudēt “Jevgēņiju Oņeginu”, un tapa viens no neparastākajiem šīs operas iestudējumiem. No tā laika režisore ir atgriezusies teātrī. Ārstiem ir izdevies atrast zāles, kas savaldījušas slimību. Rudenī ar jaunu Andreas Brētas darbu sezonu atklās Vīnes Burgteātris.

Georga Bīhnera stāsts “Lencs”, pēc kura tapis šīs operas librets un ne viena vien teātra izrāde Vācijā, ir tulkots latviešu valodā. Deviņdesmitajos gados to publicēja žurnāls Karogs. Arī Jakoba Lenca teātra mantojums Beatas Paškevičas un Valda Bisenieka tulkojumā ir izdots grāmatā latviešu valodā.

Jakoba Lenca atveidotājs Georgs Nīgls (Georg Nigl) // Foto: Bernds Ūligs (Bernd Uhlig)

8. jūlijs. Vācu teātra portālā www.nachtkritik.de kolēģis Dirks Pilcs uzdod sev un vācu teātra kritiķiem jautājumu: “Kad mēs izrādi slavējam, iznīcinām, meklējam trūkumus, apdziedam to, vai mēs vispār vairs pievēršam uzmanību tās saturam? Vai mēs par ātru neapmierināmies ar mūsu estētiskajiem aizspriedumiem un nesekojam vairs tikai tiem?”

Par to nākas domāt tik bieži. Kā tagad, skatoties norvēģu režisora Vegarda Vinges un vācu mākslinieces Idas Milleres divpadsmit stundu garo izrādi Reinikendorfas Nacionālajā teātrī. Reinikendorfa ir bijušās Austrumberlīnes tāls rajons, līdzīgs Rīgas Imantai, tikai nami zemāki. Vienā no noliktavu visdziļākajiem kaktiem skārda konteinerā viņi uz vienu mēnesi ir radījuši Reinikendrofas Nacionālo teātri. Šis mākslinieku duets ir vācu kritiķu ļoti iecienīts. 2011. gadā abu radītā izrāde “Jūns Gabriels Borkmanis” bija iekļauta Theatertreffen Berlin. Kad to skatījos vēlā novembra vakarā, nezināju, ka tas būs “uzmanības vērts”, nezināju arī, ka turpināsies 12 stundas bez pārtraukuma, un kādā ceturtā stundā gāju tomēr prom. Pēc bezgalīgās šaudīšanās, šļakstīšanās ar krāsām, ķermeņa penetrēšanas ar dažādiem rīkiem sekoja Vegarda Vinges čurāšana sev mutē. Toreiz domāju, lai viņi ņemas tālāk, man šito nevajag. Bet vācu kolēģi rakstīja – “tā ir īsta teātra revolūcija!” Tiesa, nebūt ne visi.

Šovasar, uzzinot, ka duets ir atgriezies ar jaunu izrādi, nospriedu, ka jārevidē savi aizspriedumi un devos viņus skatīties vēlreiz. Galu galā seši gadi pagājuši.

No divpadsmit stundām noskatījos apmēram četras. Pirmā stunda pagāja, mīcoties dūmos bungu rīboņas pavadībā šaurā priekštelpā, tādas kā pils sienas priekšā, pa kuras lodziņu ik pa laikam stiepās ārā kaulaina, zaļa roka. Pie citas sienas čīkstot griezās zobratu konstrukcija, kas bija pieteikta kā sūdu mašīna. Minūtes piecas visi skatījās ar interesi, tad jau sāka lēnām bakstīties telefonos, tad savā starpā sarunāties. Tad lēnām iestājās panīkums. Vinge savos darbos artikulē teātra izteiksmes līdzekļus, un teātra kritiķi par to raksta ar prieku. Šī stunda, piemēram, bija veltīta laikam. Kā, protams, arī viss uzveduma garums. Iekštelpās nonākot, varēja vērot ilgtermiņa variācijas ar gaismu teātrī. Tad ar skaņu tehniku. Šajā izrādē Viljama Šekspīra “Hamlets” tiek miksēts ar Alfrēda Hičkoka filmu “Psiho”, tās centrā ir mātes un dēla attiecības, un apmēram pusstundu bija tiešām interesanti. Mūsdienu standarta dzīvoklītis, māte ar dēlu šaurā mītnē, dators, popkorns, kopīgā dzīve, kopīgā virtuve, kopīgā vannas istaba un neirozes.

Reinikendorfas Nacionālais teatris (Nationaltheater Reinickendorf) // Foto:  Romans Hāgenbroks (Roman Hagenbrock)

Kādā brīdī cilvēki lēnām sāka iet prom. Pa vienam, tad diviem, tad veseliem četriem. Vienā brīdī attapos, ka viena pati vairs sēžu solu rindā, kas, izrādei sākoties, bija pārpildīta. Jā, ārā beidzot vasara, sestdienas vakars, brīnišķīgs laiks, ko pilnīgi noteikti var pavadīt labāk. Ko tur par tiem 40 eiro, kas izmesti par biļeti.

Vispār, Dievs žēlīgs, ir taču bijis šajā pilsētā gan Jans Fabrs ar savu 24 stundu garo opusu “Olimpa kalns” (“Mount Olympus”), kur tiešām cilvēki nolikās tikai dažas stundas pagulēt, lai pēc tam steigtos atpakaļ uz teātri un turpinātu dzīvot šajā bezgalīgajā dionīsijā. Ir bijis teātra kombināta Hebbel am Ufer intendanta Matiasa Lilientāla atvadu sveiciens “Bezgalīgais prieks”, Deivida Fostera Vollesa romāna “Bezgalīgs joks” (“Infinte Jest”) iedvesmotu Vācijas mākslinieku attīstīts brauciens cauri visai Berlīnei ar starpstacijām divdesmit četru stundu garumā. Vai Roberta Vilsona salīdzinoši tad pavisam īsais “Einstein on the Beach”. Nevienam no šiem māksliniekiem nebija ienācis prātā, ka ilgs laiks varētu būt arī stiepts laiks. Nē, nevienas tukšas minūtes!

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta