Kroders Runā

Jūl
14
2017

Ferdinands Valdo Demara

Emulators ir aparatūra vai programmatūra, kas ļauj vienai datora sistēmai (sauktai par resursdatoru) darboties kā citai datorsistēmai (sauktai par viesdatoru). 1

Teātris man ir kopīgas pieredzes veidošana un piedzīvošana, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc teātris man šķiet saistošs. Proporcionāli salīdzinot pieredzes veidošanu ar pieredzes piedzīvošanu, ir skaidri redzams, ka veidošanas daļa ir krietni lielāka par piedzīvošanas daļu. Izrāde var ilgt, piemēram, vienu vai astoņas stundas, bet šīs izrādes veidošana, iespējams, ir aizņēmusi trīs mēnešus vai vairākus gadus. Ir jābūt kaut kam, kas spēj veidotāju gandarīt pieredzes veidošanas laikā. Var strādāt, domājot, ka gandarījums būs, darbu redzot pabeigtu, taču es nedaudz šaubos, ka tā ir iespējams gandarīties, veidojot jau divdesmit trešo darbu. Kā izjust gandarījumu darba veidošanas laikā?

Pagājušā gada vasaras beigās, strādājot pie izrādes “Veiksmes stāsts”, mēģinājumu procesā pienāca mirklis, kad dramaturģiskā materiāla veidošanas posms bija gandrīz galā un varēja sākt mēģināt uz skatuves. Režisors Valters Sīlis teica, ka tā ir laba sajūta – sākt materiālu likt uz skatuves, sākt strādāt ar aktieriem. Tā ir interesanta darba procesa sastāvdaļa – ieraudzīt tekstu atdzīvojamies, taču vienlaikus šis brīdis man saistās ar lielu spriedzi. Tam, kas bijis mans gandarījums un piepildījums darba veidošanas laikā, ir jāiztur pārbaude – emulācija jeb kļūšana par kaut ko citu.

Manā bērnībā, kad interneta Latvijā nebija vai arī tas darbojās tikai ar iezvanpieeju, seriālus varēja redzēt tikai televīzijā. Vienam no tiem – “The Pretender” – latviskā nosaukuma versija, manuprāt, ir daudz labāka – “Emulators”. Seriāls ir par cilvēku, kurš ļoti ātri iegūst jaunas iemaņas, spējot īsā laikā mainīt profesiju. Stāstu ir iedvesmojusi reāli dzīvojusi persona, sērijveida simulants Ferdinads Valdo Demara (Ferdinand Waldo Demara), kurš savas dzīves laikā pieņēma vismaz astoņas dažādas identitātes un profesijas, kulmināciju sasniedzot, uzdodamies par ķirurgu Korejas kara laikā un izglābjot sešpadsmit ievienotos, vienā no gadījumiem veicot arī krūšukurvja operāciju, lai izņemtu lodi. Protams, salīdzinājumā ar zinātniskajā laboratorijā radīto seriāla varoni un Ferdinandu manas emulācijas spējas reālajā dzīvē ir gandrīz nekādas, taču tieši tas mani aizrauj dramaturģijas veidošanā – atkal un atkal no jauna tapt par kādas citas pasaules daļu. Man šķiet būtiski ieslīgt jaunajā pasaulē daudzreiz dziļāk, nekā tas ir nepieciešams gala teksta izveidošanai. Man ir sajūta, ka luga ir aisberga redzamā daļa, kas peld tikai tāpēc, ka eksistē apakšējā daļa. Iespējams, to var uzskatīt par prokrastinēšanu – jau bezgalībai pietuvinātu izpētes procesu, taču tas ir mans gandarījums – cita pasaule.

Dramaturģijā mani daudz mazāk interesē plaši “izzīmēt” attiecības, jūtas un emocijas. Man šķiet, ka ir dramaturgi, kuri spēj to labāk par mani, jo vienkārši spēj to labāk par mani vai arī viņu pieredze ir plašāka par manējo.

Mani nesaista arī kaut kādu vispārinājumu par visu meklējumi, jo es vairs neticu, ka tāds vispārinājums eksistē. Cilvēciski man, protams, ir vēlme pasauli izskaidrot, sakārtot un saprast, lai spētu justies labi, taču kļūst aizvien grūtāk radīt visiem vienu, kopīgu stāstu. Katrs apzināti un neapzināti rada savu. Atšķirīgi Google Search rezultāti, dažādiem cilvēkiem izmantojot vienu un to pašu atslēgvārdu, ir tikai neliels apliecinājums tam, ka tāds viens “mēs” īsti vairs nav iespējams. Tāpat es nezinu, vai tas vispār ir īsti labi, ja izrāde vai luga rada sajūtu, ka te ir kaut kas saprasts par pasauli. Sajūtu, ka tagad, sēžot šajā zālē, mēs visi esam sapratuši, kāda ir pasaule. Nosaukuši to vārdā. Vienīgā kopīgā sajūta, ko man patīk radīt, ir tā, ka pasaule ir pilnīgi nesaprotama, neskaidra un nenoteikta, un vēl ir ļoti daudz kā tāda, ko ir iespējams nesaprast. Protams, šī sajūta jau arī ir tikai vispārinājums par visu.

Es neesmu pret vienotu, saistītu, spēcīgu vispārinājumu veidojošu darbu. Esmu tādus arī mēģinājis veidot pats, taču man dzīvības sajūtu vairāk dod pārvietošanās starp domām, no kurām ne visas ir izstrādātas un pabeigtas. Man šķiet, tā ir iespēja darba pieredzētājam vai pieredzētājai padarboties pašam vai pašai, likt klāt no sevis. Nezinu, varbūt tas ir līdzīgi kā ar bērnu spēļlaukumā, parādot, ka uz šūpoļu beņķa var apsēsties, bet tālāk jau ļaujot pašam izlemt, ko ar to iesākt – šūpoties, vērpties, karāties uz leju aiz ceļgaliem, mierīgi sēdēt vai kārtot uz tā akmentiņus. Varbūt arī būtu superīgi ņemt un kopā kārtīgi izšūpoties. Varbūt.

Arī šīs ieraksts, iespējams, aprauti lēkā starp domām. Iesāku runāt par emulāciju, pieminēju vecu seriālu un mirušu blēdi, “Veiksmes stāstu” un mēģināšanas procesu, runāju par dramaturģiju un vispārināšanu, kaut patiesībā gribēju rakstīt par to aisberga neredzamo daļu, kuru ieguvu, būvējot aisberga redzamo daļu jeb lugu “Tāpat kā Somijā, tikai daudz labāk” Vīlandes teātrim Igaunijā. Gribēju ar to padalīties, jo, manuprāt, šobrīd datoru algoritmu pasaulē notiek ļoti daudz interesanta, bet to visu nevar un arī nevajag ievietot lugā.

Varbūt būtu bijis labāk šo rakstu noslēgt ar vēl dažām domām par dramaturģiju un vispārināšanu, taču es pieturēšos pie apņemšanās piedāvāt vēl pa kādam laukumam, uz kuru aizlēkt, neiebilstot, ka rakstu var beigt lasīt pusceļā, lai atvērtu interneta pārlūku un sāktu meklēt informāciju, piemēram, par Ferdinandu Valdo Demaru vai atrastu 1961. gadā radīto filmu “Lielais simulants” un lieliski pavadītu nākamās 113 minūtes. Ja vēlaties, noteikti to dariet un dariet arī vēl kaut ko citu, ko es nemaz nevaru iedomāties un nosaukt.

Bet tiem, kuri turpina lasīt tālāk, piedāvāju aplūkot dažus interesantus aisberga laukumus.

Viens no tiem ir mākslīgā intelekta jautājumi.

Kā jūs zināt, ka viss, ko līdz šim šajā ierakstā esat lasījuši, ir rakstījuši Jāņa miesas pirksti, nevis algoritms? Ļoti iespējams, ka algoritms šo rakstu izveidotu daudz strukturētāku un saprotamāku. Jau šobrīd cilvēku rīcībā ir algoritmi, kuru uzbūve ir līdzīga cilvēka smadzenēm. Šīs cilvēku radītās programmas ir spējīgās patstāvīgi mācīties no piedāvātajiem paraugiem, lai uzlabotu savu sniegumu. Piemēram, jau šobrīd varētu radīt algoritmu kroders.lv sadaļas Runā rakstu veidošanai. Programmai iedotu izskatīt visus iepriekš publicētos minētās sadaļas rakstus, atzīmējot tos, kuri, piemēram, bijuši vislasītākie. Programma atrastu likumsakarības, kuras padara rakstu interesantu, un radītu savu versiju.

Pagājušajā gadā algoritms AlphaGo uzvarēju cilvēku ķīniešu galda spēlē GO, kurā ir vairāk kombināciju, nekā izplatījumā atomu. Šajā spēlē dators nevar uzvarēt cilvēku, izskaitļojot gājienus, kādi būtu jāveic, lai uzvarētu. Tas nav iespējams. Tā vietā algoritms “noskatījās” miljoniem GO spēļu partiju, apgūstot labāk strādājošās stratēģijas. Bet tas nebija viss. Pēc tam šis algoritms veica miljoniem spēļu pats pret sevi, katru reizi spēlējot pret arvien jaunāku sevis versiju, kura jau mācījusies no iepriekšējās pieredzes. Šo darbību rezultātā AlphaGo iemācījās GO spēlēt tā, kā nespēlē neviens cilvēks. Tieši tā – nevis cilvēks apmācīja AlphaGo, bet AlphaGo to iemācījās pati.

Jau šobrīd algoritmi bieži spēj diagnozes noteikt precīzāk par ārstiem un vadīt automašīnas labāk nekā cilvēks. Tikai nu jau pat algoritmu radītāji vairs nespēj izskaidrot, kā šie pareizie rezultāti iegūti. Jo algoritmi ir ļoti līdzīgi mūsu smadzenēm – tikpat noslēpumaini un līdz galam neizprotami.

Tuvāko gadu laikā pazudīs simtiem profesiju. Un, es domāju, radošās profesijas nav izņēmums. Algoritmi spēs būt radoši, jau šobrīd tie raksta ziņu rakstus un politiskas runas.

Un laikam te arī slēpjas viena no atbildēm, ja atgriežamies pie raksta sākumā pieminētās emulācijas. AlphaGo uzvarēja Lī Sedolu ar rezultātu 4 pret 1. Jo spēja ne tikai izlikties par labākajiem GO spēlētājiem, bet arī atrast veidu, kā nespēlē neviens. Un arī Lī Sedols uzvarēja vienīgo spēli tāpēc, ka izdarīja vienu gājienu, kuru AlphaGo negaidīja.

Nākotne, es domāju, būs diezgan šausminoša un reizē interesanta. Lai gan pieminēju “spēlēja kā neviens” un “vienu gājienu, kuru negaidīja”, nedomāju, ka nākotne pieder tikai tiem, kuri spēs būt ģeniāli. Protams, darbus, kurus programmas spēs veikt viduvējā un labā līmenī, patiešām vairs nedarīs cilvēki, taču brīžos, kad sanāks nogurt no izcilas algoritmu veidotas žurnālistikas, kritikas un dramaturģijas, mums varētu patikt kaut kas ne tik izcils, bet šarmanti kļūdains.

1 https://en.wikipedia.org/wiki/Emulator

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta