Kroders Runā

Jūl
24
2017

Berlīne. Jūlijs. III

Skats no "Rimini Protokoll" izrādes "Mantojums" // Foto – Jirka Janšs (Jirka Jansch)

12. jūlijs. Šovakar Komiskajā operā Oskara Štrausa operete „Kleopatras pērles”. Vīnes komponists nav rada nevienam no slavenajiem Štrausiem. Ne valšu meistaram Johanam Štrausam I, ne operešu karalim Johanam Štrausam II. Ne arī citiem 19. gadsimta vieglās mūzikas speciālistiem, teiksim, Jozefam vai Eduardam Štrausiem. Oskars Štrauss ir dzimis savus 50 gadus vēlāk par abiem slavenajiem priekštečiem, un vācu valodā viņa uzvārdā ir tikai viens “s”. Taču viņus visus vieno pilsēta Vīne un tās kultūrā izaugušais operetes žanrs.

Ilgus gadus tas bija panīcis un sanīcis visā Eiropā, un skatāms lielākoties visai arhaiski inscenētās versijās. Taču pēdējos gados kaut kas ir mainījies. Un interese, vērsta uz opereti šobrīd Eiropā, ir tiešām pārsteidzoša. Piemēram, Parīzes opera savu šī rudens sezonu milzīgajā Bastīlijas operas namā ar 2700 skatītāju vietām atklās ar Franča Lehāra opereti „Jautrā atraitne”. Francijas Nacionālās operas abi nami ir dāsni, jo dāsni valsts subsidēti un reveransi publikai, lai tikai to dabūtu iekšā, te nav ne vajadzīgi, ne iespējami. Operete uz šīm skatuvēm nav tikusi uzvesta kopš „plūdu laikiem”.

Jā, interese par šo žanru ir jauns fenomens Eiropā, un nemaz neizbrīna, ka arī Latvijā operete tieši tagad mēģina atdzimt.

Berlīnē šis žanrs jaunu uzrāvienu ieguva ar austrāliešu režisora Berija Koskija (Barrie Kosky) stāšanos Komiskās operas intendanta postenī. Viņš savu programmu sāka ar šejienes publikai nezināmu Austrumeiropas režisoru uzaicināšanu. Tostarp veidot iestudējumus tikai ielūgti arī Viesturs Kairišs un Alvis Hermanis. Otrs Koskija svaigais piedāvājums pilsētai bija repertuārs – jaunu, mazspēlētu un arī senaizmirstu darbu uzvedumi. No 560 mūzikas teātra namiem, kas darbojas pasaulē, 84 atrodas Vācijā. Berlīnē ir trīs operas, un katrs nams ar pilnu jaudu cīnās par skatītāju. Koskijam īsā laikā izdevās uzbūvēt Operu, kas nelīdzinājās citām, un jau pirmajā sezonā žurnāla Opernwelt Eiropas un ASV kritiķu aptaujā, kopskaitā tie ir 50 profesionāļi, Berlīnes Komiskā opera daudzbalsīgā vairākumā tika atzīta par Gada labāko operas teātri.

Berijam Koskijam piemīt fenomenālas mūzikas zināšanas. Sen nespēlētu operu un operešu partitūras viņš pārzina kā reti kurš cits operas intendants. Un viņa interese par pagātni ir dzīva un kaislīga, ar vēlmi atvērt līdzcilvēkiem durvis un ievest nezināmajā. Pirms vairākiem gadiem viņš ieinteresējās par Berlīnes spožāko kultūras laikmetu, kas attīstījās starp abiem Pasaules kariem. Par Veimāras republikas laiku. Tolaik operete bija ne tikai izklaides vieta, bet arī, un šodien to pavisam grūti iedomāties, sabiedrisks notikums. Abas Komiskajā operā skatāmās Oskara Štrausa operetes – gan „Kleopatras pērles”, gan „Sieviete, kas zina, ko viņa grib” – divdesmitajos un trīsdesmitajos gados piedāvāja jaunus cilvēka tipus, jaunus dzīvesveida modeļus – brīvas, neatkarīgas sievietes, nekonvencionālus attiecību tipus, nesavažotas seksualitātes izpausmes, dažādu kultūru saplūšanu jaunās, negaidītās izpausmēs. Un atkal un atkal – ar brīvu, vitālu, dzīvu cilvēku šīs mākslinieciski krāšņās pasaules centrā. Lai gan Oskars Štrauss ir dzimis un uzaudzis Vīnes kultūrā, tieši Berlīnē Veimāras republikas laikos viņš atrada savas mājas. Radošā multikulturālā pilsētā, kurā arī operete manifestēja gara brīvību. Gan filozofiskajā, gan muzikālajā dimensijā – ļaujot ienākt agrākajā valšu telpā džezam.

Arī „Kleoptaras pērlēs” runa nav par Ēģipti, bet par tā laika Berlīni, tās dzīves nervu.

Nacionālsociālistiem un Hitleram nākot pie varas, operete tika ielikta normatīvos rāmjos. Daudzi mākslinieki tika izdzīti no Vācijas. Kad Berijs Koskijs pirms vairākiem gadiem pirmoreiz pievērsās operetei un iestudēja Paula Abrahama „Balli Savojā”, pirms pirmizrādes režisors uznāca uz skatuves un teica īsu uzrunu. Viņš pastāstīja par komponistu, kurš, no hitleriskās Vācijas drošās nāves aizbēdzis, Ņujorkā nebija atradis sev vietu. Grimis dziļā nabadzībā un gara krēslā, stāvējis uz ielas pilsētas bagātākajā rajonā Manhetenā un ar baltiem cimdiem rokās diriģējis satiksmi, citiem neredzamu orķestri.

Berijs Koskijs ir atminējis operetes žanra erotisko, vitālo būtību, un viņa nekonvencionālais inscenētāja talants ir spējis to atslēgt iedvesmojošā spēkā.

Skats no operetes "Kleopatras pērles" Berlīnes Komiskajā operā // Foto – Iki Frēse (Iki Freese), drama-berlin.de

13. jūlijs. „Kas tā ir par opereti? Kāpēc es to nezinu?” nākamajā dienā jautā Valentīna Freimane, kad dalos iespaidos par „Kleopatras pērlēm”. Atceros savulaik stāstīto, kā viņas mamma trīsdesmitajos gados Berlīnē esot gājusi uz Štrausa opereti „Sieviete, kas zina, ko viņa grib”. Un galvenās lomas izpildītāja dīva Frici Masarī (Fritzi Massary) viņai kļuvusi par etalonu, kas attiecies uz stāju un uzvedību dzīvē. Bet „Kleopatras pērles” zina reti kurš no šodien dzīvojošajiem cilvēkiem. Kā vakara uzrunā teica Komiskās operas direktors – „šodien mēs jums atskaņosim reti uzvestu opereti. Pēdējoreiz tā tika spēlēta 1924. gadā”.

Lasu avīzēs sajūsminātas Berlīnes kolēģu kritikas par Vinges un Milleres uzbūvēto Nacionālo teātri Reinikendorfas guļamrajonā. Priecājos par visu, ko esmu sev aiztaupījusi, nekvernot viņu konteinerā noteiktās divpadsmit stundas no vietas. Neskatoties četros no rīta, kā cilvēka ķermenis tiek sagraizīts pa sastāvdaļām, kā šķaidītas uz visām sienām tiek „cilvēku asinis”, kā tiek mētātas tortes pret sejām un grīdu, kā tiek klāts fekāliju mielastu galds un kā tas viss tiek notiesāts. Kolēģis, kurš raksta vienam no Vācijas ietekmīgākajiem laikrakstiem Süddeutsche Zeitung, par šo visu ir sajūsmā un aicina cilvēkus iet skatīties, jo tur nu mākslinieki vienreiz kaut ko uzdrošinoties un nejūtot nekādu baiļu. Kad satieku kolēģi no otra Vācijas ietekmīgākā laikraksta Frankfurter Allgemeine Zeitung, jautāju, kāpēc viņu avīzē par šo izrādi nekas netiek rakstīts. Viņiem taču štatā ir divi ļoti dažādi Berlīnes teātra kritiķi, un vasarā teātros tikpat kā nekas vairs nenotiek. Kolēģe tikai parausta plecus: “Varbūt mums vienkārši šī izrāde neliekās tā vērta, lai par to kāds lasītu.”

Tas ir skaisti Vācijas kritikā – par katru teātra parādību ir dažādi un nereti diametrāli pretēji viedokļi. Un nekad nav viena vienīgā. Pareizā.

Savulaik šī pati kolēģe no FAZ rakstīja, ka teātrī atšķirībā no mūzikas un literatūras atmiņa ir ļoti īsa, pamatā tā noturas vienas paaudzes garumā. Un par to ir žēl, jo nākamie sāk atkal no nulles, nevis turpina un attīsta jau reiz aizsākto.

Valentīna Freimane, kad lasu viņai priekšā slavas dziesmas par Vinges izrādi, smejas un saka, ka tas viņai atgādinot, kā viņa 70. gados pēc ilgiem laikiem esot tikusi izlaista no PSRS uz BITEF festivālu. Un tur esot cita starpā skatījusies izrādi, kur publika sēdējusi uz grīdas, bet izpildītāji vārtījušies pa grīdu konvulsijās un vēmuši. Viņa esot ilgi un intensīvi mēģinājusi saprast – kas ir tas jaunais?

15. jūnijs. Viens no spēcīgākajiem dokumentālistu trio “Rimini Protokoll” autoriem-režisoriem Stefans Kegi kopā ar scenogrāfu Dominku Huberu ir izveidojuši darbu, kas saucas “Mantojums”. Viņi to ir nodēvējuši par XXI gadsimta mauzoleju, un šobrīd tas līdz jūlija beigām ir apskatāms Berlīnes muzejā Martin Gropius Bau. Pēc tam “Mantojums” dosies uz Romu, vēlāk rudenī uz Viļņu, tad uz Maskavas festivālu “Teritorija”.

Stefans Kegi ir saticies ar astoņiem cilvēkiem, kuriem domas par nāvi vairs neizdodas atlikt uz rītdienu. Tie ir gan veci, gan jauni un dažādi materiāli situēti laikabiedri, kurus nodarbina jautājums – kas no viņiem paliks pāri šajā pasaulē pēc nāves? Režisors ir ticies ar šiem cilvēkiem, kad viņi vēl bija dzīvi un piekrita dalīties savās pārdomās. Skatītājs ar viņiem tiekas, kad viņi jau ir miruši, atstājot aiz sevis balss ierakstus, priekšmetus, istabas iekārtojumu, idejas par dzīves dzīvošanu pirms nāves.

Scenogrāfs ir izveidojis astoņas miniatūras, ļoti individuālas telpas, kurās vienlaikus var ienākt trīs, citās – pieci cilvēki un noklausīties apmēram septiņu astoņu minūšu sarunas ar mirušiem cilvēkiem. Lai gan viņu klātbūtne šajās telpās – caur balss ierakstiem, caur autentiskiem priekšmetiem, kas mirušajiem piederējuši un kaut ko nozīmējuši, caur pašu telpas izkārtojumu – ir tik intensīvi sajūtama, ka tuvinās ne vairs racionālai, vien ar prātu uztveramai, bet metafiziskai pieredzei.

Skats no "Rimini Protokoll" izrādes "Mantojums" // Foto – Semjuels Rubio (Samuel Rubio)

Finiera paneļiem izklātajā koridorā, gaidot, kad atvērsies kāda no telpām, uz griestiem var skatīties pasaules kartē. Tajā visu laiku dažādās vietās iekvēlojas pa spilgtam baltam punktam, kas tūlīt arī nodziest. Ik brīdi, ik sekundi kāds uz zemeslodes mirst.

Viena no istabām ir lūgšanu telpa. Izklāta ar turku paklāju, uz tā saldumi, ar ko cienāties. Tajā skan kāda Cīrihē dzīvojoša musulmaņa stāsts, kurš, vēl dzīvs esot, organizēja savu pārapbedīšanu uz Stambulu. Tā darot visi turki – lai kur viņi dzīves laikā arī nebūtu pārcēlušies, miruši viņi visi atgriežoties dzimtenē. Un ne tāpēc, ka Turcijā kapa vieta ir par velti. Lai gan tā arī neesot saprotams, kāpēc, sacīsim, Šveicē tā ir drausmīga nauda, lai tu tur tiktu apbedīts. Runa taču esot tikai ir par zemi. Mirušie atgriežoties Turcijā tāpēc, ka nedzīvs ir tikai ķermenis. Bet kopā ar ķermeni atgriežas arī dvēsele. Un tā ir dzīva. 

 


  Citi autora raksti 

 
 
latviets
latviets
26. jūlijs, 2017 · Atbildēt
Latvijā sezona cauri, atvaļinājumi. Tad jau vienīgais, kas svarīgs ir Berlīne, jo tu M.Z, kuras rakstiem komentārus dzēš. Veiksmi!
 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta