Margarita Zieda 28.07.2017

Jūlijs. Berlīne. IV

Skats no telpas instalācijas "Haptic Field" // Foto – Aina Vanga (Aina Wang)

17. jūlijs. Vakar noslēdzās sezona Berlīnes Komiskajā operā. Kā aizvien ar Operas festivālu, kurā desmit dienu garumā cits aiz cita tika izrādīti šīs sezonas iestudējumi. Vienalga, kādā kvalitātē tie katrs sanākuši. Tik reti uzvesto Žana Filipa Ramo operu “Zoroastre” (Vācijā tā pēdējoreiz uzvesta četrdesmitajos gados) ir iestudējis kāds viduvējs režisors. Tas ir žēl, jo uztvert šo uzvedumu var tikai aizvērtām acīm. Citādi rīkojoties, vairs nedzird mūziku. Bet dzirdēt to ir vērts – mūsdienu ausīm šķietami tik harmonisko mūzikas plūdumu, kas Ramo laikabiedriem astoņpadsmitajā gadsimtā ir bijis izaicinājums. Filozofs Denī Didro to tolaik nodēvēja vienkārši par “troksni”, citi satraucās, ka Ramo te esot uzrakstījis “divpadsmit operas, kas tiek atskaņotas vienlaicīgi”.

“Zoroastre” tiek dēvēta par franču “Burvju flautu”. Tā ir filozofiska opera par gaismas un tumsas cīņu, kurā tomēr uzvar gaisma. Režisors to pārvērtis par cīņu starp diviem savrupmāju kaimiņiem, kas nevar līdzās mierīgi sadzīvot.

Sadzīviskotais koncepts un banālie skatuviskie risinājumi traucē un ved prom no mūzikas. Tie tikpat labi derētu jebkurai citai operai. Beliebig, kā saka vācieši, – visam un nekam derīgi ainu risinājumi. Klasisks piemērs – režijas uzstieptie jogas vingrinājumi tēliem. Ņemšanās, kas aizpilda skatuves laiku, bet jēdzieniski ir tukša un atrauta no mūzikas. Un traucē to klausīties. Dīvaini, bet tieši visgrūtākā un visprasīgākā mākslas joma – opera – visā pasaulē ir tik pilna ar viduvējiem un kliedzoši sliktiem režisoriem. Ir pilnīgi skaidrs, ka mākslinieka talants nepavisam nav vienīgais un izšķirošais kritērijs, lai tiktu operas industrijā iekšā.

Kad pēc 30 minūtēm beidzu skatīties visu šo sadzīvisko pliekanību un aizveru acis, sākas brīnišķīgs piedzīvojums mūzikas pasaulē, pilnīgi citā dimensijā nekā režijas piedāvātā redzamā pasaule.

Ar Modesta Musorgska operas “Soročinas gadatirgus” uzvedumu Berija Koskija režijā noslēdzas šī sezona. Pasaule ieskanas pilnīgā tumsā, augot spēkā, kas tiecas cauri zemajiem pasaules griestiem un izlaužas kosmosā. Musorgskis, rakstot savu operu, iedvesmojies no Nikolaja Gogoļa stāstu krājuma “Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā”. Cilvēka dzīve visā tās spektrā spoguļojas mazā ciematiņa mikrokosmosā.

Berijs Koskijs savos labākajos uzvedumos ir pārsteidzošs mākslinieks. Viņam izdodas caur oriģinālām, nekad agrāk uz skatuves nepiedzīvotām metaforām sajust cilvēka un pasaules trauslumu, pretrunīgumu, traģiku. Bet arī humoru un vitalitāti. Šī režisora darbos sadzīve – sākotnēji vienkārši ēdiena gatavošana uz gara galda – pāraug sirreālās, metafiziskās norisēs. Un sieviete ar nazi rokās atver biedējošas un pilnīgi negaidītas dimensijas iespējamības.

Šis režisors arī nebaidās ielūkoties cilvēka sirdī. Dot viņai dvēselei telpu. Atstāt cilvēku vienu pašu uz skatuves dziedam. Musorgska opera ir nepabeigta, tās partitūra ir pilna neuzrakstītiem caurumiem. Daudzas ārijas skan bez orķestra, vienkārši klavieru pavadījumā, bez jelkādas inscenētāja ņemšanās. Un tam ir liels spēks un skaistums.

Ar sezonas pēdējo izrādi no skatītājiem atvadās Komiskās operas galvenais diriģents Henriks Nānāsī (Henrik Nánási). Viņa vietā nākamajā sezonā stāsies latviešu diriģents Ainārs Rubiķis. Berlīnes prese jau tagad par to priecājas, uzsverot un nespējot saprast fenomenu, kā no zemes ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju, kas ir puse no Berlīnes iedzīvotāju skaita, nāk tik daudz pasaules līmeņa mākslinieku. Tik atšķirīgas, radoši aizraujošas individualitātes.

Aināra Rubiķa pirmais kopdarbs būs ar Beriju Koskiju, veidojot Dmitrija Šostakoviča operas “Deguns” uzvedumu. Izrāde top Berlīnes Komiskās operas un Londonas Koventgārdena sadarbībā.

Skats no operas "Soročinas gadatirgus" uzveduma Berlīnes Komiskajā operā // Foto – Monika Ritershausa (Monika Rittershaus)

18. jūlijs. Jūlijs arī Berlīnē ir mēnesis, kad teātri cits aiz cita veras ciet, lai darbu atsāktu septembrī. Šo laiku te sauc par “vasaras caurumu”. Vairākus gadus kultūrinstitūcija Berliner Festspiele jūlijā rīkoja Starptautisko spēļu mākslu festivālu Foreign Affairs ar kāda lieliska mūsdienu mākslinieka darbu retrospektīvu programmas centrā. Skatītāju atsaucība bija milzīga. Un piedāvājums tiešām kvalitatīvs. Pirms vairākiem gadiem programmas kodolu veidoja franču horeogrāfa Borisa Šarmaca (Boris Charmatz) apjomīga izrāžu izlase. Šoruden ar šo pašu Berlīnei labi zināmo mākslinieku un daļu jau redzētu darbu pilsētu pārsteigt gatavojas beļģu kurators Kriss Derkons (Chris Dercon), kurš sāk darboties likvidētā Franka Kastorfa vadītā Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz vietā, pašrocīgi pārdēvējot to par Volksbühne Berlin. Un startu sāk īstā tautas garā – izvēršot dejas visai pilsētai bijušās lidostas Tempelhof teritorijā. Dejot var nākt visi, kas grib. Un tas esot par velti. Bez ieejas maksas. Profesionāļi par Derkonu ir nikni, bet ko tas līdz. Šobrīd praktiķi un teorētiķi ir uzrakstījuši petīciju Berlīnes senātam ar prasību saglabāt Volksbühne kā repertuārteātri ar ansambli un apturēt tā aizsākto attīstību vecu Eiropas festivālu popūrija virzienā. Es arī parakstu šo petīciju, kad kolēģi man to atsūta.

Šogad viss ir citādi arī ar Berliner Festspiele Starptautisko spēļu mākslu festivālu. No tā gandrīz pilnībā izzuduši ne tikai aktieri, bet arī izrādes. Izņemot norvēģu režisora Vegarda Vinges divpadsmit stundu garo Reinikendorfas Nacionālā teātra priekšnesumu, kurā kā performers darbojas pats režisors. Visu jūliju Berlīnē notiek festivāls Immersion. Ko citiem vārdiem varētu dēvēt par iegremdēšanos vai iemērkšanos. Uzaicinājums skatītājam, jo īpaši vācu skatītājam, ir simpātisks. Pārstāt vienreiz mākslas darba uztveri un vispār savu uztveri deleģēt tikai un vienīgi galvai un tās smadzeņu darbam. Bet atvērties ar visu cilvēkam piemītošo uztveri. Šim nolūkam mākslinieki ir saslēgušies ar zinātniekiem un radījuši virkni piedāvājumu, kas apvienoti izstādē Limits of Knowing un visu jūliju ir izbaudāmi uz pašu ādas.

Piedāvājumā ir daudz teorētisku apcerējumu, bet arī ne mazums praktisku piedāvājumu. Piemēram VR-brilles, kuras uzliekot tu sāc redzēt pasauli 360 grādu amplitūdā. Acīm iegūstot pavisam citu uztveres spēju, tēlaini izsakoties – ļaujot tām “pārvietoties uz pakausi”. Mākslinieku izveidotā filmiņa, ko caur šīm brillēm cilvēks ierauga, gan nav nekas jauns un oriģināls, bet tas nav svarīgi. Būtisks ir izmainītās redzes piedāvājums, kas ir pārsteidzošs un uztverei ļauj ienākt pilnīgi jaunā telpā. Kanādiešu mākslinieks Kriss Salters (Chris Salter) ir izveidojis sensoriem klātus apģērbus, ar kuriem, ieejot aptumšotā telpā, cilvēka ķermenis sāk reaģēt uz gaismas un skaņu impulsiem un sāk uzvesties gandrīz pilnīgi neatkarīgi no valkātāja gribas. Pats cilvēks tikai daļēji vairs ir saimnieks un noteicējs pār savu ķermeni un savu uztveri. Šī telpas instalācija saucas Haptic Field.

Skats no telpas instalācijas "Haptic Field" festivālā "Immersion" // Foto – Jirka Janšs (Jirka Jansch)

Go in instead of look at – šis amerikāņu mākslinieka, gelznotāja, asamblāžu veidotāja, hepeningu pioniera Alana Kaprova uzaicinājums ir kalpojis par iedvesmas avotu Limits of Knowing programmas veidotājiem, kuri piedāvā “uz savas ādas” izjust alternatīvus izziņas ceļus. Vēršot uzmanību uz to, ka vienai izziņas teorijai – gnozeoloģijai – turpat līdzās mājo agnezeoloģija – mācība par pasaules neizzināmību. Kas interesējas par pavisam citādām izziņas formām. Izstādes veidotāji dažas no tām piedāvā iemēģināt. Limits of Knowing iesaistīti pasaules vadošie pētniecības centri un institūti.

Izejot no muzeja, nākas domāt par to, cik gan aizraujoši būtu pieredzēt šādas uztveres izmaiņas caur izcilu teātra izrādi, ne tikai caur tehniskām palīgierīcēm!

Un arī ne tā, kā nule kā skandalozi atstādinātā Londonas Globe Theatre intendante Emma Raisa to mēģināja piedāvāt uz Šekspīra teātra vienkāršību atnākušajiem skatītājiem – ar īpašiem gaismas un skaņas tehnikas jauninājumiem. Bet caur aktieri, viņa slaveno paklājiņu un brīnišķīgu režisoru.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt