Kroders.lv 27.11.2017

Jūtīgi tver pasaulē notiekošo

Sagaidot Baltijas valstu simtgades, no 2017. gada 4. līdz 12. novembrim Latvijā norisinājās ikgadējais Baltijas Drāmas forums, kas Rīgā pulcēja teju 70 teātra profesionāļus (teātra kritiķus un pētniekus, kā arī praktiķus – dramaturgus un režisorus) no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Krievijas un Polijas.

Kopumā ārvalstu teātra ekspertu delegācijas noskatījās 13 nacionālajā dramaturģijā balstītus iestudējumus: “Zilā” (Gunārs Priede, režisors Toms Treinis), “Veiksmes stāsts” (Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis), “Trīne” (Rūdolfs Blaumanis, režisors Valters Sīlis), “Nature Morte” (režisore un horegrāfe Agate Bankava), “Sieviete” (Andrejs Upīts, režisore Ināra Slucka), “Uguns un nakts” (Rainis, režisors Viesturs Kairišs), “Tuvā pilsēta” (Marjus Ivaškevičs (Lietuva), režisors Kirils Serebreņņikovs) Latvijas Nacionālajā teātrī; “Zvērīgā mīla” (Anete Konste un Jānis Joņevs, režisors Mārcis Lācis) un “Kas notiks rītdien?” (Jānis Balodis, režisore Paula Pļavniece) Dirty Deal Teatro; “Pazudušais dēls” (Rūdolfs Blaumanis, režisors Reinis Suhanovs) un “Smaržo sēnes” (Gunārs Priede, režisors Mārtiņš Eihe) Valmieras Drāmas teātrī; tai skaitā arī Goda teātra izrādi “Bļitka” (režisors Dž. Dž. Džilindžers) un Daugavpils teātra izrādi “Jubileja '98” Rīgā, Zirgu pastā.

Paralēli Foruma pamatprogrammai viesiem bija iespēja redzēt arī vairākas 2016./2017. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai nominētās izrādes: “Precības  Liepājas teātrī (režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis), “Kaija” Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Elmārs Seņkovs), “Bannija Manro nāve” Dailes teātrī (režisors Dž. Dž. Džilindžers), “Mēdeja” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (režisors Vladislavs Nastavševs), “Kaštanka” Latvijas Leļļu teātrī, (režisors Dmitrijs Petrenko).

13. novembrī, noslēdzot Baltijas Drāmas forumu, tika paziņoti ārvalstu ekspertu balvas ieguvēji – Latvijas Nacionālā teātra iestudējums “Tuvā pilsēta” (režisors Kirils Serebreņņikovs) un Dirty Deal Teatro izrāde “Zvērīga mīla” (režisors Mārcis Lācis).

Foruma laikā vairāki ārvalstu teātra eksperti dalījās savās pārdomās gan par redzētajām izrādēm, gan par kopējiem Latvijas teātrī gūtajiem iespaidiem.

Viesus intervēja Lauma Mellēna-Bartkeviča, Kristiāna Tīlika un Vēsma Lēvalde

 

Kristīna Steiblīte (Kristina Steiblytė), teātra kritiķe (Lietuva)

Mani pārsteidza Latvijas teātros sastopamā latviešu oriģināldramaturģijas daudzveidība, tas, cik daudz tiek iestudēti latviešu autoru darbi. Vairāki, cik noprotu, arī tikuši pārskatīti un interpretēti no jauna, kas norāda uz latviešu teātra profesionāļu ieinteresētību nacionālajā dramaturģijā. Baltijas Drāmas foruma programma sniedza visaptverošu priekšstatu par latviešu teātri ļoti dažādos aspektos. Bija gan aizraujošas izrādes, gan garlaicīgākas, tās bija ļoti dažādu formu un vēriena izrādes gan valsts, gan neatkarīgajos teātros.

Atšķirībā no Lietuvas teātra, kur praktiski vispār netiek iestudētas padomju laika lugas, Latvijā iestudē, piemēram, Gunāru Priedi. Ļoti interesanti, kā tiek lietots padomju konteksts Valmieras teātra izrādē “Smaržo sēnes” – tas ir aicinājums uz sevis vērošanu, nevis laikmeta noliegums vai kritika. Man ļoti patika arī “Zvērīgā mīla” Dirty Deal Teatro tās svaiguma, enerģijas un jauno aktieru entuziasma dēļ. No lielās formas izrādēm mana favorīte ir Viestura Kairiša iestudējums “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, kuru redzēju jau pagājušajā gadā (“Spēlmaņu nakts 2016” izrāžu skatē – red.). Šāda tipa izrāžu Lietuvā nav, jo mums nav nacionālā eposa. Mulsināja Valmieras teātra izrādes “Pazudušais dēls” nominēšana “Spēlmaņu nakts” balvai par labāko scenogrāfiju – tā šķita ļoti vienkārša, pat primitīva. Tāpat arī daudzu slavētā “Tuvā pilsēta” (Nacionālajā teātrī – red.) man likās diezgan garlaicīga, bet varbūt tāpēc, ka es nespēju pieņemt, ka divi vīrieši – autors (lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs – red.) un režisors (Kirils Serebreņņikovs – red.) – runā par sievietēm un viņu seksuālajām vajadzībām. Man liekas apšaubāms gan veids, kā tas tiek darīts, gan iemesls, kāpēc viņi to dara.

Skats no NT izrādes "Uguns un nakts" (rež. Viesturs Kairišs) // Foto – Kristaps Kalns

Hedi-Līsa Tome (Hedi-Liis Toome), teātra pētniece, Endlas teātra komunikācijas daļas vadītāja (Igaunija)

Pašlaik Igaunijā nav tik dzīvs politiskais teātris, un, iespējams, tieši tādēļ man vissaistošākā un nozīmīgākā šķita izrāde “Kas notiks rītdien?” Dirty Deal Teatro. Tajā tiek runāts par bēgļu problēmu, kas ir tepat blakus, bet vienlaikus arī ļoti tālu, jo Igaunijā neierodas daudz bēgļu. Mani piesaistīja tas, ka izrādē tika atklāts personisks stāsts, līdz ar to arī kā skatītāja šo iestudējumu uztvēru ļoti personiski. Šāda veida iestudējumos un politiskajā teātrī kopumā vienmēr aktualizējas jautājums – kur ir robeža starp fikciju un realitāti? Uzskatu, ka Jānis Balodis izrādē ir ļoti patiess un atklāts. Atmiņā palika arī izrāde “Smaržo sēnes”, ar interesi vēroju, kā uzvesta padomju laika dramaturģija. Ar ļoti veiksmīgiem paņēmieniem tika stāstīta lugas vēsture, uzsverot tās nozīmību un iemeslus, kāpēc tā tika aizliegta.

Mani nepavisam neuzrunāja dejas izrāde “Nature Morte” Nacionālajā teātrī – domāju, ka Igaunijā dejas teātris ir daudzveidīgāks un mūsdienīgāks. Man nebija skaidrs, kāda ir aktieru loma šajā izrādē, jo šķita, ka skatāmies mēģinājumu. Nepatīkami pārsteidza arī izrāde “Bļitka” (Goda teātris – red.), kurā ļoti aizspriedumaini tika runāts par sievietēm. Kāpēc lai šāds stāsts būtu aktuāls 21. gadsimtā? Interesanti gan, ka izrādē vīrieši viens otram kratīja sirdi, to teātrī negadās redzēt bieži. Visai blāvu iespaidu atstāja izrāde “Pazudušais dēls” Valmieras teātrī. Nojaušu, ka, visticamāk, tā ir nozīmīga Latvijas kontekstā, ja jau saņēmusi tik daudz “Spēlmaņu nakts” nomināciju, bet es to nesapratu.

Pirms vairākiem gadiem esmu piedalījusies Baltijas Teātra festivāla organizēšanā, un tas bija slikts formāts [1]. Tāpēc man ļoti patika, kā organizēts šis forums. Arī lekcija par dramaturgu Gunāru Priedi [2], foruma konference [3] un diskusijas [4] bija ļoti saistošas.

Aizdomājos arī par jūsu Nacionālo teātri. Igaunijā ir tikai Igaunijas Drāmas teātris, kas tiecas pildīt nacionālā teātra funkciju. Interesanti, cik daudzveidīgs ir Latvijas Nacionālā teātra repertuārs – politiskais teātris uz mazās skatuves (Jāņa Baloža un Valtera Sīļa iestudējums “Veiksmes stāsts” – red.), izrāde “Trīne”, Kirila Serebreņņikova “Tuvā pilsēta”.

Ir acīmredzami, ka jūsu teātra firmas zīme ir scenogrāfija. Estētika, vizuālie izteiksmes līdzekļi un scenogrāfija ļoti atšķiras no Igaunijas Drāmas teātra, kas darbojas tikai vienā virzienā.

Skats no izrādes "Tuvā pilsēta" NT (rež. Kririls Serebreņņikovs) // Foto – Kristaps Kalns

Karolina Žernīte (Karolina Žernytė), “Sajūtu teātra” (Theatre of Senses) režisore (Lietuva)

Man visvairāk saistīja Dirty Deal Teatro redzētās izrādes (“Zvērīgā mīla” un “Kas notiks rītdien?” – red.). Pati strādāju “Sajūtu teātrī” Lietuvā, un mani vairāk interesē mazie, neatkarīgie teātri, tāpēc no foruma izrādēm mana favorīte ir “Zvērīgā mīla”. Kā režisorei man pats svarīgākais šķiet tas, lai aktieri uz skatuves, spēlējot izrādē, justos labi. Un “Zvērīgajā mīlā” viņi tā jutās. Ar materiālu rūpīgi strādāts arī iestudējumos “Veiksmes stāsts” un “Kas notiks rītdien?”. Arī Kirila Serebreņņikova “Tuvā pilsēta” ir ļoti dzīva izrāde, aktieri to izbauda par spīti sarežģītajai tematikai.

Dažas izrādes bija grūti saprast, jo tajās bija ļoti daudz teksta. Šķiet, ka Latvijā joprojām dominē teksta teātris. Lietuvas teātris ir daudz vizuālāks. Kopumā foruma programmā bija daudz atšķirīgu iestudējumu, un tas ir labi. Priecē tas, ka Latvijā ir daudz jaunu dramaturgu. Lietuvā man kā režisorei trūkst izvēles lietuviešu jaunākajā dramaturģijā. Patīkami, ka Latvijā ir politiskais teātris, Lietuvā tāda tikpat kā nav. Man ļoti patīk kustību teātris, diemžēl neredzēju “Precības” Liepājas teātrī, jo ierados Latvijā vēlāk, taču ļoti ceru to noskatīties.

Artūrs Areima (Artūras Areima), Artūro Areimos teatras režisors (Lietuva)

Radās iespaids, ka festivālā varbūt nebija viss labākais no Latvijas teātra. Nebija Alvja Hermaņa, taču bija labs Kirila Serebreņņikova iestudējums “Tuvā pilsēta”. Man patika arī mazās formas izrāde “Smaržo sēnes” Valmieras teātrī, tai bija ļoti profesionāli izstrādāta un piemērota forma, saprotama valoda, nolasāms vēstījums, sasaiste ar mūsdienām – arī tagad humānisms iet bojā, cilvēki mirst, viņu dzīves tiek salauztas, un neviens par to nav atbildīgs. Mēs tagad varam par visu runāt atklāti, un par tādām lietām ir jārunā. Gribu arī atzīmēt Čehova “Kaiju” Nacionālajā teātrī. Lai gan tā nebija iekļauta foruma programmā, tomēr man šī izrāde šķita atvērta, aktīva un brīvdomīga. Tajā ir saprotams, ko aktieri vēlas panākt, viņi dziļi izjūt materiālu.

Ja salīdzinām Lietuvas un Latvijas teātra procesu, lietuvieši patlaban neiestudē tik daudz nacionālās dramaturģijas kā Latvijā, cik var spriest pēc Baltijas Drāmas foruma programmas. Lietuvā biežāk iestudē izrādes, kuru estētika līdzinās Kirila Serebreņņikova iestudējumiem. Lietuvieši vairāk fokusējas uz uz jauniešu auditoriju, pēta viņu problēmas. Taču labākajās izrādēs teātra valoda ir līdzīga kā Lietuvā, tā Latvijā.

Skats no NT izrādes "Veiksmes stāsts" (rež. Valters Sīlis) // Foto – Agnese Zeltiņa

Mati Linavuori (Matti Linnavuori), teātra kritiķis, dramaturgs, tulkotājs (Somija):

Esmu Rīgā jau septīto vai astoto reizi, un Latvijas teātris mani nebeidz pārsteidz. No Baltijas Drāmas foruma izrādēm interesantākā šķita izrāde “Veiksmes stāsts”. Tā šķiet pamatota ar nopietniem materiāliem un rūpīgu pētījumu, dramaturgs un režisors ir iedziļinājušies tajā, ko viņi dara, un viņiem ir pārliecība, ka tas ir pareizi. Somijā mums ir līdzīga tipa izrādes, taču tās parasti ir jautrākas un vairāk orientētas uz publikas izklaidēšanu, jokiem. Arī Dirty Deal Teatro iestudējums “Zvērīgā mīla” man šķita ļoti aizraujošs gan formas, gan satura ziņā. Somijā es parasti neeju uz grezniem lielo zāļu iestudējumiem, tāpēc Baltijas Drāmas forumā man bija interesanti redzēt šāda tipa izrādes vairākos teātros. Protams, lielākoties tie ir iestudējumi, kas paredzēti plašai publikai un veidoti tā, lai patiktu masām, ar to jārēķinās.

No latviešu aktieru vidus mani īpaši aizkustināja divas aktrises Čehova “Kaijas” iestudējumā Nacionālajā teātrī: Maija Doveika kā Arkadina un Ņinas lomas atveidotāja Agnese Cīrule – tas, kā viņa strādā ar mīmiku, skatienu, ķermeņa plastiku; arī Dailes teātra izrādes “Karmena” titullomas atveidotāja Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kura patīkami izcēlās uz masu fona ar niansētu aktierspēli. 

Skats no DDT izrādes "Zvērīgā mīla" (rež. Mārcis Lācis) // Foto – Jānis Amoliņš

Keiju Viro (Keiu Virro), teātra kritiķe, Igaunijas dienas laikraksta žurnāliste

Mani aizrāva enerģiskā un panciskā izrāde “Zvērīgā mīla” (Dirty Deal Teatro – red.), kurā metaforiskā veidā runāts par cilvēku attiecībām. Tā kā šī ir mazās formas izrāde, tajā bija viegli sekot aktieru emocijām. Mani jo īpaši uzrunāja Marijas Linartes aktierspēle. Sabiedrībā valda stereotips, ka sievietei grūti būt smieklīgai, bet aktrises spēles veids bija ļoti īpašs un atšķirīgs, tā nav Staņislavska metode. Es viņā redzēju to enerģiju, kas mani piesaistīja izrādē kopumā. “Zvērīgajā mīlā” daudzās ainās tika izmantota horeogrāfija, tā apzināti nebija gracioza, bet gan asprātīga, jautra un emocionāla. Interesanti, ka tajā pašā dienā redzēju arī dejas izrādi “Nature Morte”, kas man it nemaz nepatika. Atmiņā palika arī izrāde “Veiksmes stāsts”. Man ļoti patika tās forma, Igaunijas teātrī trūkst iestudējumu par šādām tēmām. Novērtēju aktieru un režisora darbu. Tomēr, tā kā nezinu Latvijas politiķus un visus ar viņiem saistītos notikumus, izrāde mazliet nogurdināja, man kā ārzemniecei tā šķita pārblīvēta ar informāciju. Jānis Balodis darbojās arī izrādē “Kas notiks rītdien?”, kas man ļoti patika, jo stāsts bija vispārcilvēcisks. Nav būtiski, no kuras valsts katrs no varoņiem nāk, mēs visi meklējam savu ceļu. Protams, nevar noliegt, ka Sīrijas gadījums ir īpašs. Neviennozīmīgu iespaidu atstāja izrāde “Smaržo sēnes”. Man ļoti patika tās forma un tas, kā izrādē tika apspriesta luga, tomēr man neizdevās uztvert pašu lugas tekstu.

Iepriekš biju redzējusi tikai tās Latvijas teātra izrādes, kas rādītas Igaunijā, bet pēc Baltijas Drāmas foruma jau rodas priekšstats par Latvijas teātri. Ļoti vērtīgi, ka redzējām divu Rūdolfa Blaumaņa, divu Gunāra Priedes un divu Jāņa Baloža lugu uzvedumus – gan klasikas, gan padomju laika, gan mūsdienu dramaturgu darbus. Vēlos saprast, kāpēc jums ir vēlme iestudēt Priedes vai Blaumaņa dramaturģiju, ja viņi nav mūsdienu autori. Kāpēc neizmantojat vairāk mūsdienu autoru darbu?

Ievēroju, ka jūsu jaunie dramaturgi, aktieri un režisori ļoti jūtīgi tver pasaulē notiekošo. Tas Latvijas teātri vieno ar Igauniju.

Arī es piederu šai paaudzei, un man tas ir tikpat būtiski. Redzētie jauno formu meklējumi mani uzrunā un liek apdomāt to, kas notiek mūsu sabiedrībā.

Skats no VDT izrādes "Smaržo sēnes" (rež. Mārtiņš Eihe) // Foto – Matīss Markovskis

Vaids Jauniškis (Vaidas Jauniškis), teātra kritiķis (Lietuva)

Baltijas Drāmas forumā man visinteresantākā izrāde visos aspektos šķita Gunāra Priedes “Smaržo sēnes” Valmieras teātrī. Domāju, tā ir nopietna pieeja šīs lugas vēsturei un tās stāstam – it kā stilizēta laikmeta rekonstrukcija, taču ļoti atbildīgi veidota. Tieši režisora (Mārtiņa Eihes – red.) atbildība pret materiālu un galu galā skatītāju ir tas, ko neredzēju citās foruma izrādēs. Piemēram, “Trīne” Nacionālajā teātrī ir tipiskā Roberta Vilsona “Melnā jātnieka” manierē veidota izrāde, no formas viedokļa interesanta, taču kas tam kopīgs ar Blaumani? It kā šeit ir pasakas estētika un Vilsona paņēmieni, forma ir tīra, taču kaut kas nestrādā. “Smaržo sēnes” turpretī ir pārdomāta līdz sīkumiem. Piemēram, ainā, kad skatuve ir pilna ar dūmiem, jo Rakstnieku mājā visi smēķē, vai tad, kad cilvēki it kā dejo ar saspringtām sejām, atgādinot vaska lelles, šīs detaļas notur dramatisko spriedzi.

Manuprāt, latviešu teātra uzlecošā zvaigzne Jānis Balodis sāk atkārtoties. Gribētos viņam novēlēt mazliet atpūsties, paskatīties uz procesu no malas un tad atgriezties teātrī – viņa paša un skatītāja labā. Tas atkal ir jautājums par atbildību pret skatītājiem, jautājums par zināma veida narcisismu. Arī daudzi lietuviešu režisori liek skatītājiem sēdēt trīs vai četras stundas izrādē, apcerot vispārzināmas lietas. Neskatoties uz to, ka izrādē “Veiksmes stāsts” ir aktuāla problemātika, šķita, ka tās veidotāji aizrāvušies ar vainīgā meklējumiem, kaifojot par iespēju atklāt šķietamu patiesību un meklējot konkrētus vārdus un personas – vai tas būtu Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, vai bijušais premjerministrs Ivars Godmanis. Es šo formu nosauktu par naiviem meklējumiem. Skatījos uz apmēram 70-80 gadus vecu kundzīti, kura sēdēja man iepretim skatītāju zālē, un vaicāju sev – vai viņai ir jānāk uz teātri, lai atkal saņemtu šo neoliberālisma sludinātāju tekstus kā mākslas paraugu. Nesaku, ka izrādes veidotāji nav kritiski, tieši otrādi – izrādes mērķis ir aktuālās situācijas kritika, taču teksti ir ļoti gari un monotoni. Arī izrādē “Kas notiks rītdien?” atsevišķas izvēles ir ētiski problemātiskas un stūrē pašmērķīguma virzienā. Vai, izvēloties par sarunas partneri sīriešu meiteni tieši no Alepo, autors jau cerēja uz kādu nāvi, zinādams, ka nāve vienmēr “aizķer” skatītāju? Turklāt es kā skatītājs varu domāt jebko, bet, kad mani bez atļaujas filmē, tas atkal izskatās pēc tīši radītas mijiedarbības ar publiku pašas mijiedarbības dēļ.

Ja neskaita Valmieras teātra Apaļo zāli, Latvijas teātrī, atšķirībā no Lietuvas, nenovēroju izteiktu performativitāti aktierspēlē, proti, neredzēju situācijas, kad aktieris ar savu spēles stilu, neatkarīgi no žanra, pauž arī savu attieksmi pret materiālu vai tā problemātiku. Nemainīgs ir novērojums, ka reālistiskā stilā joprojām labāk spēlē vecākā aktieru paaudze. Mani ļoti priecē Baltijas Drāmas foruma laikā novērotais – cilvēki masveidā apmeklē teātri, turklāt ļoti dažādus teātrus un izrādes. Publikā ir arī jauni cilvēki, kas liecina par tradīciju pārmantošanu. Tas pārsteidz un priecē. Redzēju tikai vienu izrādi, kurā skatītāji beigās sveica aktierus ar stāvovācijām (“Karmena” Dailes teātrī 10.09.2017 – red.). Lietuvā šobrīd tā ir sērga, jo kājās ceļas teju pēc katras, arī viduvējas izrādes, un tas liecina par provinciālismu.

Skats no DDT izrādes "Kas notiks rītdien?" (rež. Paula Pļavniece) // Foto – Aivars Ivbulis

Anne Lī Sova (Anne-Ly Sova), Endlas teātra dramaturģe (Igaunija)

Man atmiņā visspilgtāk palika izrādes “Veiksmes stāsts” un “Kas notiks rītdien?”, jo Jānis Balodis ir jūsu nacionālais dārgums (smejas). Esmu jau iepriekš redzējusi vairākus viņa darbus, un, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi, ka teātris pievēršas šādām tēmām. Igaunijā tas notiek diezgan reti. Arī “Smaržo sēnes” man šķita ļoti saistoša izrāde, tomēr neizdevās to uztvert pilnībā. Bija grūti sekot notikumiem, jo lugu iepriekš nebiju lasījusi un nezināju kontekstu, tomēr mani ļoti ieintriģēja pati luga. Iestudējums man šķita ļoti interesanti veidots.

Mums Igaunijā trūkst jaunu režisoru, kuri iestudētu padomju laika dramaturģiju, censtos tajā iedziļināties un atklāt to no jauna, notraust padomju laika putekļus.

Biju mazliet pārsteigta par Baltijas Drāmas foruma programmā iekļauto dejas izrādi “Nature Morte”. Biju iepriekš redzējusi Latvijas dejas teātra izrādes, un šī neaizsniedzās līdz to latiņai. Manuprāt, pat “Trīnē” aktieru kustības bija daudz interesantākas un dzīvīgākas. No aktierdarbiem atmiņā visspilgtāk palicis Jānis Vimba izrādēs “Veiksmes stāsts” un “Trīne”, kā arī Maija Doveika “Trīnē” un “Tuvajā pilsētā”.

Man prieks par šo Baltijas Drāmas foruma formātu. Agrāk bija iespēja redzēt tikai sešus iestudējumus no visām trim Baltijas valstīm, bet nu ir izdevība redzēt pat piecpadsmit Latvijas teātra izrādes vienuviet. Rodas priekšstats par to, kā jūsu teātrim sokas. 

Skats no NT izrādes "Trīne" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Kristaps Kalns

Nomeda Šatkauskiene (Nomeda Šatkauskienė), teātra kritiķe (Lietuva)

No Baltijas Drāmas forumā redzētā man visinteresantākā šķita izrāde “Smaržo sēnes” Valmieras teātrī – gan no formas, gan tēmas risinājumu viedokļa. Lai arī izrādei bija nodrošināts tulkojums, spraigā darbība reizēm gāja tekstam pa priekšu, taču ar latviešu kolēģu palīdzību visu izdevās lieliski saprast. Lietuvā mēs šī perioda un veida lugas praktiski neredzam uz teātru skatuvēm. Latvijā ir ļoti daudz labu aktieru, kuri spēj arī lieliski sadarboties plašākā ansamblī, piemēram, tāda tipa izrādēs kā “Smaržo sēnes”. Jauna pieredze man bija Dirty Deal Teatro izrādes, iespējams, tādēļ, ka Lietuvā mums nav šāda veida dokumentālā teātra – sevišķi aizraujošs šķita dokumentālo materiālu izmantojums izrāžu veidošanā.

Olga Lapina (Olga Lapina), režisore (Lietuva)

Tā kā esmu teātra praktiķe, mani ļoti interesē tas, kā veidotas izrādes. Domāju, ka Latvijā kopumā šobrīd tiek pievērsta pastiprināta uzmanība nacionālajai dramaturģijai. Tas ir uz labu. Redzu, kā tas sasaucas ar situāciju Lietuvā, kur jaunie režisori atdzīvina interesi par jaunāko dramaturģiju – režisoru un dramaturgu sadarbība kļūst auglīgāka. Mani ļoti interesē jaunas sadarbības iespējas un izteikšanās veidi teātrī, tāpēc spilgtu iespaidu uz mani atstāja elegantais mēģinājums šīs iespējas īstenot Jāņa Baloža izrādē “Kas notiks rītdien?”. Manuprāt, tas ir ļoti atturīgs veids, kā runāt par dramaturgam saistošu tēmu. Jāatzīst, ka izrādē izmantots par daudz tiešu paņēmienu, tomēr tik un tā interesanti vērot, kā uz skatuves redzamais kļūst par pētījumu. Mani priecē tas, ka Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu, ir tik spēcīga dokumentālā un politiskā teātra kultūra. Tomēr, manuprāt, Baltijas Drāmas foruma programmas piedāvājums bija visai ierobežots.

Vēlējos redzēt daudzveidīgāku teātri, vairāk neatkarīgo teātru izrāžu. Mani interesē eksperimentālais teātris Latvijā. Redzu iespēju izlauzties no rāmjiem, īpaši jaunākajiem māksliniekiem un dramaturgiem.

Noskatījos daudzas tradicionālas teātra izrādes, tostarp leļļu teātra izrādi “Kaštanka” (Latvijas Leļļu teātrī, rež. Dmitrijs Petrenko – red.). Manuprāt, tas ir ļoti parasts un tradicionāls teātris. “Bļitka” savukārt ir acīmredzami komerciāla komēdijas tipa izrāde. Mani pārsteidz, ka šie iestudējumi iekļauti programmā, lai uzsvērtu Latvijas teātra daudzveidību. Tieši daudzveidības teātra formāta ziņā man mazliet pietrūka.

Skats no Goda teātra izrādes "Bļitka" (rež. Dž. Dž. Džilindžers) // Publicitātes foto

Dmitrijs Minčonoks (Дмитрий Минченок), dramaturgs, režisors (Krievija)

Baltijas Drāmas forums Rīgā man šogad kļuva par jaunu atklājumu un tikšanos vietu. Bērnībā daudz laika pavadīju Rīgā un Jūrmalā, tāpēc tā ir arī patīkama atgriešanās. Uz forumu tiku uzaicināts kā lugas “Karmena. Citādi” autors, pēc kuras motīviem Dailes teātrī tapusi izrāde “Karmena” (režisors Rolands Atkočūns – red.), taču man bija ļoti interesanti arī viesoties Liepājas teātrī un noskatīties Sergeja Zemļanska veidoto kustību teātra iestudējumu “Precības”. Tā kā pats nodarbojos ar stand-up drāmu, mani vairāk interesē mazie formāti, kas ir kameriskāki, intīmāki, tuvāk skatītājam un aktīvāk darbina viņu iztēli. Tāpēc ļoti simpātiska šķita arī “Bļitka” un aktieris Egons Dombrovskis, kurš dabiski nojauc robežu starp skatuvi un skatītāju zāli. Vienīgi – man šī izrāde patiktu bez dekoratīvā skatuves noformējuma, plēves uz grīdas, kura man jāiedomājas kā ledus, ausaines un ledus urbja. Arī Nacionālā teātra piedāvājums ir grandiozs un daudzveidīgs, mani pārsteidza, cik daudz jauna režisors Elmārs Seņkovs var pateikt visiem labi zināmajā Čehova “Kaijā” un cik ļoti tas var aizkustināt, arī Raiņa “Uguns un nakts” ir ļoti īpaša izrāde, jo tajā ir viss – mitoloģija, vēsture, politiskais teātris un režisora (Viestura Kairiša – red.) domas vēriens.

Līsi Aibela (Liisi Aibel), Igaunijas Teātra aģentūras pārstāve

Man visvairāk patika izrāde “Tuvā pilsēta”. Kirils Serebreņņikovs ir no tiem režisoriem, kas rūpīgi izstrādā katru ainu, katru momentu izrādē, tas ir ļoti precīzs, skrupulozs darbs. Iepriekš biju redzējusi arī viņa uzvestos “Raiņa sapņus” (Nacionālajā teātrī – red.). Iedziļināšanās no izrādes veidotāju puses bija jūtama arī Dirty Deal Teatro iestudējumā “Kas notiks rītdien?” – tas bija tāds politiskais teātris, kur tā radītājs iepriekš nezina, kā ir pareizi, un ir gatavs situācijai, ka iecerētais risinājums var izvērsties tāds, ka risinājuma nemaz nav.

Kopumā vislabāko iespaidu par teātra procesa attīstību atstāj Latvijas Nacionālais teātris – tur pastāv žanru un formu daudzveidība, ļoti dažādas izrādes, dažādi formāti.

Vienīgais nepatīkamais pārsteigums bija dejas izrāde “Nature Morte”. Tā bija naiva, vecmodīga, neinteresanta horeogrāfijas ziņā – par daudz reprezentācijas centienu kustībās. Šādas izrādes Igaunijā taisīja varbūt pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem. Ja tā iecerēta kā performance, tas ir tiešām neveiksmīgs mēģinājums. 

Skats no NT dejas izrādes "Nature Morte" (rež. un horeogr. Agate Bankava) // Publicitātes foto

LKA Eduarda Smiļģa muzejā notikušās laikmetīgās dramaturģijas darbnīcas “Eposs. 21. gadsimts. Līvi” vadītāju viedoklis par Baltijas Drāmas foruma laikā pieredzēto

Tarmo Jiristo (Tarmo Jüristo), publicists, laikmetīgās dramaturģijas darbnīcas vadītājs (Igaunija)

Mēs visu nedēļu pavadījām Eduarda Smiļģa muzejā, dramaturgu meistardarbnīcā, slēgtā komūnā. Tas bija visai radošs un interesants process ar auglīgu domu apmaiņu 8-9 stundas dienā. Manuprāt, visi trīs šeit tapušie projekti varētu tikt turpināti un arī realizēti kā izrādes. Šādos forumos galvenais ir process, ne tik daudz rezultāts. Organizatori mums bija iedevuši zīmīgus atslēgvārdus – varonis, varonība, episkums, laikmetīgums, Livonija –, un ar tiem arī bija jāstrādā. Realitātē pirmās trīs dienas bija bezmērķīga klaiņošana pa atslēgvārdiem, asociāciju spēle, meklējot idejas, un viss sāka burbuļot tikai piektdien, divas dienas pirms foruma noslēguma. Meistardarbnīcas beigās mums bija trīs ļoti saliedētas grupas ar konkrētām idejām un to realizēšanas plāniem. Visiem darbnīcas dalībniekiem foruma laikā radās jaunas idejas, ko attīstīt tālāk savos teātros, taču nav izslēgta iespēja, ka arī kāda no darba grupām varētu realizēt kopīgu projektu – varbūt pat attīstot kādu no tiem, kas tika prezentēti Baltijas Drāmas forumā kā skices [5].

Laikmetīgās dramaturģijas darbnīca "Eposs. 21. gadsimts. Lībieši". Igaunijas pārstāvju sagatavotā prezentācija // Foto – Linda Ģībiete

Ēro Epners (Eero Epner), teātra NO99 dramaturgs (Igaunija)

Darbnīcu atslēgvārdu tēmas bija ļoti skaidras un konkrētas. Taču mēs ar dalībniekiem samērā ātri vienojāmies, ka šī nebūs dramaturģijas rakstīšanas meistardarbnīca, respektīvi, neviens nevienam nemācīs, kā rakstīt, jo lielākā daļa no dalībniekiem ir profesionāli dramaturgi. Mums svarīgāk šķita meklēt idejas un stāstus, saprast, kāda tipa stāsti ir svarīgi un kāpēc tie ir svarīgi. Ne tikai atrast stāstus, bet atrast tēmas, kas ir būtiskas plašākā kopienā, visaptverošākā perspektīvā. Šādi meklējumi, kā apstiprinājās meistardarbnīcā, tiešām prasa laiku.

Mums jārunā par dažādām tēmām, jākritizē tās, jāatrod jauni skatpunkti un aktualitātes. Būtiskāk ir atrast kaut ko jaunu un saistošu, par ko rakstīt, nevis vienkārši uzrakstīt labu stāstu vai lugu.

Tas, ka šīs nedēļas beigās visas trīs dramaturgu grupas atzina, ka iesākto labprāt turpinātu, nozīmē, ka mēs esam sasnieguši savu mērķi – likuši viņiem atrast lielās, kopīgās tēmas, kas ir svarīgas. Visi trīs darbnīcas laikā tapušie projekti ir dzīvotspējīgi, tie ir veidoti dažādos žanros, par dažādām tēmām, ar dažādām pieejām formai un saturam, kas liecina par šāda kolektīvās domāšanas procesa produktivitāti.

 


[1] Pirms diviem gadiem pēc igauņu teātra ekspertu ierosinājuma tika radikāli mainīts Baltijas Teātra festivāla formāts, pārveidojot to par Baltijas Drāmas forumu, kura laikā ārvalstu teātra eksperti dodas uz rīkotājvalsti, lai noskatītos nacionālajā dramaturģijā balstītu iestudējumu skati.

[2] Ievas Strukas priekšlasījums par Gunāru Priedi un diskusija par tradicionālām vērtībām mūsdienu kontekstā skatāma BDF Facebook kontā: https://www.facebook.com/Baltijasdramasforums/videos/1905789929438817/

[3] Baltijas Drāmas foruma laikā tradicionāli katru gadu notiek konference, kurā katras dalībvalsts referenti ziņo par aktualitātēm savas valsts nacionālajā dramaturģijā un teātrī. Šīgada konferences video ieraksts pieejams “LMT Straume”: http://straume.lmt.lv/lv/konferences/konferences/dramas-forums/1004296

[4] Foruma laikā notikusī diskusija, kas veltīta politiskajam teātrim, skatāma šeit: https://www.facebook.com/Baltijasdramasforums/videos/1907278662623277/

[5] Dramaturģijas darbnīcu noslēgumā tika prezentētas trīs skices – izrāde par somu distanču slēpotāju Miku Millilā, fiktīvs stāsts par līviem un sociālo tīklu aktivitāšu inspirētais projekts #everybodyknows.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt