Lauma Mellēna-Bartkeviča 07.12.2017

Platona ekstravagances

Skats no tehno operas "Spazio Bar" // Foto – Olaf Apostle

Kad man jautāja: “Kas tevi tumšā, aukstā novembra vakarā triec uz pamestu rūpnīcu?”, atbilde ir vienkārša: “Platons.” Platons Buravickis. Ne jau tā, ka viņš mani kaut kur personīgi triektu, bet intriga, ko šis radošais, novatoriskais komponists ar unikālo skaņurakstu var pateikt operas žanrā, gan. 25. un 26. novembrī bijušās rūpnīcas “Boļševička” teritorijā Ganību dambī 30 tika izrādīta Visjaunākā Rīgas teātra producētā Platona Buravicka un elektroniķa Leo Līča tehno opera “Spazio Bar”. Sestdienas vakarā izvēles svaru kausi nosvērās par labu igauņu diriģentei Kristīnai Poskai un Erki Svena Tīra 4. simfonijas “Magma” atskaņojumam Lielajā ģildē ar spožo sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu solista ampluā, bet svētdien gan kārta bija pienākusi “Boļševičkai” un Buravickim.

Pēdējo sezonu laikā Buravicka samērā biežie mūzikas atskaņojumi allaž izcēlušies ar zināmu ekstravaganci performatīvajā aspektā. Vasarā festivālam “Sansusī” speciāli veltītais skaņdarbs “Demontāžas estētika” orķestrim ar basģitāru un elektroniku izskanēja Aknīstes graudu kaltē 37 grādu karstumā. Novembra sākumā koncertzāles “Lielais Dzintars” jubilejas koncertā, it kā daudz akadēmiskākā vidē, tomēr ne mazāk ekstravaganti, notika “Injector. Впрыск. Sprausla.” pirmatskaņojums izcilā Berlīnes Filharmoniķu kameransambļa “Scharoun Ensemble” lasījumā. Tieši smalkais skaņuraksts, kas Liepājas koncertzāles akustikā aizkustināja savā niansētībā, lika aizdomāties par Buravicka potenciālu laikmetīgajā operā, kas, izrādās, tobrīd jau bija iestudēšanas procesā, sadarbojoties jaunai, ambiciozai un eksperimentēt gatavai komandai. Pieteikums “tehno opera” liek domāt par to, ka ritmam un pulsācijai būs īpaša nozīme kopējā skaņu ainavā, šim mākslas artefaktam uz mirkli kļūstot par tumsā klusi snaudošās rūpnīcas sirdspukstiem.

Angārā ir auksts. Ar dažāda veida konstrukcijām, stalažām un laipām, kas mēģina atvieglot cilvēku pārvietošanos, kontrastē rūpīgi iekārtotais “Fans of Oysters” austeru stends ar dzirkstošā vīna glāžu piramīdu. Tālumā gail skatuve ar izgaismotu trijstūri fonā (pieteikts kā mīlas trijstūra simbols), uz tās pults elektroniķiem, mikrofoni solistiem. Platons Buravickis uzvalkā ar nekad neiztrūkstošo tauriņu un jātnieku zābakiem kājās. Satuntuļojušies mūziķi. Operatori ar kameru, kas šķendējas, ka ir sasodīti tumšs. Un tad atveras ritma un skaņu pasaule, ko apdzīvo elektronika, divas vijoles, alts, divas flautas un fagots. Protams, apskaņoti, jo akustiskais izpildījums nevar mēroties spēkiem ar ritmiskajām zemfrekvencēm un mazliet tām zaudē arī apskaņots. Komponista muzikālā vadība palīdz atrast vajadzīgo atbalstu “kvadrātos” un izceļ minimālistiski krāšņos flautu un vijoļu solo, dialogus un sabalsojumus, ambiento noskaņu, taču tā ir par smalku robustajai atskaņošanas telpai. Kopumā rūpnīcas akustika nav labvēlīga un skaņu režija nespēj likt operai uzziedēt kā viengabalainai sintēzei, priekšnesums ir fragmentēts, un tas kontrastē ar samērā klasisko operas struktūru.

Skats no tehno operas "Spazio Bar". Centrā: Platons Buravickis // Foto – Olaf Apostle

Leo Līča un Artas Kauliņas veidotais librets vēsta par spāņu augstmani Spacio, kurš sapinas divu dižciltīgu lēdiju mīlas valgos un tādēļ apmaldās sevī, aizlaižas uz Tanžeru pie musulmaņu drauga un četru sievu vīra, taču skaidrību negūst. Dienvidu saules nogurdinātais Spacio atgriežas Spānijā, kur viena no viņa mīļākajām viņu noindē, saprazdama, ka jūtas ir neatbildētas.

Ja iepriekš medijos nebūtu uzzinājusi un jau sajūsminājusies par ekstravaganto ideju veidot operas tekstu vairākās valodās – latviešu, krievu, itāļu, arābu un itāļu spoguļraksta variantā –, nebūtu vīlusies, ka tās visas izplūst telpā un tikai teicējas Asjas Kozlovas artikulētajā runā un Riharda Millera (Alefs) dikcijā un baritonālajā tembrā izskan atpazīstamās skaņās. Montas Martinsones dzidrais soprāns skanēja mazliet “nosalis”, vietām absorbējoties tehnoritmu agresīvajā dinamikā. Jaunās dziedātājas Sabinas Šcerbinas (Simona) pretrunīgā, no citiem atšķirīgā tēla iecere, kas labi nolasās mūzikā (melodiskā partija arī tiek atskaņota spoguļrakstā), netiek īstenota ne darbībā uz skatuves, ne tekstā. Imants Daksis galvenā varoņa Spacio tēlā vairāk uztverams caur pantomīmu, nevis skaņu. Iestudējumā ir daudz lielisku ideju, taču tās vairāk piemērotas kamertipa izrādei, kur nav jāapdzīvo milzīga tukša telpa, kas pagaidām izrādījusies par lielu režisores Kristīnes Vītolas profesionālajai meistarībai. Kostīmu aspektā priecēja minimālistiskās krāsu spēles, neitrālajiem toņiem mijoties ar ziliem un sarkaniem akcentiem. Mazliet mulsināja Alefa sārtais tērps ar milzīgām pumpām, kas vairāk atgādināja pidžamu. Cita starpā izrāde ir lieliska, lai gan mazliet uzkrītoša reklāma vienam no sponsoriem – veikalam “Zirgu stallis”, jo jātnieku zābaki un elegantās cepurītes ir tas, kas no “Spazio Bar” vizuālā tēla atmiņā paliek vislabāk.

Skats no tehno operas "Spazio Bar" // Foto – Olaf Apostle

Visjaunākajam Rīgas teātrim var novēlēt nezaudēt ambīcijas un kopt laikmetīgās performatīvās mākslas lauciņu, nekļūstot pašmērķīgi “alternatīvam” un nemēģinot no jauna izgudrot velosipēdu. Tehno opera “Spazio Bar” parāda, ka šādiem projektiem ir potenciāls un ir arī publika, kura, starp citu, kļūst arvien daudzskaitlīgāka un arī prasīgāka, jo nereti tieši šādu projektu auditorija ir mūzikas un teātra profesionāļi, kurus interesē jaunākās vēsmas pašmāju laikmetīgās mākslas jomā. Taču Platona Buravicka un Leo Līča kopdarbs šajā iestudējumā bija no mazliet augstāka plauktiņa nekā pārējās sastāvdaļas. Šeit vietā izteiciens: “Ikri jau manis pēc varētu būt arī melni, maizīti gan gribētos baltu.” Tehno operu “Spazio bar” labprāt skatītos vēlreiz, mazliet citādā akustikā un telpiskajā konfigurācijā. Savukārt, pie reizes atgādinot, ka vēl līdz 2018. gada martam spēkā ir Latvijas Nacionālās operas un baleta izsludinātais libretu konkurss LNOB Lielajai zālei, Jaunajai zālei un bērnu operai, potenciālajiem autoriem un organizatoriem var ieteikt laikus painteresēties par Platona Buravicka radošajiem plāniem šajā žanrā. Viņam tajā noteikti būtu, ko teikt.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt