Ligita Zaula 12.12.2017

Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird

Domājot par Ingas Ābeles trīs gadus tapušā romāna “Klūgu mūks” pārnešanu uz skatuves režisores Indras Rogas interpretācijā, nāk prātā frāze no gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes filmas “Grēku nožēlošana” (1987), kur kāda sieviete jautā “Kurp ved šī iela?”, un pati vēlāk piebilst: “Ja kāds ceļš neved uz templi, tad šim ceļam nav jēgas...” Piederu pie tiem, kas uzskata, ka reliģiskā tematika vispār ir ļoti nepateicīga paušanai uz skatuves, jo ir ļoti viegli iekrist ilustratīvisma grāvī. Jo īpaši, ja visi izrādē iesaistītie neelpo vienā ritmā un nedeg vienā pārliecībā. Manuprāt, tā ir noticis arī ar šo darbu. No režisores sniegtajām intervijām var saprast – izrāde norāda, ka mūsdienu cilvēks nevar vairs saskatīt neredzamo, to nespējam, jo esam ieskauti ikdienas putekļos, bieži dzīvi uztveram tikai horizontāli. Aicinājums ir ieraudzīt vertikāli un uzdrīkstēties domāt citādāk, plašāk, arī nepopulārāk. Tāpēc skatītājs tiek sagaidīts ar uzrakstu krievu valodā “Poētiskā telpa”, kas, iespējams, norāda, ka savas vertikāles esam nolikuši putekļainā muzeja ekspozīcijā, par kurām ik pa laikam varam tīksmināties un vajadzības gadījumā arī distancēties. Tas zināmā mērā distancē no turpmākajiem notikumiem, un garīgais pieteikums līdz galam, manuprāt, neattaisnojas. “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird”, un katrs no mums dzird saskaņā ar savu pieredzi, atklāsmi un vērtību sistēmu.

Romāns „Klūgu mūks” nav pirmais prozas darbs, ko Indra Roga pārnesusi uz skatuves. Viņas kontā ir vairākas izrādes, kurās izcili literatūras darbi pielāgoti skatuves vajadzībām – Gunara Janovska „Uz neatgriešanos” Nacionālajā teātrī, Mihaila Bulgakova „Meistars un Margarita”, Borisa Pasternaka „Doktors Živago” Valmieras teātrī u.c. Pati režisore atzīst, ka Ingas Ābeles rakstītais teksts bijis liels izaicinājums, jo literatūrai un teātrim ir pavisam atšķirīgas valodas, turklāt „Ingas Ābeles prozas teksts ir tik dziļš, apjomīgs un nedzirdēts, ka to nevar likvidēt, jo tad nekas nepaliks no Klūgu mūka.[1]

Izrāde būvēta no aktieru izspēlētām epizožu rindām un pašu skatuves tēlu komentāriem par notiekošo. Taču šāda pieeja nav īsti izdevusies, jo garie un plašie stāstījumi ir smagnēji un tomēr netuvinās Ingas Ābeles meistarīgi smalkā mežģīņu tehnikā veidotajam un viegli plūstošajam tekstam.

Sākotnējā iecerē bija paredzēta pašas Ingas Ābeles iesaiste dramatizējuma radīšanā, taču rakstnieces aizņemtības dēļ režisore šo sarežģīto un atbildīgo darbu uzņēmusies pati. Iespējams, pirmajā gadījumā izrāde būtu veiksmes stāsts, piemēram, kā Ingas Ābeles nesenajā veikumā – lugā „Aspazija. Personīgi”, kur tieši dokumentālā un reizē literārā stāstījuma teksts veikli manevrēts dialogu formā, neradot grāmatas lasījuma atmosfēru.

Skats no izrādes "Klūgu mūks" // Foto – Margarita Germane

Indras Rogas iestudējumam ir gredzenveida kompozīcija. Izrādes centrālais stāsts sākas, kad katoļu priesteris Francis Sebalds (prototips: ievērojamais garīgais līderis Latgalē – katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, valstsvīrs un sabiedriskais darbinieks Francis Trasūns) pēc ekskomunikācijas no Romas katoļu baznīcas nespēj atrast samierināšanos, piedošanu un pazemību. Augšāmcelšanās svētku Mises laikā viņš tiek padzīts no baznīcas, izlīgšana nenotiek, un izrāde noslēdzas ar viņa nāvi. Vidū tiek izstāstīta visa notikumu virkne no Franča dzimšanas līdz viņa konfliktam ar Romas katoļu baznīcas hierarhiju, ietverot arī aktuālās vēsturiskās norises Latvijai nozīmīgā laika posmā, proti – norises pirms un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā, kā arī Franča cilvēciskos un garīgos pārdzīvojumus. Tostarp kā blakus līnija izspēlēts lidotāja Jezupa Sebalda dzīves stāsts (prototips – ģenerālis, III zvaigžņu 3. šķiras ordeņa kavalieris Jezups Baško), kas materiāla lielā apjoma dēļ netiek izvērsts, vien nedaudz ieskicēts.

Par ko ir izrāde? Vai par teologu un sabiedrisko darbinieku Franci Trasūnu, viņa izvēli un konfrontāciju ar Romas katoļu baznīcu? Vai par upuri, kas vienmēr jānes, lai izdzīvotu? Vai par izvēlēm, par kurām esam pilnā mērā atbildīgi paši? Izrādes anotācijā paskaidrots – par tautas raksturu; par nepieciešamību sapņot, ticēt un darīt.

Lai gan medijos uzsvērts, ka nevajag likt vienādības zīmi starp Franci Sebaldu un viņa prototipu (arī pati Inga Ābele min, ka romāna galvenais varonis ir pārdomu un iztēles auglis), izrādes vēsts un konteksts, manuprāt, norāda, ka stāsts ir par reālu personu reālos apstākļos. Vēstījumā ietvertos dokumentālos faktus nav iespējams ignorēt, vēl vairāk tāpēc, ka izmantotie teksti atbilst reāliem vēsturiskiem notikumiem (tāds, piemēram, ir pats ekskomunikācijas dokuments). Šis aspekts tomēr uzliek zināmu atbildības nastu režisorei – kā atklāt Katoļu baznīcai tik sensitīvu tēmu, proti, kā to parādīt, lai teiktais neskanētu triviāli, ironiski un nosodoši.

Ārpus izrādes paliek jautājumi, kas prasa rūpīgāku izprašanu un iedziļināšanos. Līdz ar to iestudējumā ielaužas sava veida dogmatisms, jo tiek izteikts kategorisks spriedums par Baznīcas kā institūcijas paštaisnumu un pagrimumu.

Tas redzams kariķētajos priesteru (Mārtiņš Egliens, Jurģis Spulenieks, Ģirts Liuziniks) un Aināra Ančevska atveidotā arhibīskapa Ildefransa (prototips acīmredzot – Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs) tēlos, kas asociējas ar garīdznieku atveidošanu klasiskajās padomju filmās. Manuprāt, nevar arī atstāt novārtā patiesos ekskomunikācijas iemeslus, kas vairāk ir politisks revanšs, nevis tikai baznīcas kanonisko likumu neievērošana. Pat ja izrādes veidotāji tā domā, tas netiek akcentēts. Turklāt ne mazāk svarīgs ir fakts, ka Romas katoļu baznīca ir atzinusi šo ekskomunikāciju kā kļūdu.

Francis Sebalds jaunībā – Kārlis Reijers, Francis Sebalds – Gundars Grasbergs, Īva Sebalda – Maija Doveika // Foto – Margarita Germane

Izrāde ir pārpilna ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem, kuru iespējamā simboliskā nozīme tomēr nav nolasāma. Scenogrāfa Ginta Sippo veidotais skatuves iekārtojums ir samērā askētisks, tumšos un drūmos toņos. Dekorācijas izrādes gaitā nedaudz pamainās, taču nemainīgs ir krucifikss un tumšie koka izciļņi skatuves priekšplānā – izrādes kontekstā tie atgādina baznīcas solus, kas simboliski norāda uz Franča Sebalda aicinājumu un izredzētību būt Dieva kalpam jau pirms viņa dzimšanas. Uz tiem un tajos tiek spēlētas Franča ieņemšanas, dzimšanas, skološanās, izšķiršanās un nāves ainas. Tajos Francis rokās tur māti kā bērnu, asociējot viņa dzīves un darbības lielo jēgu un devumu “Mātei Latgalei”.

Neviennozīmīga ir aina, kad Kārļa Reijera jaunais Francis izšķiras par labu garīdzniecībai un celibātam, atraidot Sanitas Pušpures Zuzi. Notikums šķietami ir traģisks abām pusēm, jo tiek upurēta miesiskā zemes mīlestība (eros) cēlākās beznosacījuma mīlestības (agape) dēļ. Franča sāpīgā izšķiršanās nenospēlējas līdz galam jeb kulminācijai, kad Zuze nogriež matus un nomet drēbes. Matu nogriešana asociatīvi uztverama kā atbilde Franča izvēlei – arī viņa izvēlas, taču nevis garīgo kalpošanu, bet gan kaut ko pilnīgi pretēju –, tomēr kailums šajā epizodē šķiet lieks, varbūt aktrise līdz tam organiski neizaug.

Visas izrādes garumā uz skatuves atrodas daudz aktieru, no kuriem dažiem ir piešķirtas divas vai pat trīs lomas. Pacietīgi, tehniski pareizi tiek izpildīti dažādi režisores uzdevumi, taču bieži vien tikai tāpēc, ka tā prasa uzstādītā forma, bez īpašas nozīmes. Piemēram, Ģirta Jakovļeva grāmatnieks Vinca mirst, sēžot pie galda ar sastingumā puspaceltām rokām – šis uzdevums ir fiziski pietiekami grūts ne tikai cienījama vecuma aktierim. Pirmajā cēlienā stāstījuma virzība nav skaidra un saprotama – skatuves tēli darbojas sasteigti, reizēm pat neloģiski, nemitīgi kliedz, teksts tiek izrunāts ātri un neskaidri. Rodas iespaids, ka aktieriem nav sasaistes ne savā starpā, ne ar pašu materiālu.

Izrādes iespaidīgākā vieta ir otrajā cēlienā – piespiedu šķīstīšanas aina, kad notiek dedzinošs, dinamisks un eksistenciāli svarīgs dialogs starp Franci un Mariju, kuru patiesi lieliski nospēlē Gundars Grasbergs un Alise Danovska. 

Konvulsīvajā skatuves darbībā skaidri nolasāms gan Franča, gan Marijas izmisums noturēties, nesajukt prātā, neizdzist, atrodoties katram savā pozīcijā: Francim – turpināt būt garīdzniekam un vēstīt, ka Dieva žēlastība ir visaptveroša gaisma ikvienam, kas tiecas pēc tās, Marijai – palikt savā šaurajā un tumšajā  priekšstatā par grēku, kas ir mūžīga un neizejama tumsa.

Jezups Sebalds jaunībā – Igors Šelegovskis, Francis Sebalds jaunībā – Kārlis Reijers // Foto – Margarita Germane

Aktieriski pārliecinošākie izrādes varoņi ir Agneses Cīrules Terēze, Ulda Siliņa Mazais Jezups un Igora Šelegovska Jezups jaunībā. Agneses Cīrules emocionāli niansēti atveidotā Terēze ir kā precīzi otas triepieni visā izrādes zīmējumā, liekot domāt, cik nepastāvīga vērtība ir labklājība un panākumi, cik ļoti jācenšas, lai noturētos savās vērtībās un neļautos piedāvātajiem kompromisiem, kas ved uz iznīcību. Uldis Siliņš Mazo Jezupu veido pakāpeniski, spilgti atklājot gan lidotāja trauksmaino un neremdināmo garu, gan spēku un vīrišķību situācijā, kad sapņi izrādās zaudēti. Negaidīts pārsteigums ir Igors Šelegovskis (Jezups jaunībā) – aktieris vienkārši un vienlaikus filigrāni atklāj varoņa kaislīgo dabu, vilšanos un spītīgo raksturu, cenšoties nezaudēt sapni par lidošanu.

Indras Rogas iestudētais “Klūgu mūks” tomēr neaicināja “iet līdzi”. Liekas, ka izrādē ir pārāk daudz nevajadzīgu lietu un ainu, pārāk daudz teksta, kas rada smagnēju iespaidu. Ja pēc izrādes noskatīšanās paliek jautājums, uz kurieni tā ved, vai tā tiešām ir vēsts nezaudēt vertikāli?

 

Raksta autore – LU Baltu filoloģijas MSP Teātra zinātnes moduļa 1. kursa studente


 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt