Līvija Dūmiņa 13.12.2017

Opā! Ļeņins 2017...

Vladimirs Iļjičs Ļeņins – Vilis Daudziņš // Foto – Jānis Deinats

Ja “Rīgas Laika” galvenā redaktora Ulda Tīrona otro izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte” skatās kā reālistisku darbu, tādu, kas tiecas attēlot dzīves īstenību, tad nekas jēdzīgs no tā nesanāk. Lai arī, atbildot uz jautājumu – par ko izrāde, iesākumā var uzzīmēt gluži reālu ainu – slimības smagi skartais Vladimirs Iļjičs Ļeņins Gorkos sievas, māsas, ārsta, sanitāra un apsardzes ciešā uzraudzībā mirst. Taču radošā komanda pielikusi lielas pūles, lai attālinātu skatītāju no reālistiskas uztveres: nosacītais reālisms transformējas fantasmagoriskās ainās, jo Ļeņins augšāmceļas, nokļūstot jaungada eglītes svinībās – Ļeņina kulta orģijā ar pionieriem un attiecīgo satīrisko folkloru par pasaules proletariāta vadoni, Oktobra revolūcijas tēvu un personīgi manā gadījumā – vectētiņu, kura bērnības attēlu ar viļņoto matu ieskauto galvas atveidu metāla piecstaru zvaigznē spraudu pie zilā formas tērpa.

Kas man Ļeņins bija toreiz? Lai arī vēsturiska, tomēr drīzāk mītiska persona, tāpat kā, piemēram, Čingizhans. Ļeņins gan bija personiskāks, jo nozīmīte ar viņa bērnības attēlu tika nēsāta pie sirds, lai arī tikai kā forma, bez īpaša satura. Visa oktobrēnu būšana bija rituāls, kam vajadzēja vienot, lai mūs padarītu vienādus pēc proletariāta ģīmja un līdzības. Un tas darbojās – jo, kad par Ļeņina mazbērnam nepiedienīgu uzcītības un (vai) uzvedības trūkumu uz vienu nedēļu aizliedza nēsāt oktobrēna nozīmīti, pārdzīvoju gan. Vai tā ir trauma? Domāju, ka ne, bet, ja reiz to joprojām atceros, varbūt ir? Pēc ilgiem gadiem par to pirmoreiz atcerējos 2012. gadā, kad Maskavā noskatījos Dmitrija Krimova izrādi “Gorki – 10” [1] un pirmoreiz kā pieaudzis cilvēks tiku konfrontēta ar šo vēsturisko personu kā manas bērnības tēlu, lai formulētu savu attieksmi pret to.

Ļeņins – tā ir pieredze, kas vieno vai šķeļ, arī tāpēc, ka, piemēram, jaunākām paaudzēm varētu būt zināms vārds, bet trūkst rituāla pieredzes. Vai režisoru tas satrauc? Domāju, ka ne.

Intervijā Līgai Rušeniecei [2] režisors postulē: “Man pat prātā nenāk kādu piespiest mīlēt Ļeņinu. Ja runājam, pēc kādiem kritērijiem jāiestudē izrādes, tad, protams, jāiestudē tikai tas, kas interesē pašu, nevis tas, kas interesē citus cilvēkus.” Vai filozofam Uldim Tīronam izdevās ieinteresēt? Jā, mani saistīja viņa domāšanas process par Ļeņinu, kas vizualizēts iestudējumā “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Skats no izrādes "Pēdējā Ļeņina eglīte" // Foto – Jānis Deinats

Kāpēc Ļeņins tagad, Latvijā, simt gadus pēc Oktobra revolūcijas? Protams, tā nav sagadīšanās, ka “Pēdējās Ļeņina eglītes” pirmizrāde notika 2017. gada oktobrī. Bet kāpēc Krievijas televīzijās plaši atzīmētā Oktobra revolūcijas simtgade ir notikums, kam pievērst uzmanību šeit? Ulda Tīrona izrāde atbild uz šo jautājumu. Ne tikai tāpēc, ka joprojām nevaram atgūties no Ļeņina politiskā mantojuma sekām. Tiem, kas dzīvojuši PSRS, Ļeņins ir realitāte, kuras absurditāte šodienas skatījumā to nepadara par nebijušu. Nav pat runa par ticību – laikā, kad Dievs bija aizliegts, tika sagādāts elks, kura pielūgsmē arī bez pārliecības esam piedalījušies. Tāpēc domāju, ka Ulda Tīrona izrādes mērķauditorija ir tie, kuri ar šo elkdievību ir nodarbojušies, kaut tikai formāli izpildot rituālus – ar nozīmīti pie sirds, ar kaklautu, bungām, pionieru līnijām u.tml. (Jāatceras, komunistu propaganda barojās reliģijā, kuru apkaroja – sarkanajā stūrītī ikonu vietā lika Ļeņina un citu partijas līderu bildes.)

Diez vai šī izrāde iecerēta kā kolektīvs attīrīšanās rituāls. Drīzāk tā ir konfrontācija ar pagātni, brīžiem ļoti smieklīga. Vai tā kaut ko maina attieksmē pret šo pagātni? Diez vai.

Izrādes stila pamatos likta groteska. Baibas Brokas Nadežda Krupskaja, Ingas Tropas Marija Uļjanova, Ģirta Krūmiņa ārsts, Kaspara Znotiņa sanitārs (tā prototips varētu būt minētajā intervijā Tīrona aprakstītais pusvājprātīgais lietuviešu izcelsmes sanitārs, kura piezīmes izmantotas izrādes tapšanā, tikai Kaspara Znotiņa radītais tēls, lai saglabātu kaut ko par piemiņu, Ļeņinam nogriež nevis matu šķipsnu, bet kājas nagu), pateicoties grimam, katra īpašai plastikai un runas veidam, rada spilgtas, gotiski iekrāsotas maskas. Šīs izteiksmīgās tēlu galerijas centrā ir Viļa Daudziņa Ļeņins, portretiska kopija, perfekta dzīvā maska, kurā cieši savīts komiskais ar traģisko. Viņa ķermeni neatgriezeniski mainījusi daļējā paralīze, viņam ir grūtības pārvietoties, bet viņa šaudīgajās ačelēs ir viltība, uzvedība – huligāniska. Viņš ir kā karalis ar savu marionešu galmu, kuru pat nav jāpiepūlas raustīt aiz neredzamiem diedziņiem, kas austi no nekritiskas, pielūgsmes pilnas padevības, – viņi kustās paši. Cik ceremoniāli stikla pīli ar viņa urīnu galms nogādā apsardzei – latviešu strēlniekiem (reālistiskākie tēli ainās ar dzīvo Ļeņinu), kā gaida, līdz viņš atejā nokārtos “lielās darīšanas”, kā tiecas pieskarties viņam, it kā dievišķajam! Tas ir kults, kura centrā izvirzīts pseidodievs.

Mīts, rituāls, kults ir daži Ulda Tīrona iestudējuma atslēgvārdi, kas caurauž skatuvisko darbību. Koncentrētāk tas izpaužas nosacīti otrajā, Ļeņina pēcnāves daļā. Viņa ķermenis piedzīvo ko līdzīgu budistu praktizētajai ceremonijai ar zvana skaņām, viņam apzelta kājas, pēc tam Ļeņins ir starp virpuļojošajiem dervišiem. Viņa dvēsele (un ķermenis kā eglīte uz melnu kubu veidota postamenta) satiekas ar paša personības kulta izpausmēm, piedalās Austrumu garīgo prakšu rituālos, satiek savu kopiju, ko atveido Emīls Krūmiņš, un pazūd lielajā melnajā kubā, lai gulētu mauzolejā. Melnais kubs ir zīmīgs Rūdolfa Baltiņa un Daces Slokas scenogrāfijas elements, kas tiek dažādi apspēlēts – gan pa vienam, gan vairāki kopā. Kolēģiem tas asociējies ar Maļeviča “Melno kvadrātu”, bet reliģisko rituālu gaismā lielais melnais fināla kubs atgādināja svētāko vietu islāmā – Kaabu Mekā. Šī svētvieta veido analoģiju ar mūsdienu Krieviju, kuras Sarkanajā laukumā (tā nosaukums, tāpat kā minētais sarkanais stūrītis, cēlies no senslāvu vārda ar nozīmi – skaistais, brīnišķais) joprojām ir sarkani melnā kubveida piramīda – mauzolejs ar Ļeņina mūmiju. Tā joprojām ir kulta vieta, kuru apmeklējot tūristi veic savveida rituālu tā atzīšanai. To Ulda Tīrona izrāde pasaka nepārprotami – Ļeņins joprojām ir dzīvs, gan Krievijā, gan Latvijā. Izrādes finālā epizode ar latviešu strēlnieku apsargāto mūmiju liek uzdot jautājumu, cik ilgi šis rēgs būs starp mums, mūsos. Kad Latvija atbrīvosies no PSRS mantojuma domāšanā? Epizodes, kurā Ļeņina urīnu, tāpat kā papīru, ar ko viņš noslaucījis dibenu (un nereaģē uz kautrīgo aizrādījumu, ka papīrs jāmet spainī), savāc tieši latvieši, provocē uz neglaimojošiem secinājumiem.

Vladimirs Iļjičs Ļeņins – Vilis Daudziņš, Nadežda Krupskaja – Baiba Broka // Foto – Jānis Deinats

Iestudējums piedāvā visai daudz pirmajā acu uzmetienā nesaprotamu zīmju, un tās var uztvert kā pašmērķīgas, ja trūkst specifisko zināšanu, lai uztvertu interpretācijas nianses.

Tādējādi Ļeņina pēcnāves daļa, kurā, salīdzinoši ar pirmo, saskarsmes punktu ar realitāti nav gandrīz nemaz, var kļūt par abstraktu ainu virkni. Vairākas atbildes iespējams gūt, oktobra “Rīgas Laikā” (ar Ļeņina bildi uz vāka) izlasot Ulda Tīrona sarunu ar Ļevu Daņilkinu [3], šogad izdotās grāmatas “Ļeņins. Saules puteklīšu pantokrators” autoru. Saruna atklāj Tīrona mērķtiecīgo pētniecisko interesi par Ļeņinu, intervijas informācija papildina iestudējumu, paskaidrojot atsevišķas izrādes zīmes. Piemēram, kāpēc Viļa Daudziņa Ļeņins met Baibas Brokas Krupskajai ar tupelēm. Jo bērnībā Ļeņinam paticis mētāties ar galošām. Kāpēc Krupskajai ir tāda taisnus leņķus veidojoša, soļojoša gaita, tādas kā skaldītas kustības? Daņilkins saka: “Iespējams, tieši viņa ir tas cirvis, kurš lielāko Ļeņina dzīves daļu bijis pabāzts zem viņa kompasa un koriģējis viņa rīcību.” Šajā intervijā var izlasīt Daņilkina interpretāciju par Ļeņinu un viņa idejām no reliģijas aspekta: “Vispār es domāju, ka tā bija ne tikai sociāla un politiska revolūcija, tā bija arī sava veida reliģiska reformācija. Sociālisma idejas Krievijā tika uztvertas ne tikai kā racionāla mācība, sabiedrisko zinātņu novirziens, bet principā arī kā jauna reliģija. Un tā nu sagadījās, ka zemnieki sāka Ļeņinu uztvert – nu, vienkārši izsakoties – gandrīz kā mesiju. [..] Tas ir cilvēks – saule, kurš ievieš pasaulē taisnību.” Dokumentārie vēsturiskie materiāli, kas minēti kā izrādes literārais pamats, ir tikai daļa – pārējo veido plašs informācijas, pētījumu kopums, kam nepiemīt dramaturģiski noslīpēta forma. Tā ir ainu kolāža, kuras fragmentārisms sekmē izrādes drumstalošanos un temporitma problēmas. Tomēr man bija interesanti (tieši šī banālā vārda vistiešākajā nozīmē) to skatīties, mēģinot šifrēt Ulda Tīrona un aktieru radītās zīmes.

Viļa Daudziņa Ļeņins nevar parunāt, viņš vervelē, dažviet ļaujot nojaust teiktā jēgu. Skaidrākais vārds ir – “opā”, kas izteikts pārsteigumu izsakošā intonācijā, kā bērnam, iesēžoties peļķē. Un izrāde kopumā attieksmē pret šo tēlu radīja līdzīgu efektu.

 


[1] Izrādi iespējams noskatīties šeit: http://www.krymov.org/performances/gorki10/

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Sazinkas 15.12.2017

    Objektīvi, paldies :)
    Izrāde tiešām rosina gan izlasīt “Rīgas Laika” rakstus, gan meklēt un atrast citus materiālus par šo tēmu, kas it kā līdz tam nav īpaši saistījusi, kā arī noskatīties vēlreiz, lai mēģinātu atšifrēt līdz galam.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt